Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 2/4

00_03

Šis ir trešais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, otrā nedēļa.

8. diena

Aiziet otrā keto eksperimenta nedēļa! Pirmo nedēļu biju iesācis ar gavēni jau iepriekšējā dienā. Šodien gavēni sākšu tikai vakarpusē, jo šonedēļ apstākļi ir sakrituši tā, ka varu to darīt un tādējādi izmantot iespēju šīs dienas tējas pauzē darbā uzēst riekstiņus. Protams, neplānoju tos pierīties tā, ka nekas vairs nepaliek pāri citiem kolēģiem, kā to mēdzu darīt agrāk, ja sakrita divi faktori:

1) man nebija jārūpējas par nepārtrauktu atrašanos ketozē;
2) tajā brīdī negavēju.

Pauzē parasti pieejamas mandeles, ko varu ēst samērā droši, bet arī zemesrieksti, kas jau satur krietni vairāk ogļhidrātu, tāpēc graužami mazākā apmērā. Lai vai kā, zināmai devai riekstu šodien darbā būs būt!

No rīta dodos uz Teiku, kur katru trešdienu piedalos tā sauktajā “Pliko koptreniņā”, kas nozīmē, ka tā dalībnieki skrien tikai šortos un bez krekla, izbaudīdami pēdējās aukstās dienas (lai gan to darījām visu cauru ziemu) un mēģinot sagrābt no aizejošā gadalaika vēl pēdējos veselības ieguvumus, ko tas spēj sniegt. Parasti skrienam piecus kilometrus, un parasti esam trīs vīri, kas regulāri piedalās. Šorīt noskriet sanāk nedaudz vairāk, 5.3 km, jo izvēlamies jaunu apli Biķernieku mežā, toties dalībnieku skaita ziņā esam nedaudz mazāk kā parasti. Ja vēl pasaku priekšā, ka neesmu vienīgais dalībnieks šodienas koptreniņā (arī tā reiz bija), tad varat minēt, cik cilvēki šoreiz piedalījās..

Turpināt lasīt

Advertisements

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 1/4

00_01

Šis ir otrais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, pirmā nedēļa.

1. diena

Vakar vakarā pārstāju ēst. Ne jau uz visiem laikiem, tikai sākās kārtējais diennakti ilgais gavēnis. Šodien ap pusčetriem pēcpusdienā man paredzēts apmeklēt laboratoriju, kur pētījuma autors Mārtiņš mani visādi nomērīs, pirms uzsāku šo pētījuma mēnesi un ieslīgstu dziļā, dziļā ketozē (nē, šeit nav domāta atsauce uz Kaspara Dimitera gabalu “Dziļā, dziļā Eiropā”). Pirms šiem mērījumiem nedrīkstēju ēst divpadsmit stundas, lai mērījumi būtu kaut cik ticami, tāpēc ļoti labi, ka šis laiks iekrita tieši gavēnī (nu labi, patiesībā, es to pieskaņoju gavēnim, laiku izvēloties pats). Mērījumu veikšanas brīdī neesmu ēdis jau vairāk kā 18 stundas, tāpēc visam vajadzētu būt labi.

Vispirms tiek piefiksēti mani dati, no kuriem dažus zinu aptuveni (augums), dažus precīzāk (dzimšanas gads), bet dažus – īsti ne (masa). Tāpēc tieku nosvērts, un izrādās, ka sveru vairāk kā pats būtu gaidījis – veselus 76.2 kg. Tā neko, skrējējs skaitās..

Turpināt lasīt

Atgriešanās ketozē jeb ketogēnista dienasgrāmata

00_00Ilgi nekas par ēšanu nav uzrakstīts. Laiks iekustināt tautu..

Gribasspēks ir tāda interesanta lieta. Kas mūsos to uztur?

Šodien es ar šo rakstu aizsāku ļoti apjomīgu rakstu sēriju, ko vispār nebiju plānojis rakstīt. Es neko sliktu nebiju domājis, kad pirms kāda laiciņa savos kontos nopublicēju bildi ar iepirkto pārtiku, papildinot to ar komentāru, ka tagad uz mēnesi atkal atgriezīšos ketozē. Es mēdzu savā Instagram kontā publicēt visādas bildes, un tās nekad nav domātas ne ar kādu zemtekstu. Vismazāk jau tās lieku ar domu, ka rezultātā būšu spiests ziedot neskaitāmas stundas sava laika, rakstot rakstus par to, ko ikdienā daru. Tomēr pie šīs bildes vairāki cilvēki sāka man prasīt kaut ko sīkāk, teicās esam ieinteresēti šajā pētījumā, uzstāja, lai es turpinu tos iepazīstināt ar savu progresu. Vai es varēju atteikt? Kā tad tas izskatītos.. Tāpēc top šis ievadraksts. Tam sekos citi.

