Šodien tātad otrais piegājiens Etnas kāpienam, šoreiz oficiālas ekskursijas veidā. Atkal no rīta nepagūstam izskriet, jo tāpat jāceļas jau 6:30. Etnā šodien esam nolēmuši kāpt nepilnā sastāvā – Laurai esot bijis gana jau ar vakardienas kāpienu, un viņa noteikti atradīšot kādu veidu, kā notriekt ietaupītos 85 eiro. Pārējie trīs no rīta secinām, ka pa visiem kopā nespējam salasīt 3*85 eiro skaidrā naudā, tāpēc pa ceļam uz Rifugio Sapienza vēl jāatrod kāds bankomāts, jo kartes tur diez vai pieņems. Tā nu braucam, meklējam, kaut ko arī atrodam, piestāju malā atkal neatļautā vietā un gaidu, kamēr pārējie izņems naudiņu arī man. Labi gan būt šoferim – gan var uzdzīvot uz citu rēķina, gan arī tikmēr pa kluso apēst Alīnas makaronus ar gaļu, kamēr pārējie ņem naudu.
Galā esam laicīgi, pierakstāmies uz ekskursiju, samaksājam naudu, parakstāmies, ka paši būsim vainīgi savas bojāejas gadījumā un tiekam pie nepieciešamā ekipējuma – pārgājienu apaviem un ķiveres. Varēja ņemt arī zeķu pāri, bet es par laimi veiksmīgi izspruku cauri bez tām, savu statistiku nesabojājot. Ā, jā, starp citu, tieši šodien – šī raksta publicēšanas dienā – aprit tieši trīs gadi, kopš manās kājās pēdējoreiz atradās kādas zeķes. Tāpēc daudz laimes 3. kāzu jubilejā, Laura un Dzintar!
Gatavi doties ceļā!
Atvadāmies no Lauras, un Sandis atstāj viņai savus pin kodus un citas svarīgas lietas gadījumam, ja viņš no pārgājiena nepārnāk (lai gan īsti nezinu, vai viņš sekoja manam padomam un šīs svarīgās lietas tiešām nokārtoja). Tad jau ar grupu dodamies uz pacēlāju, ar kuru tiekam uzvesti augšā līdz starppieturai, no kuras tālāk līdz Etnas bāzes stacijai tiekam uzvesti ar autobusiem. Ar busu pabraucam garām arī dažām tūristu grupiņām, kas šo ceļu mēro kājām – gluži kā mēs vakar –, un šoreiz laikam mēs esam tie, kas tiek uzskatīti par pilnīgiem nejēgām viņu acīs.
Šeit sākas mūsu tālākais ceļš, kuru mērot vakar bijām liegti. Šoreiz, uzsākot ceļu, dzeltenais policists nav redzams.. Atpakaļceļā vērošu cilvēku grupas, kas te nāk vieni paši bez gida, turklāt visdažādākajos ietērpos, pat sandalēs.. Nu jā, šodien taču sestdiena, policistam droši vien brīvdiena. Njaa..
Dodamies pāri sniega atsegumam
Tālāk mūsu grupa tiek sadalīta trijās mazākās grupiņās, kas katra ies sava gida pavadībā. Iespējams pievienoties angliski, franciski vai itāliski runājoša gida grupiņai. Alīna, saprotams, vēlas iet franču grupā, Sandis angļu, bet man tad pienāktos iet itāļu grupā, lai visas trīs grupas būtu mūsu pārstāvētas un mēs vēlāk varētu savā starpā izrunāt, kas kurā ticis stāstīts. Tomēr galu galā visi aizejam kopā vienā grupā. Sandis ir uzvarējis. Kāda neraža! Che pecato!
