Atpakaļ Ķīnā

Gandrīz tieši pirms septiņiem gadiem – 2011. gada jūnijā – devos darba komandējumā uz Ķīnu, lai tās galvaspilsētā Pekinā uzstātos ar referātu kādā konferencē. Toreiz mani daudzi vietējie sauca par Bredu Pitu, esot saskatāma zināma līdzība. Viņam gan iebraukšana Ķīnā esot liegta dēļ dalības filmā “Septiņi gadi Tibetā”. Mani tomēr neviens neaizturēja.

Tagad, kad septiņi gadi garām, mēģināju uz Ķīnu doties otrreiz. Šoreiz, protams, izvēlējos citu pilsētu – Hangzhou -, taču motivācija palika iepriekšējā – darba komandējums ar mērķi piedalīties konferencē. Arī šoreiz savus piedzīvojumus nedaudz aprakstīju. Tagad varu padalīties ar rezultātu.

Mani piedzīvojumi pa dienām pieejami manu ceļojumu aprakstu sadaļā ar nosaukumu “Atpakaļ Ķīnā“. Patīkamu lasīšanu un tiekamies Ķīnā atkal pēc septiņiem gadiem – 2025. gada vasarā!

 

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 4+/4

Šis ir piektais un pēdējais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, ceturtā nedēļa un vēl divas dienas aiz tās, tādējādi noslēdzot keto pētījuma mēnesi apaļu trīsdesmit dienu garumā.

22. diena

Tā kā pērnnedēļ bija silts laiks, tad šodien darba tējas pauzē atkal pa ilgiem laikiem tieku pie riekstiņiem! Pamēģiniet nu savilkt kopā šo cēloņsakarību..

Pēdējās dienās jau ir iestājies krietni pavasarīgs laiciņš. Aizvakar gaisa temperatūra Rīgā, piemēram, uzkāpa līdz kādiem 22 grādiem. Vakar jau atkal laiks nedaudz nomierinājās un bija vairs tikai ap 10-11 grādu silts. Šorīt laukā ir viens grāds ZEM nulles. To es sauktu par patīkamu vēsumu. Pirms nedēļas trešdienā skrējām pliko koptreniņā līdzīgos laika apstākļos, bet toreiz nospriedām, ka tas acīmredzot būs pēdējais šāda veida kopīgais treniņš šajā sezonā, jo tuvākajās dienās solīja krietnu pieaugumu temperatūras dinamikā. Tā arī notika. Tas, ka šodien mēs teorētiski vēl būtu varējuši koptreniņu tomēr aizvadīt, atklājās tikai pēdējā brīdī, tāpēc uz to tomēr nesaorganizējāmies. Taču no rīta nospriežu, ka būtu grēks tādu iespēju neizmantot, kad laukā vēl ir patīkami vēss, tāpēc savā rīta skrējienā piecu ar pusi kilometru garumā dodos vienos šortos (un apavos). Patiešām ir tikai patīkami vēsi. Atceros, cik bažīgi biju devies uz mūsu pirmajiem pliko koptreniņiem, kad laukā bija tikai kāds grāds vai pāris grādi zem nulles. Nu tas vairs nav nekāds izaicinājums. Skrienu un domāju par to, kā palielināt šo izaicinājumu. Gribētos atkal paskriet plikam lielākos mīnusos. Nu labi, atliksim to uz nākamo ziemu!

Katrā sporta veidā ir savas zīmīgās robežās. Skriešanā man tāda robeža ir 5:00 min/km. Tas ir temps, virs kura negribas izlīst it nevienā lēnajā skrējienā. Lai gan droši vien vajadzētu.. Ja vidējais temps iznāk zem šīs robežas, tas ir apziņa, ka neesmu pavisam nīkulīgs, ja virs – tad.. nu jā.. Riteņbraukšanā šī robeža man ir 3:00 min/km – lēnāk par to parastajos mierīgajos braucienos uz darbu un atpakaļ negribētos ripināties. Tomēr šī rīta skrējienā vidējais temps man sanāk nepilnu sekundi virs piecām minūtēm kilometrā, citādi nesanāk īsti izbaudīt aukstumu.

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 3/4

Šis ir ceturtais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, trešā nedēļa.

