Diena 3/11

Šodien brokastot gājām turpat, kur vakar. Izvēlējāmies kaut kādus izmērcētus zemesriekstus ar sojas mērci un, iespējams, kaut kāda veida pupiņām, kā arī jūras velšu un olu ēdienu, kas bildē izskatījās pēc zupas un arī reāli bija pildīts lielā kastrolī, no kura varējām smelt un ēst. Tas viss šoreiz bija kaut kas tik jocīgs, ko par gardu nudien varētu nosaukt tikai ar ļoti lielu piespiešanos.. Vienīgā patiesi garšīgā lieta tajā visā bija garneles, bet tās bija ļoti maz. Tomēr daudz maz visu apēdām. Tagad, pašā vakarā, jau nelabi paliek, iedomājoties vien par šiem ēdieniem🙂 Laikam uz turieni ēst vairs neiesim..

Jocīgais ķīniešu ēdiens

Jocīgais ķīniešu ēdiens

Pirms brokastīm vēl vietējā augļu tirdziņā bijām nopirkuši ķiršus, ko atstājām viesnīcā ēšanai vakarā, bet paši pēc brokastīm devāmies uz Pekinas centru aplūkot imperatora pili un ar to saistītos apskates objektus. Faktiski paguvām aplūkot vēl tikai vienu objektu – Aizliegto pilsētu -, jo tas nav tikai objekta nosaukums, bet patiešām gluži kā vesela pilsēta sazin cik (bet milzonīgi gan) lielā platībā (tagad paskatījos Wikipēdijā – izrādās, ka kopējā platība ir 0.72 kvadrātkilometri). Tā ietver sevī daudz ēku, tostarp pašu imperatora pili, kurā savulaik dzīvojis Ķīnas imperators. Citās pilsētas ēkās dzīvojuši citi augstmaņi un valsts darbinieki. Agrāk pilsētu esot apjozuši mūri, bet 1911. gadā topošais Ķīnas imperators esot atteicies no troņa un kaut kad vēlāk mūri nojaukti un šajā pilsētas daļā sākts laist iekšā cilvēkus. Neko daudz aprakstīt par šo nav ko, jo man pamatā visas ēkas likās ļoti līdzīgas viena otrai – tur tik var iet un iet visu laiku cauri dažādiem vārtiem, un liekas, ka pilsētai nekad nebūs gala. Tāpat tajā iekārtoti arī vairāki muzeji. Viena interesanta lieta, ko šeit iegādāju kā suvenīru, ir trijstūra konusa veida pret-saules cepure, kādas esam redzējuši nēsājam strādniekus rīsa laukos. Arī pirms tam mums tika no visām pusēm pievērsta pastiprināta uzmanība, bet nu ar šo specifisko cepuri mani, šķiet, aplūkoja vēl vairāk..

Ieeja Aizliegtajā pilsētā

Ieeja Aizliegtajā pilsētā

Pēc izkļūšanas laukā no Aizliegtās pilsētas (pēc nomaldīšanās tajā) devāmies pāri ielai vēl uz Tjaņaņmeņa laukumu, kurā atrodas augstu pacelts Ķīnas Tautas Republikas karogs, lieli ekrāni, kas demonstrē dažādus skatus (redzēju, piemēram, skatus no Lielā Ķīnas mūra, kā arī no karoga pacelšanas vai nolaišanas pasākuma šai pat laukumā), kā arī dažādas valstiski nozīmīgas ēkas. Bijām gan jau ārkārtīgi piekusuši, visu dienu staigājot karstā saulē, tāpēc pie laukuma vien pasēdējām un atpūtāmies. Tikmēr pie Alīnas pienāca atkal kāda ķīniete un man nācās viņas abas kopā nobildēt. Savukārt, kad cēlāmies, lai dotos prom, kāds viņas draugs gribēja nobildēties arī ar mani.

Aizliegtajā pilsētā pie mums bija pienākusi kāda sieviete un jautājusi, vai mēs jau esam bijuši uz Lielo Ķīnas mūri. Tā kā bijuši vēl nebijām, tad viņa piedāvāja mums pievienoties grupai, kas rīt to brauks skatīt. Mēs tieši rīt arī bijām plānojuši doties apskatīt šo pasaules brīnumu, kā arī mums vēl nebija ne jausmas, kādā veidā to varētu izdarīt, ņemot vērā, ka neviens neko mums angliski paskaidrot te nespēj.. Tā nu vienojāmies, ka līdz dienas beigām izdomāsim un tad dosim viņai ziņu uz mobilo tālruni. Ceļvedī bija lasīti brīdinājumi, ka reizēm šādi uzdarbojas kaut kādas krāpnieciskas personas, kuras var kaut kur aizvest un nevest atpakaļ vai sazin kā vēl. Bet šo piedāvājumu par 100 juaņiem vienai personai (cenā ietilpst brauciens uz mūri un atpakaļ (un laikam arī uz vēl kaut kādām kapenēm), ieejas biļete, kā arī pusdienas) nolēmām izmantot.

Pēc Tjaņaņmeņa laukuma apskates devāmies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam pie zoodārza metro stacijas iegriežoties kādā ēstuvē kaut ko notiesāt vakariņās. Šeit arī nevarēja samaksāt ar karti (kā jau praktiski nekur te..), tāpēc pēc ēšanas nācās secināt, ka vairs nav palicis tik daudz skaidras naudas, lai būtu rīt, ko samaksāt brauciena vadītājam. Tādā vēlā vakarā arī visas bankas un valūtas maiņas punkti, protams, jau ir ciet. Nu neko. braucām vien ar 105. autobusu uz viesnīcu, bet es pa logu skatījos, vai kaut kur nemana kādu bankas automātu. Divas pieturu pirms kāpšanas ārā pamanīju gan tādu, tāpēc kāpām ārā ātrāk un tikām pie kārotās skaidrās naudas. Visai veiksmīgi sanāca šī izkāpšana, jo, ejot šīs pieturas kājām, uzgājām augļu tirdziņus, kuros iegādājām arbūzu, ko Alīna jau sen bija gribējusi nobaudīt. Tāpat atradām arī kādu nedaudz lielāku pārtikas veikalu par to, kas atrodas pie mūsu viesnīcas un kurā nekā prātīga nevar nopirkt. Visās malās arī rosījās āra kafejnīcu apmeklētāji, tirgoņi, kas turpat uz ielas cepa un vārīja dažādas lietas – nakts dzīve jau sākusies! Tāpat pa ceļam uz viesnīcu pamanīju arī Pekinas Jiaotong universitāti, kurā notiks mana konference. Un es biju domājis, ka tā atrodas pavisam uz otru pusi no viesnīcas..

Viens no augļu tirdziņiem, kam gājām garām

Viens no augļu tirdziņiem, kam gājām garām

Lasīt vēl:
Diena 2/11
Diena 4/11

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s