Sensenos laikos tīmeklī bija atrodams tāds rīks, ar kura palīdzību varēja noskaidrot savu nāves dienu. Vajadzēja atbildēt uz lērums jautājumiem (iespējams, ap simts) par savu dzīvesveidu un tamlīdzīgi, un tad gudrais rīks nāca klajā ar savu spriedumu. Tajā bija ne tikai datums, bet arī visādas citādas interesantas lietas, piemēram, iespējamākie nāves iemesli un sazin kas vēl, ko jau vairs neatceros.
No visas tās gudrības man atmiņā palikušas tikai divas lietas – manas gaidāmās nāves datums un pats ticamākais tās iemesls. Datums ir 2063. gada 17. aprīlis, bet nr. 1 iemesls – citplanētiešu iebrukums.
Jāpiebilst gan, ka šo testu pildīju patiešām ļoti sen. Katrā ziņā tas noteikti nebija vēlāk par 2004. gadu, jo tad man vēl nebija sava auto (un testa jautājumos bija arī kaut kas par auto vadīšanas paradumiem). Šo 20+ gadu laikā, saprotams, mans dzīvesveids ir stipri vien pamainījies, un sazin, kādu rezultātu es dabūtu šodien… Taču viena lieta gan nav mainījusies – fakts, ka 17. aprīli es katru gadu atzīmēju kā, teiksim, tādu kā svinamu dienu.
Šodien, piemēram, tam par godu (bet varbūt arī tikai sagadīšanās pēc) aizvadīju savu treniņskrējienu Rīgas (un ne tikai) vietās, kur iepriekš vēl nekad savu kāju nebiju spēris. Jā, izrādās, ka Rīgā vēl ir veseli rajoni, par kuriem absolūti neko nezinu – kur eksistē interesantas ielas, pa kurām braukā man nezināmu maršrutu autobusi, kur ir lieli meža masīvi, kuros nezinu nevienu taku, un kur taču laikam arī tomēr dzīvo cilvēki, kas skraida apkārt un sauc sevi par rīdziniekiem! Kas to būtu domājis!
Konkrētāk runājot, šodien biju Kleistos. Zināju, ka teorētiski tāda vieta kaut kur Rīgā eksistē, bet ar to arī manas zināšanas par šo mikrorajonu beidzās. Senāk, kad dzīvoju Iļģuciemā, tad vēl neskrēju, tāpēc apkārtni nebiju īpaši iepazinis. Ja vajadzēja braukt uz Bolderājas jūrmalu, tad tas bija viens tesiens ar auto pa taisno no Iļģuciema līdz jūrai bez izpratnes par to, kam braucu cauri.
Šodien izskraidīju Kleistu ieliņas un mežu takas, atradu Bumbu kalniņu, uzkāpu arī tā tornī (skatīt titulbildi), uzgāju vēl kaut kādas apdzīvotas vietas jau ārpus Rīgas, piemēram, Mežāres un, kopumā runājot, krietni vien paplašināju savu redzesloku par pilsētu, kurā dzīvoju.
Nav slikts veids, kā nosvinēt to, ka šodien man vēl apaļi 39 gadi atlikuši sajā pasaulē 😉 Jā, manu acīgo lasītāj, Tev taisnība – pērngad man 17. aprīlī bija tāda palielāka jubileja. Un kā ir ar Tevi? Cik Tev vēl atlicis, ko vilkt?
Šodien ir mana vārda diena. Tam par godu pamanīju – vairāk vai mazāk nejauši – dažādas skaitliskas likumsakarības, kas man šķita tā vērtas, lai ar tām padalītos publiski.
Pirmkārt, iesāku dienu ar īsu skrējienu 2.22 km garumā. To veicot, pat nepievērsu tam īpašu uzmanību, taču uzreiz pēc finiša iedomājos, ka laikam taču tāpēc būšu noskrējis tieši šādu distanci, ka šodienas datums astoņi ir veidots kā triju divnieku reizinājums… Šķiet, ka par to aizdomājos brīdī, kad, pēc skrējiena ielūkojoties pulkstenī, secināju, ka tur redzami tieši trīs astotnieki – datums, stunda un minūte!
