Otrā diena – 16. maijs

Diena nomainījās vēl zemes līmenī, bet jau sēžot lidmašīnā. Šī lidmašīna gan ir milzīga – katrā rindā ir deviņas sēdvietas, un es atkal sēžu pie loga. Monitorā papildus parastajām lietām šoreiz var vērot ko vēl [man] neredzētu – video no kamerām virs un zem lidmašīnas. Skatos, kā pēc pacelšanās tiek ievilkti riteņi, un gaidu vakariņas. Tās tiek celtas galdā jau itin drīz – ap vieniem naktī. Pēc tam dodos gulēt un izmantoju faktu, ka esmu viens no ļoti retajiem (savā apkārtnē redzu vēl tikai vienu šādu indivīdu), kura rindā nesēž neviens cits pasažieris, tāpēc varu izgulties trīs sēdvietu garumā. Tīri normāli tā pat var pagulēt. Negribu pat iedomāties, kā visu nakti mocījušies pārējie pasažieri. Vēl nezinu, ka atpakaļceļā būšu viens no viņiem.. No rīta paēdu brokastis un pēc nepilnu 10 stundu lidojuma esmu Hongkongā. Taču te pulkstenis rāda jau pustrīs pēcpusdienā – kaut kur pa ceļam esmu pazaudējis piecas stundas! Cerams, ka vēlāk tās atkal atgūšu!

IMG_20180515_231233

Pārlidojums pār kontinentu var sākties!

Kaut kas noticis manam tālrunim – ja iepriekš es tikai nevarēju ar to vairs veikt un saņemt zvanus, tad tagad (faktiski jau kopš Helsinku lidostas) tas vairs neliekas spējīgs piekonektēties brīvpieejamajiem bezvadu tīkliem. Tāpēc Honkongas lidostā nākas vilkt laukā datoru un uzrakstīt mājiniekiem ziņas no tā. Dabūnu arī savu turpceļa pēdējā pārlidojuma iekāpšanas karti, un nekāda daudz laika arī vairs nav, jo starp šiem reisiem starpā tikai divas ar pusi stundas.

Faktiski jau lidostas visur izskatās vienādi. Kad lidmašīna piezemējas un atlikušo gabalu līdz pasažieru izsēdināšanai veic braukšus, vēroju apkārt esošās ēkas un citas lidmašīnas – šī tikpat labi varētu būt jebkura pasaules mala! Vienīgi tādi svešādi logotipi uz lidmašīnām – visādi drakoni un klusie okeāni –, bet citādā ziņā lidosta kā lidosta. Taču, ieejot iekšā, tu saproti, cik Honkongas lidosta ir milzīga – milzu, milzu lidosta!

Pārlidojumā uz Hangzhou iemiegu un pamostos tieši uz barošanu. Paēdu un tad pa logu noskatos saulrietu no augšas. Jā, arī šajā reisā mana vieta ir pie loga – ja pirmajos divos es tādu vietu izvēlējos pats, iepriekš internetā iereģistrējoties, tad šoreiz man vienkārši paveicās. Taču šoreiz lidmašīna ir cilvēku pilna. Nē, nu kājās neviens tomēr nedabūn stāvēt, bet viens pats arī es vairs nevaru sēdēt.

Laikam jau saulrieti līdzinās lidostām – tādā ziņā, ka arī tie visur ir vienādi. Tas ir visai savādi, jo zināms, ka nav divu vienādu saulrietu. Un tomēr, vērojot, kā saule nolaižas zem mākoņu klāja, nepamet sajūta, ka tikpat labi tieši tāds pats skats varētu būt vērojams arī Vecpiebalgā vai jebkurā citā vietā pasaulē. Nekas neliecina, ka patiesībā atrodos otrā pasaules malā. Saule te neriet citāti. Tikpat smuki kā visur.

IMG_8150

Saulriets pa ceļam no Hongkongas uz Hangzhou

Dodoties laukā no ielidošanas zonas, jānodod visu desmit roku pirkstu nospiedumi un jādabūn atļauja iebraukšanai Ķīnā, kas rūpīgi jāglabā, lai izbraukšanas laikā to atkal nodotu atpakaļ.

