Sestā diena – neveiksmju sērija

IMG_20160805_120449Beidzot klāt svarīgākā ceļojuma diena – kāpiens Etnā! Vakar vakarā, pārrunājot šodienas lietas, atklāju, ka daži no mūsu cīņu biedriem nekad iepriekš kalnos nav kāpuši un ir uzskatījuši šo Etnas iekarošanu par apmēram tikpat parastu apskates objektu, kā, piemēram, uzbraukšanu Eričē vai Palermo apskati, ko var paveikt pāris stundu laikā. Ne Sandim, ne Laurai pat nebija līdzi mugursomas, kur salikt visu kāpienam nepieciešamo, tāpēc viņi nolēma kāpt ar Alīnas aizdotu auduma iepirkuma maisiņu rokās🙂 Ceļojuma plānošanas laikā biju lasījis, ka, tuvojoties virsotnei, vulkāns mēdz pastiprināti izdalīt sēra tvaikus, tāpēc vēlams paņemt līdzi kādu lupatu, ar ko aizklāt muti. Par šo lietu arī bijām runājuši un sarakstījušies iepriekš, bet augšminētajam cilvēku pārim arī nekas tāds tomēr līdzi paņemts nebija. Iemesli paliek noslēpumā tīti..

Lai vai kā – bez mutes pārklāja, toties ar iepirkuma maisiņu rokās – šodien jau 6:00 devāmies prom no mūsu mitekļa Katānijā, lai laicīgi varētu paspēt uzkāpt virsotnē un nokāpt no tās līdz tumsas iestāšanās brīdim. Kaut kur iepriekš tika lasīts, ka viss šis kāpiens prasa 8-9 stundas laika, bet pieņemu, ka tas ir vairāk rēķināts, ņemot par pamatu tādus indivīdus, kas tikko kā izvēlušies no dīvāna un nevēlas niekoties ar `Couch To 5K*` programmu, bet labāk uzreiz ķerties pie `Couch To Etna**`. Tomēr – labāk iesākt laicīgāk, nekā ierasties virsotnē par vēlu, kad kāds tur jau ieradies pirms mums.

Ceļš uz Rifugio Sapienza kartē neizskatās garš, taču jābrauc praktiski visu laiku kalnā pa kalnu serpentīnu, tāpēc tik ātri nemaz auto mūs uz priekšu nenes. Kad plkst. 7:00 ierodamies šajā vietā, no kuras paredzēts sākt kāpienu, secinām, ka vieta ir kā izslaucīta – visapkārt nevienas dzīvas dvēseles, visi tūristu veikali slēgti, autostāvvieta tukša, pacēlājs sastindzis nāves miegā. Savs labums tajā visā ir – nav, kam samaksāt par maksas stāvvietas izmantošanu, tāpēc vienkārši atstājam auto un dodamies ceļā. Līdzīgi bijām rīkojušies, pirms diviem gadiem uzsākot kāpienu Greifenberg virsotnē Alpu kalnos, bet toreiz vismaz auto priekšējā stiklā ielikām zīmīti, ka nevarējām samaksāt, samaksāsim, kad atgriezīsimies, lai auto gluži nevelk prom uz metāllūžņiem. Taču šoreiz nevienam līdzi nebija rakstāmā, tāpēc zīmīte izpalika. Un nav jau arī tik svarīgi – šoreiz tas taču nav mans auto, bet tikai īrēts!

IMG_20160805_074210

Kāpiena pats sākums, lejā paliek Rifugio Sapienza ciemats

Izkāpjot no auto, pirmo reizi šī ceļojuma laikā sajūtam apkārt normālu gaisa temperatūru. Šķiet, te bija ap +13 grādiem. Sandis ar Lauru, kā jau nepieredzējuši kalnos kāpēji, ļaujas panikai un uzvelk mugurā garās bikses un džemperus. Es, protams, esmu gudrāks un palieku šortos un T-kreklā. Vēlos ar savu gudrību dalīties arī ar citiem, bet kurš nu mani klausīs – kāpiens tiešām tiek uzsākts garajā apģērbā, kas vēlāk, saprotams, tiek rūgti nožēlots. Bet – kas par vēlu, tas par vēlu.

