Gājiens uz [s]alu

Dzīve alā – cik daudzi no mums ir apdomājuši šādu alternatīvu savam pašreizējam dzīvesveidam? Laikam jau ne pārāk daudzi.. Taču es reiz par to iedomājos, un nu to grūti dabūt laukā no prāta. Dzīve alā ir viena no tām lietām, ko var uztvert gan burtiski, gan pārnestā nozīmē. Par šo tēmu jau labu laiciņu nevaru vien saņemties uzrakstīt kārtīgu rakstu, un arī šis raksts nebūs par to, tāpēc ikvienam ir ļauts vēl kādu laiciņu apdomāt abas šīs nozīmes pašam pie sevis. Tikmēr padalīšos ar jums savā piedzīvojumā par to, kā es mēģināju realizēt daļu no dzīvošanas alā tiešajā nozīmē un kā man tas.. teju vai izdevās.

Ja sekojat man čiepstētavā, tad varbūt esat pamanījuši, ka reizēm saviem čiepstiem galā pievienoju jaucējbirku #TowardsLivingInCave jeb #CeļāUzDzīviAlā (žēl gan, ka čiepstētava vēl nepiedāvā iespēju iekļaut jaucējbirkās arī latviešu specifiskos burtus [labojums – Viesturs vērsa manu uzmanību uz to, ka nu jau tas tomēr tiekot piedāvāts]). Šādā veidā esmu piefiksējis daļu no saviem soļiem ceļā uz to, ko saucu par dzīvi alā un par ko plašāks apraksts tikšot uzrakstīts vēlāk (saskaņā ar augstākminēto informāciju). Viens no šādiem soļiem bija arī mēģinājums kādu nakti pārlaist reālā alā.

Reālo alu biju noskatījis jau sen – šai vasarā, kad ar draugiem kuģojām kanoe laivās pa Gauju, sanāca piestāt pie kādas vietas Gaujas krastā, no kuras varēja uzrāpties gar klinšu sienu augstāk un iekļūt dabiski izveidojušā alā. Jau pirmo reizi uzmetot skatu šai alai, man bija skaidrs – te gan būtu ideāla dzīvošana! Ala no sauszemes ir diezgan nepieejama, jo atrodas stāvkrasta sienā, bet krasta pakāje aizņem tikai ļoti nedaudz sauszemes platības. Lai iekļūtu alā, tas jādara vai nu, šķērsojot upi, vai arī, laižoties pa virvi lejā no krasta augšpuses, cita varianta nav. Līdz ar to, domājams, ka dzīvi šādā vietā man pārlieku netraucētu ne nejauši mežā ieklīduši sēņotāji, ne kādi citi meža dzīvnieki.

Bariņš ļaužu konkrētajā alā vasarā

Bariņš ļaužu konkrētajā alā vasarā

Laivu brauciens beidzās, bet doma par alu galvā ne tikai palika, bet pat sāka formēties un iegūt kādas stabilākas aprises. Nepagāja ne vairāki mēneši, kad nolēmu – jāiet kādās brīvdienās tur padzīvot! Brīvdienas gan reizēm mēdz būt iztraucētas – vai nu jāskatās F1 sacensības, vai kādās citās sacensībās jāpiedalās pašam.. Tāpēc reāli sanāca palaist garām teju visu rudeni un par alas pārgājiena datumu nospraust Mārtiņdienu, kurā varētu iet nakšņot uz alu un tur sagaidīt Lāčplēša dienu.

Nav jau tā, ka tādās alās būtu daudz dažādu nodarbju, ko darīt, vilcinot laiku un pavadot dienu, tāpēc jo labāk šķita šāds novēlots pārgājiena veikšanas laiks – novembra pirmajā pusē saule riet jau pirms sešiem vakarā, tāpēc pārāk ilgi jāgaida nebūs, pirms viss satumsīs un varēs doties pie miera. Pārējā laikā biju domājis sēdēt alā un skatīties, kā garām tek Gauja, mana bērnības dienu upe. Tas varētu būt pietiekami interesanti, lai ar to pietiktu laika pavadīšanai Mārtiņdienas dienā un vakarpusē un Lāčplēša dienas rītā un pa dienu.

