Piektā diena – pāri Sicīlijai pa kalnu serpentīniem

20160804_080006No rīta paskrienam pa Palermo, kas ir visai apgrūtinoši dzīvās satiksmes dēļ. Taču, kad nonākam līdz ostai, kļūst vieglāk, jo gar to varam skriet, neviena netraucēti. Atpakaļceļā nedaudz nomaldāmies un aizskrienam pa nepareizo ielu, bet pēc kāda laika tomēr atrodam mums pazīstamo ielu uz viesnīcu. Pabrokastojam atkal apmēram to pašu, ko iepriekšējā viesnīcā – itāļu tradicionālās brokastis kruasānu izskatā – un dodamies ceļā! Šodien mērķis ir pārbraukt pāri visai Sicīlijai un finišēt Katānijā, pa ceļam apskatot vēl šādas tādas pilsēteles.

Braucam gar Sicīlijas ziemeļu krastu uz Čefalu. Pēkšņi mūsu ceļš tiek apturēts, jo tālāk sākas maksas šoseja. Īsti citas iespējas mums nav, negribam tērēt laiku, meklējot kaut kādus apkārtceļus, tāpēc braucam vien cauri vārtiem un prom pa maksas šoseju. Pie iebraukšanas paņemam talonu ar laika iezīmi, ko vajadzēs uzrādīt, izbraucot no maksas zonas īsi pirms Čefalu pilsētas sasniegšanas. Izrādās, ka maksa nav augsta – par šo ātrgaitas posmu varbūt kādu pārdesmit kilometru garumā nācās samaksāt vien 90 centus. Tiesa, nedaudz laiks tika zaudēts, pastāvot rindā pie izbraukšanas no maksas posma, taču kopumā patērējām mazāk laika, kā būtu bijis, braucot pa apkārtceļu. To pat notestējam, dodoties atpakaļ no Čefalu (jo Čefalu nav pilnīgi pa ceļam no Palermo uz Katāniju, sanāk vienu posmu pabraukt uz citu pusi) – atpakaļceļā izvēlamies parasto bezmaksas šoseju, kur nevar nesties uz 130 km/h, bet jāvelkas uz 90, turklāt daudzviet ir vēl papildus ierobežojumi 70, vēl visādas apdzīvotas vietas pa ceļam, tikai viena josla katrā virzienā un citādi šķēršļi. Tāpēc šodien maksas ceļu izmantojam vēl divas reizes, nu jau par krietni garākiem gabaliem samaksājot pa 1.7 eiro.

Čefalu

Čefalu

Čefalu apskatei veltām nedaudz vairāk kā stundu laika, auto tikmēr atstājot maksas stāvvietā uz vienu stundu, bet itāļu onka mums uz logā liekamās kvīts uzraksta laiku ar uzviju – teju pusotru stundu. Čefalu ir pilsēta pie jūras, tāpēc atkal smuki skati visapkārt, bet nu jau tās pilsētiņas sāk šķist visas diezgan vienādas. Pabradājam pa jūru un atrodam jūrā ietekošu auksto avotu – vismaz kāda atšķirības zīme Čefalu!

Skats pa ceļam no auto uz apkārtējiem kalniem

Skats pa ceļam no auto uz apkārtējiem kalniem

Pēc Čefalu dodamies tālāk iekšā Sicīlijas vidienē un plānojam braukt caur Ennas pilsētu uz Katānijas pusi. Atkal sākas kalnu serpentīni, kuru pieveikšana virzienā augšup mūsu auto sagādā zināmas problēmas. Turklāt degviela iet mazumā, jau iedegusies degvielas lampiņa, bet atrodamies uz kalnu serpentīna, kur degvielas uzpildes staciju meklēt būtu muļķīgi. Taču neesam vairs tālu no Ennas un liekas, ka vajadzētu izvilkt. Tā arī ir – Enna atrodas pašā Sicīlijas vidienē kalnu grēdas galā, un beigu beigās esam tur uzbraukuši! Uzpildām degvielu (95. markas benzīns maksā ap 1,43 eiro litrā), turpat nopērkam šo, to uzkožamu, atrodam arī augļu tirgoņus, pie kuriem uzpildām savu augļu krājumus. Nedaudz pastaigājam pa pilsētu, pavērojam apkārtni no augšas, bet daudz laika te pavadīt nevaram – vēl tāls ceļš priekšā.

