Piektā diena – pusmaratons un speciālās franču vakariņas

Galvenā ceļojuma diena – pusmaratons! Celšanās 7:30, tad viesnīcas brokastis. Šoreiz, protams, nepieēdos, cik lien, kā to daru parasti😉 Apēdu vien pāris šokolādes maizītes, padzēru tēju un apēdu vienu ābolu biezeni. Izmantojot metro un veicot vienu pārsēšanos, nokļūstam 1. metro līnijas galapunktā, no kuras pārsimts metru attālumā atrodas starta taisne. 1. metro pārbāzts ar skriet gribētājiem un var novērot visdažādākos treniņtērpus – cits skrien ar speciālu skrējēju ietērpu, cits ar savu parasto skriešanas tērpu, cits plāno piedalīties organizatoru dotajā T-kreklā (līdzīgi kā es), citam mugurā uzmaukta vēl organizatoru dotā plēve pret lietu. Debesis gan ir pilnīgi skaidras un diena solās būt saulaina, tāpēc savu maisu esmu atstājis hostelī (un arī tāpēc, ka pirms tam nemaz nebiju pamanījis, ka tas ir mugurā velkams maiss, domāju, ka vienkārši liels maiss nezināmām vajadzībām ;)). Es plānoju skriet garajās biksēs (tieši tāpat kā Cīrihē) un garajā kreklā, kuram pa virsu uzmaukts organizatoru dāvātais oranžais krekls ar Parīzes pusmaratona simboliku. Lai arī spīd saule, grādi varētu būt vien pāris virs nulles, tāpēc domāju, ka šāds apģērbs varētu būt optimālā izvēlē.

 

Pirms starta vēl smaidīgs :)

Pirms starta vēl smaidīgs🙂

Ierodoties pie Vincennes pils, kuras priekšā paredzēts starts, secinu, ka redzamības robežās nekur nav pamanāmas tualešu būdiņas.. Ļaužu bari gan ir drausmīgi lieli, kā nekā piereģistrējušies ir 27000 skrējēji (apmēram viena Valmiera) un kur nu vēl līdzjutēji, tāpēc varbūt, ka tualetes ir kaut kur otrā pusē. Tomēr pamanu, ka gar pils ārējo mūri (to, kas vēl ārpus aizsarggrāvja) sastājusies rinda skrējēju, tādējādi ierīkojot tualeti tur.. Tā nu es arī izmatoju šādas labierīcības😉

Nākamais uzdevums – atrast savu starta vietu. Uzdevums nav grūts, jo skrējēji ir skaidri sadalīti zonās atbilstoši to prognozētajiem mērķa finiša laikiem, kādas tie norādījuši reģistrējoties. Kad es reģistrējos, biju tikko pieveicis savu pirmo pusmaratonu Valmierā laikā 1:48:49, tāpēc, gribot negribot, nācās par savu mērķa laiku izvēlēties 1 stundu un 40 minūtes. Nebūtu jēgas izvēlēties 1h50min, ja šis laiks jau pievarēts (ja būtu iespēja izvēlēties 1h45min, noteikti ņemtu to, jo šajā laikā man nebija nekādu domu par to, ka jau Parīzē varētu mēģināt iekļauties simts minūtēs). Tātad es esmu ticis iekļauts zilajā starta zonā, kas faktiski ir otra labākā zona (mērķa laika ziņā), uz kuru vispār tīmeklī bija iespējams reģistrēties. Vēl varēja izvēlēties mērķa laiku 1h35min, bet, ja plānos noskriet pusmaratonu bija vēl ātrāk, tad nebija iespējams reģistrēties mājas lapā – vajadzēja sūtīt individuālu pieteikumu un pierādīt, ka Tev jau ir kāds šāda veida sasniegums nesenā pagātnē bijis.

Starta mīņāšanās

Starta mīņāšanās

Pašu starta signālu nedzirdu, dzirdu vien kāda onkuļa francisku pakliegšanu skaļrunī, kas, iespējams, nozīmē, ka 18. Parīzes pusmaratons ir sācies. Zilajā zonā gan nekas par to vēl neliecina, te vēl visi nervozi mīņājas uz vietas un klausās apkārt skanošo mūziku. Visur pa zemi mētājas lietus maisi, kurus daudzi, liekas, atstājuši novārtā, secinot, ka par lietus tuvošanos nekas neliecina. Beidzot sākas kaut kāda lēna virzība uz priekšu, bet neilgi pirms starta līnijas var jau arī sākt mazliet paskriet. Šķērsoju starta līniju (kā vēlāk izrādīsies – apmēram sešas minūtes pēc starta signāla), ieslēdzu Garmin un mans skrējiens var sākties.