15. diena

Klāt trešdiena – mana tradicionāli visaizņemtākā nedēļas diena. Arī šodien ieplānoti vismaz četri svarīgi pasākumi – no rīta tradicionālais Pliko koptreniņš Teikā, tad angļu valodas nodarbības, tad pēc darba (kuru es šajā četriniekā pat neieskaitu) keto pētījuma laboratorijas apmeklējums, bet vakarā vēl biohakeru sanāksme, kas šoreiz veltīta cilvēka un tehnoloģiju savstarpējo attiecību tēmai. Ā, jā, un vēl taču šodien ir Latvijas Baskāju skriešanas biedrības sešu gadu jubileja! Tātad arī baspēdošanai būs būt!

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 2/4

Šis ir trešais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, otrā nedēļa.

8. diena

Aiziet otrā keto eksperimenta nedēļa! Pirmo nedēļu biju iesācis ar gavēni jau iepriekšējā dienā. Šodien gavēni sākšu tikai vakarpusē, jo šonedēļ apstākļi ir sakrituši tā, ka varu to darīt un tādējādi izmantot iespēju šīs dienas tējas pauzē darbā uzēst riekstiņus. Protams, neplānoju tos pierīties tā, ka nekas vairs nepaliek pāri citiem kolēģiem, kā to mēdzu darīt agrāk, ja sakrita divi faktori:

1) man nebija jārūpējas par nepārtrauktu atrašanos ketozē;
2) tajā brīdī negavēju.

Pauzē parasti pieejamas mandeles, ko varu ēst samērā droši, bet arī zemesrieksti, kas jau satur krietni vairāk ogļhidrātu, tāpēc graužami mazākā apmērā. Lai vai kā, zināmai devai riekstu šodien darbā būs būt!

No rīta dodos uz Teiku, kur katru trešdienu piedalos tā sauktajā “Pliko koptreniņā”, kas nozīmē, ka tā dalībnieki skrien tikai šortos un bez krekla, izbaudīdami pēdējās aukstās dienas (lai gan to darījām visu cauru ziemu) un mēģinot sagrābt no aizejošā gadalaika vēl pēdējos veselības ieguvumus, ko tas spēj sniegt. Parasti skrienam piecus kilometrus, un parasti esam trīs vīri, kas regulāri piedalās. Šorīt noskriet sanāk nedaudz vairāk, 5.3 km, jo izvēlamies jaunu apli Biķernieku mežā, toties dalībnieku skaita ziņā esam nedaudz mazāk kā parasti. Ja vēl pasaku priekšā, ka neesmu vienīgais dalībnieks šodienas koptreniņā (arī tā reiz bija), tad varat minēt, cik cilvēki šoreiz piedalījās..

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 1/4

Šis ir otrais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, pirmā nedēļa.

1. diena

Vakar vakarā pārstāju ēst. Ne jau uz visiem laikiem, tikai sākās kārtējais diennakti ilgais gavēnis. Šodien ap pusčetriem pēcpusdienā man paredzēts apmeklēt laboratoriju, kur pētījuma autors Mārtiņš mani visādi nomērīs, pirms uzsāku šo pētījuma mēnesi un ieslīgstu dziļā, dziļā ketozē (nē, šeit nav domāta atsauce uz Kaspara Dimitera gabalu “Dziļā, dziļā Eiropā”). Pirms šiem mērījumiem nedrīkstēju ēst divpadsmit stundas, lai mērījumi būtu kaut cik ticami, tāpēc ļoti labi, ka šis laiks iekrita tieši gavēnī (nu labi, patiesībā, es to pieskaņoju gavēnim, laiku izvēloties pats). Mērījumu veikšanas brīdī neesmu ēdis jau vairāk kā 18 stundas, tāpēc visam vajadzētu būt labi.

Vispirms tiek piefiksēti mani dati, no kuriem dažus zinu aptuveni (augums), dažus precīzāk (dzimšanas gads), bet dažus – īsti ne (masa). Tāpēc tieku nosvērts, un izrādās, ka sveru vairāk kā pats būtu gaidījis – veselus 76.2 kg. Tā neko, skrējējs skaitās..

Atgriešanās ketozē jeb ketogēnista dienasgrāmata

Ilgi nekas par ēšanu nav uzrakstīts. Laiks iekustināt tautu..

Gribasspēks ir tāda interesanta lieta. Kas mūsos to uztur?

