Mans ceļš uz skriešanu basām kājām

„Pavisam drīz – 15. aprīlī – apritēs apaļi četri gadi kopš mana pirmā skrējiena (neskaitot skolas laika obligātos krosus). Jā, 2008. gada pavasarī kaut kur nejauši padzirdēju, ka eksistē tāds Rīgas maratons (to, ka Nordea, laidu gar ausi) un tā ietvaros pastāv tāds minimaratons 5.36 km garumā. Nodomāju – hmm, varbūt būtu interesanti pamēģināt! Distance gan, protams, likās nenormāli liela – savu mūžu nebiju noskrējis vairāk par trim kilometriem, kas vienu vienīgu reizi bija jāpieveic kādā skolas krosā un nāca ar milzu grūtībām. Tāpēc, uzzinājis par šo pasākumu, uzreiz nolēmu sākt tam pagatavoties, lai tādu attālumu būtu spējīgs pievārēt.

Jau pašā pirmajā skrējienā noskrēju 4.8 km un tas mani ļoti pārsteidza. Kā tad tā – skolā taču skriešana bija bijušas vienas vienīgas mocības, bet nu uzreiz jau teju visu vajadzīgo esmu pieveicis! Jāatzīst, ka vēl joprojām nespēju to līdz galam izskaidrot.. Pirmos divus skrējienus aizvadīju ar kaut kādām mājās atrastām kedām, bet jau uz savu trešo treniņu biju iegādājies speciālus apavus tieši skriešanai (tā vajagot darīt, man mācīja kāds vairāk pieredzējis skrējējs, citādi es sabeigšot savas kājas). Pirmais skrējiens šajos apavos pagāja tīri labi, bet pēc otrā skrējiena nākamajā dienā konstatēju, ka esmu savainojis potīti.. Nevarēju uz tās īsti uzkāpt, bet vēl pēc dienas vispār nevarēju paiet, uz darbu tā arī neaizgāju. Laikam biju kaut ko par strauju izdarījis savā skrējienā, toreiz nodomāju.

Līdz Rīgas maratonam kopumā paguvu aizvadīt deviņus treniņu skrējienus, un tas man deva iespēju godam aizvadīt šo minimaratonu. Bija jau grūti, jo centos skriet ātri, uz beigām vairs nebija spēka, bet kas tie bija par svētkiem! Pirmās sacensības tomēr un tā. Pēc šī pasākuma vēl turpināju nedaudz paskraidīt, bet entuziasms kaut kā noplaka un visas vasaras laikā paskrēju tikai dažas reizes. Pēc tam saņēmos atkal tikai nedēļu pirms Valmieras maratona, kurā arī noskrēju satelītskrējienu. Tad atkal visa ziema bez skriešanas.

Kaut cik regulāri sāku skriet tikai 2009. gada marta beigās, kad atkal ar joni sāka nākt virsū Nordea pasākums. Pēc kārtējā minimaratona veikšanas nolēmu iet uz visu banku un rudenī Valmierā noskriet savu pirmo pusmaratonu. Atceros, kas tas bija par lēmumu – nebija ne jausmas, vai to spēšu, vai to vispār vajadzētu darīt, kā pareizi trenēties utt. Jūlijā piereģistrējos VSK Noskrien klubā, un tad jau kļuvu nedaudz mierīgāks, secinot, ka Latvijā arī citi cilvēki skrien un ir vai ir bijuši līdzīgās situācijās kā es tagad.