Izejot no lidostas ēkas, sejā iesitas mežonīga svelme, lai arī laukā jau melna nakts. Eju gar taksometru rindu, kurai neredz sākumu, tomēr man līdz tam jānonāk, jo tur pa mašīnām tiek dalīti pasažieri. Parādu sava taksometra vadītājam telefonā sagatavoto viesnīcas adresi ķīniešu valodā, un viņš sāk braukt. Saprotams, ka viņš nejēdz angliski ne vārda, tas jau bija sagaidāms. Tomēr pēc laba laiciņa un nobrauktiem 35 kilometriem, un galā nelielas pariņķošanas viņš īsto namu kādas ielas 124. numurā atrod gan. Samaksāju, izkāpju un meklēju nama ieejas durvis. Kaut ko atrodu, bet nevarētu teikt, ka tās ir gluži durvis.. Varbūt kādreiz tur ir bijušas durvis, bet tagad ir tikai kaudze būvgružu. Blakus durvīm uz plakāta gan atrodu viesnīcas nosaukumu – “Tea Boutique Hotel”, taču, ieejot ēkā, manā priekšā atklājas pilnīgi izdemolētas telpas, kas viscaur klātas būvgružiem. Iekšā darbojas vairāki ķīniešu strādnieki netīrās drēbēs un ķiverēs un uz tūristu, kurš ienācis ar mugursomu un lielo bagāžas somu, skatās kā uz tādu idiotu. Prasu pēc viesnīcas, bet skaidrs, ka angliski viņi saprot tikpat daudz, cik šoferis. Kaut ko saka, rāda uz izeju, viens aicina mani līdzi ārā. Izejam tumsā, un viņš rāda, ka jāiet pa ielu tālāk. Saprotu, ka tā viesnīca te reiz ir bijusi gan, bet nu vairs nav, laikam bankrotējusi vai tamlīdzīgi..

Paejos gar ielas malu līdz nākamajam namam, uz kuru vīrs bija norādījis, paejos iekšpagalmos, bet tur atrodu tikai tenisa kortus. Nekādu norāžu par kādām viesnīcām. Saprotu, ka laikam jau man nav nekādu variantu atrast savu viesnīcu tādā nakts melnumā (nu faktiski jau arī dienā nebūtu variantu), acīmredzot tā izputējusi un man šonakt būs jāpaliek uz ielas.

Garām iet divi cilvēki, kas izskatās pēc vietējiem – puisis un meitene –, un es pajautāju, vai viņi gadījumā nerunā angliski. Vīrs atsaka, ka, protams, runā, it kā ķīniešiem tā būtu dabiska lieta. Prasu par viesnīcu, viņš saka, ka jā, tur tāda esot bijusi, bet ir pārvākusies uz citurieni. Prasu, lai parāda man, kur tā ir tagad, viņš kaut ko līdz galam laikam nesaprot, jo tomēr gluži labi angliski nerunā, bet beigās saprotu, ka viņš nezina, uz kurieni tā ir pārvākusies, zina tikai pašu faktu. Taču viņam ir tālrunis (un pat strādājošs, ne tā, kā man) – izvelku savus viesnīcas papīrus, un vīrs zvana uz tur norādīto numuru. Neviens neceļ.. Sieva tikmēr paralēli savā telefonā nodarbojas ar kaut kādu citu kontaktu meklēšanu, tā man vīrs paskaidro, jo sieva pati angliski nerunā. Arī otrreizējs zvans nevieš cerības. Paejamies atpakaļ līdz viesnīcas sākotnējai vietai, tur angliski runājošais ķīnietis kaut ko pārspriež ar vietējiem celtniekiem. Galu galā sieva laikam internetā sameklējusi īsto viesnīcas adresi, un vīrs saka, lai es to pierakstu, prasa man, vai es protu rakstīt ķīniski.. Es tomēr tos ķeburus zīmēt neņemos, tāpēc pierakstus veic viņš pats – gan adresi, gan īsto kontakttālruni. Saka, lai parādu šo adresi taksometra šoferim, tas esot tikai kādus divus kilometrus no šīs vietas.

