Elpošanas šabloni un OreMan sliekšņi

lungs1Šodien, tik ļoti siltā un saulaini pavasarīgā laikā skrienot pa mežu, aizdomājos par elpošanas šabloniem, kādi raksturīgi skrējējiem. Man tādi ir trīs – lēnajos un mierīgajos skrējienos izmantoju šablonu 4+5 (ieelpa uz četriem soļiem, izelpa uz pieciem), ātrākos skrējienos, piemēram, maratona tempā, vados pēc šablona 3+4, bet pavisam ātrajos tempa un intervālu skrējienos, kā arī īsākās sacensībās nākas likt lietā šablonu 2+3. Šodien, protams, skrēju ar 4+5 un domāju – interesanti, pie kāda tempa man ar šo šablonu vairs nepietiktu skābekļa un nāktos to nomainīt pret 3+4? Protams, šī nav pirmā reize, kad tieši par šo domāju – ik pa laikam ienāk prātā, ka šis noteikti ir lielums, kas kaut ko par skrējēju pasaka.

Skaidrs, ka šeit nevaram runāt par kaut kādu abstraktu tempu, kas maina elpošanas šablonu neatkarīgi no citiem apstākļiem. Elpošanas šablons vistiešākajā mērā ir atkarīgs ne tikai no skriešanas tempa, bet arī no ārējiem apstākļiem – seguma, vides, temperatūras, reljefa un citiem –, kā arī no skrējēja fiziskās sagatavotības konkrētajā brīdī. Tāpēc, ja gribam šai lietai pieiet nedaudz zinātniskāk, būtu jāfiksē visi pārējie faktori (sauksim tos par ārējiem faktoriem), padarot elpošanas frekvenci atkarīgu vienīgi no skrējēja fiziskās sagatavotības un tempa. Tādā gadījumā novērotas izmaiņas tempā (sauksim to par tempa slieksni), pie kura skrējējam prasās mainīt elpošanas šablonu, nozīmētu izmaiņas (kāpumu vai kritumu) skrējēja fiziskajā sagatavotībā. Fiziķiem ļoti patīk eksperimentus izdarīt tā sauktajos ideālajos apstākļos – vakuumā, konkrētā temperatūrā utt. Mērot elpošanas šablonu maiņas sliekšņus, vakuumu laikam nepielietosim, bet sacīsim, ka ideālie apstākļi ir līdzens, ciets segums, nokrišņu trūkums, skrējējam patīkamākā skriešanas temperatūra, īsais skriešanas tērps.

Vēl viena svarīga lieta, kas atstāj acīmredzamu ietekmi uz elpošanas šablonu, ir kadence – jo lielāka kadence, jo lielāku tempu iespējams sasniegt pie noteikta šablona, jo gluži vienkārši elpots tiek biežāk. Tāpēc jāfiksē arī kadence. Ņemsim optimālo variantu – 180 soļi minūtē, kas nozīmē, ka pie šablona 4+5 viens pilns ieelpas/izelpas cikls notiek 3 sekundēs, pie šablona 3+4 tas notiek 2.33 sekundēs, bet pie šablona 2+3 – attiecīgi 1.67 sekundēs. Lieliski – starpības starp pirmo un otro šablonu un starp otro un trešo ir pilnīgi vienādas – divas trešdaļas no sekundes.

Līdzīgi kā sirdsdarbības frekvences pētījumos, kur runājam par aerobo un anaerobo maiņas slieksni, arī šajos elpošanas šablonu pētījumos ir izšķirami divi svarīgi sliekšņi – maiņa no 4+5 uz 3+4, kā arī maiņa no 3+4 uz 2+3. Tā kā Renārs Roze jau pirms septiņiem gadiem nodefinēja Renča skaitli, tādējādi šo īpašvārdu aizņemot, sauksim šos sliekšņus par attiecīgi Pirmo un Otro OreMan elpošanas šablonu maiņas sliekšņiem (jeb īsāk – Pirmais OreMan slieksnis un Otrais OreMan slieksnis). Tagad varam tos nodefinēt precīzāk.

Par Pirmo OreMan elpošanas šablonu maiņas slieksni sauc tempu, pie kura skrējējam, skrienot ideālos apstākļos ar kadenci 180 soļi minūtē un elpojot pēc šablona 4+5, sāk trūkt elpa.

Par Otro OreMan elpošanas šablonu maiņas slieksni sauc tempu, pie kura skrējējam, skrienot ideālos apstākļos ar kadenci 180 soļi minūtē un elpojot pēc šablona 3+4, sāk trūkt elpa.

