Devītā diena – slepkavu tests un Sanda pārspēšanas mēģinājums

Šodien ir tā diena, kad rīta skrējienā atklājām vīģes koku. Paēdu, paņēmu uz māju. Rīt atklāsim vēl daudz citus vīģu kokus, jo vairs neskriesim tikai pa šosejas malu vien. Šodien gribējās gar Pakistānas ielas malu aizskriet līdz lielajai Marsala-Trapani šosejai, lai palūkotos, vai tur nav kādas pazīmes autobusa pieturai. Biju mēģinājis kaut ko pētīt internetā, biju pat atradis lapu itāļu valodā, kur uzskaitīti Marsalā kursējošie autobusi, bet liela skaidrība par maršrutiem un pieturvietu pozīcijām netika rasta. Diemžēl šādu skaidrību neizdevās rast arī šodienas rīta skrējienā. Tā vietā toties atradu hurmas koku un sagrābu vienu zaļu hurmu, ko pēc tam ēdu vairākas dienas. Vēl tagad mutē varu atsaukt šīs negatavās hurmas garšu.

Dzīvoklī paēdam brokastis un nolemjam doties šodien vairāk apskatīt Marsalas centru. Tā kā par autobusiem nav nekādas skaidrības, bet Alīna ir kategoriski atteikusies ceļu gar šoseju jelkad vairs mērot kājām, tad ejam ar domu atkal kādu nostopēt. Pēc laiciņa tas tiešām izdodas, un pie mums piestāj auto ar Džesiku, kura salīdzinoši ļoti labi runā angliski. Viņa vēl drošības pēc mums pajautā, vai var mums uzticēties, vai gadījumā neesam slepkavas, un, saņemot uz šo jautājumu noliedzošu atbildi, tiekam aizvesti līdz Marsalai. Sākumā viņa gan saka, ka pavedīšot tikai kādu gabaliņu, jo viņa tepat kaut kur netālu dzīvo (laikam kādā no Via Trieste privātmājām), bet tad tomēr sazinās pa tālruni ar savu vīru un saka, ka aizkavēsies, jo divus no Latvijas vajag aizvest uz centru. Lai gan viņa dzīvo ļoti netālu no mūsu ielas, tomēr, kā jau visi, arī viņa neko par tādu Pakistānas ielu nav dzirdējusi. Jāsāk domāt, ka tāda iela patiesi neeksistē, ja reiz neviens vietējais par to nezin un tā neparādījās arī auto navigācijā. Savādi vienīgi, ka tā figurē Google kartē.

Valmieras maratons 2010 satiek vīģu koku 2016

Valmieras maratons 2010 satiek vīģu koku 2016

Pa ceļam ar Džesiku šo, to parunājam. Viņa saka, ka te praktiski neviens nerunā angliski tāpēc, ka tūristi uz Sicīliju tā intensīvāk sāka braukt tikai pirms 5-6 gadiem, tāpēc nevienam nav bijusi nekāda vajadzība pēc angļu valodas. Īsti gan nesaprotu, kāpēc tūristu plūsma sākusies tik nesen. Kas tad notika pirms tam? Tā kā mitināmies kaut kādā mistiskā viesnīcā mistiskā ielā, par kuras eksistenci, man tāds iespaids radās, Džesika mums līdz galam nenoticēja, tad viņa mums iedod arī savu tālruņa numuru un saka, ka, ja nu mums ir kādas problēmas vai nav, kur palikt pa nakti, vai tamlīdzīgi, tad var palikt arī pie viņiem. Nu jā, visai loģiski, jo mēs taču uzreiz pateicām, ka neesam slepkavas.

