3. diena – Slavkovsky Stit

Pirmā nopietnā kalnos kāpšanas diena. Esam izlēmuši pievārēt 2452 metrus augsto Slavkovsky Stit. Startējam tai pat vietā, kur vakar – Stary Smokovec pilsētiņā. No turienes ātri vien tiekam augšā līdz Hrebienok, kuru iekarojām vakar. Jāsaka gan, ka `ātri vien` ir domāts tikai salīdzinoši, jo arī šis kāpiens līdz mūsu šīs dienas start vietai prasa 40 minūtes un noberstu papēdi Alīnai. Papēdis tiek salīmēts ar plāksteri, to pašu izdaru arī es, jo papēdī radusies tāda jocīga sajūta, it kā varētu sākt berzties. Plkst. 12:15 dodamies prom no Hrebienok. Teikts, ka ceļš līdz Slavkovsky Stit esot 5 stundu un 15 minūšu garš, bet mēs rēķināmies ar kādām 7 stundām, jo arī citi posmi mums parasti sanākuši garāki nekā rakstīts uz plāksnītēm.

Kāpjot secinām, ka būs problēma ar ūdeni – pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi (daudzajiem kalnu avotiņiem gan vakardienas kāpienā, gan arī pērnā gada Samārijas aizas gājienā), esmu paņēmis līdz vien vienu blašķi dzeramā ūdens. Arī citi nav paņēmuši neko daudz, tāpēc jau pēc pāris stundu kāpiena secinām, ka ūdens krājumi draud izbeigties, bet strauti laikam šajā kāpienā nebūs.. Nu neko, jāsāk ūdeni lietot taupīgāk.

Kāpiens sākumā itin viegls, caur mežiem un gar kraujas malām, pa salīdzinoši gludu, nedaudz akmeņainu segumu. Taču akmeņu skaits izrādās aptuveni proporcionāls noietajam ceļa gabalam – drīz vien taka tās ierastajā nozīmē izbeidzas un tā vietā stājas akmeņu krāvumi. Tiem gan arī viegli var slāt pāri, kamēr vēl kāpums nepārsniedz kādus 45 grādus. Kādā šāda krāvuma malā nolemjam ieturēt pusdienas – maizi ar tūristu brokastīm.

Pikniks kraujas malā

Pikniks kraujas malā

Dodamies tālāk un nu jau parādās arī grūtāk pārvarami šķēršļi – stāvi akmens krāvumi, kur jācenšas uzrāpties četrrāpus. It īpaši grūtības šādas vietas sagādā Alīnai🙂 Mūs panāk kāda latviešu kompānija, kas mūs arī apsteidz – tieši pašā virsotnē. Tiesa, ne tajā, ko plānojām iekarot, bet gan tajā, kas visu ceļu bija redzama un par kuru domājām, ka tā ir īstā un galējā.. Tomēr arī šī virsotne ir iespaidīga – ar kraujām abās malās un lielu vēju pašā augšā, kurā, protams, esmu spiests uzrāpties.

Pati kalna smaile. Žēl, ka ne īstā..

Pati kalna smaile. Žēl, ka ne īstā..

Tālāk seko tāda kā neliela pāreja uz blakus kalnu, kur mums jāturpina kāpt tālāk. Šeit, protams, normālas takas vispār vairs nav, tikai akmeņu krāvumi. Mēģinu apiet krāvumu taku pa taisno un rāpjos pa stāvāku sienu tik uz augšu vien. Uzrāpies secinu, ka arī nākamā virsotne, ko redzējām, vēl nav īstā, jo tālāk paveras skats uz laikam jau tad patiešām īsto virsotni, bet līdz tai izskatās, ka ejams vēl pamatīgs gabals. Ceļā sastapts vīrs – viens no retajiem, kas saprot angļu valodu – mums pārprasa, vai patiešām gribam vēl aiziet līdz virsotnei, jo līdz tai vēl vismaz stundas iešana, bet mums jādomā arī, kā lai līdz tumsai tiekam lejā. Nekādi vagoniņi no šīs virsotnes nekursē, bet veikt kāpienu lejā pa tumsu laikam vienkārši nebūtu iespējams. Vīrs gan arī piebilst, ka mums vajadzētu gan uzkāpt, jo tas ir tā vērts. Mēs tomēr secinām, ka laikam vēl vairāk kā stundas kāpiens dažiem (..) nebūs pa spēkam, tāpēc pēc vēl neliela gabala pieveikšanas esam spiesti augšupceļu pārtraukt. Esam uzkāpuši līdz 2195 metru augstumam, pa ceļu no Hrebienok veikdami 4.9 kilometrus.

Skats no augstākā punkta, līdz kuram tikām - 2195 metri virs jūras līmeņa

Skats no augstākā punkta, līdz kuram tikām - 2195 metri virs jūras līmeņa

Lejupceļš, protams, ir nedaudz ātrāks. Alīnai gan sākumā ir problēmas ar lēkāšanu lejup pa akmeņiem, viņa pirms gandrīz katra akmeņa nezināmu iemeslu dēļ apstājas un lēnām kāpj lejā😀 Domājam, ka šādā tempā lejā netiksim pat līdz pusnaktij, taču vēlāk stāvie akmeņu krājumi mazinās un temps palielinās. Nekāpjam caur Hrebienok, bet pa taisno lejā uz Stary Smokovec, kur ierodamies laicīgi – ar krēslas iestāšanos ap astoņiem vakarā.

Kalnos redzējām arī šādu zvēru

Kalnos redzējām arī šādu zvēru

Esam visai noguruši, kāju muskuļi piekusuši, taču nekas nav noberzts, kas man tā laikam gadās pirmo reizi mūžā (pateicoties speciālajiem kalnu apaviem un zeķēm). Dodamies atpakaļ uz Velky Slavkov, aizejam paēst vakariņas blakus esošajā ēstuvē un gulēt.

Daļa no mūsu kempinga istabas trūkumiem, kas atklājās vakar un šorīt, izrādās novēršami. Pirmkārt, neslēdzās vaļā istabas durvis. Katru reizi bija ilga čakarēšanās, kamēr tās beidzot tika dabūtas vaļā. Tagad atklājās, ka vajag vienkāršī daudz stiprāk griezt atslēgu😀 Otrkārt, Alīna bija secinājusi, ka pēc dušas apmeklēšanas vannas istabas grīda pludo, taču izrādījās, ka viņa vienkārši nebija pietiekami pareizi viltīgā veidā aizvērusi duškabīnes durvis. Treškārt, ir problēma ar internetu – vadu it kā saimnieks iedeva, bet pie interneta īsti tikt tomēr nevaram. Taču runājām, ka rīt saimnieks to paskatīsies. Un visbeidzot – koridorī nedeg gaisma, bet gan jau arī šī lieta varētu tikt nokārtota, ja par to tiktu ziņots, ko mēs nedarām pamatojoties uz reālas nepieciešamības pēc šīs gaismas trūkumu.

Noietais maršruts

Noietais maršruts - 11 km

Atpakaļ uz ceļojuma saturu!

2 thoughts on “3. diena – Slavkovsky Stit

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s