Visu rītu man bijušas bažas par savas labās kājas stāvokli pusmaratona laikā, tā kā sāp nedaudz visu laiku, bet it kā mazāk kā parasti pēdējā laikā. Skrējiens tiek uzsākts visai lēnā iesildīšanās tempā, jo visapkārt ir milzīgi skrējēju pūļi, drūzma un nekur īpaši ātrāk paskriet nevar. Tomēr, ja izvēlas skriet pa pašu maliņu, variējot ielas braucamo daļu un trotuāru, tomēr izdodas tikt uz priekšu ātrāk. Skrējiena sākumā secinu, ka ikru un ceļgala daļa pagaidām jūtas normāli, pārlieku nesāp, toties parādījušās savādas jaunas izjūtas potītes rajonā. Tās gan par laimi pāriet jau pēc kāda kilometra vai pusotra.

 

Pūlis aizskrien, draza paliek..

Pūlis aizskrien, draza paliek..

Jau, virzoties uz starta pusi, pamanu mūsu zonas tempa turētāju, kurš nes uz muguras lielu kārti ar augšā piestiprinātu uzrakstu 1h40min. Ir dzimusi doma – jāmēģina viņam sekot un tad jau redzēs, kā veiksies. Starta burzmā sekošana nav pārāk grūta, jo arī viņam jau traucē citi konkurenti un nekur prom viņš netiek. Pie ~2 km atzīmes ir visai ass līkums pa labi, kā rezultātā drūzma vēl palielinās un es aizskrienu tempa turētājam garām. Par to tikai prieks, negribas viņu laist sev pa priekšu. Tomēr nākamais haoss paredzēts pie 5 km atzīmes, kur atrodas pirmais dzirdināšanas punkts. Kaut arī `punkts` īstenībā ir visai pagarš – kādu 100 metru garumā – tomēr šajā posmā cilvēki pārvietojas visos virzienos, skrienot pāri trasei no pretējās puses, tad cenšoties atgriezties atpakaļ, cits vēl apstājas.. Rezultātā arī es tomēr paņemu vienu Vittel ūdens burciņu (33 ml iepakojumā), bet tempa turētājs paskrien man garām. Ir doma viņu noķert, bet tā tā arī paliek tikai domas līmenī – vairs es tempa turētāju ne tikai nenoķeru, bet viņš pat ar laiku attālinās un beigu beigās izzūd manam skatienam.

Tā nu mēs skrienam lielā drūzmā kādus pirmos 7 kilometrus. Garlaicīgi nepaliek ne mirkli, jo nepārtraukti no visa kā jāizvairās – no citiem skrējējiem, gājējiem, ceļa malā atstātām automašīnām, motocikliem, velosipēdiem, visādām ceļa zīmēm un trotuāra stabiņiem, soliņiem, suņiem un citiem objektiem. Pēc trešdaļas distances pieveikšanas skriešana kļūst tā kā nedaudz brīvāka, taču, protams, liels skrējēju bars visapkārt, saglabājas līdz pat finišam.

Sāku pārdomāt stratēģiju – jāskrien tādā pat tempā (apmēram 4:40 – 4:45 min/km) cik ilgi vien var, jo uz beigām tāpat gan jau temps samazināsies. Ilgu laiku vēl priekšā redzu tempa turētāju, kuru gan vairs nav doma panākt, tāpēc domāju, ka tas arī pats par sevi ir labi, ka viņu redzu, tādā veidā noteikti varu tikt pie personīgā rekorda. Pirmajā ūdens punktā paņemtais dzeramais vēl nav izsīcis, skrienu ar pudeli rokā un apdomāju, ko darīt tālāk. It kā skriet ar lieku smagumu nav prāta darbs, bet mest prom pusizdzertu arī žēl. Tomēr negribas visu uzreiz izdzert, lai pēc tam nav smaguma sajūta vēderā. Ik pa laiciņam nedaudz padzeros un nolemju izlaist nākamo dzirdināšanas punktu pie 10 km atzīmes. Tā arī daru, izmetu tukšo ūdens pudeli pie ~12 kilometriem un nākamo paņemu pie 15 km, ar kuru rokās noskrienu vēl ~3.5 km.

