Septītā un astotā diena – 21. un 22. maijs

Brokastīs, šķiet, pasūtu ceturto jeb pēdējo variāciju Hangzhou brokastīm, bet dabūnu apmēram tādu pašu rīsu putrzupu, kā otrajā rītā. Tiesa, šķiet, ka tajā iekšā ir jauna veida elementi – gaļa un vēl kaut kas nenosakāmas izcelsmes –, kādi iepriekš nebija, tāpēc varbūt tas arī skaitās kas cits.

Pēc brokastīm lielā mantu pakošana pa somām. Konferencē esmu dabūjis klāt savām mantām jaunu datorsomu, bet ar to nav lielu problēmu, jo šurpceļā mana reģistrētās bagāžas soma bija tāda pustukša. Visam vietas pietiek. Neesmu apēdis ne pusi no no mājas līdzi paņemtā ēdiena.. Turklāt vakar vakarā, pārradies mājās, konstatēju, ka aizvakar pirktās Jamei ogas sākušas pārklāties ar baltiem pelējuma plankumiem. Nācās tās strauji nolietot, dažas vēl atstājot šodienai, bet līdz ar to vēl jo mazāk sanāca apēst no līdzi paņemtās pārtikas. Nekas pārtika būs izceļojusies pa pasauli un tiks apēsta bagātinātāka 😊

IMG_8737

Daudz Jamei ogu

Pēc plkst. 11:00 esmu gatavs doties ceļā. Izrakstos no viesnīcas un palūdzu reģistratūrā izsaukt man taksometru uz.. lidostu? Ne gluži! Mans reiss uz Honkongu ir tikai 19:20, tāpēc nebiju sapratis, ko vēl visu šo dienu sadarīt, kad izrakstīšos no viesnīcas un būšu ar lielo somu. Tāpēc Sāra vakar piedāvāja man apskatīt vēl vienu daļu no pilsētas – viņas universitātes kampusu, kurā viņa mitinās. Tātad braucu uz turieni. Viņa man uzrakstījusi uz lapiņas precīzu adresi, ko iedot šoferim – kampusu, bibliotēkas ēku tajā un ieejas durvis. Pietiekami precīzi, lai nevajadzētu rasties nekādām problēmām. Viesnīcas darbinieks izsauc man taksi, un nekādas problēmas arī nerodas.

Satiekamies ar Sāru (kas, starp citu, ir viņas pieņemtais rietumu vārds, īstajā vārdā viņa izklausās daudz ķīniskāk), pastaigājam pa Zhejiang universitātes kampusa teritoriju, padzeram tēju. Ja man jau tās iepriekšējās universitātes kampuss bija šķitis milzīgs, tad šis ir krietni vien lielāks, tas laikam esot lielākais šajā pilsētā. Tā iekšpusē ir gan milzums dažādu fakultāšu un iestāžu ēku, gan atpūtas vietu, piemēram, dikti smuks dīķis ar milzumu daudzumu gārņu, kas mitinās speciāli ierīkotā mitrājā, bet citā dīķa vietā ierīkots norobežojums, kur universitātes uztur melnos gulbjus.

IMG_8791

Visi tie baltie plankumi mitrājā ir gārņi

Laiks līdz manas ciemošanās beigām Hangzhou paiet ļoti ātri. Sāra izsauc man taksi un šķiroties uzdāvina par piemiņu Zhejiang universitātes suvenīra piespraudi. Pirms tam esmu no bankomāta izņēmis papildus 100 juaņus, jo ar pāri palikušo naudu man nepietiktu, ko samaksāt taksometram, tā es apsveru, rēķinot, ka turpceļš no lidostas uz viesnīcu man izmaksāja 147 juaņus, bet tagad atrodos kampusā, kas ir tālāk no lidostas nekā mana viesnīca. Šis taksis liekas tāds smalkāks par tiem, ar kuriem esmu braucis iepriekš – aizmugurē vairāk vietas kājām un tiek nodrošināts bezmaksas ūdens un laikam arī elektronikas uzlādes iespējas. Taču Sāra saka, ka tas maksāšot tikpat, cik parastais taksis, ja ne pat lētāk.

Pa ceļam uz lidostu vēroju apkārtni – nenormāli daudz debesskrāpju veida dzīvojamās mājas, kur izmitināt visus tos miljonu miljonus šīs pilsētas iedzīvotāju. Debesskrāpji ceļas viens pie otra. Braucam cauri arī vairākiem rajoniem, kur intensīvi tiek slieti augšā jauni debesskrāpji – vienlaikus katrā šosejas pusē top desmitiem jaunu ēku, rosās desmitiem lielu ceļamkrānu, sirreāls skats. Pēc nobrauktiem ~40 kilometriem ierodoties ar taksometru lidostā, velku jau laukā maku, lai atvadītos no tikko izņemtā simtnieka un pārējās makā esošās naudiņas, taču īpatnējā kārtā taksists man vispār neprasa neko maksāt, tikai pamāj ar roku ieejas virzienā, lai dodos turp. Kaut kas savāds – varbūt lietotne, caur kuru Sāra izsaukusi taksi, noskaitījusi summu no viņas konta? Vēlāk sazinos ar viņu, un patiesi – viņa kļūdas pēc tajā lietotnē izvēlējusies neskaidras naudas apmaksas veidu, jo pirmo reizi mēģinājusi izsaukt taksometru kādam citam. Nu nekas, gan jau to naudiņu man kaut kā izdosies viņai pārskaitīt.

