Jelgavas pusmaratons 2017

20121448_1953475054867065_969235435068932368_oPirms mēneša jeb dienu pēc Jāņiem LSC šosejas skrējienu 3. posmā Mežaparkā uzlaboju savu nedaudz vairāk par gadu veco personīgo rekordu 10 km distancē. Taču prieks par to toreiz nebija nekāds, jo uzlabojums bija tik nožēlojami mazs – tikai 4 sekundes –, un arī to izdevās sasniegt tikai tādēļ, ka Garmins samērīja par veseliem 100 metriem īsāku distanci. Nebija mana skriešanas diena, bet mierināju sevi ar domu, ka esmu pilnībā iekšā treniņu procesā, neesmu ne atpūties, ne speciāli gatavojies šīm sacensībām. Bija skaidrs, ka 10 km varu noskriet krietni ātrāk.

Jūlija mēnesim griežoties uz otru ausi, padzirdēju, ka Jelgavas nakts pusmaratona ietvaros būs iespēja noskriet apaļu 10 km distanci. Es arī tāpat būtu skrējis šo vidējo distanci, jo šosezon seriālā `Skrien Latvija` startēju vidējo distanču kopvērtējumā, taču tas, ka šeit varētu būt iespējams labos laika apstākļos (vakara vēsumā) izskriet tieši 10 kilometrus, rosināja manī pārdomas, ka varbūt jāvelta laiks atpūtai un jāmēģina pieiet šīm sacensībām nopietnāk. Tas tad arī būtu labs pēdējais tests pirms tikai divas nedēļas vēlāk gaidāmajām 5000 metru sacīkstēm stadionā.

Turpināt lasīt

Advertisements

Ziemas noskriešanas noslēgums

17388765_1415400511837665_7606329928886378864_oSestajā kilometrā apdzinu Gati Štulbergu. Punkts. Ar šo faktu, domājams, viss ir pateikts, un varam noslēgt šo stāstījumu par šīs sezonas seriāla `Noskrien Ziemu` ceturto noslēguma posmu Garkalnē..

Nu labi, pēc finiša atklājās, ka Gatis vakar skrējis piecīti Rozentāla skriešanas svētkos Saldū. Ahh.. Nu nekas, man ir vēl otra kārts azotē – pēc septiņiem kilometriem biju noķēris un astotā kilometra sākumā apdzinu Kasparu Kalnbērzu. Tagad varam likt punktu? Izrādās, ka vienalga nē – Kasparam esot formas bedre, un tagad viņš, gatavojoties Eiropas čempionātam šķēršļu skrējienā, tikai sākšot no tās līst laukā.  Nu bāc! Labi, pēdējais mēģinājums – pirmspēdējā kilometrā apdzinu kādu Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas darboni. Ar to taču vajadzētu pietikt! Nu nez, vispār jau labāk stāstīt par sevi un salīdzināt savu sniegumu ar sevis paša, nav ko jaukt citus iekšā.

Turpināt lasīt

Sezonas sākums un beigas vienā dienā

img_20161220_121355Šogad tā sakrita, ka jaunās skriešanas sezonas sākums un iepriekšējās sezonas noslēgums iekrita vienā dienā. Turklāt vispirms, rīta pusē, tika uzsākta jaunā sezona, bet tikai pievakarē noslēgta aizgājusī. Kas tad bija šie notikumi?

Noskrien Ziemu 1. posms

Šogad janvārī mūsu jau tā piesātinātajā skriešanas sacensību kalendārā savu vietu atrada jauns skriešanas seriāls – `Noskrien Ziemu`. Tā mērķis bija izvilkt skrējējus ārā uz ātrāku paskriešanu arī ziemas mēnešos, tāpēc tā trīs posmi notika šī gada pirmajos trijos mēnešos. Nevienā no tiem nepiedalījos. Bet nu, kad atkal ir klāt ziema (vismaz kalendāra nozīmē), šis seriāls uzsāk jau savu otro sezonu, kurā nācis klāt vēl viens posms vēl vienā ziemas mēnesī – decembrī. Tāpēc šoreiz tā savādi iznāk, ka NZ2017 sākas jau 2016. gadā. Arī šosezon īsti nebiju plānojis šajā seriālā piedalīties, bet tad mani gada noslēguma reitingu ballē uzrunāja Pēteris, sakot, ka būtu forši savākt komandu šim seriālam. Rezultātā es ļāvos pierunāties, un tagad visos četros posmos skriešu īsāko – 8.6 km – distanci..