Pusi distances pēc saviem Garmin mērījumiem esmu veicis ļoti ātri – 49 minūtēs un 20 sekundēs. Tiesa, kilometru atzīmes trasē gan ar katru nākamo kilometru arvien vairāk atpaliek no Garmin mērījumiem – laikam mans GPS kaut ko nedaudz pieskaita klāt. Taču, lai vai kā, ar savu pirmās puses veikumu esmu ļoti apmierināts, un galvā sāk nostiprināties doma par jaunu rekordu. Kāja jūtas normāli, sāpe ir minimāla, viss notiek. Pēc ~12.5 km sākas lēzens, bet pagarš lejupceļš, kura laikā ātrums palielinās, bet es sāku pie sevis prātot, ka kaut kā neatceros, ka būtu skrējis arī augšupceļu.. Tātad tam vajadzētu būt vēl priekšā.. Un tā arī ir, pēc lejupceļa seko augšupceļš, bet tomēr nav tik briesmīgi – ātrums gan samazinās, bet arī ne tik ļoti. Lejupceļa beigās esmu skrējis tieši vienu stundu un šajā laikā pieveicis 12.85 km, tā neko vidējais ātrums sasniegts. Iedomājos, ka pirmie skrējēji jau šobrīd finišē (bet vēlāk padomāju, ka īstenībā viņi jau finišējuši pirms kādām 6 minūtēm, ja startējuši līdz ar starta signālu).. Nereāli!

Pirmais piekusums pašam beidzot iestājas pēc kādiem 15 km, bet kājas piekusumu sajūt pēc 16. kilometra. Ātrums arī nemanot ir nokrities, bet to var pamanīt tikai, ieskatoties mērījumos. Pašam neliekas, ka skrienu lēnāk, arī apkārtējos it kā apdzenu tāpat kā visu laiku (arī viņiem laikam jau ātrums mazinās), bet, uzmetot aci kreisās rokas uzpariktei, secinu, ka ātrums jau ir samazinājies zem 12 km/h jeb 5 min/km. Nedaudz paātrinos, lai dabūtu atpakaļ vismaz 4:50 min/km, bet labāk kādus 4:40 – 4:45 min/km, bet pēc brīža tas pats atkārtojas – atkal secinu, ka ātrums ir nokrities. Un tā vairākas reizes. Kaut kur ap šo pašu laiku sāku just, ka kreisās kājas pēdas iekšpuse ir nedaudz noberzusies, bet tas sīkums, tāpēc jau tempu nemazināšu. Pēc 18. km skrienam garām vairākām fotogrāfu rindām, kas cenšas iemūžināt katru skrējēju, lai pēc tam varētu tirgot bildes. Uz šo brīdi cenšos izskatīties puslīdz normāli🙂 Vēl jāskrien tikai 3 km, tā kā būtu īstais laiks palielināt tempu. Tā arī daru, un pēdējos pāris kilometrus laikam skrienu vidēji ar 4:40 min/km. Novēroju, ka arī citi sākuši skriet ātrāk, tik daudzus vairs neapdzenu, bet mani varbūt pat apdzen vairāki. Lai gan vispār grūti novērtēt, jo visa veida apdzīšanas manevri vēl joprojām notiek praktiski nepārtraukti.

Pēdējais kilometrs, iespējams, ir visgrūtākais, lai arī nevarētu teikt, ka pārāk grūts. Gribas pēc iespējas ātrāk finišēt, ar pēc iespējas labāku rezultātu, bet spēku īsti vairs nav, sāpes kājā arī tā kā palielinājušās. Un jau 21 km atzīme, pēc tam jau Garmin rāda 21.1 km, bet tas jau visai ievērojami pārsniedz atzīmes trasē.. Pēdējā taisnē pamanu trases malā savas atbalstītājas, kuras kliedz, fotografē un filmē. Un finišs – Garmin rāda 21.38 km (tātad par ~280 metriem vairāk nekā vajadzētu būt), bet laiks – 1:41:33. Vienkārši fantastisks rezultāts, jauns personīgais rekords, kas ir par 2 minūtēm un 36 sekundēm labāks nekā mans iepriekšējais labākais sasniegums Cīrihē. Vislielākais prieks par to, ka kāja ir izturējusi šo slodzi, jo, pēc finiša pārejot soļos, jau jūtu, ka sāpe tomēr ir un diez vai tā ar laiku mazināsies. Iespējams, pozitīvu efektu ir devušas `Stop cramp` tabletes, par kuru ieteikšanu jāsaka paldies VSK Noskrien kluba biedram Aivaram. Jebkurā gadījumā – ir sajūta, ka esmu darījis visu maksimāli iespējamo pēc iespējas labāka rezultāta sasniegšanai. Un par to prieks!