Kāpjam, kāpjam, tik uz augšu
Mūsu grupā ir dažāda vecuma un spēju cilvēki, tāpēc mēs uz priekšu kustamies ļoti lēni. Tas nekas, te jau atkal ir, ko redzēt, varu apstāties šo, to sabildēt. Mūsu grupā ir arī pāris mazi bērni – meitenei stāvie augšupceļi šķiet ļoti grūti, bet zēnam augšā tiks konstatēta astma. Dažās vietās gids apstājas un kaut ko pastāsta. Tā es iegūstu informāciju par vakardienas krāteru rašanos 2002./2003. gadu mijā, par ko rakstīju vakar. Arī šī gada maijā bijis kāds neliels izvirdums, kurā mūsu gids Andrea (kurš ir vulkanologs jeb vulkānu pētnieks) pats bijis klāt. Izvirdumi esot divu veidu – tādi, kur vienkārši plūst ārā lava, un tādi, kas nāk komplektā ar eksploziju, kurā pa gaisu lido arī akmeņi. Ja vienkārši tek lava, tad šai straumei var stāvēt blakus un skatīties. Kādā vietā redzam arī sniega atsegumu, jo lava ir ļoti labs siltuma izolators, tāpēc sniegs zem tās nenokūst ļoti ilgi. Nevienu izvirdumu nevar īsti prognozēt, kur un kad tas notiks. Katrs nākamais izvirdums rodas jaunā vietā, nekad divreiz nenotiek vienuviet. Etnas kalns esot noklāts ar aptuveni 350 lielākiem un mazākiem krāteriem. Reizēm izvirdums ir prognozējams pat diennakti iepriekš, bet reizēm varbūt tikai pāris stundas iepriekš. Ap kalnu izvietoti ap 150 sensori, kas mēra dažādus vulkāniskos parametrus.
Tūlīt jau virsotne – tagad, kad to zinu, varbūt var pateikt, bet ceļā likās, ka nekas vēl par to neliecina
Ļoti drīz pienāk brīdis, kad pēkšņi konstatējam, ka jau klāt virsotne. Nekas neliecināja par virsotnes sasniegšanu pirms pēdējiem pāris metriem, kad tā beidzot pavērās skatam. Un tas, kas pavērās skatam, bija kaut kas neiedomājams – klintis, tērptas dažādu krāsu mudžeklī un ievīstītas dūmu mākonī. Iespaids tāds, it kā mēs atrastos uz kādas citas planētas. Melnā un sarkanā lava te mijas ar dažādu nokrāsu sēra nogulsnēm, ar kurām noklāta visa virsotne – sākot no dzeltena tīrā sēra un beidzot ar zaļiem piemaisījumiem, kas no attāluma izskatās pēc veģetācijas. Un tam visam pa vidu jaucas milzīgi dūmu mākoņi, kas nepārtraukti izdalās no sasniegtā krātera. Tie ir sēra tvaiki un, tajos atrodoties, elpošana ir apgrūtināta. Tomēr virsotnē pūš spēcīgs vējš, tāpēc tur daudzmaz labi var eksistēt, jo tvaiki tiek uzreiz aizpūsti prom. Ja vēja nebūtu, tad laikam gan te būtu pagrūti uzturēties. Pēc pāris minūtēm gan jau esmu pie tvaikiem pieradis, un klepot nevajag. Alīna izmanto lupatiņu mutes aizsegšanai, bet Sandis, kas neko tādu līdzi nav sarūpējis, aizņemas no Alīnas garās bikses, ko viņa šobrīd neizmanto, aptin tās ap galvu un jūtas laimīgs. Gids saka, ka katru reizi te, augšā, izskatās citādi. Šoreiz esot pastiprināta sēra izdale, tāpēc mēs uzkavēsimies te īsāku laika sprīdi kā parasti. Lai vai kā, te vienkārši ir nenormāli smuki, neko tādu iepriekš dzīvē neesmu redzējis. Tāpēc viss tiek iegrāmatots bilžu un filmu izskatā.
Etnas centrālais krāteris
Šis ir Etnas centrālais krāteris, kas ir mūsu kāpiena galamērķis. Stāvam tā malā 3280 metru augstumā virs jūras līmeņa, bet Etnas augstākais punkts nav sasniegts. Tas, šķiet, būtu sasniedzams, kāpjot kalnā no otras puses, un tas ir 3320 metrus augsts. Drīz vien gids saka, ka nu laiks iet lejā, un to arī darām. Lejā dodamies pa citu ceļu, ne to, kur kāpām augšā – faktiski šļūcam lejā pa irdenu un ļoti stāvu sīku akmentiņu nogāzi. Akmeņi man birst arī apavos, tāpēc ik pa laikam esmu spiests tos no tiem izbērt. Šis laikam ir taisnākais ceļš lejup, tāpēc bāzes nometnē 2900 metru augstumā nonākam ļoti ātri.
