Par vēlu

train-1807911_1920Inkvelas stacija nav tik pārpildīta, kā Juhans bija pieradis to redzēt agros darbdienu rītos vai noslēgumos. Pulkstenis ir nedaudz pāri vienpadsmitiem pirmdienas priekšpusdienā. Tomēr arī tie cilvēki, ko Juhans šobrīd vēro caur vilciena logu, skrien, klūp, aizmāršībā uzskrien viens otram virsū… Viņi steidzas. “Vai nav dabīgi?” nodomā Juhans. “Ir taču nedēļas sākums – tik daudz kas jāpaspēj. Tomēr šie, kas tagad satraukti skrien kā skudras pa staciju, jau kaut ko šorīt ir nokavējuši vai kavē. Ir taču jau pāri vienpadsmitiem. Un ne velti viņi tā skrien.” Jaunais vīrietis prāto, domās uzslavējot sevi par to, cik laicīgi šorīt izgājis no mājām, cik savlaicīgi iegādājies vilciena biļeti un ieņēmis labāko vietu vilciena kupejā, ierodoties pirmais. Viņam priekšā ir nopietna diena, kurā viņš negrib piedzīvot nevienu neparedzamību. Kaut gan pareizāk būtu teikt – nopietnā un svarīgā diena gaidāma tikai rīt, jo tieši rīt viņš dosies uz Holcreimas izslavētāko arhitektu biroju, kur iesniegs savas rūpīgi gatavotās ēkas skices konkursam uz vakanto vietu. Taču visam ir jāiet kā pa diedziņu. Šīs dienas vakaru viņš pavadīs viesnīcas istabā, kārtējo reizi pārskatot iesniedzamos papīrus un pētot skices. Visam jābūt perfekti. Citas šādas iespējas dzīvē taču var vienkārši nebūt!

Juhans drudžaini apmetas apkārt un strauji satver savu somu. Ja nu viņš ir kaut ko aizmirsis paņemt līdzi?! Nervozi atrāvis vaļā somas rāvējslēdzi, viņš pie sevis pikti nolamājas, ka šādi nu gan nevajadzētu darīt, pat ņemot vērā situācijas nopietnību, jo tā gluži vienkārši var uz visiem laikiem sabojāt somas rāvējslēdzēju. Cik gan reižu viņš jau ir sev to atgādinājis: “Neraut rāvējslēdzēju! Neraut rāvējslēdzēju!” Taču šādos svarīgos brīžos tas joprojām reizēm aizmirstas. Labi, šoreiz rāvējslēdzējs, kā allaž, izdzīvoja (gan jau par mata tiesu), bet kā ar pašu svarīgāko – skicēm? Juhans, aizturējis elpu, ieslidina roku gar somas iekšmalu un satausta cietu, biezu mapi. “Vismaz mape ir līdzi!” Juhans atviegloti nopūšas. Tomēr visdrošāk viņš jutīsies, kad būs pārskatījis mapes saturu – vai viss tiešām ir paņemts. Sācis mapi vilkt ārā no somas, Juhans apraujas: “Ja nu, vilcienam braucot vai strauji bremzējot, papīri no mapes nokrīt uz kupejas grīdas un sasmērējas vai saņurcās!? Tā būtu katastrofa!” Jaunā vīrieša acu skatiens domīgi, bet ātri lēkā no viena kupejas gala uz otru. Viņš domā par to, cik gan ironiski tas būtu, ja viņš sabeigtu savu konkursa darbu tikai tādēļ, ka nav uzticējies pats sev – ja atklātos, ka viss vajadzīgais ir paņemts līdzi, bet kādas nejēdzīgas sagadīšanās rezultātā skices būtu nonākušas uz kupejas grīdas, kāds tām uzkāptu virsū, pirms tās tiktu paceltas, vai arī caurvējš, kupejā ienākot citam pasažierim, tās strauji izlidinātu pa logu… Cik gan dzīvē viss var būt sarežģīti!

Turpināt lasīt

Advertisements

Cepure

sparrow-2909335_1920– Daudz laimes 35. dzimšanas dienā, mīļais!

Juris pieslienas gultā pussēdus. Santa jau ir saģērbusies  (viņai šodien laikam agri jābūt darbā) un sniedz Jurim kādu paciņu. Juris to paņem un izpako – zaļa vilnas cepure. Juris aizdomīgi paskatās uz draudzeni – kāpēc viņam martā vajadzīga ziemas cepure? Draudzene, it kā uzminējusi Jura domas, tūlīt piemetina:

– Tu taču saproti, ka tas ir tas, ko tu visu laiku biji tā vēlējies, vai ne? Nu es to tiešām beidzot izveidoju – pati! Nu, tas gan vēl ir tikai prototips…

– Izveidoji? Tu domā – uzadīji?

Santa iesmejas:

– Ak, ja tas būtu tik vienkārši.. Nu, notestē!