No Rigugio Sapienza var kādu gabalu uzbraukt ar pacēlāju, bet tas mūs, protams, neinteresē. Pēc zināma laika kāpšanas manīsim, ka pacēlājs sācis darboties. Tad tomēr tas nebija nāves miegs, kurā viņš bija sastindzis, bet gan parastais naktsmiegs. Ieslēdzu savu jauno draugu Garminu un dodamies ceļā. Starta brīdī esam 1920 metrus virs jūras līmeņa. Kāpjam pa ceļu, kas vijas vairāk vai mazāk ap pacēlāju, un priecājamies par skatiem. Visapkārt melni sacietējušas lavas lauki un lavas akmeņu krāvumi, bet pa starpām melnajā laukā vietām sastopamas nelielas oāzītes, kurās aug šāda, tāda veģetācija – dzeltenas puķes. Fantastisks skats! Kāpiens izvēršas ļoti lēns, jo izrādās, ka Sandim ar iepirkumu maisiņu ir grūti kāpt🙂 Laikam nav labi paēdis. Tiesa, iepirkumu maisiņš ir transformēts par mugursomu, vismaz rokās nav jānes. Tomēr ik pa laikam man sanāk apstāties un gaidīt biedrus. Vismaz varu pafotografēt skatus – arī labi. Vēlāk gan man tiktāl apniks lēnais temps, ka būšu spiests ar varu atņemt Sandim nesamo un kāpt ar divām mugursomām. Nezinu gan, vai tas kopējo tempu dikti palielināja, bet kāpienu interesantāku padarīja gan. Tad arī Alīna palika arvien lēnāka, un biju spiests likt lietā mūsu `assisted climbing***` iepriekš bieži vien pielietoto praksi, stumjot viņu kalnā ar roku no mugurpuses. Ā, bet man taču vēl otra roka brīva – tad jāstumj vienlaicīgi gan Alīna, gan Laura. Nez, kā lai Sandi vēl pavelk līdzi?

20160805_075326

Ceļš ved mūs arvien augstāk un augstāk

Drīz vien esam uzkāpuši līdz vietai, kur uzved pacēlājs, un jāsāk domāt, kas notiek tālāk. Iepriekš biju lasījis, ka līdz zināmai vietai šeit var uzkāpt kājām, bet pēdējais posms līdz Etnas virsotnei mērojams tikai gida pavadībā. Mums gan nav ne jausmas, kur sākas tā aizliegtā zona. Mana doma tāpēc ir nevienam speciāli neuzplīties ar jautājumiem par to, vai drīkstam turpināt ceļu, un kāpt, kamēr vien redzam ceļu augšup, bet pārējie trīs kolēģi vēlas tieši pretējo – kāpt tikai tad, ja ir saņemta atļauja to darīt. Diezgan kaitinoša uzvedība, bet mēģinu paturēt savas pārdomas pie sevis. Šeit pat ir sastopami cilvēki, daži tādi mūs ar dažādiem transporta līdzekļiem – kvadracikliem un auto – apsteidza kāpiena laikā. No šīs vietas, kas ir 2530 metrus virs jūras līmeņa augstu, kursē autobusi augšup pa ceļu, tāpēc vienam no šoferiem pajautājam, vai tālāk jābrauc ar busu, vai arī drīkstam arī kāpt. Saņemam atļauju kāpt (itāliski, protams, līdz ar ko pārējie bija spiesti man noticēt, ka esam šādu atļauju tiešām saņēmuši), un mani vairs neviens nespēj apturēt.

Tālākais kāpiens notiek pa to pašu ceļu, pa kuru brauc busi. Protams, foršāk būtu kāpt pa kādu vienvietīgu taku, bet arī ceļš ir gana labs. Visapkārt it kā visu laiku viena un tā pati ainava – melni lavas lauki –, taču tomēr šis, tas arī mainās. Redzam, kā aizvijas ceļš augšup serpentīna veidā, kā zem mums paveras arvien jauni skati uz zemāk atstātajām vietām un kā apvārsnim paveras Etnas galvenā virsotne. Ik pa laikam mūs apsteidz busi, kas augšā nogādā parastos tūristus, kas pārāk slinki, lai kāptu kājām. Lejup visi busi pagaidām brauc tukši. Vēlāk, kāpjot lejā, varēsim vērot pretēju skatu. Šis kāpiens no pacēlāja augšas līdz vietai, kur uzved autobuss, ir īsāks par pirmo kāpiena posmu, un kopumā no auto līdz šai vietai esam uzkāpuši nepilnās trīs stundās.