Tūlīt pēc tam atvēru sava YouTube kanāla lapu un atradu tur vēl pāris interesantu lietu. Vispirms acīs iekrita skatījumu skaits manam jaunākajam video – 222. Vai man maz vēl jāskaidro paralēles ar savu šī rīta skrējienu un visu augstāk aprakstīto? Lai šo faktu piefiksētu, uzreiz veicu ekrānuzņēmumu, lai šis lietišķais pierādījums lēnām neaizslīdētu vēstures mēslainē. Varat minēto uzņemumu aplūkot šī mana ieraksta titulbildē.
Visbeidzot, ir vērts pievērst uzmanību tam, kurā datumā publicēts šis mans [pagaidām] jaunākais video un pirms cik dienām tas sanāk. Tātad – tas publicēts šī gada 4. mēneša 4. datumā jeb, citiem vārdiem sakot, pirms 4 dienām… Un, ja mēs tagad tajā pašā bildē ielūkojamies mana kanāla pašreizējo abonentu skaita lodziņā… Tieši tā – mēs tur neredzam neko citu kā vien šos pašus trīs četriniekus! Sagadīšanās? Nedomāju vis.
Nu jā, tātad varam tagad atkal salikt kopā šos pēdējos divus skaiļus – 222 un 444 – , apstrādājot tos pa vienam ciparam, kurus sareizinot iegūstam tos pašus trīs astotniekus, ko jau pieminēju šī raksta sākumā, runājot par ieskatīšanos pulkstenī. Aplis ir noslēdzies, un es varu iet svinēt!
Ir dažādi mēri, ar kuriem var noteikt sportista trenētības līmeni konkrētā sporta veidā ar mērķi secināt, vai viņa forma aug vai krītas. Var, piemēram, veikt tā saukto time trial jeb skriet kādu noteiktu distanci uz ātrumu un tad salīdzināt rezultātu ar savu iepriekš iespēto. Var iet uz sporta laboratoriju un testēt dažādas lietas pilnīgi objektīvi. Taču šie mēri prasa zināmu piepūli – enerģijas vai pat finansiālo resursu patēriņa ziņā.
Tāpēc pats priekš sevis vienmēr esmu mēģinājis saprast, ko es varu dabūt pa brīvu – netērējot naudu un lieku reizi arī velti netērējot spēkus regulāriem time trials. Galu galā taču katrs pats varam salīdzināt savus treniņu rezultātus ne tikai šajās maksimālā ātruma distancēs, bet gan jebkurā treniņā, vai ne? Tikai, saprotams, tādā gadījumā prasās kaut kā novērtēt arī piepūles līmeni, kas vetīts distances veikšanai noteiktā tempā (ja reiz šis līmenis nav bijis maksimālais).
Ņemot visu šo vērā, esmu sev izvirzījis šādu testu, lai saprastu, vai esmu atguvis kādu savu iepriekšējo formas līmeni, piemēram, pēc traumas, vai pēc kāda cita ilgāka laika posma! Es izvēlos trīs patvaļīgus parametrus – skriešanas distanci kilometros (nosauksim to par d), skriešanas laiku (nosauksim to par t) un vidējo pulsu skrējienā (nosauksim to par p). Parametriem jābūt tādiem, ar kuriem es gribu pats sevi salīdzināt, tas ir, laika posmā, ar kuru gribu veikt salīdzināšanu, man jābūt bijušam spējīgam noskriet d kilometrus laikā ātrākā par t ar vidējo pulsu zem p.
Piemērs labākai saprašanai – ja d=21,1 km, t=2h un p=140 sit./min., tad tas nozīmē, ka mans mērķis, ar ko gribu salīdzināt savu formu, ir spēja noskriet pusmaratonu (aptuveni) zem divām stundām, noturot vidējo pulsu zem 140 sitieniem minūtē. Jā, protams, ir arī neizmērojami būtiski visādi citādi apstākļi – vējš, segums, temperatūra utt. -, bet par tiem uz brīdi aizmirsīsim.