Jā, zinu – te vēl joprojām paliek vieta subjektīvismam. Ko galu galā nozīmē augstākminētais termins `sāk trūkt elpa`? Pagaidām pieņemsim vienkārši, ka tas nozīmē to, ka normālā gadījumā skrējējs tagad labprāt elpotu biežāk. Teorētiski viņš vēl it kā spēj šajā tempā paskriet, elpojot pēc konkrētā šablona, bet droši vien ne vairs ilgi, jo skābekli sāk prasīties vairāk. Patiesībā tas nozīmē, ka ir iestājies brīdis, kad skābeklis strādājošiem muskuļiem tiek piegādāts lēnāk, nekā tas tiek patērēts, jeb, citiem vārdiem sakot, sākas skābekļa bads.

Kāds labums ir no OreMan sliekšņiem? Zinot savus sliekšņus, skrējējs var samērā viegli jebkurā brīdī pārliecināties par to, kādā formā viņš/-a ir. Atliek atrast ideālus apstākļus (vai tādus, pie kādiem viņš/-a zina savus sliekšņus) un pamēģināt paskriet ilgāku laiku ar dažādiem elpošanas šabloniem. Nav nepieciešams doties uz laboratoriju, kā tas ir gadījumā ar pulsa sliekšņu noteikšanu. Protams, precīzākus OreMan sliekšņus varētu noteikt laboratorijā, mērot skābekļa uzņemšanu un patēriņu, taču pieļauju, ka ikdienas skrējējam tas varētu nebūt pārāk svarīgi.

Kāda šeit ir sliktā ziņa? Tāda, ka OreMan sliekšņi vēl nav pietiekami labi izpētīti zinātniskajā literatūrā, līdz ar ko to fizioloģiskā nozīmība vēl nav tieši pierādīta. No otras puses, varam šo uzskatīt arī par plusu – galu galā šeit ir vieta plašam pētījumu laukam. Nešaubos, ka šis viss kaut kā sasienas kopā arī ar VO2Max jeb maksimālo potenciāli iespējamo skābekļa patēriņu. Varbūt šis korelē arī ar pulsa sliekšņiem? Ļaušu šo jautājumu izpētīt tiem, kas ikdienā skrien ar pulsometriem (tikai neaizmirstiet informēt mani par rezultātiem!).

Tā nu, domājot pats par saviem sliekšņiem, esmu empīriskā ceļā secinājis, ka Pirmais OreMan slieksnis man varētu būt kaut kur ap 4:30 min/km, bet Otrais OreMan slieksnis – ap 4:00 min/km. Tiesa, nekad man nav iznācis šo lietu notestēt ideālos apstākļos, tāpēc pieļauju, ka patiesībā šiem tempiem vajadzētu būt nedaudz ātrākiem.

Un kādi ir jūsu OreMan sliekšņi? Un ar kādiem elpošanas šabloniem jūs visbiežāk strādājat?

P.S. Jā, bet pieļauju, ka eksistē arī tempi, pie kuriem būtu jāpāriet uz šablonu 1+2, kas nozīmētu vienu ieelpas/izelpas ciklu tieši 1 sekundē. Man ar šādiem tempiem vēl nav iznācis saskarties, taču tad būtu jāievieš arī Trešais OreMan slieksnis. Vai jums ir kādreiz nācies skrējiena laikā elpot tik strauji?

 

7 thoughts on “Elpošanas šabloni un OreMan sliekšņi

  1. Nekad mūžā neesmu skaitījis uz cik soļiem izelpoju un cik ieelpoju. Bet OreMan sliekšņiem, šķiet, ir viena nepilnība, proti, ko darīt tiem, kas skrien ar 4+4, 3+3 vai vēl citādāku elpošanas ritmu? Tiem tad neeksistē ne Pirmais, ne Otrais OreMan slieksnis?

    • Tas gan mani pārsteidz, ka var neskaitīt. Varbūt ne apzināti, bet noteikti taču organisms ir pieradis pie noteikta elpošanas ritma. Bet veikt katru pilno ieelpas/izelpas ciklu pāra soļos ir slikti tādēļ, ka tad vienai un tai pašai kājai visu laiku iznāk uzņemt pirmo ieelpas (vai izelpas) grūdienu, kas ir asimetrija un nevar nākt par labu. Ja nu tomēr kādam tā elpot šķiet ērti, tas gan uzreiz nenozīmē, ka viņam neeksistē aprakstītie sliekšņi – viņam tos tikai būs grūtāk izmērīt, jo sanāks skriet nepierastā manierē.

  2. Pievienojos Renāram Rozem. Es arī nekad mūžā neesmu skaitījis izelpas un ieelpas. Un arī neskaitīšu. Nav ne jausmas arī, kāda jēga, ja man būtu šādas zināšanas, kad man ir X1+Y1 vai X2+Y2. Tas, kāda ir forma, var pārliecināties dažādos citos veidos, piemēram, pēc laikiem atslēgas treniņos, pulsa, utml.

    • Jēgai nav obligāti jābūt. Uzdevums var būt interesants arī tikai tā risināšanas dēļ, kā prāta treniņš. Turklāt Tev taču labi zināms, ka piedomāšana pie elpošanas vienmēr nāk par labu. Tu vienmēr vari uzdot jautājumu – ko Wim Hof darītu?

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s