Kad tipi prom, eju meklēt taksometru. Izrādās – nav tik vienkārši! Pa ielu auto gan joņo vairākās rindās, bet taksometrus īsti neredz, un, ja tie arī būtu, diez vai es mestos tumsā uz ielas tos stopēt. Nolemju aizstaigāt uz blakus esošo milzīgi glauno viesnīcu – pie tādām taksometri parasti mēdz pulcēties. Aizeju, bet takšu nav.. Prasu viesnīcas sulainim (tā to laikam sauc? vai kā? iekšā laidējs? šveicars?), bet viņš, protams, angliski nerunā.. Rāda, lai eju prasīt citam. Arī viņš saka, ka angliski ļoti, ļoti maz, tomēr saku, ka man vajag taksi, un tik vienkāršu lietu viņš tomēr saprot. Parādu ar roku uzskribelēto adresi, un vīrs saka, ka zina to vietu. Savā telefonā kaut kādā tulkošanas programmā viņš man parāda, ka izsauks man taksometru. Tad izejam laukā, un drīz vien tieku pie kārtējā takša, kuram viesnīcas darbinieks pastāsta, kur mani aizvest. Galu galā nonāku savā viesnīcā, kas, izrādās, ir ne mazāk glauna par to, kur tikko pabiju.

IMG_8177

Mana viesnīca ar krabi, nobildēta nākamajā dienā gaismā

Pēc pases vien viesnīcas reģistratūrā manu rezervāciju laikam neizdodas atrast, tāpēc iedodu arī savu izdrukāto (un nu jau arī vietējo papildus aprakstīto) Booking.com apstiprinājuma lapu. Darbinieks ilgi pēta manu rezervāciju, bet neko nesaka. Galu galā pasaka, ka mans numurs esot apgreidots uz labāku – ar dārzu. Ja gribat zināt manas domas, man šķiet, ka nevis uzlabots, bet gan, ka sakarā ar pārcelšanos viesnīca vienkārši visus vecos rezervējumus ir aizmirsusi, izmetusi renstelē, tā teikt, bet tā kā es tomēr pārsteidzošā kārtā esmu atradis ceļu pie viņiem un ārā mani mest nebūtu labi, tad bija jāatrod kāds brīvs numurs, kur mani izmitināt. Bet numuriņš smuks – ne jau nu gluži ar dārzu, bet ar tādu kā balkonu vai terasīti gan! Un milzu vannas istaba ar lielu apaļu vannu! Un milzu platekrāns pretī gultai. Nav jau tā, ka to izmantošu, bet tomēr smuki!

Ar internetu gan te švaki – gaužām lēns, un daudzas man pierastās lapas vispār neiet. Svarīgākais – nestrādā Google meklēšana (un nekādas citas Google lapas, piemēram, kartes). Kā gan es spēšu te tikt galā bez meklēšanas iespējām? Vai Ķīnā ir kādi citi meklētāji, ko varu izmantot? Ja būtu Google, tad vismaz es varētu atrast šo citu meklētāju nosaukumus..

Arī mans telefons arvien vairāk iet uz beigām, arvien jaunas funkcijas tam atsakās strādāt. Tagad tas vairs nespēj īsti piekonektēties tam pašam vājajam internetam, kā arī nestrādā vēl šādas tādas pieskārienvietas uz ekrāna. Interesanti, ka man jau patiesībā nav ne jausmas, kurā vietā es kartē šobrīd atrodos, kādā ielā vai tamlīdzīgi. Zinu, ka tas varētu būt ~2 km rādiusā no manas iepriekš iedomātās viesnīcas vietas, bet kur tieši? Nez, kā to tagad noskaidrot. Rīt būs jāpaskraida apkārt, sameklējot ezeru un konferences vietu. Jācenšas neapmaldīties.. Jā, zinu, ka smieklīgi.

Atpakaļ uz dienu izvēli..

 

Advertisements