Šī ir lieta, par kuru es domāju šīrīta skrējienā, kuru skrēju tieši ar tādiem parametriem, kā aprakstīts augstāk. Protams, varētu gribēties šo testu mazliet vispārināt, lai to varētu attiecināt arī uz garākām distancēm par to, ko skrienu tieši testa brīdī. Citiem vārdiem sakot, ja es, piemēram, pirms gada būtu spējis noskriet pusmaratonu zem divām stundām, bet tad paņēmis pauzi no nopietnas skriešanas un tikai tagad atkal varējis šo lietu atkārtot, tad, lai teiktu, ka tikai tagad esmu atguvis formu, kāda man bija pirms gada, būtu svarīgi ņemt vērā arī skrējienus, kas šī gada laikā man būtu varējuši gadīties garāki par pusmaratonu, vai ne? Jo patiesi – ja es noskrietu, teiksim, 25 kilometrus, noturot divu stundu pusmaratona tempu un pulsu zem 140, tad taču šis sasniegums būtu pat varenāks nekā šajā tempā un pulsā noskriets tikai pusmaratons.
Līdz ar to piedāvāju vispārinātu formas mērķa testa definīciju: ņemot vērā augstāk aprakstītos parametrus d, t un p, tests skaitās izpildīts, ja es spēju noskriet vismaz d kilometrus ar ātrumu lielāku par d/t un vidējo pulsu zem p.
Tātad, kā jau minēju, šodienas rīta skrējienā es šo testu izpildīju ar augstāk minētajiem parametriem – noskrēju 21,1 kilometru laikā 1:58:45, noturot vidējo pulsu 139 sit./min. Man jau likās, ka pēc tam varēšu par to savā emuārā palielīties – tas ir, par to, ka šādu lietu paveicu atkal pēc ilgāka pārtraukuma, pēc kāda pusotra gada vai tamlīdzīgi. Tomēr izrādās, ka tik traki nav, jo to pašu esmu izdarījis salīdzinoši nesen – pērnā gada 15. oktobrī (turklāt ļoti līdzīgi kā šodien – pusmaratons ar pulsu 139 laikā 1:58:49). Tāpēc varētu teikt, ka viss šis raksts būtībā ir kaķim zem astes… Lai gan testa definīcijai jau arī pašai par sevi ir nozīme.
No otras puses raugoties – kopš 15. oktobra pagājis jau teju pusgads. Vismaz beidzot esmu atguvis formu, kādā biju pirms pusgada. Arī tas jau nav slikti. Turklāt 41 gada vecumā šo testu šodien izpildīju pirmoreiz!
Un kā ir ar Tevi? Kādus mērus izmanto Tu, lai spriestu par savu formas līknes virzību?
Vai zināji, ka mūsu visu mīļākajai biedrībai šodien ir dzimšanas diena? Jau pirms kāda laiciņa rakstīju par dučiem citā kontekstā, bet tagad atkal tiek jāpievēršas. Biedrību dibinājām 12. gadā, un tieši šodien tai tātad aprit 12 gadi! Hip-hip-urrā!
Pagaidām gan 21. gadsimts pārsvarā bijis bez biedrības, taču jau pavisam drīz pienāks brīdis, kad tas tā vairs nebūs. Konkrētāk runājot, šī gada 6. jūlijā būs pienācis brīdis, kad tieši puse no 21. gadsimtā aizvadītā laika būs pagājusi bez biedrības pastāvēšanas un puse – ar to. Pēc tam jau varēsim teikt, ka lielākā daļa šī gadsimta (un, starp citu, arī gadu tūkstoša) pagājusi LBSB zīmē. Tas viss, protams, pieņemot, ka gadu simtenis un tūkstotis sācies jau 2000. gada 1. janvārī, nevis gadu vēlāk.