Viss vajadzīgais ekipējums man jau bija – guļammaisu gribēju izmantot vasaras, lai notestētu, cik komfortabli tajā būs gulēt šādos apstākļos, telts vajadzīga nebūs, vēl tikai lukturis, kuru nesen biju pasūtījis kādā ārvalstu tīmekļa veikalā, arī virve jau mājās mētājās no devītā gada Tatru brauciena, vēl šādi tādi ēdieni, dzērieni un… jā, soma… Kas ar somu? Savā tepat jau pirms trim gadiem veiktajā individuālajā ziemas pārgājienā biju devies ar parastu mugursomu, visu vajadzīgo, kas tajā nesalīda, piesienot ar auklām virs vai zem tās. Šoreiz tā kā gribējās beidzot iegādāt normālu pārgājienu mugursomu, kas noderētu arī citos pārgājienos, tāpēc to arī izdarīju. Nu gan viss sagādāts – esmu gatavs doties!

Jā, arī šo pasākumu biju iesākumā plānojis veikt individuālā kārtā, jo dzīve alā tomēr ir tāds visai personisks piedzīvojums – klusa dabas nostūra atrašana, Gaujas vērošana, nodošanās pārdomām un tamlīdzīgi. Taču pašā pēdējā vakarā pirms izbraukšanas man līdzi doties pieteicās arī Agris, kuram iepriekš biju piedāvājis doties līdzi, bet kurš iesākumā bija atteicies. Tā kā vienatnē gan jau vēl daudzreiz pagūšu izstaigāties, nopriecājos par kompāniju, jo Agris, kā zināms, ir arī izslavēts ar savu orientēšanās prasmi nezināmā apvidū, kas mums varētu noderēt, lai caur mežiem atrastu īsto vietu pie Gaujas.

Tā nu Mārtiņdienas rītā ar auto devāmies līdz pilsētelei, kas atrodas netālu no minētās vietas, lai tālāk no tās kājām dotos caur mežiem un mēģinātu atrast alu. Jāteic, ka šis uzdevums likās vienkāršāks, nekā reāli sanāca.. Pamatā laikam tā iemesla dēļ, ka mežs nebūt nebija tik caurejams, kā biju domājis. Tas bija pilns kritušu koku, netīrīts, daudzviet takas izbeidzās brikšņos, kurus tad nācās šķērsot, kā nu katrs prot. Ātri vien sanāca šķērsot kādu mazu strautiņu, un kājas jau bija slapjas. Labi, ka zeķes nebiju uzvilcis, citādi tas slapjums man pie pēdām vēl ilgi saglabātos. Ik pa laikam iebridām arī kādā mitrākā vietā vai dubļos, un tad bija interesanti mēģināt no tiem atkal izkulties laukā..

Brikšņu brikšņi

Brikšņu brikšņi

Galu galā tomēr arī Gauju atradām, un neilgi pēc tam uzgājām arī alu no kraujas augšpuses. Taču izrādījās, ka ainava šajā vietā ir krietni pamainījusies, salīdzinot ar to, kādu šo vietu atcerējos no vasaras laivu brauciena. No upes puses šeit vairs piekļuves nebija, jo ūdens līmenis bija krietni cēlies un mazais sauszemes pleķītis alas pakājē nu atradās stipri zem ūdens. Ala pati gan bija virs ūdens līmeņa, bet no attāluma izskatījās, ka tur kaut kas nesen ir nobrucis. Cik reāli draudi būtu kaut kam no alas nobrukt vēlreiz, piemēram, nakts vidū, kamēr tur nakšņojam? To kādu laiku apsvērām, bet tā kā man negribējās, lai virvi būtu iznēsājies līdzi gluži veltīgi, tad nolēmu tomēr nolaisties līdz alai un paskatīties, kā tā izskatās tuvumā. Pa ceļam ap krauju no augšpuses vēl manījām, ka vietām zemē ir plaisas un caurumi, kā arī kādā grāvī pēc skaņas, uzkāpjot ar kāju, likās, ka apakša ir pilnīgi tukša.. Liekas, ka šeit ne tik ilgā nākotnē gaidāms tāds palielāku zemes masu nogruvums.