Gatavojoties Valmierā, visu vasaru mēģināju skriet regulāri, man tobrīd pat likās, ka skrienu ļoti daudz, bet īstenībā tās bija ne vairāk kā trīs reizes nedēļā, reizēm arī tikai 1-2 reizes. Pusmaratonu pieveicu, turklāt neslikti, bija milzu prieks pašam par to, iepatikās un nolēmu, ka skriešana tiešām ir man domāta. Nolēmu neatslābt kā iepriekšējā gadā, bet turpināt trenēties. Rudenī atradu vēl pāris mačus, kur piedalīties – LSC šosejas skrējienos Mežaparkā. Tajos pirmoreiz satiku klātienē dažus no VSK Noskrien biedriem, sapazināmies, kopā noskrējām, parunājāmies par skriešanu un līdz ar to jau var teikt, ka skriešana bija pietiekami dziļi manī iesakņojusies, lai to vairs neizravētu. Pieteicos saviem nākamajiem diviem pusmaratoniem, kas deva man papildus motivāciju turpināt skriet arī rudenī un ziemā, jo Cīrihes pusmaratona starts bija paredzēts 2010. gada 1. janvāra rītā, plkst. 00:10, bet Parīzes pusmaratons – marta sākumā. Ideāls grafiks, kas spiestu mani skriet nepārtraukti.

Pa ceļam uz savu pirmo pusmaratonu biju skriešanas neprātā ievilcis arī savu māsu, kurai speciālos skriešanas apavus uzdāvināju dzimšanas dienā uzreiz pēc Nordea Rīgas maratona, un sievu, kura savu pirmo skrējienu izskrēja tieši nedēļu pirms Valmieras maratona un uzreiz pēc tam piedalījās arī pašā Valmieras maratonā, skrienot satelītskrējienu.

Pēc Valmieras maratona sāku lēnām palielināt savu skriešanas apjomu, pievienojot ceturto skrējienu nedēļā un reizēm arī piekto. Vēlāk dažās nedēļas saskrēju pat sešas reizes. Tā nu pamazām biju ticis līdz līmenim, kad 2010. gada februāra beigās vienā nedēļā noskrēju apaļus 80 kilometrus, vienlaikus iedzīvojoties dīvainās sajūtās ceļgala aizmugurē. Sākumā likās, ka ir vienkāršs piekusums, reizēm kāja tā kā saļima, kad uz to lika soli, likās, ka kaut kas slēdzas laukā. Vēlāk parādījās arī sāpīga sajūta pacelē. Parīzes pusmaratons bija apdraudēts!

Vērsos pie palīdzības VSK Noskrien, saņemot daudz dažādus padomus, kā atkal tikt uz pekām (veselām) – palietot glikozamīnu, dzert sāļu šķīdumus, ēst magnija preparātus, nomainīt vecos apavus pret jauniem, aiziet pie ārsta. Jāteic, ka skolnieks biju paklausīgs un izpildīju pilnīgi visus ieteikumus!🙂 Biju pie sporta ārsta, kurš ieteica man divas lietas – aiziet uztaisīt ceļgala ultrasonogrāfiju, kā arī iegādāties speciālās apavos liekamās pēdiņas. Arī viņam paklausīju abējādi. Ultrasonogrāfijā tika konstatēts – paceles cīpslas iekaisums. Ārsts rezultātā ieteica man kādu laiku atturēties no skriešanas un regulāri saldēt iekaisušo vietu ar ledu. Visu pildīju. Biju arī pie pēdiņu speciālistes, nomērīju savu pēdu spiedienus uz virsmu, tiku pie pēdiņām, kuras tagad jāvalkā iekšā apavos – gan skriešanas, gan parastajos ikdienas – principā visu mūžu.. Nebiju pārlieku priecīgs, jāatzīst, bet – kas jādara, jādara. Kādu laiku praktiski neskrēju vai skrēju ļoti, ļoti maz. Pēc Parīzes pusmaratona (to spēju pieveikt, bet pēc tam gan vairs pastaigāt gandrīz nevarēju, pacele sāpēja ik uz soļa kā traka) nomainīju apavus uz jaunāku tās pašas firmas modeli. Kaut kādā brīdī man pat likās, ka paliek labāk, sāp arvien mazāk, bet varbūt tā arī bija tikai pašsuģestija. Lai vai kā, paceli vēl labu laiciņu tā kā nedaudz jutu, līdz galam jau tā kārtībā nebija.