Pirmais posms notika 18. decembrī Siguldā, un šo es uzskatu par jaunās skriešanas sezonas oficiālo atklāšanas brīdi. No pērnā gada šī seriāla skrējienu bildēm biju sapratis, ka šie ir pasmagi skrējieni, kur jācīnās ar sniegu, dubļiem, slīdēšanu, aukstumu utt. Tomēr tā kā ziema pie mums vēl nav atnākusi, biju cerējis, ka Siguldā dabūšu forši izskrieties pa atkusušām meža taciņām. Nekā nebija – ziema nav ne Rīgā, ne Valmierā, bet tā aizkavējusies tieši pa vidu Siguldā. Ierodoties Siguldā, secināju, ka pat trotuāri ielu malās ir balti, tad jau arī mežā nebūs nekas nokusis. Izrādījās, ka tā arī ir – mežs vēl gana sniegots, taciņas daudzviet arī ledus klātas, tāpēc par kaut cik ātru skrējienu savos nodeldētajos Vibramos varēju aizmirst.

Turpināt lasīt

Edgaru Kauss 2017

img_20161215_202857Šosezon man izvērtās arī tāda kā neklātienes cīņa ar edGaru jeb Edgaru Porciku. Mēs abi sezonas laikā vairākkārt uzlabojām savus rezultātus piecītī, bet viņš ikreiz bija man kādas sekundes priekšā. Tagad nezinu, ko domāt – vai skaitīt viņa sasniegumu Piltenē, kurā viņš pats uzņēmis savu rezultātu kā 17:47, vai arī tas ir pārāk īpatnējs rezultāta fiksēšanas veids, lai to skaitītu? Lai vai kā, šāda savstarpēja konkurence man ļoti patīk, it īpaši tādēļ, ka abi esam Edgari, abi esam gandrīz vienāda vecuma un abiem mums ir praktiski vienāds ātrums īsajās distancēs. Mēs droši vien arī turpmāk sacentīsimies, varētu no tā izvērst arī kaut ko interesantu, piemēram, tādu kā šie divi kolēģi, kas gribējuši izskriet piecus kilometrus no 14 minūtēm un par to sataisījuši nelielu video sēriju. Jā, un, ja vēl mums pievienotos trešais Edgars – bannijs jeb Edgars Zagorskis –, tad būtu pavisam jautri! Nešaubos, ka viņš kals tēraudu, kamēr tas silts, un tuvākajā laikā pievilks klāt mūsu rezultātiem.. Ā, jā, un komentāros par sevi atgādināja arī Vančuks jeb Edgars Vanters – arī taču atbilst visiem kritērijiem par vārdu, vecumu un ātrumu! Daudz to Edgaru, un visi tik līdzīgi, ja tā padomā..

Turpināt lasīt

5K zem 18 min, nevienu kilometru neskrienot ātrāk par 3:37

14701031_1817272291820676_797770278556538175_oStarts! Dodos uz priekšu no pirmās rindas. Tas ir lielākais mazo skrējienu labums, ka dalībnieku skaits un sastāvs ļauj startēt no pašas priekšas un cīņā par vēlamo rezultātu nezaudēt ne sekundi. Un LSC šosejas skrējieni ir tieši šāda formāta pasākums, kur ikreiz startēju no pirmās rindas. Arī aplis Mežaparkā ir nomērīts pilnīgi precīzi 2.667 km garš, kā arī precīzi nomērītas starta vietas 5, 10, 15 un 30 km skrējieniem un pusmaratonam, lai te ikviens varētu nākt uzstādīt savus labākos personīgos rezultātus, nebēdājot par to, vai trase nav bijusi par īsu, kā tas reizumis gadās dažās lielākās sacensībās.

Visiem pa priekšu, protams, uzreiz aizskrien topinsh jeb Reinis Tops. Viņam seko Gatis Štulbergs, bet tālāk jau grupiņa vairāku cilvēku sastāvā, no kuriem viens esmu arī es. Man nedaudz pa priekšu skrien guncha jeb Gunārs Ķeģis, kurš pirms divām nedēļām noskrējis Spartatlonu, bet uzreiz aiz manis dzirdams voļda jeb Valdis Ņilovs. Ilgi gan Valdis aizmugurē nav ar mieru skriet un drīz vien apdzen gan mani, gan Gunāru. Pirmajā taisnē uz brīdi iemetu acis Garminā – 3:09 min/km.. Standarta scenārijs ar starta spurtu, jāmēģina nomierināties.