Enna

Enna

Nākamais pieturas punkts paredzēts Taorminas pilsētā, kas atrodas jau aiz Katānijas, tāpēc mums jābrauc tai apkārt pa apvedceļu. Palermo viesnīcas saimnieks Luigi mums bija teicis, ka Taormina atrodas ļoti augstu kalnos un tur ar auto vispār nav iespējams uzbraukt, vajagot izmantot pacēlāju. Mums gan nav ne jausmas, kur tādu pacēlāju atrast, tāpēc iestatām vien auto navigatorā Taorminas pilsētu kā galamērķi un sekojam norādēm. Kad pēc nobraukšanas zemāk no Ennas esam atkal labu gabalu jau braukuši kalnup un šķiet, ka jau esam pacēlušies pat augstāk par Ennas skatu laukumiem, tālumā vēl krietni uz augšu kalna galā redzam kādu apbūvētu gabalu. Nosmejos pie sevis, ka droši vien tā ir Taormina, kur mums vajadzētu uzkārpīties augšā. Nopietni to, protams, nedomāju. Taču ceļš visu laiku ved tik uz augšu vien, un pēc zināma laika sāk šķist, ka mēs tiešām braucam pa kaut kādu ceļu augšā Taorminā. Iespējams, ka pacēlājs bija no jūras puses, bet no salas vidienes puses tomēr ir ceļš? Tā arī ir – pēc laiciņa esam Taorminas centrā, bet ceļš vēl turpina vīties augšup. Nodomājam, ka gan jau no augšas ir labāki skati, tāpēc turpinām vēl braukt augšā – jābrauc taču, kamēr atduramies. Braucam, braucam, braucam, bet atdures kā nav, tā nav. Galu galā izkāpjam kādā vietā, kur serpentīnam izbūvēts paplatinājums stāvēšanai, un nu jau uz iepriekš NO lejas apbrīnoto apbūvi varam vērsties, skatoties krietni UZ leju – visai sirreāls iespaids. Taormina tiešām palikusi lejā, bet mēs šobrīd veicam kādu kalnu pāreju uz kādu citu vietu. Tāds nav mūsu mērķis, tāpēc braucam atpakaļ uz Taorminu. Tā kā pilsēta atrodas, var teikt, kalna galā, tad pārāk daudz vietas, kur apgrozīties ar auto, šeit nav, nemaz nerunājot par kādām lielām stāvvietām. Viss ir blīvi apbūvēts, ieliņas šauras, cilvēku daudz, auto arī, tāpēc vienīgais risinājums ir man apstāties kāda krustojuma vidū stāvā lejupceļā uz gājēju drošības saliņas un ļaut pārējiem tikmēr apskatīt pilsētu. Tā nu es tur stāvu kādu pusstundu, bet visa satiksme notiek man apkārt. Forši🙂 Šeit spēj uzbraukt pat autobusi, kuri arī ik pa laikam kursē man apkārt. Vēl pēc brīža pie manis piestāj kāds policists uz moča un saka, ka te stāvēt nedrīkst. Domāju, ko atbildēt, bet viņš jau ir prom – savu ir pateicis, tālākais nav viņa darīšana. Vēl kādu laiku te pastāvu, bet tad pamanu, ka ir atbrīvojusies vieta netālu esošajā taksometru stāvvietā ielas malā, tāpēc pārbraucu uz to. Lai mani labāk lamā taksisti, nevis policisti! Lamas tomēr izpaliek – gan darbību, gan dzīvnieku izskatā.

Taormina

Taormina

Galu galā dodamies uz mūsu naktsmājām Katānijā. Tās atrast nav ļoti viegli, jo attiecīgā iela auto navigācijā nav atrodama, taču beigās, protams, atrodam. Iekārtojamies atkal dzīvokļa tipa apartamentos, šoreiz mums divas divvietīgās istabas. Viesnīcas saimnieks dažus vārdus spēj pateikt arī angliski, bet labāk, protams, komunicējam itāliski. Kad esam iekārtojušies un grasāmies doties ārā nedaudz apskatīt pilsētu un varbūt kaut kur paēst, dzīvokļa virtuvē mūs pārķer kāda cita viesnīcas iemītniece, kura saka, ka mēs laikam esam amerikāņi, jo esam ļoti skaisti. Pēc vēl dažām laipnībām viņa pēkšņi maina tēmu un sāk stāstīt par to, cik viņai grūta dzīve, ka neesot, ko ēst, mātei nepietiek naudas zālēm un tamlīdzīgi. Viņa esot no Rodas salas Grieķijā, bet tagad pārcēlusies uz dzīvi Sicīlijā, viņi esot bijuši miljonāri, bet brālis padzinis abas no mājas, metot virsū akmeņus (rāda, kur tie trāpījuši viņai un kur mātei, kas sēd turpat blakus). Tagad visa viņu nauda aizgājusi advokātiem. Pēc tam viņa pievēršas mātei, sakot kaut ko itāliski (Sandis esot dzirdējis vārdu `teatro`, bet es ne), un māte sāk raudāt un rādīt, ka nav, ko ēst. Nav skaidrs, kāpēc tas viss mums tiek stāstīts, jo it kā jau iepriekš pateicām, ka neesam amerikāņi.. Viesnīcas saimnieks tikmēr sēž turpat virtuvē pie galda un, liekas, ka pie sevis smej. Nav saprotams, kas te notiek, bet pēc laiciņa tomēr izdodas sarunu pabeigt un doties ārā.

Es ar savu Renault Clio uz gājēju drošības saliņas Taorminā

Es ar savu Renault Clio uz gājēju drošības saliņas Taorminā

Nedaudz paklīstam pa viesnīcas rajonu, nekādas kartes gan mums nav, un nezinām, ko te skatīt, tāpēc īsti jēgas no bezmērķīgas klaiņošanas nav. Alīna saka, ka šodien esot mūsu kāzu jubileja, Sandis ar Lauru grib to nosvinēt, man arī nav pārāk lielu iebildumu – tomēr pēdējo reizi viencipara jubileja. Tāpēc aizejam izdzert pa vīna glāzei uz kādu restorānu. Drīz vien dodamies atpakaļ uz viesnīcu un ejam gulēt, jo rītdienai jāsākas jau 5:00.

Atpakaļ uz Sicīlijas piedzīvojumu

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s