Šajā laika posmā vientulīgajos brīžos, turot pie kājas ledu un garlaikojoties, sāku prātuļot, kā tas var būt, ka šitādas mocības jācieš parastam amatierim, kas tikai nedaudz grib paskraidīt. Zināju, ka citi skrējēji vēl regulāri špricē kortizonu, lai tiktu vaļā no sāpēm. Man kaut kā likās, ka tas nav normāli. Vai tiešām mūsdienu cilvēks ir tik ļoti degradējies, ka bez sāpēm vairs praktiski nevar paskriet? Neba nu es vienīgais tik nīkulīgs – visapkārt visi sūdzas par dažādām vainām, raksta forumos, meklē palīdzību, veido rindas pie ārstiem.. Vai tiešām mana vecuma puisim, kas vēl nav pat ne tuvu sasniedzis 30 gadu slieksni, būtu norma ik dienu injicēt sev kortizonu un visu atlikušo mūžu staigāt ar speciāliem pēdu ieliktņiem, lai tikai varētu nedaudz paskriet?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem tīmeklī, es nonācu līdz izšķirošajiem atslēgas vārdiem, kas mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem – barefoot running. Izrādās, pasaulē eksistē skrējēji, kas skrien basām kājām, bez nekādiem apaviem, bez nekādiem pēdu ieliktņiem, speciālajām zolītēm. Pirmā reakcija man laikam bija – kāds gan neprāts! Skrienot taču kājām iznāk tāds trieciens! Katram zināms, ka ik uz soļa mūsu kājas skriešanas laikā saņem triecienu, kas līdzvērtīgs apmēram 3-4 mūsu ķermeņa svariem.. Tas taču basai kājai nav izturams, tur taču vajag milzīgu amortizāciju, ko var piedāvāt tikai speciāls polsterēts skriešanas apavs! Bet pag, izskatās, ka šie baskāju skrējēji izdzīvo bez traumām.. Nē, ne tikai izdzīvo, bet par skrien milzu distances, turklāt daudzi arī ļoti ātri.. Kaut kas te neiet kopā..

Turpinot lasīt tālāk, pētīt, iedziļināties baskāju skriešanas zinātnē, pamazāk sāku visu saprast. Izrādās, ka skriet var dažādi, ir dažādas skriešanas tehnikas, dažādi veidi, kā piezemēties, dažādi soļi. Izrādās, ka cilvēka pēda nemaz nav tik vārgs veidojums, kuru nepārtraukti nepieciešams pabalstīt ar apavā iestrādāto pēdas velves atbalstu. Izrādās, ka uz pēdām atrodas milzums receptoru, kurus nemaz nevajag nobloķēt apavā ar cietu zoli, bet kurus labāk izmantot mūsu labā, liekot tiem sajust zemi un sūtīt signālus uz smadzenēm. Izrādās, ka tik daudz lietas, kas man līdz šim bija likušās patiesas par skriešanas apaviem, īstenībā ir pilnīgas muļķības!

Jāsaka, ka visas šīs atziņas neatnāca pie manis uzreiz, bet gan ilgākā laika periodā vairāku mēnešu laikā (un ir jaunas lietas, kuras uzzinu vai tā līdz galam izprotu vēl joprojām). 2010. gada pavasarī nolēmu sākt ar to, ka vienu reizi nedēļā integrēt savā skriešanas plānā īsu paskrējienu basām kājām pa meža taku. Pirmo šādu skrējienu 1.65 km garumā veicu 9. maijā un kopš šī brīža mēģināju ko līdzīgu darīt ik nedēļu. Atceros, ka pirmajā reizē man likās savādi, ka sanāk skriet it kā gandrīz vai uz pirkstgaliem, nevis normāli uz papēža, kā man bija mācīts iepriekš. Mēģināju piezemēties ar papēdi pa priekšu, bet tā bija daudz grūtāk izvairīties no čiekuriem un likās, ka arī sāpīgāk. Domāju – nez, vai tas nekas, ka neskrienu pareizi; cerams, lielu ļaunumu tā sev nenodarīšu, jo pārējos skrējienus jau skrienu apavos un tad jau piezemēšanās dabiski notiek uz papēža. Tikai vēlāk uzzināju, ka piezemēšanās uz papēža (ko apavs neapšaubāmi veicina) patiesībā ir viens no lielākajiem ļaunumiem, ko varu sev nodarīt..