Vēl viens krāšņs skats no 3280 metru augstuma
Bāzes nometnē mums tiek dotas pārdesmit minūtes laika, kas gan ievelkas ilgāk. Pa šo laiku Sandis uzkāpj apskatīt otro no vakardienas sasniegtajiem krāteriem, ko viņš vakar netika apskatījis, bet mēs ar Alīnu atpūšamies, guļot lavas akmeņos. Pēc minētā laika iztecēšanas uzzinām, ka atpakaļ uz pacēlāja augšu mūs nevedīs vis ar busu, bet iesim kājām. Kolēģu acīs saskatu zināmu vilšanās sajūtu, jo šo ceļu divreiz jau mērojām vakar, un šodien arī jau nostaigāts gana. Bet nu izvēles nav – ejam vien līdzi gidam.
Mēs ar Alīnu šļūcam lejā no kalna
Šoreiz ejam lejā pa vienvietīgu taciņu, kas vijas netālu no serpentīna, pa kuru gājām vakar, tad pāri atklātam lavas laukam, kur nav iemīta neviena taciņa, līdz nonākam pie vēl viena milzu krātera, kurš serpentīna ceļa mērotāju acīm bija palicis apslēpts. Šī esot Etnas dzimšanas vieta jeb vecā Etna. Agrāk Etna esot bijusi šeit, bet pirms ~4000 gadiem notikusi milzu eksplozija, kas veco kalnu noskalojusi jūrā, bet blakus radījusi jaunu kalnu, kas ir tagadējā Etna. Arī šis milzu krāteris izskatās iespaidīgi liels, un nevaru īsti saprast, vai tam vispār redzams dibens, vai arī tas, kas tur tālu apakšā redzams, ir tikai mākoņu ēnas.
Vārtāmies pelnos bāzes nometnē 2900 metru augstumā
Braucam lejā ar pacēlāju, sēžot vienā kabīnē ar holandiešu pāri – jā, ar to pašu, kuri mums pastāstīja par itāļu atkritumu mafiju. Viņiem arī augstākais kalns esot ap 300 metru virs jūras līmeņa augsts – gluži kā mums!
“Ejot pāri lavas laukam, ejot pāri lavai”
Lejā uzmeklējam Lauru, kurai pa šo laiku bijuši savi piedzīvojumi ar auto pārbraukšanu citviet, ko nav darījusi pati, bet kāds mistisks svešinieks, jo auto iedarbināšana tomēr nav nekāda vienkāršā lieta, ar telefona pazaudēšanu un tā meklēšanu svešinieka iepirkumu somās, ar tā veiksmīgu atrašanu daudzas mokpilnas minūtes vēlāk un ar visādām citādām atrakcijām. Ātri nedaudz iekožam vietējā ēstuvē un dodamies prom no Rifugio Sapienza, jo šodien priekšā vēl tāls ceļš pāri visai Sicīlijai.
Sandis rāda, ka vecā Etna, kura atstājusi šo milzu krāteri ar nenosakāmo dibenu, bijusi patiesi liela
Braucot lejā pa kalnu serpentīnu, atkal auto panelī sāk spīdēt uzgriežņatslēgas lampiņa un parādās brīdinošais uzraksts – tieši tāpat kā vakar, tieši tajā pašā vietā. Šoreiz jau esam gudrāki un ceļa malā nestājam, bet brīdinājumus vienkārši ignorējam. Nonākot uz ātrgaitas šosejas un kādu laiku pabraucot, bremzes daudz nenoslogojot, lapiņa un uzraksts pēc laika atkal pazūd. Vēl pēc kāda laika auto sajūt, ka atkal tuvojamies Ennai, tāpēc skaidrs, ka atkal jāsāk trūkt degvielai. Ja pagājušoreiz mums īpašu baiļu nebija par to, vai tiksim augšā līdz Ennai līdz degvielas uzpildes stacijai, tad šoreiz nervozēšana jau ir lielāka. Esam spiesti nedaudz pamainīt maršrutu, lai aizbrauktu līdz kādai apdzīvotai vietai Caltanissetta, kur varētu būt uzpildes stacija. Arī šī vieta, kas ir netālu no Ennas, ir ļoti augstu kalnos, lēnām velkamies augšup, droši vien krietni tērējot degvielu, degvielas lampiņa deg jau labu laiciņu, un mēs jau sākam prātot, cik grūti tas varētu būt – stumt mašīnu kalnā. Vienubrīd šķiet, ka varbūt kārtējais ceļa posms ir uz leju, tāpēc Sandis man saka, lai pamēģinu ripināties negāzējot. Tomēr izrādās, ka tas bijis tikai acu apmāns – ceļš tomēr nav uz leju, jo, atlaižot gāzes pedāli, auto sāk zaudēt ātrumu. Tātad braucam vai nu pa līdzenumu vai pat nedaudz kalnup. Laura, sēžot aizmugurējā beņķī un arī nervozējot par degvielas trūkumu, no mūsu sarunas ar Sandi ir saklausījusi tikai manis teikto frāzi “Auto sāk zaudēt ātrumu”, kas viņu satrauc vēl vairāk, un turpmāk šī frāze jau kļūst par klasiku, jo Laura visiem stāsta, ka mēs novilcinājām degvielas uzpildi tik ilgi, ka auto jau sāka zaudēt ātrumu. Lieki piebilst, ka visi ir mierā ar šādu notikumu interpretāciju, tāpēc pilnā saruna Laurai atskaņota netiek.