20160805_113149

Reizumis busu satiksme pa mūsu serpentīnu kļūst ļoti intensīva, atstājot mūs putekļos

Šeit augstums jau ir 2900 metri virs jūras līmeņa, un šī tad nu ir tā vieta, par kuru tālāk individuāli kāpēji kāpt nedrīkst. Par to nepārprotami liecina norobežojums un zīmes, uz kurām tas kādās piecās valodās rakstīts. Mana doma atkal ir zīmes ignorēt un doties vien tālāk, taču tālumā uz takas redzams dzeltens punkts, kas esot policists, kas nevienu tālāk nelaiž. Satiekam kādu ungāru, kas saka, ka tiešām tālāk netiek – viņš esot izmēģinājis. Nu labi, ja ne, tad ne – īrēsim gidu, kas it kā maksājot 30 eiro no deguna! Kas labi domāts, tomēr izvēršas par neveiksmi, jo izrādās, ka gidu šeit vairs noīrēt nav iespējams, tas esot bijis jādara lejā, Rifugio Sapienza. Turklāt šodien jau abas grupas ir pilnas, jo katrā var būt ne vairāk par 20 cilvēkiem. Saka, lai piekāpjam rīt.. Bet rīt mēs vairs nevaram, jo no rīta jau jāsteidz prom atpakaļ uz otru salas galu.

Sandis runā ar kādu gidu, kas runā angliski, kamēr Alīna iesaistās pārrunās ar franciski runājošu gidu par iespējām tomēr pievienoties kādai no grupām. Franču gids saka, ka tas nebūtu pat iespējams, ja būtu brīvas vietas, jo Alīnas apģērbs ir šādam kāpienam pilnīgi nepiemērots kleitas, bet galvenokārt, Vibramu dēļ. Tiek apgalvots, ka tālāk vairs nebūs tāda smuka taka kā līdz šim, bet gan cieti un asi lavas akmeņi, tādi kā te visur izmētāti pa malām. Arī manas sandales esot kāpienam nepiemērotas, jākāpj esot speciālos pārgājienu apavos. Pat parastie skriešanas apavi nederot. Alīna sadusmojas – kas tā par lietu, ka viņai neļauj kāpt, viņa taču pati vislabāk zina, kādi apavi viņai ir piemēroti un kādi nav, kas tie par aizspriedumiem un stulbībām! Gluži to visu gan viņa gidam acīs nesaka, bet tomēr ir pietiekami uzstājīga, lai arī gids sadusmotos un pateiktu, ka tas nav iespējams un viss!

IMG_20160805_104859

Alīna demonstrē, ka arī pa šiem lavas akmeņiem spēj pārvietoties Vibramos

Tā nu mūsu Etnas kāpiens izgāžas, un līdz virsotnei netiekam. Varam vien vēl tepat uzkāpt pārdesmit metrus augstāk līdz diviem krāteriem, kas izveidojušies 2002.-2003. gadu mijas izvirduma laikā, kad visā apkārtnē pēdējoreiz tika viss noslaucīts līdz ar zemi – pacēlājs, ceļš, ēkas utt. Laura paliek mūs gaidīt tepat, bet mēs ar Alīnu un Sandi uzkāpjam vēl šajos krāteros. Izrādās, ka te paveras pavisam jauni skati, kas Laurai iet secen. No lejas izskatījās, ka nekas citāds jau te nebūs kā visapkārt citur. Apejam apkārt pirmajam krāterim, un tad no mums atvadās arī Sandis, jo gan jau otrs krāteris būs tāds pats. Tā kā mums ar Alīnu lejupceļā paredzēts skriet (jā, esam atkarīgi no skriešanas, turklāt Alīna spiež mūs abus skriet katru dienu, turklāt šodien vēl neesam paguvuši izskriet, jo bija agri jāizbrauc, turklāt nebūs īsti iespējams izskriet arī vēlāk vakarā, jo vēl daudz darāmā, tāpēc nekas cits neatliek, kā skriet lejā no Etnas), tad Sandis dodas lejā savākt Lauru, lai abi dotos kājām atpakaļ uz auto stāvvietu, kamēr mēs ar Alīnu nolemjam aplūkot vēl arī otru krāteri un tad doties lejā skriešus.

