Lidmašīna no Rīgas izlido plkst. 11:30. Šoreiz piekopju citu – lētāku – lidostā nokļūšanas stratēģiju. Ar auto aizvedu pārējos ceļotājus – sievu un māsu – līdz pat lidostai, bet pats aizbraucu nolikt auto kādā bezmaksas stāvvietā – pie K. Ulmaņa gatves Maximas. Tad pats ar 22. autobusu nokļūstu atpakaļ lidostā, rezultātā iztērējot tikai vienu e-talonu Ls 0.47 vērtībā. Pa starpu Maximā vēl pagūstu no bankomāta izņemt kādu naudas čupiņu, ko lidostā veiksmīgi apmainu pret eiro valūtu. Un tad jau lidojums – man apaļais 40. pārlidojums, bet, piemēram, Laurai vien pirmais..
Ierodamies Parīzē, Šarla de Golla lidostā, laicīgi – ap plkst. 14:30 pēc vietējā laika. Pirmais uzdevums – nopirkt vilciena biļeti uz pašu Parīzi, kā arī izdomāt, kā pēc tam pārvietoties Parīzes ietvaros. Esmu dzirdējis, ka ir tādas T+ biļetes priekš metro, kuras var nopirkt pakās pa 10 gabaliem un tad izmantot iekļūšanai metro. Tādas tad arī nopērkam – katrs pa vienai 10-pakai, kas maksā EUR 11.60 (ja pērk vienu biļeti, tā maksā EUR 1.60). Ar vilcienu nokļūstam Parīzē, tālāk ar 4. metro līniju aizbraucam līdz galapunktam un tālāk ar kājām dodamies atlikušo gabalu līdz viesnīcai. Ceļu it kā zinu, bet, kamēr eju visiem pa priekšu, pie Alīnas kāds jau ir piesējies un vēlas parādīt pareizāku ceļu. Tā kā Alīnai arī nav īsti precīza informācija par mūsu galamērķa patieso atrašanās vietu, tad rezultātā tiek norādīts pilnīgi cits virziens un mēs aizejam neceļos. Ar līkumu tomēr ievirzu ceļu pareizajās sliedēs, līdz beidzot veiksmīgi nokļūstam mūsu F1 viesnīcā. Tur mums tiek atgādināts par tualetes un dušas neesamību istabā (tās ir kopīgas visam stāvam) un jau pēc brīža esam savā istabā nr. 150. Tā jau viss normāli – durvīm nav atslēgas, bet ir kods, kurš jāievada, lai atvērtu durvis. Istaba gan ārkārtīgi maza, varētu būt kādi ~15 kvadrātmetri. Pie tam, kā vēlāk izrādās, no kaut kurienes vienā istabas stūrī vai nu iekļūst ūdens vai kā citādi, bet tepiķis uz grīdas ir pastāvīgi slapjš. Logs ar neveras vaļā, bet citādi viss labi.
Pēc mantu izkrāmēšanas tiek nolemts iet apskatīt netālu esošo Svētās Sirds baznīcu. Dodamies ar kājām, lai secinātu, ka tomēr baigais gabals. Tomēr pēc laiciņa tur nonākam un baznīcu apskatām. Pēc tam, nokāpjot lejā pa otru pusi, man uzreiz pienāk klāt kāds onka un saka, lai dodu pirkstu 🙂 Es, protams, dodu ar, ko ta nedos – man tādu daudz. Viņš uzliek ap pirkstu tādu kā auklu un sāk tīt kopā. Secinu, ka laikam jau beigās gribēs atkal kādu naudiņu par savu tinumu, bet nu jau vairs atkratīties nav iespējams. Tips it kā esot no Senegālas un kaut kādā vārdā, kuru vairs neatcerēšos.. Ik pa laikam savā runā piemin `zulu zulu`, tādējādi, liekas, minot vai nu savas tautas vai valodas nosaukumu. Beigās tiek secināts, ka ap roku aptītā virve esot priekš laimes 🙂 Tips saka, ka vajagot kādu naudiņu, bet ne daudz. Tā kā man monētu nav, Alīna grabina savus krājumus, iedod desmit eiro centus, vēl kādus desmit, bet tips visu laiku saka, lai kādu eiro iedod. Beigās saprot, ka nekas prātīgs laikam nebūs un liekas mierā. Bet vispār tādi tur daudz staigā – gan šie tinēji, gan vienkārši diedelnieki, gan tādi, kas it kā vāc parakstus kaut kam (piemēram, kurlmēmo atbalstam), bet tad arī tur vajag kaut ko piemest, utt.
Svētās Sirds katedrāle
Apskatām karuseli un apkārtējās ieliņas un nolemjam aiziet paēst. Vienā no ēstuvēm, pie kuras pētām ārpusē izlikto ēdienkarti, saimnieko kāda aktīva veca tantiņa, kas uzreiz izskrien ārā un sāk mūs aicināt iekšā. Neko darīt – jāiet jau ir. Apēdam pa zivju zupai un otram ēdienam, kurā man tiek pasūtīts steiks (izskatījās tāds kā pusjēls, bet saēdams bija), bet pārējiem – mīdijas, dažas no kurām, protams, es atņēmu. Saldajā – pankūkas, uzkodās – franču maize un ūdens. Vispār lieliskas vakariņas par salīdzinoši ne pārāk lielu maksu.
Pa ceļam uz māju sapērkam šo to ēdamu lielveikalā, noejam gan Moulen Rouge un pabeidzam dienu ar bilžu aplūkošanu un nelielu uzkošanu hosteļa numuriņā.
Es ar franču bageti
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 