No rīta ar Alīnu aizvadām pēdējo skrējienu Sicīlijā. Nezinu, vai vispār mūžā, bet šomēnes noteikti. Sandis pirmīt bija izteicies, ka atpakaļ uz Sicīliju otrreiz vairs braukt nedrīkstēsim, tāpēc, iespējams, ka arī vispār mūžā. Tiesa, to viņš teica ar domu iebiedēt Lauru, lai viņa tomēr nolemtu kāpt Etnā kopā ar mums. Lauru tā arī iebiedēt neizdevās, bet mani gan.
Rīta skrējienā pa ceļam saēdos vīģes, cik vien var, kā arī aizskrienam līdz vienam no kaktuskokiem salasīt līdzi uz Latviju kādus to augļus, jo daži cilvēki tos ir pasūtījuši (tai skaitā Laura ar Sandi, kuri tā arī nedabūja nobaudīt toreiz šosejas malā ievāktos kaktusiņus, jo pāragri aizbrauca mājās).
Viesnīcas dzīvoklī apēdam visu, kas vēl palicis (izņemot kaktusaugļus, ko sapakojam līdzņemšanai) un sapakojam pēdējās mantas koferos (tai skaitā čupu ar lavas akmeņiem no vulkāna, ko vest mājiniekiem kā suvenīrus, lai gan esam dzirdējuši, ka par mēģinājumu tos izvest no valsts lidostā, iespējams, tiksim apcietināti). Gribam pagūt uz to pašu autobusu 9:10, ar kuru uz centru devāmies vakar, bet viesnīcas īpašnieks ilgstoši neatbild uz īsziņu par to, kur lai mēs atstājam atslēgu. Tāpēc atrodam sētā kādu personu, kas slauka pagalmu, un atstājam to viņam (Alīna viņu uzskatīja par saimnieka tēvu, bet, manuprāt, tas tiklab varēja būt arī kāds nejaušs garāmgājējs).
Alīna rīta skrējienā atrada treniņtērpa krāsas aizkarus
Tā kā, pirmkārt, esam nokļuvuši Marsalas centrā ar visiem koferiem, otrkārt, ir pasilts, un treškārt, Marsalas centru jau ne reizi vien esam apskatījuši (neesmu gan pārliecināts, vai šī teikuma pirmajā daļā esmu pareizi salicis visus komatus..), tad neko daudz vairs darīt negribas. Tomēr laiks kaut kā ir jānovelk garumā jāpavada, jo autobuss uz lidostu no mums jau tagad labi zināmās autoostas aties tikai plkst. 16:25. Tāpēc vienkārši bezmērķīgi klīstam, paēdam tādas kā pusdienas (jo īstās pusdienu ēstuves, protams, vēl nestrādā, tās vērsies vaļā tikai vēlāk), vēl klīstam, pasēžam un atpūšamies, aizstaigājam līdz jūrai, kur uzņemu pēdējo šī ceļojuma bildi ar savu telefonu (Alīna bildēs arī vēlāk), pastaigājam vēl pa vecpilsētu un tad jau arī dodamies uz busu, lai ar to trauktos uz lidostu.
Kafejnīcā lasu vietējo avīzi
Ā, jā, vienu jaunu objektu tomēr pašā sākumā apskatījām gan. Tas ir vietējais tirdziņš, kurā pamatā tiek tirgotas zivis, visādi jūras produkti un augļi. Iepriekšējās dienās šis tirgus tieši pie autoostas bija tukšs, bet šodien te vērojama varena rosība, un zivju smārds jūtams labi jau pa gabalu. Savus koferus un somas atstājam pie tirgus ieejas, lai tie nebūtu jāvelk pa zivju atliekām klāto zemi, un tad pa vienam izstaigājam un sabildējam tirgu.
Zivju tirgus
Mums tomēr izdodas iekļūt lidmašīnā bez starpgadījumiem – neviens no mums netiek ne apcietināts, ne pat ir spiests maksāt kādu soda naudu. Lavas akmeņi laikam labi iepakoti un skenerī nekādas aizdomas nevienam neizraisa. Vai arī šīs baumas attiecas tikai uz Kanāriju salām. Tuvojoties Kauņai, lidmašīnas pilots skaļrunī paziņo: „Dāmas un kungi, mēs drīz piezemēsimies Kauņas lidostā. Ārā ir +13 grādi pēc Celsija, un līst. Izbaudiet savu palikšanu Kauņā!”. Alīnai, protams, lielie prieki un WTF* moments..
Pēdējā manis bildētā bilde šajā ceļojumā
Ārā tiešām līst, ir jau melna nakts, un mēs dodamies meklēt autobusu, kas mums norezervēts ceļam uz Rīgu. To drīz vien arī atrodam, un pirmais jautājums, ko Alīna pavaicā šoferim, kraujot mantas busiņa aizmugurē – vai tur iekšā ir silti? Laikam tā vaicāt nevajadzēja, jo pēc tam visu ceļu nācās mocīties, pārkarsējoties uz nebēdu. Un ne jau tikai man – Alīna esot jutusi, kā viņas gumijas apavi sāk kust..
Visu labu, Trapani un Sicīlija!
Rīgā mums centrā ar gudru ziņu atstāts auto, ar to drīz vien esam mājās, un ceļojums ir pavisam oficiāli noslēdzies. Beigas!
—
* Saīsinājums angļu žargonvalodā – Kas par lietu?
Atpakaļ uz sicīlijas piedzīvojumu
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 