20160805_113030

Pirmais no 2002./2003. gada krāteriem

Izrādās, ka otrs krāteris izskatās pilnīgi citādi, un te atkal gūstam jaunus iespaidus. Vērojama krāsu daudzveidība, melnie lavas akmeņi mijas ar sarkanajiem, bet tiem pa vidu vietām vēl sastopamas dzeltenas sēra nogulsnes. Vietām kūp zeme, kur no nelieliem krāterīšiem cauri spraucas ūdens tvaiki. Zeme arī jūtami silta, ja patausta ar roku. Apejam apkārt otram krāterim un secinām, ka tas izskatās arī pilnīgi citādi no dažādām pusēm. Dažādību vēl vairo arī laika apstākļi – brīžiem esam virs mākoņiem, brīžiem mākoņi traucas tieši mums cauri, brīžiem vispār pazūd, atklājot mums brīvu skatu uz leju. Ļoti forši! Nevar teikt, ka kāpiens bijis gluži veltīgs.

20160805_113538

Alīna uz krātera malas

Lejā tātad skrienam. Alīna savā baltajā kleitā uz melno iežu fona izskatās nereāli. Pirmais asociācija man ir ar Tarahumaras cilts indiānietēm, kuras pa Meksikas Vara kanjona kalniem skrien garas distances savās krāsainajās kleitās – izskatās, šķiet, tieši tāpat. Skrējiena beigu daļā Alīna sāk mainīt skriešanu ar iešanu, jo viens vienīgs lejupceļš ne pārāk labi iedarbojas uz viņas pēdu saitēm, tāpēc es aizskrienu ātrāk ķert rokā pārējos divus mūsu biedrus. Tos noķeru pēc noskrietiem 6.7 km un tad arī skrējienu pārtraucu. Drīz vien klāt ir arī Alīna, un drīz vien visi esam atpakaļ pie auto.

IMG_20160805_115454

Otrais, krāsainākais, krāteris no tālākās puses

Noskaidrojam, ka ekskursija ar gidu no šīs vietas maksā nevis 30, bet gan 85 eiro.. Tajā gan iekļauts ir viss – nepieciešamais ekipējums (tie riktīgi pareizie apavi), pacēlājs, autobuss un gida pakalpojumi tālākajā ceļā. Ja gribam kāpt rīt, tad jābūt šajā vietā plkst. 9:00. Varbūt tomēr varam Sirakūzu apmeklēt vēl šodien un rīt tad braukt pa taisno no Etnas uz Marsalu? Domāsim!