Kopš biedrības dibināšanas katru gadu esam aicinājuši mūsu sekotājus iziet laukā un mazliet paskriet basām pēdām, nofotografēt šo aktu un padalīties ar fotogrāfijām internetā, lietojot mirkļbirku #PaBaso, lai visi varam tās viegli atrast un aplūkot. Šis gads, saprotams, nav nekāds izņēmums. Tas nekas, ka laiks ārā šodien ir tāds, kāds ir (Latvijā laikam nekur nav pārāk silti) – katrs varam pabaspēdot kaut mazu gabaliņu, vai ne?
Kā tad būs, manu lasītāj? Vai Tu dosies šodien laukā pa baso?
Sveiciens starptautiskajā π dienā! Tā tik tiešām ir šodien, jo amerikāņu pierakstā šodienas datums 3.14 stipri vien atgādina šīs konstantes iesākumu, vai ne?
Ņemot vērā šo pieraksta formu, nav brīnums, ka šīs dienas svinešana aizsākusies tieši ASV, bet, kā izrādās, salīdzinoši nesen – tikai 1998. gadā! Interesanti gan, kāpēc cilvēki tik svarīgu konstanti neatzīmēja iepriekš…
Starp citu, esmu dzirdējis, ka tautās gan daudz vairāk uzmanības tiekot pievērsts kādai citai dienai – 28. jūnijam -, jo matemātikā parasti ar pliku π nepietiek, biežāk formulās uzreiz tiek izmantots 2π.
Žēl gan, ka gadā nav vismaz 14 mēnešu, tad arī mēs, kas datumu pierakstām citādi, varētu ieviest savu π dienu… Pirms zināma laiciņa mazliet jau spriedelēju par to, cik gan jauki būtu, ja gadā būtu trīspadsmit mēneši. Tagad mazliet jāapdomājas – varbūt tiešām, veidojot kalendāra reformu, uzreiz jāpieliek klāt vēl arī kvatrocembris… Tad nu gan katru gadu trešajā kvatrocembrī būtu pamats rīkot lielas svinības – teiksim, iesildoties drīz gaidāmajiem Ziemassvētkiem.
Matemātikā eksistē arī citas lieliskas konstantes. Pirmās, kas man tā uzreiz nāk prātā, varētu būt naturālā logaritma bāze e, kas vienāda ar aptuveni 2.718, vai komplekso skaitļu imaginārā vienība i, par kuru parasti pieņemts domāt kā par kvadrātsakni no -1, vai arī, piemēram, slavenais Avogadro skaitlis 6,02 * 10^23 (varbūt ne gluži no tīrās matemātikas, bet vairāk no ķīmijas nozares – skaitlis, kas apzīmē atomu daudzumu vienā molā jebkuras vielas). Taču nevienam no šiem skaitļiem tā īsti nav sava datuma, kad to svinēt. Vienīgi senā itāļu kunga Amedeo Avogadro vārdā nosaukto konstanti teorētiski varētu svinēt 6. februārī vai 2. jūnijā, ja aizmirstam par to milzīgo desmitnieka pakāpi aiz tās…
Ja Tevi, lasītāj, šī tēma dziļi uzrunā, vari vēl interneta dzīlēs palasīties par dažādām interesantām konstantēm. Pēc tam uzraksti man šeit komentāru – kura ir Tava mīļākā konstante?
Pērnā gada pēdējā trešdienā jau ievadīju Tevi, lasītāj, šajā domāšanas virzienā, par kuru gribu uzrakstīt šodien. Toreiz titulbildē parādīju Tev divas līknes, kuras laikā arvien tuvojās viena otrai. Pirmā no līknēm reprezentēja manu vecumu gados, bet otrā – manu noskrieto kiometrāžu tūkstošos kilometru. Tad nu tā – tas brīdis ir pienācis! Šīs līknes krustojās šodien ap plkst. 9:04.