Jāpiebilst, ka mana primārā motivācija šajā brīdī bija tikt vaļā no traumām un panākt veidu, kā skriet bez sāpēm. Rēķinājos ar to, ka ātrums man līdz ar to zudīs, basām kājām jau tik ātri nepaskriešu kā apavos, bet ātrums nebija prioritāte. Taču vēlāk atklāju, ka basā skriešana patiesībā palielina arī ātrumu, jo tiek nostiprināta visa pēdas muskulatūra, saites, kā arī pats galvenais – izkopts pareizs skriešanas stils, kas no biomehānikas viedokļa ir visekonomiskākais, tas ir, tiek skriets, zaudējot ļoti maz enerģijas uz blakus lietām, kas nedod nekādu labumu uz priekšu vērstajai kustībai.

Vasarai ejot, palēnām pagarināju savus basos skrējienus. 1.65 km, 2 km, 2.3 km, 3.1 km, 4.4 km, noskrēju arī Majoru bruņurupuča skrējienu basām. Pa šo laiku biju uzzinājis, ka skriet basām kājām, protams, ir vislabāk, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Tradicionālie skriešanas apavi patiesībā nodara mums milzu kaitējumu, gan izmainot mūsu skriešanas tehniku uz tādu, kas ir ļoti traumatiska, gan arī paši par sevi iegrožojot un bojājot mūsu pēdas. Kādā brīdī man bija vēl licies, ka es tagad iemācīšos pareizo skriešanas tehniku, skrienot basām kājām, un tad jau varēšu šajā tehnikā skriet arī apavos. Izrādās – nekā! Ja pie tehnikas vēl varētu piedomāt un skriet daudzmaz pareizi, tad nekādi nevarētu izvairīties no ļaunuma, ko apavs nodara pats par sevi. Pēdas velve, ko apavs atbalsta no apakšas, tiek degradēta, pēdas muskuļi, kurus apavs neļauj nodarbināt, tiek novājināti, pirksti, ko apavs saspiež kopā, tiek deformēti, utt. Uzzināju, ka eksistē tādi minimālie apavi, kas paši par sevi nenodara šo ļaunumu pēdai, tas ir, netraucē pēdas dabīgai funkcionalitātei. Kad nevaram skriet basām dēļ apkārtējās vides nelabvēlīgās iedarbības (piemēram, pārāk auksts, karsts vai ass segums), tad varam skriet šādā minimālā apavā. 2010. gada rudenī pieņēmu lēmumu sākt pakāpenisku pāreju prom no tradicionālajiem skriešanas apaviem un turpmāk visus savus skriešanas treniņus aizvadīt tikai basām kājām vai minimālajos apavos.

Jāpiebilst, ka nu jau traumas vairs nebija vienīgais iemesls, kāpēc skriet basām. Tā sajūta, kad Tu ar pilnu pēdu sajūti zemi zem sevis – meža taku, skujas, dubļus, asfaltu, ūdeni, zāli, smiltis, sīki akmentiņi – ir neaprakstāma! Tas ir plain fun! Ja to jūt skrējiena laikā ik uz soļa, tas ir vienkārši fantastiski! Skriet basām kājām ir vienkārši bauda, to nevar aizstāt ne ar kādu skrējienu apavos, pat ne minimālajos, pat ne tad, ja nebūtu citu faktoru par labu baspēdošanai Šī saikne ar dabu, nepastarpināta enerģijas uzņemšana no tās – tas ir ļoti izšķirošs faktors!