Juris saņem cepuri abās rokās un jau grasās maukt galvā, kad Santa aptur viņa rokas pusceļā, saņemot tās savējās:

– Pieci gadi!

Juris nesaprot, par ko viņa runā, laikam vēl ir stipri samiegojies, bet, kad Santa rokas atkal atlaiž, viņš uzvelk cepuri galvā. Pasaule visapkārt kļūst balta.

***

Turpināt lasīt

Dž. D. Selindžers un īsie stāsti

once-upon-a-time-719174_1920Ieskatoties šajā emuārā, jāsecina, ka to pārņēmuši zirnekļi – viss pilns ar to tīkliem. Tā notiek, ja tik ilgu laiku to neaiztiek. Ar to jau man bija jārēķinās, bet.. Jā, pa šiem četriem mēnešiem (un vienu dienu) kopš mana pēdējā ieraksta šeit es vairāk lasīju nekā rakstīju, noslēdzot gadu ar visai apaļu skaitli gadā izlasīto grāmatu ziņā – trīsdesmit sešas! Vidēji tieši trīs grāmatas mēnesī, bet taisnības labad gan jāatzīst, ka zem vārda `izlasīts` (Vai šī ir stila kļūda? Zem vārda?) es šeit ieskaitu arī noklausītās audiogrāmatas. Savukārt šogad, janvārim vēl tikai tuvojoties izskaņai, `izlasītas` jau ir piecas grāmatas, bet sestā – teju pabeigta.

Pa šo laiku man radies arī kāds novērojums – jo vairāk lasa, jo biežāk sagribas arī pašam atkal kaut ko uzrakstīt. Līdz ar to arī savu novembrī (NaNoWriMo ietvaros) iesākto noveli janvārī beidzot pabeidzu rakstīt (tas ir, tās pirmo melnrakstu), un tagad jādomā, ko ar to darīt tālāk. Rediģēšana, pārlasīšana, domāšana par to, ko tajā vajag pamainīt. Jā, bet es atkal esmu novērsies no galvenās domas – ne par to taču gribēju šorīt rakstīt, kad pulkstenis, starp citu, vēl nav pat pieci rītā..

Turpināt lasīt

VM, SB un LK

Šis stāsts ir par apspiesto tūkstošiem.. ā, nē, atvainojos, par VM, SB un LK jeb par to, kāpēc es šonedēļ nevaru skriet. Nē, tas nav tāpēc, ka divās nedēļas nogalēs nācās piedalīties trijās sacensībās, tātad tostarp arī divās secīgās dienās. Nē, un tas nenozīmē, ka šīs nedēļas beigās plānoju izlaist vēl vienu, bet nu jau garāku saīsinājumu – SKM. Bet par visu pēc kārtas..

VM – Valmieras maratons

Šī ir viena no tām retajām sacensībām (vai tik ne pat vienīgā tāda iespēja seriālā `Skrien Latvija?`), kad savu dienišķo maizi (tas ir, finiša putru, kuru gan parasti pat nenogaršoju) varu nopelnīt, noskrienot tikai vienu apli. Tas, ka ceturtdaļmaratons ir vienā aplī, man patīk labāk nekā divi vienādi apļi, kas jāskrien standartā. Ā, jā, vēl līdzīga iespēja bija šogad Jelgavā, kur gan tika piedāvāta klasiskā 10 km distance. Valmiera pēc gada pārtraukuma ir atgriezusies pie vecās labās trases ar pretskrējienu Rubenes ielā – vēl viens pluss, jo iespējams sekot līdzi savu tiešo konkurentu pozīcijām trasē, salīdzinot tos ar sevi.

Turpināt lasīt

Divas sacensības divās dienās

IMG_0884Ciparu un statistikas mīļotāji var uzreiz pāriet pie šī raksta desmitās un vienpadsmitās rindkopas, pārējie tiklab var lasīt arī visu pēc kārtas.

Pagājušosestdien man bija liels prieks atgriezties Stirnubuka seriāla dzimšanas vietā Milzkalnē, lai šeit jau trešo gadu pēc kārta skrietu pa Āžu kalnu un citām ievērojamām vietām. Šis posms bija palicis atmiņā kā ļoti patīkams, bet tas gan kaut kā bija no prāta izkritis, ka tas ir TIK ĻOTI kalnains. Šoreiz, protams, skrēju tikai zaķa distanci, kā jau visu šo sezonu, un varbūt arī tāpēc likās kalnaināk kā citus gadus – varbūt vienkārši zaķa posmā kalnu koncentrācija uz vienu centimetru ir lielāka..?