IMG_20160805_131006_Tara

Alīna skrien lejā no Etnas

Dodoties lejup no Rifugio Sapienza, lai brauktu tālāk uz Sirakūzu (jā, protams, ka izdomājām tomēr mēģināt te rīt atgriezties, kā gan citādi!), sāk spīdēt kāda aizdomīga lampiņa auto panelī ar uzgriežņatslēgas simbolu tajā un parādās uzraksts, ka nepieciešams apmeklēt tehniskās pārbaudes staciju. Piestājam ceļa malā un domājam, ko darīt tālāk. Laikam jāzvana auto īres kompānijai. Man šķiet, ka auto īres papīrus esmu atstājis viesnīcā, bet šie papīri tomēr tiek atrasti auto bardaka nodalījumā. Zvanīšanu uzņemas Sandis, jo norādīts numurs, kur var runāties angliski. Sandis izstāsta, kas mums atgadījies, un secina, ka otrā galā nav saprasts neviens vārds, tāpēc mēģina visu stāstīt vēlreiz lēnāk un vienkāršāk (piemēram, nelietojot tādus vārdus kā wrench****). Tad Sandim tiek ieteikts zvanīt uz tehniskās palīdzības numuru, kur nākas visu stāstīt vēlreiz. Tehniskā palīdzība nolemj sūtīt pie mums auto evakuatoru, bet tomēr saka, ka pēc trim minūtēm vēlreiz atzvanīs. Kaut kādā brīdī kāds vēl Sandim iedeva vēl kaut kādu numuru, uz kuru jāzvana, bet kuru sazvanīt neizdodas, jo tāds it kā neeksistē (neatceros vairs visus šos notikumus pareizā secībā). Vēl kaut kādā brīdī (laikam auto īres kompānijas zvana laikā) saņemam informāciju, ka viss kārtībā – varam auto vienkārši apmainīt pret citu. Viss, kas mums jādara, ir jāaizbrauc uz Trapani lidostu, kur arī varēsim veikt apmaiņu.. Kad beidzot tomēr atzvana tehniskās palīdzības dienests un uzzina, ka principā auto ir darba kārtībā un braucams, tikai deg tā lampiņa un uzraksts, tad viņi saka, lai braucam ar to uz Katānijas lidostu, kur tad auto arī varēs apmainīt. Tas jau mums der daudz labāk, Katānijas lidosta ir pavisam tuvu. Tomēr auto vairs neizdodas iedarbināt.. Iedarbināšana šim auto nenotiek ar atslēgu, bet gan, nospiežot speciālu pogu, bet tagad tā vienkārši nereaģē. Ņemos pētīt auto tehnisko parametru grāmatiņu itāļu valodā, kas arī tiek atrasta bardaka nodalījumā, un secinu, ka šādā gadījumā pirms startēšanas jānospiež sajūgs. Šādā veidā auto tiešām iedarbojas, un varam doties uz lidostu. Vai arī nē? Iedomājamies, ka maiņas gadījumā droši vien tomēr vajadzēs uzrādīt arī manu pasi, bet tā taču viesnīcā.. Tāpēc vispirms tomēr jābrauc uz viesnīcu, tad uz lidostu un tad jāskatās, vai maz vēl atliek laika Sirakūzai un rītdienas Etnai.

IMG_20160805_133127

Kājas pēc kāpiena beidzot ieguvušas normālu pelēku izskatu

Pa ceļam uz viesnīcu Laura kā jau speciālists auto īres juridiskajos aspektos pēta mūsu īres papīrus un secina, ka uz tiem vispār nekur neparādās mans vārds. Izrādās, ka bardakā atrastie papīri nemaz nav mūsu, bet gan kāda no iepriekšējajiem īrniekiem. Tātad man tomēr bijusi taisnība – mani papīri ir viesnīcā! Labi, ka zvana laikā mums nevajadzēja nosaukt nekādu īres apstiprinājuma numuru vai ko tādu. Viesnīcā savācam papīrus, tālāk uz lidostu, tur meklējam Locauto stāvvietu, bet kaut kā neizdodas atrast. Sandis pa šīm dienām jau tiktāl ielauzījies itāļu valodā, ka nu jau pats piesakās iet prasīt virzienu kādam cilvēkam netālu esošā auto servisā vai tamlīdzīgā iestādījumā. Esot izmetis pāris vārdus, tādus kā `dove*****`, `Locauto` un `parcheggio******`, un rezultātā kāds vīrs uz mopēda saka mums, lai sekojam viņam. Tiekam aizvesti līdz īstajai vietai, bet pa ceļam šajā pēdējā posmā lapiņa panelī pārstāj degt.. Rezultātā Locauto onkam varam tikai pateikt, kas ar mums atgadījies, bet pierādījumu vairs nav. Onka saka, ka līdz ar to nekādu maiņu veikt nevaram, jo auto izskatās pilnīgā kārtībā. Iespējams, ka lampiņas iedegšanās saistīta ar ilgstošu braukšanu lejup no kalna un bremžu noslogošanu, bet šādas lampiņas jāsāk ņemt vērā tikai no kādu 10000 km nobraukuma. Ar mūsu auto pagaidām nobraukta tikai puse no šīs distances.