Pēc finiša vēl neliela mīņāšanās, lēna virzīšanās uz priekšu pa iežogoto finiša koridori, čipu atdošana, medaļas saņemšana un uzkodas koridora beigās. Saēdos ābolus, pāris banānus, cukura graudu, pāris rozīnes cukurā, paņemu pāris Vittel mazās pudelītes un Powerade sporta dzērienu un dodos ārā no koridora pieņemt apsveikumus no līdzjutējām. Visai ātri atkal jūtu, ka laiks tomēr nav nekāds siltais, dabūnu atpakaļ savu džemperi un vējjaku un pēc nelielas foto sesijas dodamies uz pils iekšpagalmu kaut ko nedaudz iekost no līdzpaņemtās pārtikas – šokolādes, augļiem, dzēriena. Pārvelku arī sausas drēbes un pēc neilga brīža jūtos atkal gana atguvis spēkus. To gan nevar teikt par manu labo kāju – pieceļoties no beņķa, tiek secināts, ka kaut kas ar to nav labi, pārvietošanās ir kļuvusi ļoti apgrūtinoša. Tā nu aizkliboju līdz metro stacijai.

 

Pēc finiša medaļa vēl pastiprina prieku par jauniegūto personīgo rekordu - 1:41:33

Pēc finiša medaļa vēl pastiprina prieku par jauniegūto personīgo rekordu - 1:41:33

Starp citu, uzreiz pēc finiša, turpinot iet uz priekšu pa finiša koridoru, iedomājos, kas būtu, ja būtu nedaudz vairāk cilvēki vēl finišējuši kopā ar mani. Vai nevarētu būt tā, ka koridorā kļūst par maz vietas, jo visi tā lēnām soļo? Varbūt skrējēji nemaz nevarētu normāli tad vairs finišēt.. Bet gan jau organizatori ir šādas lietas pietiekoši pārdomājuši.. Tomēr vēlāk izlasīju, ka tieši tas arī esot noticis ar tiem, kas finišējuši robežās no 1h50min līdz 2h20min – esot bijis baigais bars un neesot varējuši tikt līdz finišam, bet esot bijuši spiesti apstāties jau ātrāk. Esot tur mīņājušies un protestējuši, lamājušies un prasījuši atpakaļ naudu. Organizatori atvainojušies, bet nu vairs jau neko nevar izdarīt. Tas tiešām varētu būt visai traģiski – Tu noskriet labā tempā 21 km un simts metrus pirms finiša esi spiests visu pakāst.. Njā, un šis bardaks sācies jau dažas minūtes pēc mana finiša..

Daži fakti skaitļos:
– oficiālais laiks: 1:47:29
– čipa laiks: 1:41:33 (pagaidām tikai pēc paša fiksācijas)
– pirmie 5 km: 23:58
– pirmie 10 km: 47:38
– pirmie 15 km: 1:11:55
– vieta: 5763 (pēc oficiālā laika)
– vieta manā vecuma grupā: 3425 (pēc oficiālā laika)
– reģistrējušies: 27000
– startējuši: 22653
– finišējuši: 22032 (vīrieši: 16781, sievietes: 5251)
– finišējuši manā vecuma grupā: 9524
– uzvarētāja laiks: 1:01:26

Pilnu skrējiena maršrutu, ko piefiksējis mans Garmin, iespējams aplūkot šeit!

Tālāk mūsu plānos ietilpst `La Defense` biroju rajona apmeklēšana (tur arī liela arka, kurā gan augšā nekāpjam, jo dārgi) un suvenīru iepirkšana Monmartras rajona veikaliņos. Nedaudz pastaigājam, nedaudz iepērkam suvenīrus/vīnu/sieru, nedaudz secinām, ka ar kāju kļūst sliktāk un dodamies atpakaļ uz hosteli. Esam jau iemanījušies iekļūt metro, netērējot gluži trīs biļetes uz trim personām. Tā jau tiek uzskatīta par ārkārtīgi lielu izšķērdību. Iztērēt divas biļetes – vidēji liela izšķērdība. Gadās, ka tiekam iekšā vispār bez biļešu tērēšanas, kā, piemēram, atpakaļceļā no pusmaratona, kad bija lieli cilvēku bari un visi gāzās iekšā pa visām iespējamajām vietām, ieskaitot durvis, pa kurām paredzēts iet pretējā virzienā. Ir redzēti visādi vietējie kadri, kas vienkārši pārlec pāri ieeju ierobežojošajiem šķēršļiem bez jebkādas aiztures. Mēs vēl skatāmies, vai kāds uzraugs tajā brīdī neskatās uz mūsu pusi, bet ir citi, kas turpat uzrauga (biļešu tirgotāja) deguna galā veic savas pretlikumīgās darbības. Ceļā uz hosteli, Alīna ar Lauru iegāja metro ar vienu biļeti, bet es izgāju caur pretējā virziena durvīm. Biļešu tirgotājs gan uzreiz izmetās ārā no savas būdiņas un ātri devās manā virzienā, bet es aizgāju aiz sienas un apsēdos, it kā tur jau būtu sēdējis visu laiku. Viņš pagāja man garām, it kā redzēja mani, bet laikam jau viņa došanās prom no savas kabīnes nebija nekādā sakarā ar mūsu izdarībām. Kas tur ko lai saprot! Katrā ziņā ir nolemts ar sākotnēji iegādāto biļešu 10-paku katrai personai iztikt līdz pat prom braukšanai.