Pag, bet vai jūs visi maz’ zināt, kas ir ketoze? Ja nē, varbūt būtu vērts to vispirms uzzināt. To var izdarīt, piemēram, izlasot manu seno dienu rakstu par ketogēnisko jeb keto diētu. Un, kamēr vēl esat šeit, pie viena varat izlasīt arī manu nedaudz vēlāko rakstu par pārtraukto jeb pārejošo gavēšanu, jo arī par šo lietu šajā un savos turpmākajos rakstos nedaudz runāšu.

Turpināt lasīt

Elpošanas šabloni un OreMan sliekšņi

lungs1Šodien, tik ļoti siltā un saulaini pavasarīgā laikā skrienot pa mežu, aizdomājos par elpošanas šabloniem, kādi raksturīgi skrējējiem. Man tādi ir trīs – lēnajos un mierīgajos skrējienos izmantoju šablonu 4+5 (ieelpa uz četriem soļiem, izelpa uz pieciem), ātrākos skrējienos, piemēram, maratona tempā, vados pēc šablona 3+4, bet pavisam ātrajos tempa un intervālu skrējienos, kā arī īsākās sacensībās nākas likt lietā šablonu 2+3. Šodien, protams, skrēju ar 4+5 un domāju – interesanti, pie kāda tempa man ar šo šablonu vairs nepietiktu skābekļa un nāktos to nomainīt pret 3+4? Protams, šī nav pirmā reize, kad tieši par šo domāju – ik pa laikam ienāk prātā, ka šis noteikti ir lielums, kas kaut ko par skrējēju pasaka.

Turpināt lasīt

Par vēlu

train-1807911_1920Inkvelas stacija nav tik pārpildīta, kā Juhans bija pieradis to redzēt agros darbdienu rītos vai noslēgumos. Pulkstenis ir nedaudz pāri vienpadsmitiem pirmdienas priekšpusdienā. Tomēr arī tie cilvēki, ko Juhans šobrīd vēro caur vilciena logu, skrien, klūp, aizmāršībā uzskrien viens otram virsū… Viņi steidzas. “Vai nav dabīgi?” nodomā Juhans. “Ir taču nedēļas sākums – tik daudz kas jāpaspēj. Tomēr šie, kas tagad satraukti skrien kā skudras pa staciju, jau kaut ko šorīt ir nokavējuši vai kavē. Ir taču jau pāri vienpadsmitiem. Un ne velti viņi tā skrien.” Jaunais vīrietis prāto, domās uzslavējot sevi par to, cik laicīgi šorīt izgājis no mājām, cik savlaicīgi iegādājies vilciena biļeti un ieņēmis labāko vietu vilciena kupejā, ierodoties pirmais. Viņam priekšā ir nopietna diena, kurā viņš negrib piedzīvot nevienu neparedzamību. Kaut gan pareizāk būtu teikt – nopietnā un svarīgā diena gaidāma tikai rīt, jo tieši rīt viņš dosies uz Holcreimas izslavētāko arhitektu biroju, kur iesniegs savas rūpīgi gatavotās ēkas skices konkursam uz vakanto vietu. Taču visam ir jāiet kā pa diedziņu. Šīs dienas vakaru viņš pavadīs viesnīcas istabā, kārtējo reizi pārskatot iesniedzamos papīrus un pētot skices. Visam jābūt perfekti. Citas šādas iespējas dzīvē taču var vienkārši nebūt!