2011. gada janvārī tiku pie saviem pirmajiem minimālajiem apaviem – Vibram FiveFingers. Februārī pats no Depo veikalā iepirktiem materiāliem uzmeistaroju sev citus minimālos apavus – huarache tipa sandales, kas sastāv vien no gumijas zoles, kas ar striķiem piesieta pie pēdas. Otru šādu sandaļu pāri uzmeistaroju aprīlī no jau izturīgāka Vibram gumijas materiāla. 2011. gada Nordea Rīgas maratons bija mans pēdējais skrējiens polsterētajos tradicionālajos skriešanas apavos, un esmu dziļi pārliecināts, ka pie tiem vairs nekad neatgriezīšos. Dažas sacensības pēc tam vēl gan esmu aizvadījis krosa apavos, bet par tiem ir cits stāsts – tie nav amortizēti, tiem nav pēdas velves atbalsta, tā kā vienīgais to sliktums ir šaurais purngals, kā rezultātā esmu bijis spiests atvadīties no dažiem kāju nagiem. Ceru drīzumā tikt arī pie kāda minimālo krosa apavu pāra, lai varētu pilnībā atteikties arī no saviem līdzšinējiem krosa apaviem.

Jā, vēl jāpiebilst, ka pie minimālajiem apaviem nav nemaz tik viegli tikt, jo Latvijā tos vispār nav iespējams nopirkt. Pasaulē (it īpaši ASV) baskāju un minimālistu skriešana ir kļuvusi jau gana populāra, bet līdz Latvijai tā vēl nav tikusi. Tāpēc manos plānos ietilpst arī šīs lietas popularizēšana Latvijā, ar ko jau daļēji esmu sācis nodarboties.

Valmieras maratona trasē

Valmieras maratona trasē

2011. gada rudenī Valmierā noskrēju savu pirmo maratonu un paveicu to paša darinātajās huarache sandalēs. Kaut kā sanāca tajā visā skriešanas lietā iesaistīt ar savu tēti – pirms Valmieras maratona viņš man teica, ka nākamgad Valmierā noskriešot satelīta distanci, ja es noskriešu līdz galam šo maratonu. Tā kā noskrēju, tad viņš rudenī arī sāka skriet.

Nupat Romā pieveicu jau otro maratonu, noskrienot to jau ar laiku 3:33 – par vairāk kā 17 minūtēm labāk kā Valmierā.

Pēc finiša Romas maratonā

Pēc finiša Romas maratonā

Romā skrēju Vibramos. Pēc pārejas uz minimālajiem apaviem – visa 2011. gada laikā – piedalījos arī daudz citās sacensībās un pilnīgi visās distancēs krita arī mani personīgie rekordi. Šogad progress būtu jāturpina. Basām kājām pagaidām esmu noskrējis tikai divas sacīkstes – 10. un 11. gada Majoru bruņurupučus – bet jūtu, ka drīz tas mainīsies.

Tā nu līdz šim esmu noskrējis 13 pusmaratonus (no tiem 4 minimālajos apavos) un 2 maratonus. Bet pie maratoniem es apstāties arī negrasos, manas mērķa distances ir garākas.

Nobeigumā vēl varu tikai piebilst, ka, kopš esmu sev atklājis baso skriešanu (jeb baspēdošanu, kā es to saucu, apvienojot gan skriešanu, gan pārvietošanos ikdienā), neesmu iedzīvojies vēl nevienā ar skriešanu saistītā traumā. Tā nevar būt tikai sagadīšanās, jo savus skriešanas apjomus, intensitāti un kilometrāžu kopš pagājušā gada esmu palielinājis ļoti daudz. Jau esmu ticis līdz skriešanai katru dienu, darba dienās pat divreiz dienā, kā arī līdz 160 km nedēļā un 530 km mēnesī. Negribu gan izaicināt likteni, sakot, ka bez traumām dzīvošu vienmēr arī turpmāk, jo jebkurā gadījumā var pārāk strauji palielināt kilometrāžu, ātrumu vai vēl ko citu un iedzīvoties traumā. Vienmēr pats sev atgādinu – baskāju skriešana mums tikai piedāvā iespēju skriet bez bēdu un bez traumām, nevis to garantē.

Skrieniet pa baso!

OreMan, 9.04.2012.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s