Alīna čāpo gar mistisko Pakistānas ielu

Alīna čāpo gar mistisko Pakistānas ielu

Centrā tiekam izlaisti pie tās pašas autoostas, kur vakar. Te uzreiz apskatāmies, cikos atiet pēdējais autobuss nr. 3, jo tā itāļu tīmekļa vietne man radījusi nojausmu, ka tas varētu būt tas buss, par kuru mūsu viesnīcas saimnieks teica, ka tas kursējot pa Pakistānas ielu tieši gar mūsu mājām. Izrādās, ka viss pareizi, informācija uz lapeles pie autoostas sakrīt ar informāciju no vietnes – pēdējais buss atiet plkst. 16:45. To nu gan negribam nokavēt, jo atpakaļ stopēt uz neviena apziņā neeksistējošu ielu neprotam, bet kājām iet.. Nu jā, atkal vecā problēma ar Alīnu.

Alīna vienlaicīgi gan strūklakā, gab Marsalas centrā

Alīna vienlaicīgi gan strūklakā, gan Marsalas centrā

Pārāk daudz laika tāpēc mums Marsalas izpētei nebūs, bet pāris stundas ir, tāpēc varam aizstaigāt līdz tepat blakus esošajam vēsturiskajam centram (tajā jau vakar vakariņojām), kā arī pēcāk atrast ostu un paieties gar krastmalu. Neko daudz arī darīt negribas, jo ļoti karsts. Jau laicīgi dodamies atpakaļ uz autoostu, lai nenokavētu pēdējo busu. Izrādās, ka visas dienas laikā kursē tikai četri busi nr. 3 (bet, protams, ne svētdienās).

 

Arheoloģijas muzeju man aiz muguras skatīsim rīt, šoreiz tikai pastaigājam gar krastu

Arheoloģijas muzeju man aiz muguras skatīsim rīt, šoreiz tikai pastaigājam gar krastu

Sēžam pie autoostas uz soliņa, gaidām busu, kad pēkšņi pie mums pienāk kāds vīrs un kaut ko nesaprotamu prasa. Alīna saka, ka nē, mums neinteresē doties uz vīra minēto vietu – izrādās, vīrs minējis kādu cita busa galamērķi, kādu iepriekš nebiju piefiksējis. Vēl pēc brīža kāds cits vīrs mums prasa, vai gaidām 3. autobusu. Jā, to tiešām gaidām, prasu, vai tas iet pa Pakistānas ielu, šoferis, protams, skatās manī tukšām acīm. Tad nosaucu to lielāko ielu, no kuras busam it kā vajadzētu nogriezties uz Pakistānas ielu – Castrada Fontanelle. Jā, pa to tiešām kursējot. Vīrs prasa, vai dodamies uz kaut kādu viesnīcu (vairs neatceros nosaukumu, bet tāda tajā ielā tiešām bija), sakām, ka nē, ka uz citu. Rādu šoferim kartē savā tālrunī, kur no Castrada Fontanelle puses sākas Pakistānas iela, vīrs saka, ka jā, jā, viss skaidrs, bet man neizskatās, ka viņš ir sapratis, ka gribu no viņa saprast, vai viņš pa to ielu brauks. Jebkurā gadījumā kāpjam vien iekšā un dodamies. Fontanelles ielā vīrs man rāda iepriekš minēto viesnīcu, vai tā nav mūsu, saku, ka nē, lai brauc vien tālāk. Pēc brīža viņš atkal prasa – varbūt te mani jāizlaiž. Saku, ka nē, vēl kāds gabaliņš ir. Vīrs izskatās krietni vairāk nervozs par to, kur man jāizkāpj nekā es pats🙂 Beidzot esam sasnieguši krustojumu ar Pakistānas ielu, un nu varu vīram pastāstīt, ka šī nu ir tā mistiskā iela. Vīrs vien nogroza galvu. Yee, vismaz esmu kaut ko jaunu iemācījis autobusa šoferim par viņa paša ikdienas marštrutu..

Ja kāds kādu satikt gājis, ejot cauri palmām..

Ja kāds kādu satikt gājis, ejot cauri palmām..

