Piektā diena – 19. maijs

Šorīt gribu izvēlēties Āzijas brokastis, bet man neļauj. Droši vien nav pieejamas. Varu izvēlēties amerikāņu, Hangzhou vai veģetārās brokastis. Paņemu atkal Hangzhou, izvēloties šoreiz citu pamatēdienu. Vakar bija kaut kas līdzīgs rīsu putras un zupas sajaukumam, šoreiz zupa ar sīkgarnelēm un vēl kaut ko nenosakāmu, bet garšīgu. Skatos pa logu, kad kāds atkal skries garām – šoreiz nekā..

IMG_8534

Hangzhou brokastu variācija

Konferences diena. Tur esot jāiet formālā apģērbā, tāpēc man līdzi paņemts uzvalks. Vispār jau konferences ēka ir ļoti tuvu manai viesnīcai – tikai 1.2 km –, tomēr man kaut kā šķiet, ka es eju tur ar līkumu, jo jāiet apkārt pa tiltu kanālam. Vakar gribēju atrast tuvāku ceļu, bet iegāju strupceļā. Tomēr tagad no rīta skatos kartē, ka no otras puses varētu tikt tuvāk. Neies taču arī tos 1.2 km uzvalkā pa karstumu (lai gan ir nolijis un vairs nav tik karsti, no rīta tikai +23 grādi). Tomēr uz konferenci dodos pa ceļu, par kuru man galvā izveidojies priekšstats, ka tādam tur noteikti jābūt. Kā tad – līdz konferencei var nokļūt, noejot vien 500 metrus! Fantastika!

Konference tāda ļoti maza mēroga, vieni ķīnieši pārsvarā, tikai pa kādam pārstāvim no dažām citām valstīm. Toties ēdina gan labi. Ik pa laikam kafijas pauzes ar uzkodām. Dienas vidū pusdienas, bet vakarā – noslēguma vakariņas. Pusdienās tradicionālā ķīniešu virtuve tās tradicionālajā izpildījumā – liels apaļais galds ar ēdieniem tā vidū, kas salikti uz riņķī griežamas paplātes. Visi tiek klāt visam, turklāt ēdieni nepārtraukti tiek nesti klāt un mainīti. Pat nav iespējams saskaitīt, cik dažādi ēdieni kopā tika nobaudīti, tie tev nav trīs tradicionālie ēdieni – pirmais, otrais un saldais –, pat ne deviņi vai divpadsmit ēdieni, kas latviešiem jānobauda Ziemassvētkos, bet vēl vairāk. Lielākā daļa, protams, nenosakāmas izcelsmes, bet lielākā daļa arī garšīgi (izņemot zupu, kas tādas pavisam jocīgas konsistences, līdzīga želejai).

IMG_8539

Uz pusdienu galda parādās pirmie ēdieni

Pēc pusdienām norunāju savu referātu. Kanādas pārstāvis iepriekš teicis, ka Kanāda jau ir ļoti maza valsts – tikai 35 miljoni iedzīvotāji. Nākas man nolikt viņu pie vietas, paziņojot, cik ir Latvijā..

Kopā pa dienu norisinās divas uzstāšanās sesijas, un katrā no tām tiek piešķirta galvenā balva – sertifikāts par labāko uzstāšanos. Pirmajā sesijā to piešķir man. Forši, būs, ko likt mājās pie sienas!

Vakarā konferences vakariņas pēc satura un formas gluži tādas pašas kā pusdienas. Tāds pats apaļš galds, tāda pati ēdienu daudzveidība un maiņa, un papildināšana. Šoreiz gan gadās vēl citādi ēdieni. Pārsvarā jau nav ne jausmas, kas par ēdienu tiek atnests – vienkārši jāgrābj gabaliņš no ikkatra un jākrauj uz šķīvja. Tā, piemēram, pēc kāda it kā gaļas gabala uzkraušanas sāku to pētīt un tikai tad secinu, ka man pretī skatās vista..

IMG_8561

Vistas galva

Nu jā, no tādas vistas galvas daudz ko ēst nav, bet visādi citādi par ēdieniem nevaru sūdzēties. Pēc tam, kad visi paēduši un vēl daudz ēdiena palicis pāri, ķīnieši savā starpā sāk spriest, ko darīt ar pārpalikumu, lai tas neaizietu postā, jo restorāns visu metīšot ārā. Rezultātā tiek sagādāti plastmasas trauciņi, kuros visi tad ņemas kraut ēdienus sev līdzi, cik tik spēj saspiest. Es gan no šī pasākuma atturos, jo man viesnīcā nav tādu uzglabāšanas iespēju, turklāt drīz jau arī jābrauc mājās. Paņemu tikai vienu banānu līdzi uz viesnīcu.

Ar to arī konference ir noslēgusies. Nedaudz žēl, ka tik ātri viss jau galā, bet neko darīt, jādod laiks, ko dzīvot, arī nākamajam dzīves posmam. Vēl tikai viena pilna diena šeit palikusi – rītdiena –, bet parīt jau dodos atpakaļ uz Eiropu! Tagad vēl tikai jāizdomā, ko rītdienu tādu labu sadarīt. It kā sola lietu..

Vakarā beidzot izmēģinu numuriņā pieejamo tējas servīzi, uztaisot sev tēju ķīniešu gaumē.

IMG_8576

Tējas pasākums

Atpakaļ uz dienu izvēli..

 

Advertisements