Apsēju vienu virves galu sev ap vidu, apmetu virvi ap koku virs alas un mēģināju pats sevi laist lejā. Te nu atklājās, ka operēt ar virvi nemaz nav tik gaužām vienkārši, kā biju to iedomājies, ne reizi pirms tam neko tādu pat neizmēģinot.. Virve bija diezgan slidena, jo slapja, velkoties pa zemi, un noturēties pie tās bija diezgan liels izaicinājums. Nedaudz pakāpjoties pa stāvo un slideno kraujas augšmalu uz leju, turklāt nācās vēl secināt, ka alas ieeja ir krietni tālāk no kraujas augšējās malas, nekā bija domāts, un virves garums ir par īsu.. Ideja par iekļūšanu alā bija izgāzusies!

Domājot, ko nu darīt – nakšņot guļammaisos turpat mežā vai iet uz mašīnu -, Agris pamanīja, ka Gaujā atrodas kāda sala. Laba doma – jāmēģina izpētīt, vai varam uz tās nokļūt, un tad jānakšņo tur! Lai nokļūtu līdz Gaujas līmenim pie salas, nācās atkal lauzties cauri brikšņiem, iekļūt dubļu zonā, bet pēc neilga laika bijām tikuši līdz lejai. Sākām pētīt sakritušos kokus, bet tie vai nu nesniedzās pāri Gaujai līdz salai, vai nu bija šaubīga paskata. Beigās nolēmām vienkārši pārbrist šim šaurumam. Kad biju jau noāvis savus Vivo Barefoot minimālos apavus, Agris pamanīja, ka var pārlēkāt pāri šaurumam pa akmeņiem kādā vietā, daudzmaz minimāli piesmeļot apavus, bet man jau bija iepatikusies doma par brišanu, tāpēc tik devos pāri. Vēlāk, izpētot salu no iekšpuses, atklājās, ka tā īstenībā ir pussala – tālākajā tās daļā varēja uz tās nokļūt arī tīri pa sauszemi😉

Lai arī gaisa temperatūra bija droši vien kādus pāris grādus virs nulles, man tomēr nedaudz tā kā sāka salt kājas, staigājot basām pa salu un iekārtojot sev guļvietu, tāpēc uz nakti pieņēmu smagu lēmumu – uzvilkt zeķes! Šī bija tikai trīspadsmitā diena šajā gadā, kad esmu uzvilcis zeķes. Pirmās astoņas reizes bija janvāra pēdējā dienā un februāra sākumā, kad zeķēs skrēju savus skriešanas treniņus, jo bija ārkārtīgi auksts laiks, bet pārējās četras reizes bija attiecīgi doktora disertācijas aizstāvēšana, izlaidums, referēšana starptautiskā konferencē Viļņā un Siguldas kalnu ultramaratons. Tāpēc, pirms pieņemt šo smago lēmumu, visu vēlreiz kārtīgi apdomāju, taču beigās tomēr nonācu pie slēdziena, ka tā šoreiz būs labāk.. Un laikam jau labi, ka tā, jo ne pēdas, ne kāju pirksti man naktī nesala. Kas interesantāk – tās laikam bija vienīgās vietas, kas nesala🙂

Auksti faktiski palika jau uzreiz, kolīdz bija iekārtota guļvieta un biju pārstājis aktīvi kustēties. Paēdām katrs savas sagādātās vakariņas, un visapkārt jau viss bija pilnīgā tumsā, jo pulkstenis rādīja jau pāri pussešiem. Mēģinājām pastaigāt turpat pa salu pa apli, lai kaut cik sasildītos, es arī paskriet pa apli. Īpaši gan nepalīdzēja. Palēkāšana uz vietas uz brīdi aukstumu mazināja.

Klusā daba ar maniem apaviem, jauno somu un skatu no salas uz alu

Klusā daba ar maniem apaviem, jauno somu un skatu no salas uz alu

Pēc ielīšanas guļammaisā gan uzreiz palika tik silti un labi, ka radās maldīgs priekšstats, ka tā tas arī paliks visu nakti. Tā, protams, nebija, un jau visai drīz sāka salt roku pirksti, tad seja, vēders un viss pārējais (izņemot, protams, pēdas, kuras pie tādas siltumu nodrošinošas ekstras kā zeķes nav radušas). Kaut kādā brīdī konstatēju, ka lielākais aukstums laikam nāk no zemes, tāpēc pārsvarā atsalst tās vietas, kas pieguļ zemei. Ik pa laikam gan grozījos no viena sāna uz otru, lai nebūtu tā, ka viena ķermeņa puse atsalst pilnībā, kamēr otra gozējas augšpusē, baudot salīdzinoši lielo karstumu🙂 Kaut kad pa nakti vajadzēja vēl līst ārā uz tualeti, kas arī nebija pārāk patīkama nodarbe, toties pie reizes mēģināju kādu laiku palēkāt uz vietas, lai izmantotu izdevību nedaudz sasilt. Vēl kaut kādā brīdī iedomājos, ka guļammaisā jāievelk no somas dvielis un jāpabīda zem sevis – tas daļēji palīdzēja izskaust pie zemes esošo ķermeņa daļu atsalšanu.

