2. janvāris

Šodien bija plānots doties kājām uz Cīrihes augstāko punktu – ~900 metrus virs jūras līmeņa esošo Uetliberg virsotni. Vakar gan visu dienu bija līņājis un tādā laikā nekādi labie skati no virsotnes laikam nesanāktu, tāpēc par plānu vēl bija zināmas šaubas. Visas šaubas tika izkliedētas, no rīta pamostoties un konstatējot, ka aiz loga spīd saule un no lietus vairs nav ne miņas. Kājas gan vēl joprojām tā kā sāp, tā kā piekusušas, bet ko darīt – jāiet vien ir.

Paņemu līdzi arī Garmin, lai fiksētu, pa kādām takām tad beigu beigās nokļūsim līdz augšai, un dodamies ceļā. Ārā pasilts – varbūt grāds vai divi zem nulles, turklāt spīd saule un nemaz nevar pateikt, ka būtu ziema. Dodamies aptuveni pareizā virzienā uz kalnu pusi, nekādas kartes īsti nav, bet gan jau būs kādas norādes.

Skats no kalna pakājes

Nonākot līdz kalna pakājei, paveras smuks skats – kalnā augošie koki no tāluma izskatās tādi kā balti, apsarmojuši vai.. Bet sniega taču nav bijis.. Skaidrības nekādas, bet dodamies vien kalnup. Sākumā iešana visai lēzana, no vienas puses uz otru, bet tālāk jau arvien stāvāk un stāvāk. Ieejot mežā, redzam, ka patiešām koki pārsvarā apsniguši, arī zeme balta. Liekas, ka arī temperatūra šeit nedaudz zemāka. Ejot vēl uz priekšu, kalns kļūst arvien stāvāks, bet apkārtne – arvien baltāka. Visbeidzot kāpjam pa kārtīgu ~40 grādu slīpumu un esam no visām pusēm ieskauti visīstākajā ziemā – skati vienkārši fantastiski! Protams, viss tiek bildēts, līdz fotoaparāts izslēdzas un atsakās darboties tālāk. Alīna gan to atpazīst kā tipisku vainu un saka, ka sasildīšana līdzēšot. Un patiesi – pēc kāda laika kabatā atkal varam kaut ko pabildēt.

Fantastiskie ziemas skati, ejot kalnup

Līdz augšai tiekam kādās pāris stundās, nav jau nekāds lielais kalns. Augšā esmu bijis vasaras vidū ~30 grādu karstumā, un šobrīd ir zināma atšķirība – skati liekas vēl smukāki, droši vien tādēļ, ka ziemā kalnos nav gadījies būt. Uzkāpjam arī tornītī, tādējādi paceļoties virs jūras līmeņa vēl par 30 metriem.

Skats no tornīša lejup uz Uetliberg virsotni

Pie sniega apklātajiem āra galdiņiem iedzeram pa karstvīna glāzei un nolemjam doties atpakaļ. Protams, pa to pašu ceļu iet nebūtu jēdzīgi, tāpēc ejam lejā pa citu taku. Sākumā ir doma braukt ar S-Bahn nr. 10, bet, nonākot līdz tā galapunktam, secinām, ka maksa ir par augstu – 8 franki no personas. Tādēļ dodamies vien arī lejup kājām, aptuveni tajā virzienā, kur pa sliedēm brauc bānis. Veiksmīgi nokļūstam lejā, ar nelielu maldīšanās piedevu atrodam arī pareizo virzienu uz Cīrihes centru un vēl pēc kāda laiciņa esam atpakaļ tajā pat vietā kalna pakājē, kur uzsākām ceļu. Kā vēlām saprotu pēc Garmin rādījumiem, esam gan augšā, gan lejā gājuši ar kārtīgu līkumu 😉

Kamēr pilsētā no ziemas ne vēsts, augšā gan viss sniegā un ledū

Tālāk gan uz centru vairs kājām iet negribam, bet iepriekš bija bijusi doma centrā pavakariņot. Tāpēc iegādājam vēl vienu dienas karti – otro un pēdējo šajā ceļojumā – un dodamies uz centru ar 14. tramvaju – kā nekā arī rīt būtu labi izmantot sabiedrisko tramvaju, braucot uz Zoo un citām vietām.

Noietais ceļa gabals (Uetliberg virsotne - pie ~7 km atzīmes)

Centrā atrodam kādu ēstuvi, kur apēdam pa ēdienam. Pirms tam nejauši uzejam vēl kādu slidotavu pie LandStadt muzeja, aizejam arī līdz abu Cīrihes galveno upju – Limmat un Sihl – satekas vienā Limmat upē. Pēc tam vēl nedaudz pastaigājam pa Cīrihes vecpilsētu, bet kājām jau sen kā ir gana, tāpēc dodamies vien uz veikalu pēc pārtikas un atpakaļ uz viesnīcu.

Lasīt iepriekšējās dienas aprakstu..

Lasīt nākamās dienas aprakstu..