 

Es ar pirkstu `La Defense` rajonā

Es ar pirkstu `La Defense` rajonā

Vakarā dodamies ciemos pie Sabīnes un Demiena ēst Demiena pagatavotos vietējos franču ēdienus. Viņiem ir mazs, mazs dzīvoklītis Monmartras centrā (laikam) kādas vecas ēkas 6. stāvā (bet reāli sanāk 7., jo viņi skaitīšanu sāk ar nulli). No ārpuses ienākam uzreiz mazmazītiņā virtuvē (2-3 kvadrātmetri), pie kuras no vienas puses pieguļ apmēram tikpat liels koridors, kur novilkt apavus, bet no otras – istaba (grīda varētu būt kādus 10 kvadrātmetrus liela, bet tā kā šī ir jumta istaba, tad gandrīz puse no istabas virzienā uz augšu tiek nošķelta ar slīpo jumtu). Uz otru pusi no koridora, liekas, bija vēl kāda telpa ar gultu, bet ne tik liela, cik šī istaba. Pa jumta logu no istabas paveras skaists skats uz Monmartru un Svētās Sirds katedrāli.

Iesākumā, gaidot īsto ēdienu, mums tiek piedāvāta cūkgaļas desa ar franču maizi un vīns. Šī desa esot tipisks franču ēdiens, tāda galīgi balta no ārpuses, liekas, ka esmu tādu vienreiz ēdis arī Rīgā. Tā kā esam gana izsalkuši (vismaz es jau nu noteikti), tad desa ātri vien tiek notiesāta un pēc neilga laika Demiens arī ir piebeidzis gatavošanu. Tiek atnests šķīvis ar četriem ēdieniem – kaut kas no cūkgaļas, Ratatouille (tāds kā sautējums), kartupeļu biezputra un galvenais ēdiens – cepta pīle. Ātri ķeros pie ēšanas un nākas atzīt pavāra izcilo prasmi. Rezultātā tieku pie otras porcijas🙂 Tālāk, gaidot saldo ēdienu, tiek servēti franču sieri ar tradicionālo franču bageti. Bet saldajā ēdienā – pienā cepta baltmaize ar cukuru vai kaut kas tamlīdzīgs, kas saucas `Pazudusī maize`. Demiens arī stāsta par to, kā jau pēc skata var atšķirt labu Camembert sieru no ne tik laba, vismaz viņa garšas izpratnē. Visbeidzot sarunās atklājas, ka ir tāds franču ēdiens kā bagete ar kausētu kazas sieru un medu, un ātri vien tiekam arī pie tā nogaršošanas. Kopumā ņemot, saēdamies kārtīgi – gan daudz, gan labas lietas. Beigās vēl Demiens nosaka, ka viņiem pēc kārtīgām maltītēm pieņemts iedzert tā saucamo `gremošanu veicinošo līdzekli` – katrā Francijas reģionā tas atšķiras, jo tiek taisīts no vietējiem produktiem, kas nu kur aug, tādiem kā āboliem, plūmēm, utt, bet alkohola koncentrācija šim konkrētajam `Kalvados` dzērienam bija 40 grādi. Tiek secināts, ka pie mums to sauc par dzērienu `uz ceļa kāju`😀

Aizvelkamies uz hosteli, kāja jūtas atmirusi, bet mums jau iepriekš bijis paredzēts pēdējā vakarā taisīt siera ēšanas un vīna dzeršanas pasākumu (nevarējām jau zināt, ka mūs tā sabaros :)). Tā kā ir jau vēls un esam pieēdušies, viss tiek patērēts mazākos apjomos kā paredzēts.

Iepriekšējā diena..

Nākamā diena..

One thought on “Piektā diena – pusmaratons un speciālās franču vakariņas

  1. Atpakaļ ziņojums: Nepatīkamas atskaņas no Parīzes pusmaratona « Rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s