Pirmā diena – 15. maijs

Viss parasti sakrīt un paiet kā iesācies. Reizēm viena lieta mums tā iesēžas prātā, ka tālākajos notikumos meklējam it kā pierādījumus tam, ka tā atkārtojas atkal un atkal. Tad gribam to saukt par sagadīšanos. Kāda ir varbūtība, ka, no rīta ieraudzījis savas mājas pagalmā melnu takšu šķirnes suni, to pēc tam dienas laikā ieraudzīsi vēl un vēlreiz? Nav lieka, teiksi? Bet cilvēks mēdz ignorēt visus citus suņus, ko tajā dienā redz apkārt un pat neiedomāt, ka patiesībā redzēto takšu skaits ir tikai statistiski ticams.

Šajā ceļojumā viss sākas ar runām par kavēšanu. Takša (jā, bet ne tā suņa) šoferis brīdina, ka kavējuma gadījumā zvanīs. Man jau uz lidostu pārāk arī jāsteidzas nav, esmu ieplānojis tur ierasties vairāk kā divas stundas pirms izlidošanas, tāpēc laika ir liku likām. Šoferis tomēr nekavē, bet domas par kavēšanos prātā vēl kavējas.

Finnair stends lidostā ir pilnīgi brīvs no cilvēkiem, tāpēc pāris minūšu laikā nododu reģistrēto bagāžu, dabūnu iekāpšanas kartes pirmajiem diviem pārlidojumiem un atlikušās divas stundas varu garlaikoties. Nolemju iegādāties dažus ķīniešu juaņus, bet vienā valūtas maiņas punktā to ir tikai 300, bet otrā – tikai divas desmittūkstošnieku banknotes.. Neviens variants man neder. Mani pavadīt ierodas Alīna. Atvedusi man austiņas, lai garā pārlidojuma laikā es varētu klausīties TV pārraides, ja tāda iespēja gadījumā tiktu nodrošināta. Garajos pārlidojumos pāri Atlantijas okeānam tāda iespēja bija ik reizi, taču austiņas gan ne vienmēr ir dotas līdzi, kādreiz atceros, ka tās bija vajadzējis pirkt. Kas to zina, kā būs pārlidojumā pretējā virzienā – pāri visam Eirāzijas kontinentam! Hmm, bet varbūt tieši pārlidojumā uz Pekinu vajadzēja pirkt, jo lidojām ar Aeroflot? To vairs neatceros gan.

Izeju drošības kontroli, aizklīstu pie saviem vārtiem, no kuriem man būs iekāpšana lidmašīnā, un noklausos skaļruņos paziņojumu, ka mans reiss kavēsies. Tāpēc, ka kavējies iepriekšējais reiss no Helsinkiem. Tāpēc (to gan uzzinu tikai vēlāk, jau sēžot lidmašīnā un klausoties pilota paziņojumā), ka Helsinkos esot bijusi vajadzība ilgāk gaidīt dažus pasažierus, jo viņi kavējušies un viņiem bijušas problēmas ar drošības kontroli. Tāpēc tagad kavējas mans reiss un kavējos arī es pats – pārdomās par to, ka tas varbūt pat ir labi, citādi man Helsinkos stipri ilgi būtu jāgaida nākamais. Tā ir ar to kavēšanos – to redzu visur!

Kādam citam vīram, kurš no Rīgas caur Helsinkiem iecerējis nokļūt Parīzē, tā nepaveicas. Viņš skaļruņos tiek paaicināts pieiet pie vārtiem, bet es, sēdēdams tiem blakus, sarunu varu noklausīties. Viņam saka, ka mūsu reisa kavēšanās dēļ viņš visticamāk nepagūs uz savu Parīzes reisu, tāpēc viņam tiek piedāvāts izvēlēties citu variantu, kā nokļūt Parīzē – vai nu caur Berlīni, vai Varšavu. Pēc zināmām pārrunām viņš, šķiet izvēlas Berlīni. Es gan neesmu drošs, ka viņš patiešām būtu nokavējis, jo, lai arī mūsu reiss izlidoja apmēram 25 minūtes vēlāk kā plānots, tomēr galapunktā tas ieradās tikai ar kādu 15 minūšu kavēšanos. Neba nu tās 15 minūtes varēja izšķirt puiša tālāko likteni! Bet nu jā – to, protams, neviens nevarēja iepriekš paredzēt.

Iekāpju mazmazītiņajā propelleru lidmašīnā, un kopā esam tikai 20 pasažieri. Līdz ar to stjuarte man, otrā rindā sēdošam, piedāvā pārvākties uz pašu pirmo rindu, kur es būšu atbildīgs par avārijas izeju un kur ir arī vairāk vietas kājām. Īsajā pārlidojumā pagūstu izlasīt vienu no rakstiem lidmašīnas žurnālā – par kādu somu filozofu Frenku Martelu, kurš, nedaudz pārfrāzējot slaveno Džona Lenona teicienu, ir sacījis, ka ”happiness is what happens to you when you’re busy doing meaningful things” jeb “laime ir tas, kas ar tevi notiek brīžos, kad esi aizņemts, darot nozīmīgas lietas”. Interesanti, jo patiesi! Tas kļūst par dienas citātu.

Helsinku lidostā tieši pie sava nākamā reisa vārtiem atrodu lielisku stāvgaldu ar elektrības rozetēm, pie kura varu pastrādāt pie datora, uzlādēt tālruni un tamlīdzīgi. Līdz reisam man jāgaida vairāk par četrām stundām. Labi, ka mājās kārtīgi paēdu, nav tagad vajadzības bezmērķīgi klīst apkārt un meklēt neveselīgās un neizmērojami dārgās uzkodas. Tikai stundu garajā pārlidojumā uz Helsinkiem tieku pie krūzītes tējas (tas atsauc atmiņā Alīnas vakardienas (vai arī tas bija šodien?) atgādinājumu par to, ka, pirms desmit gadiem lidojot no Hānjas uz Atēnām (kas vispār bija tikai 55 minūšu lidojums), stjuartiem bija riktīgi jāpasteidzas, lai izdāļātu pasažieriem sāļās uzkodas un/vai kādu dzeramo), bet nākamajā pārlidojumā noteikti baros kārtīgi.

IMG_20180515_204444

Mans stāvgalds – datorā redzams tieši šis raksts, kas tobrīd top

Šovakar ir Latvijas hokeja izlases pēdējā spēle (pirms ceturtdaļfināliem) pasaules čempionātā – ar mājiniekiem dāņiem. Tā iekrīt tieši manā Honkongas pārlidojuma gaidīšanas laikā. Dators man ir, stāvgalds ir, elektrība ir, austiņas ir.. Hmm, tad jau būs jāskatās. Domāts – darīts! Tikai austiņas neizmantošu, jo tuvējā apkārtnē ir tikai viens cilvēks – kāds ķīnietis, kurš arī bez austiņām skatās kaut kādu ķīniešu filmu. Veru vaļā LTV mājas lapu, bet kas tad tas? Priekšā teksts – “Atvainojiet, šī tiešraide satur materiālu, kuru LTV nav tiesību izplatīt valstī, kurā Jūs atrodaties.” Te nu bija hokeja skatīšanās..

Tad nu būs jālasa, ko citu! Esmu paņēmis līdzi jaunu grāmatu – Endrjū Millera “Tīrs” –, ko iesāku lasīt Rīgas lidostā un mazliet paturpināju lidmašīnā. Tad nu lasu arī tagad. Hokejā tikmēr mēs iekļūstam ceturtdaļfinālā – gluži loģiski!

Atpakaļ uz dienu izvēli..

 

Advertisements