Turpināt lasīt

Jo ātrāk skrienu, jo zemāk krītu

img-20160918-wa0002Gads jau tuvojas beigām, bet šosezon vēl neesmu noskrējis nevienu ultramaratonu – ne sacensībās, ne treniņos. Arī maratonu esmu noskrējis tikai vienu, toties zem trim stundām. Nē, tas nenozīmē, ka esmu metis skriešanai mieru, gluži pretēji – daru to kvalitatīvāk kā jebkad agrāk, treniņos uzsvaru liekot uz īsākām distancēm. Sezonas sākumā biju sev uzstādījis divus mērķus šim gadam – viens bija noskriet maratonu ātrāk par trim stundām (tikai tāpēc tas vienīgais maratons arī bija jāskrien), bet otrs – noskriet piecus kilometrus ātrāk par 18 minūtēm. Ja pirmais jau izpildīts, tad līdz otrajam vēl oficiāli pietrūkst vairāk par pusminūti.

Šosezon īsās distances. Kāpēc?

Bet šis stāsts nav par manu gaidāmo piecu kilometru skrējienu 16. oktobrī, bet gan par to, ka šogad tātad specializējos īsākās distancēs un, piemēram, Skrien Latvija seriālā visos posmos skrienu Nike distanci, kas variē robežās no 10.55 līdz 12.4 km. Kāpēc šāda izvēle? Tāpēc, ka pienācis pēdējais laiks mēģināt vairāk attīstīt savas ātruma īpašības un izspiest no sevis maksimālo iespējamo ātrumu, ko īsākā gabalā var izdarīt. Zināms, ka, kļūstot vecākam, ātrums zūd visai strauji, bet izturība ne tik ļoti (pat varbūt vēl var palielināties). Tāpēc jāuzrāda daudzmaz jēdzīgi personīgie rekordi īsajās distancēs, kamēr to vēl var izdarīt, lai pēc tam vecumdienās atkal nopietnāk ar jaunu sparu pievērstos maratoniem un ultrām. Nu jā, un kaut kad pa vidu vēl pusītes arī būtu jāpaskrien.

Turpināt lasīt

Lattelecom Rīgas maratons 2016

DSC05522-001Sākšu ar to, ka Lattelecom Rīgas maratonu (LRM) šogad noskrēju divās stundās, piecdesmit deviņās minūtēs un astoņpadsmit, komats, vienā sekundē (čipa laiks – 2:59:06.2). Ar to varētu arī beigt.. Gan aprakstu, gan skriešanas karjeru.. Tik ilgi biju gribējis (un daļēji var teikt arī – gatavojies) beidzot iekļauties trijās stundās, ka tagad, kad tas beidzot ir paveikts, grūti saprast, ko darīt tālāk. Ik pa laikam man vēl joprojām uzmācas doma, ka varbūt tas nav noticis pa īstam, varbūt vēl vienkārši neesmu pamodies, kā tas labu lietu gadījumā ar mani bieži vien noticis. Varbūt reiz pamodīšos un atskārtīšu, ka nē – mans rekords maratonā vēl joprojām ir 3:08:48.9, un viss jāsāk no gala. Taču pagājušas jau desmit dienas – tas nudien būtu garš sapnis..

Šosezon patiesībā tiešām var teikt, ka biju apņēmies maratonam gatavoties nopietni un tieši ar mērķi izskriet to LRM no trim stundām. Tas bija viens no diviem maniem šīs sezonas lielajiem mērķiem, lai gan gadu mijā šķita, ka nav ne mazāko cerību to izdarīt. Kā jau parasti, līdz galam treniņu procesu novest atkal neiznāca. Lai vai kā, bet zināju savu vēlamo maratona tempu – 4:14 min/km – un ziemas vidū, atsākot skriešanas treniņus (jā, pagājušās sezonas beigās biju uz labu laiku paņēmis pauzi no skriešanas), sāku mēģināt šādā tempā noskriet kādus kilometrus. Gāja grūti, jo pauzes laikā biju ievērojami zaudējis savu agrāko trenētību, tāpēc iesākt spēju vien ar pieciem kilometriem šādā tempā un arī tad ne vienmēr tik daudz.. Laika gaitā izdomāju, ka varētu mēģināt regulāri (piemēram, reizi nedēļā) mēģināt šajā tempā noskriet arvien vairāk kilometru, un tad jau beigu beigās līdz maijam būšu ticis arī līdz tuvu maratona robežai. Tai brīdī vēl nezināju, ka šie tempa treniņi izvērtīsies par maniem vienīgajiem garajiem treniņiem.

Turpināt lasīt