Šodien es ar šo rakstu aizsāku ļoti apjomīgu rakstu sēriju, ko vispār nebiju plānojis rakstīt. Es neko sliktu nebiju domājis, kad pirms kāda laiciņa savos kontos nopublicēju bildi ar iepirkto pārtiku, papildinot to ar komentāru, ka tagad uz mēnesi atkal atgriezīšos ketozē. Es mēdzu savā Instagram kontā publicēt visādas bildes, un tās nekad nav domātas ne ar kādu zemtekstu. Vismazāk jau tās lieku ar domu, ka rezultātā būšu spiests ziedot neskaitāmas stundas sava laika, rakstot rakstus par to, ko ikdienā daru. Tomēr pie šīs bildes vairāki cilvēki sāka man prasīt kaut ko sīkāk, teicās esam ieinteresēti šajā pētījumā, uzstāja, lai es turpinu tos iepazīstināt ar savu progresu. Vai es varēju atteikt? Kā tad tas izskatītos.. Tāpēc top šis ievadraksts. Tam sekos citi.

Pag, bet vai jūs visi maz’ zināt, kas ir ketoze? Ja nē, varbūt būtu vērts to vispirms uzzināt. To var izdarīt, piemēram, izlasot manu seno dienu rakstu par ketogēnisko jeb keto diētu. Un, kamēr vēl esat šeit, pie viena varat izlasīt arī manu nedaudz vēlāko rakstu par pārtraukto jeb pārejošo gavēšanu, jo arī par šo lietu šajā un savos turpmākajos rakstos nedaudz runāšu.

Elpošanas šabloni un OreMan sliekšņi

Šodien, tik ļoti siltā un saulaini pavasarīgā laikā skrienot pa mežu, aizdomājos par elpošanas šabloniem, kādi raksturīgi skrējējiem. Man tādi ir trīs – lēnajos un mierīgajos skrējienos izmantoju šablonu 4+5 (ieelpa uz četriem soļiem, izelpa uz pieciem), ātrākos skrējienos, piemēram, maratona tempā, vados pēc šablona 3+4, bet pavisam ātrajos tempa un intervālu skrējienos, kā arī īsākās sacensībās nākas likt lietā šablonu 2+3. Šodien, protams, skrēju ar 4+5 un domāju – interesanti, pie kāda tempa man ar šo šablonu vairs nepietiktu skābekļa un nāktos to nomainīt pret 3+4? Protams, šī nav pirmā reize, kad tieši par šo domāju – ik pa laikam ienāk prātā, ka šis noteikti ir lielums, kas kaut ko par skrējēju pasaka.

Par vēlu

Inkvelas stacija nav tik pārpildīta, kā Juhans bija pieradis to redzēt agros darbdienu rītos vai noslēgumos. Pulkstenis ir nedaudz pāri vienpadsmitiem pirmdienas priekšpusdienā. Tomēr arī tie cilvēki, ko Juhans šobrīd vēro caur vilciena logu, skrien, klūp, aizmāršībā uzskrien viens otram virsū… Viņi steidzas. “Vai nav dabīgi?” nodomā Juhans. “Ir taču nedēļas sākums – tik daudz kas jāpaspēj. Tomēr šie, kas tagad satraukti skrien kā skudras pa staciju, jau kaut ko šorīt ir nokavējuši vai kavē. Ir taču jau pāri vienpadsmitiem. Un ne velti viņi tā skrien.” Jaunais vīrietis prāto, domās uzslavējot sevi par to, cik laicīgi šorīt izgājis no mājām, cik savlaicīgi iegādājies vilciena biļeti un ieņēmis labāko vietu vilciena kupejā, ierodoties pirmais. Viņam priekšā ir nopietna diena, kurā viņš negrib piedzīvot nevienu neparedzamību. Kaut gan pareizāk būtu teikt – nopietnā un svarīgā diena gaidāma tikai rīt, jo tieši rīt viņš dosies uz Holcreimas izslavētāko arhitektu biroju, kur iesniegs savas rūpīgi gatavotās ēkas skices konkursam uz vakanto vietu. Taču visam ir jāiet kā pa diedziņu. Šīs dienas vakaru viņš pavadīs viesnīcas istabā, kārtējo reizi pārskatot iesniedzamos papīrus un pētot skices. Visam jābūt perfekti. Citas šādas iespējas dzīvē taču var vienkārši nebūt!