Mājās nedaudz uzkožam un nolemjam vēlreiz pastaigāt pa tuvējo apkārtni, varbūt pat aizejot uz slaveno restorānu Lumie, uz kuru norāžu zīmes saliktas visās malās, no visām pusēm, pat sākot no Marsalas centra. Tam gan jābūt nozīmīgam iestādījumam. Vispirms aizejam līdz Pakistānas ielas sākumam, kur vakar, nākot pa nakti mājās, mums uzbruka divi suņi, kas tomēr tikai nedaudz panācās līdzi un parēja, bet tā īsti pat miesā neiekodās. Šeit atrodas kāds bārs, kurā ieejam aplūkot uzkodu piedāvājumu. Bāra saimnieks īpaši šim notikumam par godu – viņa bārā ienākuši kādi cilvēki – pat ieslēdz gaismu. Laikam jau tūristi vai vispār apmeklētāji te nav bieži viesi, tāpēc arī piedāvājums nav nekāds īpašais. Dodamies tālāk uz blakus esošo veikaliņu nopirkt sieru un tad sekojam zīmēm uz Lumie.

Zīmes ved mūs arvien augstāk kalnā, jāiet pat nedaudz ar līkumiem, atceroties kalnu serpentīnus tajos vecajos, labajos laikos, kad mēs vēl pa Sicīliju pārvietojāmies ar auto. Beigu beigās esam klāt – Lumie tiešām izskatās iespaidīgi, izvietots pašā kalna galā un pavērdams skatu uz lejā esošo Pakistānas ielu un pārējo Marsalas piepilsētas ainavu. Nolemjam te ieturēties. Restorāns glauns, tāpēc, protams, arī padārgs. Ārpusē pie tā aug granātābolu koks, bet Alīna nevienu ābolu nenozog, jo domā, ka tie vēl nav gatavi. Ai, kā viņa par to vēlāk tika lamāta! Ai, kā!

Alīna sēž sevis izdīktajā smalkajā Lumie restorānā

Alīna sēž sevis izdīktajā smalkajā Lumie restorānā

Pasūtinām ēdienu. Porcijas nav lielas, bet tas arī nekas – toties dārgas. Rezultātā iztērējam krietnu summiņu, es jau sāku priecāties, ka varēs to iebāzt acīs Sandim kā dārgāko šī ceļojuma maltīti, bet Alīna mani atkal noliek pie zemes, atgādinot, ka Sandis savu Palermo ēšanas skandālu ar sievu izraisīja, samaksājot virs 30 eiro tikai par savu porciju, kamēr mums te tikai nedaudz lielāka summa iznāca abiem kopā ar Alīnu. Ehh, atkal prieki tiek Sandim, ne man. Che pecato!

Granātābols noskatās lejā uz Pakistānas ielu

Granātābols noskatās lejā uz Pakistānas ielu

Pēc vakariņām jau iestājusies tumsa, ejam mājās, bet tas šoreiz nav tālu, varbūt kāds kilometrs tikai. Ejot gar Pakistānas ielas malu, pie mums piestāj kāds garāmbraucošs auto un prasa, vai mūs nevajag aizvest. Alīna pirmā apķeras, ka tas taču mūsu viesnīcas saimnieks, es, protams, tikai pēc dažām redzēšanas reizēm vēl nespēju jaunu personu atpazīt vaigā. Tā nu kādu pēdējo puskilometru tiekam aizvesti līdz pat namdurvīm. Alīna par šo vēl ilgi iesmies, ka saimnieks apbraukājot apkārtni un savācot atpakaļ mājās savus tarakānus, kas izklīduši pa visurieni.

Atpakaļ uz Sicīlijas piedzīvojumu

 

2 thoughts on “Devītā diena – slepkavu tests un Sanda pārspēšanas mēģinājums

  1. Njā, izklausās, ka baigi grūti ceļot ar tādu ceļabiedru kā Alīna😀
    P.S. Ko nozīmē “sevis izdīktais restorāns”?😀 Mēs taču kopā apzināti gājām (vismaz ceļa otro daļu – kad atradām ceļazīmes)😀 Par izdīktu varētu varbūt saukt mūsu galdiņu, ko dabūjām pēc nelielas skandalēšanās par to, ka Tev acīs spīd saule😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s