Kā tad tas īsti notika? Tas, ka līknes kaut kad krustosies, bija neizbēgami, ņemot vērā, ka katru dienu es kļūstu par ~0.0027 gadiem vecāks, bet vidēji dienā es noskrienu krietni vairāk par 0.0027 tūkstošiem kilometru (tas ir, vairāk par 2.7 kilometriem). Tā nu pirms šī rīta skrējiena jau biju sarēķinājis, ka nozīmīgais abu līkņu krustošanās brīdis pienāks šajā skrējienā pēc noskrietiem 12.35 kilometriem. Tā, saprotams, arī notika – šodien es svinu 41.35 gadu vecumu, un pēc minētajiem 12.35 kilometriem šī rīta skrējienā kopā karjerā biju pieveicis tieši 41350 km. Interesanti, starp citu, ka gan aiz tā 41-nieka, gan arī aiz tā 12-nieka iznāca precīzi vienāda daļa – nulle, komats, trīsdesmit pieci!
Par vietu runājot, līkņu krustošanās notika brīdī, kad es skrēju gar rotācijas apli, kas atrodas Biķernieku un Juglas ielu krustojumā. Ja gribam būt precīzi, šajā brīdī es atrados tajā apļa sektorā, kurā ietilpst Rimi veikals, un, tikko esot šķērsojis Biķernieku ielu, devos Biķernieku meža virzienā (turpinot skriet gar Biķernieku ielu).
Ar to gan es savu skrējienu šorīt vēl nenoslēdzu, jo gluži tajā Rimi veikalā es nedzīvoju. Lai tiktu atpakaļ līdz Pļavniekiem, paturpināju savu skrējienu līdz pusmaratonam, līdz ar ko nu ar pilnu atbildību varu teikt, ka abas manis monitorētās līknes tagad patiešām ir nevis tikai satikušās, bet jau krustojušās. Ļoti ceru, ka otrreiz tās vairs mana mūža laikā nekrustosies..
Un kā ar Tavām līknēm, manu lasītāj? Vai tās jau ir krustojušās, vai arī Tu vēl tikai gaidi šo lielo notikumu savā dzīvē?
Šodien ir otrais februāris, un tas man ļāva atcerēties, ka pirms kāda laika bija kāds no tiem gadījumiem, kad sakrīt visi trīs skaitļi – gads (gadsimta ietvaros), mēnesis un datums. Pēc tam līdz šai baltajai dienai tādi gadījumi bijuši vēl veselas desmit reizes, tomēr šodien es gribu parunāt par tālo 2002. gada 2. februāri.
Kāpēc es šo datumu atceros? Nu, tieši tāpēc, ka tas bija tik zīmīgs. Labi atceros, kā ar kādu draugu (varam saukt viņu, piemēram, par Salvi, ja noteikti vajag kādu vārdu) toreiz devāmies uz Siguldu, kur notika kaut kāds pasākums. Kāds tieši – to gan vairs neatminos, kaut kāds publisks festivāls vai tamlīdzīgi. Tā bija sestdiena. Par 86 santīmiem Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā nopirku vilciena biļeti līdz Siguldai un devos ceļā.
Nekas konkrēts no paša pasākuma gan man vairs nav palicis atmiņā. Avoti apgavo, ka todien bijis visai silts laiciņš: visā Latvijā 4-9 grādi. To gan neatceros. Pēc tam, vēlāk šai pašā dienā, devos tālāk uz Valmieru – atkal ar vilcienu. Tas man izmaksāja dārgāk – latu un trīs santīmus. Nākamajā dienā, svētdienā, ar autobusu par standarta latu un trīsdesmit ceļoju atpakaļ uz Rīgu, gatavs nākamajā dienā uzsākt jauno nedēļu – manu bakalaura studiju pirmā gada otrā semestra pirmo nedēļu.
Ā, jā, starp citu, vēl kāds interesants fakts – iepriekšējā dienā pirms šī zīmīgā datuma, piektdienā jeb 1. februārī, sākās mans darba stāžs. Tā bija pati pirmā diena manā pašā pirmajā darba vietā – tiku piesaistīts Latvijas Universitātes LIIS projekta realizēšanā! Interesanti gan, kas atklājas, ja tā sīkāk aizdomājas – sākot rakstīt šo emuāra ierakstu, par šo lietu pat nebiju iedomājies! Bet tagad esmu! Līdz ar to varu beigt rakstīt.