Tiekam līdz Caltanissettai un atrodam uzreiz divas degvielas uzpildes stacijas – katru savā ielas pusē. Nu pat varam izvēlēties, kurā uzpildīties 🙂 Tagad gan rūpīgi jāsarēķina, cik daudz degvielu liet, lai nesanāk tā, ka rīt no rīta, nododot auto, bākā paliek vēl pārāk daudz degvielas un tādējādi neesam pilnībā izmantojuši par 90 eiro iepirkto degvielas bonusu. Sarēķinām, ka ar 25 litriem vajadzētu pietikt. Sandis domā, ka varbūt drošības pēc jālej 30 litri, bet es tomēr ieleju 25. Izrādīsies, ka arī tas bijis krietni par daudz.
Spraucamies ar auto cauri standarta šaurieliņai Caltanissettā
Tālāk mūsu ceļš ved caur Agrigento uz Marsalu, kur rezervēta naktsmītne. Laiks jau iet uz vakara pusi, tāpēc nolemjam Agrigento apskati apvienot ar šodienas skrējienu. Un labi, ka tā, jo naktsmītnē ieradīsimies jau melnā naktī, turklāt tādā vietā, kur bez pieres luktura paskriet būtu bijis visai neiespējami. Agrigento ir kārtējā ļoti kalnainā pilsēta, tāpēc abi ar Alīnu skrienam pārsvarā vai nu kalnā, vai lejā no tā. Kopā noskrienam 5 km, kuru ietvaros ceturtdaļkilometrs ticis pievarēts pa vertikāli. Sandis ar Lauru tikmēr apskata pilsētu ierastajā veidā – staigājot kājām.
Skats no Agrigento uz šoseju, pa kuru dosimies tālāk uz Marsalu
Labi, vairs apskates objekti pa ceļam nav ieplānoti, tešam uz Marsalu. Sāk jau krēslot, Laura arvien uzstājīgāk sāk pieprasīt piestāšanu kādā pārtikas veikalā, tāpēc apvienojam abas šīs lietas, pārtikas veikalā iepērkot pārtiku un apmainoties vietām ar Sandi, tādējādi apmierinot arī viņa vēlmes pēc braukšanas tumsā (un daļēji arī manu nevēlēšanos to darīt). Šī ir tikai otrā reize šī ceļojuma laikā, kad Sandis ir pie stūres un es esmu atbildīgs par auto navigācijas sistēmas darbināšanu. Šoreiz viesnīcas adresi navigators neatrod, jo tāda Pakistānas iela Marsalā nemaz neeksistējot. Mēģinu saprast, kā darbināms navigators, un ievadu tajā ģeogrāfiskās koordinātas, kas arī norādītas viesnīcas rezervācijā. Tiek atrasts punkts, kas atrodas krietni ārpus Marsalas, kādus 6 km no jūras, turklāt tiekam brīdināti, ka būs jābrauc pa zemes ceļu, tāpēc īsti pārliecības nav, ka norādītajās koordinātās nav ieviesusies kāda kļūda. Par šādas kļūdas iespējamību pārliecinājos jau Palermo viesnīcas gadījumā, kur arī joka pēc ievadīju norādītās koordinātas un attapos Āfrikā – acīmredzot viens cipars bija norādīts kļūdains.
