Septītā diena – Greifenberg

20140812_130148_smallLietains rīts. Visapkārt baiga migla, vairs nevar redzēt it neko no apkārt esošajiem kalniem. Šodien modinātājs zvana jau plkst. 5:00, jo paredzēts mūsu augstākais (un tādējādi droši vien arī ilgākais) kāpiens – uz Greifenberg virsotni 2618 m augstumā.

Ar auto dodamies līdz stāvvietai pirms Riesachsee, kur pirmajā kāpienā bijām aizgājuši kājām. Ātri vien uzkāpjam līdz Riesachsee un tad gar ezeru dodamies tālāk jaunajās takās. Ceļu vienubrīd aizšķērso govis, bet ar zināmu piesardzību tiekam tām garām. Drīz vien ceļš pāriet taciņā, kas starp akmeņiem aizvijas augšup kalnā. Kādu laiku ejot pa šo taku, nokļūstam Preintaler Hut, kas ir 1657 metri virs jūras līmeņa un kalpo par starpvirsotni ceļā uz Griefenberg.

Ceļš uz Riesachsee - no miglas iznirst ceļotāji

Ceļš uz Riesachsee – no miglas iznirst ceļotāji

Te ir būdiņa, kurā var padzert siltu tēju, ja kāds vēlas, bet mēs laiku nekavējam un dodamies vien tālāk. Visu laiku apkārt migla, kas tikai retumis uz īsu brītiņu nedaudz izklīst, līdz ar to nekas no kalniem apkārt redzams nav, vien balta siena. Lielākoties arī līst. Faktiski esam iekšā mākonī – ja ieskatās, var redzēt, ka visapkārt ir sīki, sīki ūdens pilieniņi, kas haotiski kustas visos virzienos.

Riesachsee pelēcīgās noskaņās

Riesachsee pelēcīgās noskaņās

Pēc kāda laiciņa pazaudējam Agri, kas miglā aizgājis pa nepareizo taku, bet nedaudz augstāk pa taku viņu sagaidām.

Govis ganās arī ļoti lielā augstumā - šeit jau esam uz brīdi pazaudējuši Agri

Govis ganās arī ļoti lielā augstumā – šeit jau esam uz brīdi pazaudējuši Agri

Alīna ar Agri izsaka vēlmi doties atpakaļ – esot piekusums vai kas tāds, īsti nemēģinu iedziļināties. Es gan padoties negrasos, tāpēc šeit, apmēram 2190 metru augstumā, mūsu ceļi šķiras. Alīna ar Agri aiziet atpakaļ pa jau zināmo taku, bet es viens turpinu ceļu augšup ar domu sasniegt virsotni un tad pa otru pusi (pa citu ceļu) no tās nokāpt.

Veģetācija ir praktiski izbeigusies, un mūsu grupiņai laiks šķirties

Veģetācija ir praktiski izbeigusies, un mūsu grupiņai laiks šķirties

Drīz vien taka, kas jau tā vietām bija paknapa, izbeidzas, un sākas nebeidzami akmeņu krāvumi. Sarkanbaltās norādes, kur jāiet, vēl labi redzamas, tāpēc kāpju vien pa akmeņiem augšup. Vietām ir tik stāvs, ka jāpastrādā arī ar rokām, vietām jārāpjas pa slīpu klinšu sienu, vietām jāizmanto klintīs iebūvētie dzelži un troses. Vienvārdsakot – neskatoties uz visapkārt esošo miglu, kāpiens ir ļoti interesants.

Šaura, šaura `taciņa` kraujas malā

Šaura, šaura `taciņa` kraujas malā

Pēc laiciņa sākas sniegi! Izmantoju iespēju vasaras vidū pastāvēt sniegā. Arī kalnu ezeri! Man līdzi ir mugursoma ar džemperi un garajām biksēm, bet beigās izrādīsies, ka nekas no tā nebija vajadzīgs.

Augusta sniegs

Augusta sniegs

Apdzenu kādu ģimeni – 2 pieaugušie un 2 bērni -, kas, kā vēlāk izrādās, ir vienīgie, kurus vēl manu šādā laikā te kāpjam. Alīnai lejupceļā esot teikts, ka šādā laikā tikai čehi kāpj kalnos..

Domāju, kā būtu, ja es nomaldītos no `takas` un vairs nespētu miglā atrast marķējumu. Diez cik omulīgu sajūtu šīs domas nerada.. Bet ko nu vairs, jāturpina tik kāpt!

Uz augšu vien, pāri akmeņu krāvumiem

Uz augšu vien, pāri akmeņu krāvumiem

Pēdējais posms kalnup ir ļoti stāvs, jālien pāri milzīgiem akmeņiem, tas man ļoti patīk. Vienīgi lietus varēja nelīt, bet citādi – ideāli! Un tad jau arī beidzot esmu augšā! Super! Augšā gan nekas interesants nav – viens krusts un visapkārt viss balts.

Yee, beidzot redzama virsotne!

Yee, beidzot redzama virsotne!

Īsi pēc tam, kad augšā uzņemu filmu, kurā saku, ka nevar manīt nekādas civilizācijas pazīmes, no kalna otras puses ierodas vēl viens kāpējs. Līdz ar to tieku pie bildes ar sevi Greifenberg virsotnē (skatīt šī raksta pirmo bildi). Pārliecinos, ka taka, pa kuru vīrs ieradās, ir īstā, kas ved uz Gollinghut (starppunkts pa ceļam atpakaļ uz auto stāvvietu), un dodos atpakaļ.

Domāju, ka varētu būt pagrūti rāpties lejā pa tādu reljefu, pa kādu šeit ierados, bet izrādās, ka uz otru pusi lejā ved smuka taciņa. Kāpt ir tīri viegli, lai gan viss ir slapjš un reizumis sanāk saslīdēt. Lielākoties tomēr noturos, ar vienu kāju neaizslīdot pāri kraujas malai, bet ne vienmēr.

Lejupceļš

Lejupceļš

Uzsākot lejupceļu, papildus lietum parādās arī vējš, un šī kombinācija diezgan saldē. Šad tad šķiet, ka kopā ar lietu krīt arī kaut kas līdzīgs slapjam sniegam, bet tā droši vien reāli nevarēja būt. Varbūt krusa?

Pēc laiciņa pēkšņi izrādās, ka esmu nokļuvis Gollinghut – ēka vienkārši piepeši iznirst no miglas manā priekšā. Nopētu pēdējā posma virzienu un dodos tālāk lejup. Nav vairs ilgi, kad šaurā akmeņu taciņa izbeidzas, dodot vietu zemes ceļam. Nolemju pēdējo posmu pa to paskriet, jo šodien vēl nav skriets un laiku vajag izmantot lietderīgi.

Aiz milzu akmens manā priekšā no miglas pēkšņi iznirst Gollinghut

Aiz milzu akmens manā priekšā no miglas pēkšņi iznirst Gollinghut

Ierodoties auto stāvvietā, pārmeklēju apkārtni un kafejnīcu, bet no Alīnas un Agra ne miņas. Vēlāk izrādās, ka viņi atpakaļceļā Preintaler hut kafejnīcā padzēruši tēju, tāpēc ierodas vien pusstundu pēc manis. Dodamies mājās atpūsties.

Šīs dienas aprakstu iespējams izlasīt arī Alīnas skatījumā – http://klab.lv/users/minikin/191255.html

Atpakaļ uz Šlādmingas kāpelēšanas dienu saturu

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s