Vakar plkst. 9:09, bezmērķīgi skrollējot kādu no tālruņa lietotnēm, nejauši uzdūros informācijai, ka notiek tāds pasākums kā Daugavas manēžas atklāšanas ceremonija, kura laikā Rimi Rīgas maratona komanda rīko publisku koptreniņu. Palūkojos, kad tad tas plānots – izrādās, tajā pašā dienā (tas ir, vakar) plkst. 10:00-12:00. Nu ko, nācās vien pakoties un doties!
Ar autobusu aizbraucu uz koptreniņu un pat paguvu laikā. Paklausījos runas Aigara Norda, Ilonas Marheles, Arņa Ozoliņa un Jeļenas Prokopčukas izpildījumā. Manēža izskatās smuki, tīri vai gribas uzreiz doties tajā skriet kaut ko ātru! Un tieši tāda iespēja šajā reizē arī tika piedāvāta! Koptreniņa laikā pēc iesildīšanās tālāk notika divu veidu aktivitātes – intervālu skriešana un tāds kā spēka treniņš.
Intervālus nebiju skrējis jau sazin cik ilgi… Šoreiz sadalījāmies mazākās grupiņās un skrējām viena apļa intervālus. Aplis ir 200 metri – iekštelpu manēžu pasaules standarts! Noskrējām apli pa 35-40 sekundēm un tad pāris minūtes atpūtāmies. Kopā noskrējām piecus šādus intervālus.
Spēka treniņā izgājām cauri virknei vingrinājumu, kuros darbojāmies tikai ar savu svaru, bez papildus palīginstrumentiem. Beigās vēl neliela atildīšanās paskraidot un tad pastaipīšanās.
Galu galā man vēl papildus atsildīšanās, aizskrienot atpakaļ līdz mājai. Labs dienas iesākums pirms brokastīm!
Tagad man interesē manēžas pieejamība publikai. Vai jebkurš tur var nākt un trenēties? Cik tas maksā? Kādi ir pieejamie laiki? Varbūt Tu, lasītāj, esi par šīm lietām informēts?
Uzgāju šādu dokumentu no aizvēsturiskiem laikiem, kurā esmu pierakstījis savas prognozes jaunajai, 2003. gada, Pirmās Formulas sezonai.. Senāk, vel skolas laikos, mēdzām ar klasesbiedriem rīkot dažnedažādas derības par tā laika aktuālajiem F1 notikumiem. Reizēm izdevās tīri pareizi prognozēt uzvarētājus un citas lietas. Šis dokuments jau ir no nedaudz vēlāka laika, kad derēts (šķiet) vairs netika, tomēr tagad, 21 gadu vēlāk, ir interesanti palasīt.
Nedaudz konteksta par manu dzīvi tajā laikā. Pieļauju, ka šīs prognozes es varētu būt veicis īsi pirms 2003. gada sezonas sākuma, tas ir, [iespējams] februāra beigās. Tas nozīmētu to, ka man bija 20 gadi un es tik tikko biju uzsācis savu trešo studiju semestri LU fizmatos. Februāra sākumā biju nosvinējis viena gada jubileju, kopš esmu sācis strādāt algotu darbu (turpat LU, tā saucamajā LIIS projektā). Mana alga bija apmēram 100.97 lati mēnesī, bet lētākā maize maksāja deviņus santīmus. Pavisam nesen (pirms dažiem mēnešiem) biju uzsācis arī savas gaitas studentu bataljonā. Bet pats svarīgākais – es teju, teju gatavojos sākt sekot līdzi jau savai sestajai F1 sezonai pēc kārtas!
Pieļauju, ka mans rokraksts varētu nebūt tas salasāmākais, tāpēc atļaušos bildē redzamo tekstu nodublēt šajā ierakstā, atspoguļojot savas prognozes par minēto sezonu. Tāpat pieļauju arī, ka Tev, lasītāj, vairs varētu nebūt svaigā atmiņā tā gada notikumi, tāpēc zem katras savas prognozes padalīšos arī ar to, cik lielā mērā šī prognoze galu galā piepildījusies. Tātad – manas 10 prognozes (un beigās esmu pierakstījis vēl vienu tādu kā bonusa prognozi)!