Šoreiz negribēju iesaistīties lielā laika patēriņā un, kā citas reizes ierasts, daudz izbaudīt arī pirms un pēcsacensību gaisotni. Devos uz Milzkalni īsi pirms zaķa distances starta, bet atpakaļ – uzreiz pēc sava finiša. Tāpēc nebiju sagādājis arī nekādus līdzbraucējus, lai nebūtu nekādas gaidīšanas finišā, nekādas čīkstēšanas pa ceļam, lai piestājam Statoilā vai CircleK, vai Rāmkalnos, vai mežmalā vai kur citur.. Ātri prom, un ātri atpakaļ, lai var turpināt nodarboties ar Baltijas Baso pēdu ultramaratona organizēšanas lietām, kas pēdējā pirmssacensību nedēļā, protams, sarodas arvien vairāk.

Turpināt lasīt

Jelgavas pusmaratons 2017

20121448_1953475054867065_969235435068932368_oPirms mēneša jeb dienu pēc Jāņiem LSC šosejas skrējienu 3. posmā Mežaparkā uzlaboju savu nedaudz vairāk par gadu veco personīgo rekordu 10 km distancē. Taču prieks par to toreiz nebija nekāds, jo uzlabojums bija tik nožēlojami mazs – tikai 4 sekundes –, un arī to izdevās sasniegt tikai tādēļ, ka Garmins samērīja par veseliem 100 metriem īsāku distanci. Nebija mana skriešanas diena, bet mierināju sevi ar domu, ka esmu pilnībā iekšā treniņu procesā, neesmu ne atpūties, ne speciāli gatavojies šīm sacensībām. Bija skaidrs, ka 10 km varu noskriet krietni ātrāk.

Jūlija mēnesim griežoties uz otru ausi, padzirdēju, ka Jelgavas nakts pusmaratona ietvaros būs iespēja noskriet apaļu 10 km distanci. Es arī tāpat būtu skrējis šo vidējo distanci, jo šosezon seriālā `Skrien Latvija` startēju vidējo distanču kopvērtējumā, taču tas, ka šeit varētu būt iespējams labos laika apstākļos (vakara vēsumā) izskriet tieši 10 kilometrus, rosināja manī pārdomas, ka varbūt jāvelta laiks atpūtai un jāmēģina pieiet šīm sacensībām nopietnāk. Tas tad arī būtu labs pēdējais tests pirms tikai divas nedēļas vēlāk gaidāmajām 5000 metru sacīkstēm stadionā.

Turpināt lasīt

Divas uzvaras nedēļas laikā

18595365_1922878454593392_6783091033169871732_oTurpinot aprakstīt savas skriešanas sacensības, šoreiz par diviem LSC mačiem, kuri ar vienas (precizitātei jāteic – nepilnas) nedēļas intervālu norisinājās LSPA stadionā un Mežaparkā. Abi bija otrie posmi katrs savā seriālā – stadiona skrējienos un šosejas skrējienos. Abi norisinājās palielināta karstuma apstākļos. Hmm, kas vēl tiem kopīgs? Ak jā – abos es uzvarēju! Un es šeit šoreiz nerunāju par baskāju kategoriju, kurā man šad tad gadās uzvarēt, lai arī par to ne vienmēr gūstu oficiālu atzinību no organizatoru puses.. Nerunāju arī par uzvarām oficiālajās vecuma grupu kategorijās. Šoreiz sanāca uzvarēt nu tā vienkārši – kopvērtējumā starp visiem. Kā gan tas iespējams, taujāsiet? Šoreiz man par labu nospēlēja sacensībām bagātais kalendārs, kas nu, maija mēneša noslēgumā, jau ir tik pārbāzts, ka no šiem ne pārāk lielajiem, lai arī vēsturiski bagātajiem, Latvijas Skriešanas centra mačiem ātrākos skrējējus sāk pārvilināt citi skrējieni.

21. maijs. Stadions. 3000 metri.

Iepriekšējā dienā – eksāmens treniņu teorijā. Aiziepriekšējā vakarā (kas nedaudz ievilkās vēl nākamajā diennakts daļā) – vīna vakars ar manu skriešanas kolēģi Sandi un neliela mana ķīmijas kolēģa Aivara vārda dienas svinēšana. Vai tas ietekmēja rezultātu? Grūti spriest. Taču kaut kāds vaininieks taču ir jāatrod tam, ka nespēju pat uzlabot savu personīgo rekordu šajā distancē, nemaz nerunājot par iespēju izskriet no 10 minūtēm. Vēl varētu vainot karstumu, bet arī tas, salīdzinot ar dienu iepriekš, kad, piemēram, Sandis mocījās Salaspils pusmaratona svelmē, bija jau mēreni atkāpies.

LSPA stadionā sacensībās skrēju pirmo reizi. Visus iepriekšējos gadus šie LSC stadiona skrējieni bija norisinājušies Daugavas stadionā, bet tagad tas remontā. Vispār 300 metru aplī sacensībās skrēju pirmo reizi. Mazais aplis, manā skatījumā saistās ar vairākām psiholoģiski un citādi demotivējošām lietām:

Turpināt lasīt