Juhans drudžaini apmetas apkārt un strauji satver savu somu. Ja nu viņš ir kaut ko aizmirsis paņemt līdzi?! Nervozi atrāvis vaļā somas rāvējslēdzi, viņš pie sevis pikti nolamājas, ka šādi nu gan nevajadzētu darīt, pat ņemot vērā situācijas nopietnību, jo tā gluži vienkārši var uz visiem laikiem sabojāt somas rāvējslēdzēju. Cik gan reižu viņš jau ir sev to atgādinājis: “Neraut rāvējslēdzēju! Neraut rāvējslēdzēju!” Taču šādos svarīgos brīžos tas joprojām reizēm aizmirstas. Labi, šoreiz rāvējslēdzējs, kā allaž, izdzīvoja (gan jau par mata tiesu), bet kā ar pašu svarīgāko – skicēm? Juhans, aizturējis elpu, ieslidina roku gar somas iekšmalu un satausta cietu, biezu mapi. “Vismaz mape ir līdzi!” Juhans atviegloti nopūšas. Tomēr visdrošāk viņš jutīsies, kad būs pārskatījis mapes saturu – vai viss tiešām ir paņemts. Sācis mapi vilkt ārā no somas, Juhans apraujas: “Ja nu, vilcienam braucot vai strauji bremzējot, papīri no mapes nokrīt uz kupejas grīdas un sasmērējas vai saņurcās!? Tā būtu katastrofa!” Jaunā vīrieša acu skatiens domīgi, bet ātri lēkā no viena kupejas gala uz otru. Viņš domā par to, cik gan ironiski tas būtu, ja viņš sabeigtu savu konkursa darbu tikai tādēļ, ka nav uzticējies pats sev – ja atklātos, ka viss vajadzīgais ir paņemts līdzi, bet kādas nejēdzīgas sagadīšanās rezultātā skices būtu nonākušas uz kupejas grīdas, kāds tām uzkāptu virsū, pirms tās tiktu paceltas, vai arī caurvējš, kupejā ienākot citam pasažierim, tās strauji izlidinātu pa logu… Cik gan dzīvē viss var būt sarežģīti!

Cepure

– Daudz laimes 35. dzimšanas dienā, mīļais!

Juris pieslienas gultā pussēdus. Santa jau ir saģērbusies  (viņai šodien laikam agri jābūt darbā) un sniedz Jurim kādu paciņu. Juris to paņem un izpako – zaļa vilnas cepure. Juris aizdomīgi paskatās uz draudzeni – kāpēc viņam martā vajadzīga ziemas cepure? Draudzene, it kā uzminējusi Jura domas, tūlīt piemetina:

– Tu taču saproti, ka tas ir tas, ko tu visu laiku biji tā vēlējies, vai ne? Nu es to tiešām beidzot izveidoju – pati! Nu, tas gan vēl ir tikai prototips…

– Izveidoji? Tu domā – uzadīji?

Santa iesmejas:

– Ak, ja tas būtu tik vienkārši.. Nu, notestē!

Juris saņem cepuri abās rokās un jau grasās maukt galvā, kad Santa aptur viņa rokas pusceļā, saņemot tās savējās:

– Pieci gadi!

Juris nesaprot, par ko viņa runā, laikam vēl ir stipri samiegojies, bet, kad Santa rokas atkal atlaiž, viņš uzvelk cepuri galvā. Pasaule visapkārt kļūst balta.

***

Dž. D. Selindžers un īsie stāsti

Ieskatoties šajā emuārā, jāsecina, ka to pārņēmuši zirnekļi – viss pilns ar to tīkliem. Tā notiek, ja tik ilgu laiku to neaiztiek. Ar to jau man bija jārēķinās, bet.. Jā, pa šiem četriem mēnešiem (un vienu dienu) kopš mana pēdējā ieraksta šeit es vairāk lasīju nekā rakstīju, noslēdzot gadu ar visai apaļu skaitli gadā izlasīto grāmatu ziņā – trīsdesmit sešas! Vidēji tieši trīs grāmatas mēnesī, bet taisnības labad gan jāatzīst, ka zem vārda `izlasīts` (Vai šī ir stila kļūda? Zem vārda?) es šeit ieskaitu arī noklausītās audiogrāmatas. Savukārt šogad, janvārim vēl tikai tuvojoties izskaņai, `izlasītas` jau ir piecas grāmatas, bet sestā – teju pabeigta.

Pa šo laiku man radies arī kāds novērojums – jo vairāk lasa, jo biežāk sagribas arī pašam atkal kaut ko uzrakstīt. Līdz ar to arī savu novembrī (NaNoWriMo ietvaros) iesākto noveli janvārī beidzot pabeidzu rakstīt (tas ir, tās pirmo melnrakstu), un tagad jādomā, ko ar to darīt tālāk. Rediģēšana, pārlasīšana, domāšana par to, ko tajā vajag pamainīt. Jā, bet es atkal esmu novērsies no galvenās domas – ne par to taču gribēju šorīt rakstīt, kad pulkstenis, starp citu, vēl nav pat pieci rītā..