Juhans drudžaini apmetas apkārt un strauji satver savu somu. Ja nu viņš ir kaut ko aizmirsis paņemt līdzi?! Nervozi atrāvis vaļā somas rāvējslēdzi, viņš pie sevis pikti nolamājas, ka šādi nu gan nevajadzētu darīt, pat ņemot vērā situācijas nopietnību, jo tā gluži vienkārši var uz visiem laikiem sabojāt somas rāvējslēdzēju. Cik gan reižu viņš jau ir sev to atgādinājis: “Neraut rāvējslēdzēju! Neraut rāvējslēdzēju!” Taču šādos svarīgos brīžos tas joprojām reizēm aizmirstas. Labi, šoreiz rāvējslēdzējs, kā allaž, izdzīvoja (gan jau par mata tiesu), bet kā ar pašu svarīgāko – skicēm? Juhans, aizturējis elpu, ieslidina roku gar somas iekšmalu un satausta cietu, biezu mapi. “Vismaz mape ir līdzi!” Juhans atviegloti nopūšas. Tomēr visdrošāk viņš jutīsies, kad būs pārskatījis mapes saturu – vai viss tiešām ir paņemts. Sācis mapi vilkt ārā no somas, Juhans apraujas: “Ja nu, vilcienam braucot vai strauji bremzējot, papīri no mapes nokrīt uz kupejas grīdas un sasmērējas vai saņurcās!? Tā būtu katastrofa!” Jaunā vīrieša acu skatiens domīgi, bet ātri lēkā no viena kupejas gala uz otru. Viņš domā par to, cik gan ironiski tas būtu, ja viņš sabeigtu savu konkursa darbu tikai tādēļ, ka nav uzticējies pats sev – ja atklātos, ka viss vajadzīgais ir paņemts līdzi, bet kādas nejēdzīgas sagadīšanās rezultātā skices būtu nonākušas uz kupejas grīdas, kāds tām uzkāptu virsū, pirms tās tiktu paceltas, vai arī caurvējš, kupejā ienākot citam pasažierim, tās strauji izlidinātu pa logu… Cik gan dzīvē viss var būt sarežģīti!

Turpināt lasīt

Cepure

sparrow-2909335_1920– Daudz laimes 35. dzimšanas dienā, mīļais!

Juris pieslienas gultā pussēdus. Santa jau ir saģērbusies  (viņai šodien laikam agri jābūt darbā) un sniedz Jurim kādu paciņu. Juris to paņem un izpako – zaļa vilnas cepure. Juris aizdomīgi paskatās uz draudzeni – kāpēc viņam martā vajadzīga ziemas cepure? Draudzene, it kā uzminējusi Jura domas, tūlīt piemetina:

– Tu taču saproti, ka tas ir tas, ko tu visu laiku biji tā vēlējies, vai ne? Nu es to tiešām beidzot izveidoju – pati! Nu, tas gan vēl ir tikai prototips…

– Izveidoji? Tu domā – uzadīji?

Santa iesmejas:

– Ak, ja tas būtu tik vienkārši.. Nu, notestē!

Juris saņem cepuri abās rokās un jau grasās maukt galvā, kad Santa aptur viņa rokas pusceļā, saņemot tās savējās:

– Pieci gadi!

Juris nesaprot, par ko viņa runā, laikam vēl ir stipri samiegojies, bet, kad Santa rokas atkal atlaiž, viņš uzvelk cepuri galvā. Pasaule visapkārt kļūst balta.

***

Turpināt lasīt

Dž. D. Selindžers un īsie stāsti

once-upon-a-time-719174_1920Ieskatoties šajā emuārā, jāsecina, ka to pārņēmuši zirnekļi – viss pilns ar to tīkliem. Tā notiek, ja tik ilgu laiku to neaiztiek. Ar to jau man bija jārēķinās, bet.. Jā, pa šiem četriem mēnešiem (un vienu dienu) kopš mana pēdējā ieraksta šeit es vairāk lasīju nekā rakstīju, noslēdzot gadu ar visai apaļu skaitli gadā izlasīto grāmatu ziņā – trīsdesmit sešas! Vidēji tieši trīs grāmatas mēnesī, bet taisnības labad gan jāatzīst, ka zem vārda `izlasīts` (Vai šī ir stila kļūda? Zem vārda?) es šeit ieskaitu arī noklausītās audiogrāmatas. Savukārt šogad, janvārim vēl tikai tuvojoties izskaņai, `izlasītas` jau ir piecas grāmatas, bet sestā – teju pabeigta.

Pa šo laiku man radies arī kāds novērojums – jo vairāk lasa, jo biežāk sagribas arī pašam atkal kaut ko uzrakstīt. Līdz ar to arī savu novembrī (NaNoWriMo ietvaros) iesākto noveli janvārī beidzot pabeidzu rakstīt (tas ir, tās pirmo melnrakstu), un tagad jādomā, ko ar to darīt tālāk. Rediģēšana, pārlasīšana, domāšana par to, ko tajā vajag pamainīt. Jā, bet es atkal esmu novērsies no galvenās domas – ne par to taču gribēju šorīt rakstīt, kad pulkstenis, starp citu, vēl nav pat pieci rītā..

Turpināt lasīt