1. Huans Manuels Fanhio vairs nebūs viens no pilotiem, kas izcīnījuši visvairāk pasaules čempiona titulus.
Pareizi: šajā sezonā Mihaels Šumahers ieguva savu sesto titulu, tādējādi šajā rādītājā apsteidzot HMF.
2. Rubens Barikello būs vicečempions, bet to viņš vēl nebūs nodrošinājis pirms pēdējā posma, kā tas bija pērn.
Nepareizi: RB kopvērtējumā palika tikai ceturtais.
3. Williams iekšējās cīņās kvalifikāciju mikromačā uzvarēs Huans Pablo Montoija, bet sacīkstēs – Ralfs Šumahers.
Daļēji pareizi: Montoija uzvarēja abos minētajos iekškomandas mikromačos.
4. Konstruktoru kausā pirmais piecinieks: Ferrari, McLaren, Williams, Renault, Sauber.
Daļēji pareizi: pareizais piecinieks bija šāds – Ferrari, Williams, McLaren, Renault, BAR (un Sauber 6. vietā).
5. Visi piloti iegūs kaut vienu punktu, Vilsons iegūs tieši vienu punktu.
Daļēji pareizi: patiesībā bez punktiem palika veseli četri piloti, taču Džastins Vilsons patiešām ieguva tieši vienu punktu.
6. Kimi Raikonens iegūs vairāk punktu nekā Deivids Kulthards.
Pareizi: KR līdz pat pēdējam posmam cīnījās par titulu, beigās ar 91 punktu finišējot kā vicečempions un tikai par 2 punktiem atpaliekot no čempiona, kamēr DC sezonas laikā ieguva vien 51 punktu.
7. Ferrari visos posmos finišēs uz pjedestāla.
Nepareizi: Ferrari vairākos posmos nespēja nevienu no saviem pilotiem dabūt uz pjedestāla.
8. Jordan pirms Lielbritānijas posma atpaliks no Toyota, bet pēc tam atlikušajā sezonas daļā aizies garām.
Nepareizi: patiesībā notika gluži pretēji – Džankarlo Fisikella ar Jordan pat pamanījās izcīnīt savu pirmo uzvaru sezonas trešajā posmā, haosa pilnajā Brazīlijā, kur savu otro pjedestālu pēc kārtas un arī otro karjerā (abas reizes – 3. vieta) izcīnīja Fernando Alonso, savukārt sezonas beigās Toyota un Jordan palika attiecīgi 8. un 9. vietā.
9. Būs vismaz pieci gadījumi, kad kāds pilots nekvalificējas 107% robežās, bet tomēr tiek pielaists pie starta.
Pārāk sarežģīti (laikietilpīgi) tagad atrast šādus gadījumus.
10. Abi BAR piloti kopvērtējumā ieņems 11.-15. vietu, un Džensons Batons būs augstāk nekā Žaks Vilnēvs.
Daļēji pareizi: DB tiešām sezonā brauca labāk par JV, tomēr ieņemtās vietas sezonas kopvērtējumā bija attiecīgi 9. un 16.
Bonusa prognoze: No debitantiem augstāko vietu kopvērtējumā ieņems Kristiāno da Mata.
Pareizi: 2003. gada sezonā debitēja uzreiz veseli seši piloti, un no tiem visaugstāk kopvērtējumā (13. vietā) patiešām ierindojās KdM, pārspējot Ralfu Fērmanu, jau pieminēto Džastinu Vilsonu, Antonio Piconiju, Nikolasu Kjēzu un Zoltu Baumgartneru.
Kopumā jāsecina, ka manas prognozes 2003. gada sezonai bijušas viduvējas (nu labi, varbūt mazliet virs vidējās) un varbūt labi vien ir, ka par tām ne ar vienu toreiz (laikam) nesaderēju.
Un kādas bija Tavas 2003. gada Pirmās Formulas prognozes, manu lasītāj?
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 