Beidzot varam paskriet pa kalnu! To ar Alīnu izbaudījām rīta skrējienā, paskrienot augšup gar kalnu ceļu pa smuku trotuāru, sameklējot bankomātu, kurā izņēmu naudu, ko samaksāt saimniecei, un tad atpakaļ uz mitekli. Šeit citādi skrējieni nemaz nav iespējami, kā vienīgi kalnup vai lejā no kalna, jo līdzenas vietas gluži vienkārši neeksistē (un tas NAV pārspīlējums). Varbūt lejā, Šlādmingas pilsētā, ir arī kas līdzenāks, bet tur vēl neesam bijuši pētīt.
Rīta skrējiena laikā
Pēc brokastīm, kurās Alīna, kā solījusi, pagatavojusi mums visiem omleti un kuras ēdam uz balkona (tā, kurš virtuves pusē), īsi pirms plkst. 9:00 startējam šī ceļojuma pirmajā kalnu pārgājienā. Pirmajai dienai esam izvēlējušies vieglu iesildīšanās maršrutu, kurš īsti pat laikam nav kāpšana, bet tikai iešana gar kalnu upi augšup ~13 km garumā līdz tās iztekai no kalnu ezera. Nokāpjam līdz starta vietai kādu pusotru kilometru no mūsu mitekļa un dodamies kalnos!
Maršruta sākumposmā pie kalnu ūdenskrituma
Maršruts patīkams, visdažādākie segumi un iešanas vietas, ļoti smuki skati. Kāpšana nav grūta, viegli iet uz priekšu, vien bieži jāapstājas, lai nobildētu kalnus, dzīvniekus, kas ganās, vai ko citu.
Tā neko skats
Kāpiena beigu daļā beidzot sākas stāvākas takas, dažādas aizu pārejas, tiltiņi un visādi tādi labumi. Bildēšana kļūst arvien intensīvāka. Tepat jau arī reģiona augstākais ūdens kritums – 140 metrus augstais Riesachfall. Pēc nedaudz vairāk kā piecām stundām sasniegtais galamērķis ir tā vērts – kalnu ezers Riesachsee (1338 metri virs jūras līmeņa) visā savā spožumā ideālos laika apstākļos izskatās iespaidīgi.
Uz tiltiņa bildēju Alīnu
Pie ezera ieturam pusdienu pauzi, pabradājam, novērtējam blakus esošo ūdenskritumu, no kura ezers saņem savu ūdens devu, un dodamies atpakaļ. Nokāpjot nedaudz zemāk līdz vietai, līdz kurai var aizbraukt ar auto, nolemjam atpakaļ tomēr neiet, bet braukt ar autobusu. Šis lēmums tomēr dārgi izmaksā, jo izrādās, ka biļete līdz Šlādmingai vienai personai maksā sešus eiro. Nu nekas!
Riesach See
Miteklī pārliekam sabildēto datorā, lai vieta jaunām bildēm, bet vakarā nolemjam aiziet pasēdēt tuvējā bārā, kas no mūsu apmešanās vietas atrodas tikai kādu puskilometru kalnup.
Bārā forši paēdām, padzērām, paklausījāmies dzīvo mūziku, varēja arī padejot. Nedaudz atkal varēju papraktizēties vācu valodā, pieteicos par vienu no pieciem brīvprātīgajiem muzikantiem, man bija jāsit ritmā karotes. Pēc tam to pašu nācās darīt arī Alīnai, jo vajadzēja katram nodot savu instrumentu dāmām 🙂 Vispār šeit bārā pulcējās tikai vecākā gada gājuma ļaudis, nebija neviena jaunieša, skanēja vietējā šlāgermūzika, vienvārdsakot – ideāla atmosfēra. Vēl pat nenojaušam, ka tikai pēc piecām dienām mēs no šī paša restorāna tiksim iztriekti laukā..
Atpakaļ uz Šlādmingas kāpelēšanas dienu saturu
