Ceturtā diena – 18. maijs

Šoreiz brokastīs piedāvā tikai divus variantus – amerikāņu un Hangzhou brokastis. No otrajām, šķiet, jāizvēlas vēl viens no trim apakšvariantiem. Vienu paņemu un atzīstu par ļoti labu esam. Atkal pa logu redzu garām aizskrienošu īpatni. Nekur citur šeit nevienu skrējēju neesmu redzējis, tikai, ēdot brokastis vakar un šodien.

IMG_8360

Hangzhou brokastis

Tomēr stadionu atstāšu citai reizei, šodien esmu nolēmis pamēģināt uzkāpt netālu esošajā kalnā, tur kaut kādām takām vajag būt, spriežot pēc kartes.

Taču, lai tiktu līdz takām, kas ved kalnā, nāksies vien iet cauri tam botāniskajam dārzam vispirms. Laikam jau varētu kaut kā arī tam tikt apkārt, bet nezinu, cik lielā plašumā tas plešas un kur ir tā robežas. Tāpēc šķiros no 10 juaņiem un dodos skatīt dārzu. Nekas īpašs neliekas, tāpēc ātri vien tieku tam cauri un pa nebeidzamām trepēm sāku kāpienu. Grūti jau pateikt vispār, pa kurām takām te vajadzētu iet, kaut kādu pamatu kartē apskatīju, bet vai nu dabā būs gluži tāpat! Uzkāpju līdz kalnam, kas kartē bija atzīmēts kā 160 metrus virs jūras līmeņa esoša apskates vieta. Smuki. Bet mans ceļš tālāk ved uz vēl vismaz divreiz augstāku vietu. Eju, šķiet, nebeidzami ilgi. Nekad nebiju domājis, ka tik lielā pilsētā atradīšu kādu vietu, kur neredzēšu nevienu ķīnieti, bet te tā ir – jo augstāk kāpju, jo mazāk cilvēku. Paskatoties uz savām rokām vai jebkuru citu ķermeņa daļu, varētu domāt, ka esmu tikko no ūdens izlīdis. Kādu laiku jau šķiet, ka esmu kaut kur aizgājis nepareizi, jo pēc noietā attāluma nu jau man vajadzēja pirms laiciņa būt klāt galā. Tomēr nē – vēl pēc laiciņa un vēl viena krietna trepju posma tomēr esmu augšā gan.

IMG_8408

Pilsēta palikusi tālu lejā

Augšā ir kaut kāds budistu templis (ja gribam precīzāk – Lingshun templis), kur cilvēki iet lūgties un tamlīdzīgi. Te var uzbraukt arī ar vagoniņu, tas arī kartē bija redzams. Var nobraukt arī lejā, bet negribas tērēt 20 juaņus ne par ko, tāpēc dodos lejā pa trepēm (citā virzienā, ne tur, kur uzkāpu). Ļoti ilgs trepju serpentīns. Galu galā esmu lejā pilnīgi svešā vietā, bet nu jau esmu gudrs – skatos pēc Garmin uzzīmētā maršruta un vienkārši pēc azimuta mēģinu doties, varbūt pat durt, starta virzienā, cik nu ielas un taciņas man to atļauj.

IMG_8446

Lingshun templis tieši Gaiziņa augstumā (pēc Garmin datiem – 311 m.v.j.l.)

Tā durot, uzduros atkal savam vecajam labajam draugam – botāniskajam dārzam.. Esmu izstaigājies jau līdz nemaņai, nemeklēšu taču tagad apkārtceļu. Saku biļešu tirgotājam, ka šodien es jau te no otras puses nopirku biļeti, un rādu viņam savā kabatā visu šo laiku dirnējušo un līdz ar to slapjuma izmērcēto papīra gabalu, kas tomēr vēl izskatās pēc biļetes. Brīnumainā kārtā šis vīrs nedaudz saprot angļu valodu un vēlreiz man pārjautā, vai es tieši šodien to pirku un vai tikai gribu iziet cauri. Tad paņem manu biļeti sev un ļauj man doties cauri dārzam.

Pirmīt laikam bija sanācis iziet cauri tikai kaut kādai dārza nomalei, tāpēc nekādus dižus krāšņumus nebiju manījis. Tagad eju, un atkal viss jāfotografē. Dārzs tomēr smuks bez gala. Un taciņas sazarojas bez gala un malas un izliecas, un aizvijas atkal citā virzienā. Ja man nebūtu Garmins ar savu attēloto maršrutu, man nebūtu it nekādu variantu iziet cauri šim milzīgajam dārzam daudzmaz pareizā virzienā. Bet par šādu problēmu man vairs nav jāsatraucas. Pie viesnīcas bodītē nopērku saldējumu, kas ir mans pirmais ēdiena pirkums šajā ceļojumā.

IMG_8489

Gabaliņš no Hangzhou botāniskā dārza

Kamēr viesnīcā skalojos aukstā dušā, dzirdu, ka ienākusi istabene uzpost manu mitekli.. Tomēr, kad iznāku laukā, viņa jau pazudusi. Aiziet dienas nākamajā pārgājienā – uz universitāti piereģistrēties konferencei! Tas gan iziet gludi, tieku pie jaunas datorsomas un tālāk dodos vēl apskatīt to stadionu, ko vakar biju plānojis un šorīt atcēlis. Vēlāk konstatēšu, ka Garmin Connect šo manu pārgājienu atzinis par viskarstāko – esot bijuši +36.1 grādi pēc Celsija.

Stadionu atrodu viegli. Jā, liels un iespaidīgs, bet nu vispār jau – stadions kā stadions. Mājupceļā atrodu Walmart veikalu (biju to iepriekš pamanījis arī kartē) un iepērku mazliet pārtikas – mani otrie tēriņi par pārtiku. Gribu arī nopirkt tos slavenos Jamei (vai kā nu pareizi tos jāraksta, nezinu) augļus, ko atceros no Pekinas, bet nesaprotamies ar pārdevēju. Beigās blakus uzrodas ķīnietis, kas man angliski prasa, ko es gribu, un tad pasaka pārdevējai, ka man vajag tikai pusi no tās kastītes, ne visu.

IMG_8509

Pa ceļam sanāk iemaldīties tupikā, kas izbeidzas sīkmāju pagalmos – līdzīgi kā Pekinā, tikai šoreiz pastaigā, ne skrējienā, kā arī apzinoties savu atrašanās vietu kartē

Vakarā zibeņo, un ducina pērkons. Arī līst.

Atpakaļ uz dienu izvēli..