Alīna sūta ziņas draugiem, lai tie paskatās kartē, kur Marsalā atrodas tāda Pakistānas iela, jo mums nevienam te nav pieejams internets. Aivars pēc brīža atbild, ka izskatās, ka tas nav pašā Marsalā, bet nomalē, kādus 6 km nostāk. Pēc tā secinām, ka laikam jau tad koordinātas būs pareizas, un turpinām vien braukt.
Drīz vien navigators saka, ka jāgriežas pa labi nost no asfaltētā ceļa. Tā arī darām, turpinām ceļu pa zemes ceļu, bet tas izskatās pēc ļoti maza celiņa. Pabraukt varam, bet sākam jau prātot, kādā čuhņā tad atradīsies mūsu miteklis. Ceļš paliek arvien šaurāks, nekādu apgaismojumu te vispār nav, pa malām sāk mētāties visādi veci ledusskapji, riepas, visādi lūžņi.. Sandis saka, ka drīz droši vien pārdursim riepu. Izskatās, ka ceļš vienkārši ved pļavā un tuvējā apkārtnē nekur nav redzama neviena izgaismota vieta. Alīna ar Lauru raud, ka viņām ir bail, ka nekāps ārā no mašīnas un negrib palikt šādā vietā, es smejos, cik veiksmīgi sanākusi mana vienīgā viesnīcas rezervācija (jo pārējās viesnīcas rezervēja Alīna, kura laikam vairāk uzmanības pievērš arī viesnīcas atrašanās vietai, nevis tikai cenai), bet Sandis lamājas, ka tūlīt vairs netiksim no šīs nekurienes ārā un paliksim ar tukšu riepu. Jā, bet Sandis ar Lauru jau tūlīt nakts otrajā pusē dosies ar auto uz lidostu, bet mēs ar Alīnu te paliksim bez iespējam tikt kaut kur..
Kad tālāk jau īsti vairs nav kur braukt, Sandis apstājas un ieskatās navigatorā, lai secinātu, ka esam braukuši uz galamērķi, kuru esmu ar pirkstu vienkārši uz bobi iebakstījis kartē.. Biju laikam pētījis karti, bīdījis to, lai redzētu, kur būs jābrauc, un nejauši izveidojis jaunu galamērķi, pieskaroties kādā punktā, bet karti nepabīdot. Visiem lielie prieki, ka nebūs jānakšņo lauka vidū, Sandim leģitīms pamats lamāties, visi apmierināti. Tiek iestatīts īstais galamērķis, kurš ir tepat salīdzinoši netālu, un dodamies uz to. Mēģinu navigācijas sistēmu vairs neaiztikt, tāpēc pēc laiciņa tiešām ierodamies pie viesnīcas. No ārpuses tā izskatās varen lepna, un izrādās, ka iekšpusē tā ir tieši tāda pati. Vēlāk secināsim, ka šī manis rezervētā viesnīca ir pēc savas funkcionalitātes labākā no mūsu šī ceļojuma viesnīcām, vienīgi atrašanās vieta tai nav visai parocīga.
Viesnīcas saimnieks runā tikai un vienīgi itāliski, angliski nesaprot ne vārda. Man viņa runa šķiet par ātru un liekas, ka viņš kaut kā nomurmina vārdus zem deguna, tāpēc ne īpaši labi viņu saprotu. Tāpēc viņš liek lietā savu tālruni, ierakstot savu sakāmo itāliski Google tulkošanas programmā un rādot mums angliskos tulkojumus. Lieki teikt, ka šie automātiskie tulkojumi brīžiem iznāk stipri nebaudāmi un nesaprotami, tāpēc reizēm daudz labāk saprotu oriģinālo tekstu itāliski, kas arī redzams ekrānā.
Alīna ar vīru un vīnu
Nedaudz pasvinam Sanda un Lauras pēdējo vakaru Itālijā (Laura pati gan jau devusies gulēt), un drīz vien dodamies pie miera.
Atpakaļ uz Sicīlijas piedzīvojumu
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 