IMG_8822

Es ar Sāru (no kreisās)

Lidostā ātri vien tieku līdz bagāžas nodošanas punktam, bet pēc tam jāiet cauri vairāku līmeņu pārbaudēm. Pirmā pārbaude vispār jau tiek veikta, ieejot pašā lidostas ēkā – kāds darbinieks ar rokas skeneri kaut ko pārbauda katram ienākošajam cilvēkam. Pēc tam jāiet caur pirmā līmeņa imigrācijas zonu, kur uzliek zīmogu iekāpšanas kartei, pēc tam caur otra līmeņa imigrācijas kontroli, kur jānodod atpakaļ iebraucot saņemtā iebraukšanas atļauja un papildus tiek pārbaudīts iebraukšanas kartes zīmogs, un tad, protams, vēl jāiziet standarta lidostas drošības kontrole. Galu galā esmu pie izbraukšanas vārtiem, un man pat vēl ir stunda laika līdz iekāpšanai lidmašīnā. Nu jā, un tad jau būs vēl arī vārtu kontrole..

Šonedēļ laikam nāksies iztikt ar tikai vienu gavēni, jo nekādi pēdējās dienās nav bijusi iespēja atrast vismaz 24 stundu logu, kad kāds man nedotu ēdienu pa brīvu 😊 Arī turpmākā diennakts neko tādu nesola. Reisā uz Hongkongu atkal labi paēdu, sēdēdams gan pie loga, gan viens pats savā divus beņķus garajā rindā. Bet vispār lidmašīna ir paliela – katrā rindā ir 2+4+2 vietas (četras vidū).

Nākamais reiss uz Helsinkiem startē patiesībā jau nākamajā dienā – 22. maijā, plkst. 00:25. Bet nedomāju, ka tam un vēl pēdējam reisam uz Rīgu nepieciešams veltīt atsevišķas dienas ierakstu. Pie pašiem pēdējiem vārtiem, iekāpjot lidmašīnā uz Rīgu, sanāk iekšēji smiekli, ka beidzot arī man kāds (vārtu kontroliere) pajautā to, ko esmu tik neskaitāmi daudz reizes šajā ceļojumā jautājis citiem – Do you speak English? Tas sakarā ar to, ka man atvēlēta vieta pie avārijas izejas.

Nobeigumā jāsaka, ka pasākumam gluži kā tam līdzīgiem bijusi tikai viena vaina, tā pati, ko mēdz piedēvēt izciliem ēdieniem – mazuma piegarša. Žēl, ka tas tik ātri beidzās. Vai es vēl kādreiz aizbraukšu uz Ķīnu? Kas to lai zina, gan jau, ka jā? Vai tieši uz Hangzhou? Stipri šaubos. Ne tāpēc, ka negribētu, bet pats pēc savas iniciatīvas jau cilvēks parasti izvēlas doties apskatīt jaunas vietas. Ja nu vienīgi apstākļu spiests.. Ja nu vienīgi atkal kāda konference..

IMG_20180515_175931

Nobeiguma atziņa lidmašīnā, kura kursē starp Rīgu un Helsinkiem (novērota abos virzienos)

Un tomēr vēl viena lieta – tik labi ir dzīvot bez telefona un sociālajiem tīkliem! Es jau iepriekš biju gribējis to pamēģināt, piemēram, uz nedēļu, bet nebija vēl sanācis saņemties, tāpēc apstākļi mani nostādīja šādā pozīcijā spiestā kārtā. Pēdējās dienās vairs pat ne mirkli neiedomājos, ka kādā no maniem pārgājieniem vai citām iziešanām no viesnīcas varbūt vajadzētu stiept līdzi arī telefonu. Kad biju viesnīcā, nebija jādomā par Twitter, FaceBook, Instagram aplūkošanu, jo vienkārši nebija tādas iespējas. Tas tomēr ietaupa tik milzum daudz laika. Bet svarīgāk – rada brīvības sajūtu. Vai es palaidu garām kaut ko svarīgu no savas dzīves? Stipri šaubos. Vai es turpināšu dzīvot bez telefona? Arī droši vien ne gluži tā. Taču laika patēriņu ar to un tīkliem gan krasi samazināšu. Izrādās – no tā nemirst!

Atpakaļ uz dienu izvēli..

 

Advertisements