Trešā diena – skriešanas tests un Luvra

Nu gan vairāk atlikt nedrīkst – ir jāskrien. Pareizāk sakot – jāmēģina paskriet un patestēt savu kāju (īpaši jau labās kājas) spēju izturēt skriešanu. Kopš pirmdienas dzeru tās skrējējiem (un laikam jau sportistiem vispār) paredzētās tabletes `Stop Cramp`, lai palīdzētu ikriem izturēt slodzi un tie nezaudētu savu stabilitāti skrējiena laikā (un arī, kā jau noprotams pēc tablešu nosaukuma – lai tajos neveidotos krampji). Esmu nolēmis veikt nelielu un vieglu skrējienu – noskriet kādus 5-6 kilometrus lēnā tempā. Protams, arī pārējie biedri skrien man līdzi un rezultātā noskrienam 6.78 km. Tomēr jāsecina, ka īsti labi ar labo kāju nav gan – tāpat ik pa laikam tā nejutās īsti stabili. Tad nu atliek vien iedomāties, kas notiks, skrienot normālā pusmaratona tempā. Pie tam sāp arī ceļgalā (vai ceļgalam pretējā kājas pusē, īsti nevar saprast). Nu neko, viens skrējiens vismaz ir aizvadīts, nu varu ar lielām bažām gaidīt pusmaratonu.

Park Floral - pusmaratona starta un finiša vieta

Park Floral - pusmaratona starta un finiša vieta

Tālāk dienas plānos pēc brokastīm (kuras atkal pierijamies un sazogamies nedaudz ēdienu arī līdzņemšanai) ietilpst viena no svarīgākajām Parīzes brauciena daļām – došanās pēc pusmaratona starta numura. Jādodas ir uz vietu, kur parīt tiks dots starts – Park Floral (puķu parks), kas atrodas divu metro braucienu attālumā no mūsu mitekļa. Izkāpjot no metro, ir jāiziet cauri Vincennes pilij un jau esam iekš Park Floral. Arī pati caurejamā pils smuka – ar plašu pagalmu centrā un lielu aizsarggrāvi ap to. Kādu gabaliņu paejoties pa puķu parku, nonākam kādā hallē, kur tad arī ir numuru saņemšanas vieta un, protams – maratona ekspozīcija. Esmu nonācis pavisam citā pasaulē – te viss ir par skriešanu, atbilstoša atmosfēra, sāk jau pārņemt skriešanas gars, bet tomēr par to, ka atrodamies Francijā, liecina tas, ka visi uzraksti un visas reklāmlapiņas par citiem skriešanas pasākumiem, vienalga ir franču valodā. Tāpat arī visi runā franciski, arī pie reģistratūras galdiņa angliski tiek iespēti vien pāris vārdi😉 Tomēr numuru veiksmīgi saņemu un saņemu arī novēlējumu noskriet šo pusmaratonu zem stundas (tie arī tie angliski vārdi)..😀 Kopā ar numuru un laika fiksācijas čipu maisiņā atrodu arī kādu uzkodu, skriešanas padzēriena trauku, dažas reklāmas, kā arī pēc tam papildus klāt dabūnu Parīzes pusmaratona L izmēra T-kreklu un lielu maisu nezināmām vajadzībām. Vēl nedaudz pastaigājam pa Expo un tad jau dodamies atpakaļ uz metro. Pa ceļam apskatu, kur tad īsti parīt būs jāstartē, kā arī pils pagalmā uz soliņa uztaisām pikniku un šo to iekožam. Ārā spīd saule un liekas ļoti silti (īpaši, ja atceramies, ka Latvijā tagad laikam jau puteņo), lai arī temperatūra varētu būt tikai dažus grādus virs nulles (saulē jau gan nedaudz vairāk).

Mēģinu tikt pie sava numura

Mēģinu tikt pie sava numura

Ar metro dodamies apskatīt Bastīlijas laukumu, gar kuru es, starp citu, parīt skriešu. Turpat blakus arī opera, bet nedaudz uz priekšu – grezna un milzīgi liela māja, kuras vienā no dzīvokļiem savulaik dzīvojis rakstnieks Viktors Igo. Tālāk pa lepno savrupmāju rajonu Marē dodamies uz Pompidū centru, kas ir slavena izstāžu galerija ar uz ārpusi vērstām komunikāciju iekārtām. Tajā gan ieejam tikai apsildīties (tie, kuriem auksti; es ieeju tikai līdz), lai tālāk turpinātu ceļu uz Luvru. Pa ceļam vēl apskatām Sv. Eistahija baznīcu ar interesantu (un galvenais – lielu) akmens skulptūru pie tās, tajā attēlota cilvēka galva un plauksta, uz kuras šī galva it kā uzlikta (bet ne gluži, jo starp plaukstu un galvu ir starpa, kurā var ielīst un nofočēties cilvēks). Skulptūra simbolizē ieklausīšanos. Šajā baznīcā apglabāts marķīzs Pompedūrs un citas slavenības.

Skulptūra pie svētā Eistahija baznīcas

Skulptūra pie svētā Eistahija baznīcas

Luvrā mani kompanjoni ir cieši nolēmuši iet iekšā un man nekas cits neatliek, kā vien sekot tiem. Šeit arī Eiropas studentiem ieeja ir bez maksas, taču apliecība nav jāuzrāda biļešu kasēs, bet gan vēlāk jau pie pašas ieejas. Tāpēc es tomēr iegādājos parasto biļeti par 6 eiro, jo nevar jau zināt, vai tālāk pie ieejas mani ielaistu, un tad būtu jānāk atpakaļ un jāstāv biļešu rindā no jauna. Protams, Luvra ir pilna ar slaveniem mākslas darbiem, bet man par tiem interese visai maza – kājas jau jūtas gandrīz vai kritušas bezsamaņā, knapi pārvietoju sevi un mēģinu apsēsties pie katras iespējas. Pie Leonardo da Vinči `Monas Līzas` jeb `Džakondas` gan, protams, nobildējos😉

Luvra

Luvra

Iznākot ārā, ir jau iestājusies tumsa, bet tālumā redzam izgaismoto triumfa arku, kuru Napoleons savulaik licis uzcelt par godu savu karavīru uzvarai, tomēr līdz to atgriešanās brīdim mājās arka vēl nav bijusi uzcelta, tā tika uzcelta gadu vēlāk. Tur gan šodien vairs neiesim, jo kāju liktenis karājas mata galā. Tā vietā jāatrod kāda ēstuve. Šoreiz to izdarām tepat centrā – paēdam garšīgas vakariņas, kurās manā gadījumā ietilpst ola ar majonēzi, makaroni ar tunci un kamembērta siers ar maizi, kā arī vīna glāze. Vakariņu laikā saņemam īsziņu no vietējiem parīziešiem, ar kuriem nedaudz bijām sarakstījušies pirms braukšanas, lai noskaidrotu labākās ēstuves, veikaliņus un citas lietas Monmartras rajonā, kur dzīvoja arī viņi. Bijām izteikuši vēlmi ar viņiem satikties un kaut kur aiziet pasēdēt, tāpēc viņi tagad atsūtīja, ka varētu to darīt šovakar. Tomēr esam jau pārāk piekusuši un atliekam tikšanos uz rītdienu. Tā vietā dodamies mājās, dušās un gulēt.

Iepriekšējā diena..

Nākamā diena..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s