1o. diena – Rysy II

Šodien ir ceļojuma pēdējā pilnā diena Slovākijā, tātad arī pedējā iespēja uzkāpt līdz galam vismaz vienā virsotnē. Kā jau bijām domājuši agrāk, būtu jādod otra iespēja Rysy kalnam. Tā arī darām – plkst. 10:00 jau esam auto stāvvietā kalna pakājē un dodamies ceļā.

Kāpiens sākas ar 4 kilometru asfalta posmu kalnā līdz Popradska Pleso, no kurienes tālāk aiziet meža taka, kas vēlāk pārtop ierastajā akmeņainajā segumā. Tā kā asfalta posms ir pietiekami vienmuļš, pie tam jau divas reizes veikts (vienreiz augšup, otrreiz lejup), tad nolemjam šo posmu sarīkot kā sacensību, kurš pirmais, normāli ejot (tas nozīmē – bez skriešanas) tiks augšup. Pie tam jādomā arī par spēku taupīšanu tālākajam ceļam. Sākumā vadībā izraujas Alīna, bet es turos turpat aiz viņas, kamēr Agris jau lēnām sāk iepalikt. Iespējams, Alīna būtu vadību arī saglabājusi, taču izrādījās, ka viņai startā iepildīts par maz šķidruma, tāpēc pēc veiktiem 2.16 kilometriem viņa dotas boksos uzpildīties ar ūdeni. Rezultātā vadībā izvirzos es un arī finišēju pirmais. Alīnu boksu apmeklējums laikam izsitis no ierindas un viņa finišē tikai pēc kādām 3 – 4 minūtēm, bet Agris finiša līniju šķērso vēl pēc kādām 5 – 6 minūtēm.

Tālāk paiet vēl kāds laiciņš, kamēr uzrāpjamies līdz tai vietai, līdz kurai bijām tikuši jau aizaizvakar. Toties pēc tam sākas nepazīstamas vietas. Jāteic – šis, liekas, ir visiespaidīgākais (skatu ziņā) pasākums šī ceļojuma laikā. Vietām paveras tādi skati, kas liekas pilnīgi nereāli un kādus savos romānos varētu būt aprakstījis, piemēram, Žils Verns. Piemēram, ezeri kalnos – pilnīgi nereāls skats, liekas, ka mēs tikpat labi varētu atrasties kaut kur dziļi zem zemes, kā jau vienā no Verna romāniem bija – tur šāds ezers iederētos pat labāk. Vienīgi debesis nedaudz traucē šai vīzijai, bet tikai nedaudz.

Kalnu ezers vairāk kā 2000 metru augstumā

Nepilnas stundas gājumā pirms virsotnes atrodam kalnu namiņu, kurā ierīkots pieturas punkts kāpējiem – šeit var mēģināt nedaudz sasildīties, jo šajā augstumā gaiss jau palicis diezgan pavēss, vietām manāms arī sniegs un ledus. Par vienu eiro nopērkam katrs pa tējas krūzei – nav pārāk liels uzcenojums, ņemot vērā, ka krūze ir paliela.

Pēdējais posms kāpšanas ziņā ir visinteresantākais – parādās arvien stāvāki kāpumi, kur jārāpjas augšā pa akmeņiem. Pašā nobeigumā gandrīz četrrāpus jārāpjas pa vismaz 60 grādu slīpumā izvietotu akmeņu krāvumu. Un tad jau esam augšā! Beidzot ir sasniegts tāds stāvoklis, kad tālāk vairs patiešām nav, kur rāpties! Uz visām pusēm lejā sniedzas stāvas klintis, bet šeit, augšā, sapulcējies vesels bars cilvēku. Pašā Rysy virsotnē vietas pietiek kādiem padsmit cilvēkiem, un tad nu tie visi te drūzmējas, gribot nofotografēties pašā augšā. Pašā augšā – tas ir, pie kaut kāda staba, kur blakus rakstīts, ka šī virsotne ir 2499 metrus virs jūras līmeņa augsta. Es uzkāpju uz šī staba, nostājos kājās, paceļu roku ar savu GPS navigatoru virs manis un rezultātā navigators piefiksē augstāko punktu – 2508 metri. Kam lai tagad tic? Pie tam eksistē vēl trešais variants, kas rakstīts kartē – 2503 metri. Šeit augšā arī esot Polijas/Slovākijas robeža un Rysy virsotne skaitās arī Polijas teritorijā, pie tam – Polijas augstākā virsotne.

Pūlis Rysy virsotnē

Šajā kāpienā ik pa laikam varam izdzirdēt latviešu valodu, latvieši patiešām ir visur 🙂 Pat pašā virsotnē atrodam latviešu grupiņu.

Pirms kāpšanas lejup otrreiz ieturos (pirmā reize bija kopā ar tēju pie kalnu namiņa), bet mani biedri tikmēr jau uzsāk ceļu lejup. Es plānoju viņus panākt, jo viņiem ar kāpšanu lejup pa šīm stāvajām klintīm sokas ārkārtīgi bēdīgi, īpaši jau Alīnai 😀 Un patiesi – kamēr es paēdu desu maizes, padzēru ūdeni, atpakoju un sapakoju somu un izdarīju vēl šo to, biedri lejup nokāpuši labi ja metrus piecdesmit.

Žēl, ka katram kāpienam seko arī lejupceļš. Tās ir jau redzētas takas, tātad ne tik interesanta lieta, pie tam, kāpjot uz leju, ir liela slodze ceļgaliem, kas nav labi. Es gan tīri veiksmīgi izmantoju savu spieķi – kārtīgu priedes koka zaru – kurš uzņem un absorbē lielāko daļu trieciena. Alīna un Agris gan nav sev sarūpējuši tik labu steku, tāpēc viņiem jāiztiek ar mazu līstīti, uz kuras, protams, nevar mesties virsū ar visu savu svaru. Rezultātā kāpiena beigu daļā dažs labs sūdzējās par sāpošiem ceļiem.

Kopā no izkāpšanas no auto līdz atkal iekāpšanai tajā pagājušas deviņas stundas un veikti 19 kilometri. Tātad šis bijis ne vien skaistākais, bet arī ilgākais un garākais pārgājiens.

Vakarā nosvinam iekaroto virsotni blakus krodziņā, bet pēc tam jau kravājam somas rītdienas mājupceļam.

 

Noietais ceļš

Atpakaļ uz ceļojuma saturu!