Visā visumā ar eksperimentu esmu apmierināts un priecājos, ka nepaņēmu šajā pārgājienā līdzi ziemas guļammaisu, kurā man noteikti būtu bijis stipri par karstu. Tagad vismaz vasaras maiss ir pietiekami labi notestēts, dodot man pietiekami daudz informācijas par tā spējām šādā temperatūrā nedaudz virs nulles, ko varēšu izmantot, plānojot citus pārgājienus.

Mana guļvieta uz salas

Mana guļvieta uz salas

Ā, nakts vidū mūs kāds apciemoja! Kāds dzīvnieks! Gulēju tai brīdī nomodā, kad dzirdēju, ka kaut kas ārpusē tā kā skrāpējas. Domāju, ka varbūt man izklausījās, bet tad arī Agris to bija jau dzirdējis un prasīja, ko es tur daru.. Teicu, ka domāju, ka tas ir viņš, lai arī tā gluži nedomāju. Agris piecēlās un izbiedēja zvēru – spīdinoties apkārt ar lukturīti, esot redzējis spīdošas acis. Tās esot bijušas tuvu kopā un zemu pie zemes, tātad laikam diezgan mazs dzīvnieciņš. Varbūt lapsa? Skrāpēšanās notika gar Agra atstātajām izēsto gaļas konservu paliekām.

Ap pusseptiņiem rītā sāka smidzināt. Tas gan bija nepatīkami.. Cerēju, ka tūlīt pāries, bet lietus lāses kā sitās pret guļammaisu, tā sitās, tāpēc nekas cits neatlika, kā pieņemt lēmumu par steidzīgu celšanos un mantu ātru krāmēšanu somā, kamēr vēl neesam salijuši pilnīgi slapji. Nogulēts tomēr bija jau ~13 stundas, lai arī lielākā daļa no šīm stundām tāpat pavadīta nomodā, cenšoties vibrēt un pūst guļammaisā siltu elpu, lai sasildītos pats, un spiest plaukstas padusēs, lai sasildītu tās. Tā nu ātri vien sapakojāmies un bijām gatavi doties ceļā atpakaļ uz auto. Ārā vēl bija pilnīga tumsa, bet mūs tas daudz neuztrauca, jo, pirmkārt, bijām bruņojušies ar pieres lukturiem, un, otrkārt, atpakaļ bijām plānojuši iet pa ceļu, nevis brist caur džungļiem. Tā nu atradām vietu, pa kuru no [pus]salas iespējams nokļūt mežā, tālāk pa meža takām atradām arī ceļu, pa kuru ejot, jau pēc kādas stundas bijām pie auto. Pa ceļam bija gan pārstājis līt, gan arī uzlekusi saule. Bija uzausis Lāčplēša dienas rīts!

Kopumā labs pasākums, lai arī alas vietā šoreiz iznāca sala. Toties ar šo izpildīju vienu no sava saraksta punktiem – par pārgājienu, guļot teltī un/vai guļammaisā. Gan jau kādreiz atradīšu un par naktsmītni izmantošu arī alu – vai nu šo pašu, vai arī kādu citu. Vēlāk pārlasīju vēlreiz savus piedzīvojums jau pieminētajā ziemas pārgājienā gar Amatas upi – uzreiz sagribējās ko līdzīgu atkārtot vēl kādreiz. Tad nu redzēsim, ko man atnesīs tuvojošais aukstākais gadalaiks..!

P.S. Lūk, tā Kaspara Dimitera dziesma, kuru esmu pieminējis Gaujas pārbrišanas video pašās beigās – Dzīvie uz salas

P.P.S. Balstoties uz šo aprakstu, 2012. gada 6. decembra Valmieras un Vidzemes laikrakstā `Liesma` tapis raksts.

 

3 thoughts on “Gājiens uz [s]alu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s