IMG_20160805_195119

Sirakūzas osta un krastmala, un Laura

Nu ko, jāmēģina vēl aizskriet līdz Sirakūzām, kas ir pilsēta apmēram 100 km attālumā no Katānijas. Alīna tur vēlas apmeklēt grieķu teātri. Tomēr esam tur pavēlu, un minētais iestādījums jau ir slēgts. Nu neko, tad vienkārši pastaigāsim pa pilsētas centru, paēdīsim vakariņās makaronus ar mīdijām un ļausim Sandim pa tumsu vest mūs mājās. Arī it kā visai veltīgs izbrauciens, bet mūs spārno domas par rītdienas kāpienu Etnā. Nu labi, vismaz mani.

IMG_20160805_211003

Makaroni ar mīdijām

* Angļu valodā – no dīvāna līdz 5 kilometriem

** Angļu valodā – no dīvāna līdz Etnai

*** Angļu valodā – atbalstītā kāpšana

**** Angļu valodā – uzgriežņatslēga

***** Itāļu valodā – kur

****** Itāļu valodā – stāvvieta

Atpakaļ uz Sicīlijas piedzīvojumu

 

10 thoughts on “Sestā diena – neveiksmju sērija

  1. Viss precīzi, tomēr man mīļākais šīs dienas izteiciens nav iekļuvis rakstā, tādēļ ierakstīšu to komentārā:
    Pēc tam, kad Sandis bija ilgstoši pa telefonu angliski stāstījis auto servisa/nomas darbiniecei, kas par lietu atgadījusies ar mūsu auto, un pieminēja, ka auto paņemts Trapani pilsētā nevis, piemēram, Katānijā, kuras tuvumā tobrīd atradāmies, vienīgais komentārs no viņas puses bija…: “No, Sir, it’s Trapani!” (Liekot uzsvaru uz pirmo zilbi, tādējādi labojot Sanda nepareizo vietvārda izrunu… lieki piebilst, ka nekāds komentārs par auto tehnisko stāvokli, cik sapratu no Sanda, pēc tam nesekoja…)😀

    • Jā, šo arī iedomāju, kad rakstīju, bet tomēr nolēmu nerakstīt, lai raksts neizvērstos pārlieku garš (tāpat jau pagarš sanāca). Vēl jau šādas, tādas līdzīgas lietas palikušas aiz kadra.

  2. lasīju, domāju vai 5k domāti pa horizontāli, vai vertikāli.
    paskat kādi, kā nav savs auto, tā kaut ūdens plūdi😉 gan jau lomu nospēlēja arī priekšstati par šo tautu mentalitāti.
    patika ainiņa par abpusējo sadusmošanos🙂
    /edGars

    • Nav dzirdēts par tādu `Couch To 5K` programmu, kur 5K būtu domāti pa vertikāli😉 Tas gan nenozīmē, ka tāda nevarētu eksistēt.. Ja nu tomēr neeksistē, ir brīva niša šādas programmas izveidei.

  3. Sulīgi uzrakstīts!
    Tā vien šķiet, ka pats tur pabiju🙂
    Karstuma – siestas – haosa uz ceļiem – miskastes visur – cilvēku atvērtības un antiangļuvalodas zeme!
    Mikroautobusi Latvijā ikdienā remontē `check engine` ar melno skoču, bet redz itāļiem vajagot braukt uz servisu; kas to būtu domājis😀 ( nuok, īres mašīna un viņi varbūt domāja, ka braucāt visu ceļu ar pirmo ātrumu – kā amerikāņi )
    Īkšķis gaisā par baltu kleitu pie vulkāna (un lai iet ieskrieties arī pārējais ekipējums),

    • Jā, savulaik es arī savai mašīnai kādu degošu lampiņu ārstēju ar melnā skoča palīdzību, pirms vedu auto uz apskati😉 Bet tā kā īres kompānija manā kredītkartē bija aizturējusi krietnu summiņu, tad te nevarēja tā jokot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s