Otrā diena – sāls raktuves vīna pagraba vietā un Eriče

IMG_20160801_180006-COLLAGERīta skrējienā beidzot dabūju sitienu sejā, ja tā var izteikties par manu vakardienas pieņēmumu par to, ka te jau neviens neskrien. Tādi skrējēju bari! Skrējām ar Alīnu un daļēji arī, var teikt, ar Sandi (bet ne ar Lauru) atkal pa to pašu promenādi, kur vakar (tikai šoreiz basām, vismaz es), un ik pa laikam kāds skrien pretī vai mūs apsteidz – gan turpceļā, gan atpakaļ. Šoreiz mēs ar Alīnu jau esam gudrāki – zem skriešanas tērpa pavilktas peldbikses, lai uzreiz pēc finiša var lēkt jūrā, nevis vēl jāiet uz dzīvokli. Esmu noskatījis tuvāku pludmali, kas gan ir slēgta ar brīdinājuma zīmi, ka šeit peldēties nav ieteicams, jo tuvumā nav glābšanas vienību, un kurai piekļūt var tikai, kāpjot pāri sētai, tomēr sēta nav tik augsta un nepārvarama, lai mani atturētu no peldes šajā vietā, kas ir daudz foršāka par to, kur peldējām vakar, jo te ir smilšaina, nevis akmeņaina pludmale, kā arī ieiešana jūrā iespējama dziļāk, nevis jābrien ilgi pa seklumu. Alīna gan izmanto vakardienas brīvpiekļuves pludmali, kas ir dažus simtus metrus tālāk. Nekas, gan viņa man vēl pievienosies citu dienu, kad sapratīs aizsētas pludmales burvību, kur netraucē neviens cits peldētgribētājs. Starp citu, nu jau šķiet, ka temperatūra ir pavisam labi piemērota skriešanai, liekas pat pavēss, salīdzinājumā ar vakardienu. Nez, droši vien tikai nedaudz pāri 20 grādiem varētu būt.

Pēc peldes atklājam, ka nu jau arī Laura beidzot pamodusies, tāpēc dodamies brokastīs, kas iekļautas mūsu dzīvošanas cenā un pieejamas tajā āra ēstuvē, kur strādā mūsu viesnīcas saimniece un kas atrodas tieši pretī mūsu izejas durvīm. Izrādās, ka viss, kas pieejams brokastu izvēlē, ir dažāda veida kruasāni – ar šokolādi, rikotu (lai kas tas arī nebūtu), kaut kādu krēmu, pistācijām vai bez nekā – un tēja vai kāds no kafijas paveidiem. Nu labi, ēdīsim kruasānus, ko darīt! Taču, kad esam savas izvēles pateikuši, izrādās, ka tomēr visi kruasānu veidi nav pieejami, jo esam izvēlējušies kaut kādus tādus, ko parasti neviens neņem, tāpēc tie netiek piegādāti tik lielā vairumā. Nu nekas, ēdīsim, kas pieejams! Sandis uztaisa skandālu par lates dzērienu, ko viņam prasa vai atnes tādu, kādu viņš nav gribējis (neprasiet man detaļas, necentos iedziļināties), paēdam brokastis un tad jau varam plānot savas tālākās aktivitātes.

Mūsu iecere šodien ir vēlreiz iegriezties mūsu ielas tūrisma informācijas centrā, kur mani vakar pārsteidzošā kārtā tanta saprata itāliski, un noskaidrot kaut ko sīkāk par it kā eksistējošu tūristu paku, ar kuru pieejami autobusi, muzeji un sazin, kas vēl. Izrādās, ka tūristu paka maksā 12.5 eiro un tajā ietilpst vesela čupa ar dažādiem kuponiem un atlaidēm visādās interesantās vietās, kā arī bezmaksas sabiedriskais transports trīs dienas – tieši kā mums vajadzīgs. Katrs sagrābjam pa pakai un secinām, ka tajā ietilpst arī atlaide vīna pagraba apmeklējumam ar degustācijas elementiem. To tad arī varētu šodien aplūkot. Iesākumā gan gribējām šodien apmeklēt blakus Trapani esošo kalnu pilsētiņu Eriči, taču izrādās, ka tieši šodien tur kaut ko remontēt un pacēlājs sāks strādāt tikai no plkst. 13:00, kas nozīmētu, ka dienas sākuma daļa tiktu izniekota. Tātad tomēr vīna pagrabs! Domāts – darīts.. it kā.. ja vien mēs zinātu, kā nokļūt līdz Marsalai, kas ir pilsēta, kurā pieejama vīna degustācija. Turklāt kuponā rakstīts, ka apmeklējums ir iepriekš jāpiesaka pa tālruni. Protams, ka par zvanītāju tieku vienbalsīgi izvēlēts es, jo ir aizdomas, ka diez vai tur kāds angliski runās.. Tā nu top mana pirmā (bet ne pēdējā) telefonsaruna itāliski, kuras laikā mēģinu saprast, cikos pieejamas rezervācijas un veikt rezervāciju četrām personām. It kā nekas sarežģīts, itāliski to visu spēju pateikt, taču ne tik raiti, kā varbūt vajadzētu, tāpēc sarunas partneris man tomēr piedāvā iespēju runāt angliski. Izvēlos tomēr turpināt itāļu valodā un veiksmīgi norezervēju mums apmeklējumu. Tad izrādās, ka līdz rezervētajam laikam atlikusi tikai nedaudz vairāk kā pusstunda🙂 Nebiju ieskatījies pulkstenī.. Tāpēc jožam, ko spējam, uz autoostas pusi, kur ceram atrast kādu busu uz Marsalu.

Busi uz Marsalu, izrādās nekursē gluži tik bieži kā busi maršrutā Pļavnieki-centrs, bet drīzāk kā maršrutā Dreiliņi-Rīga. Šodien ar busu vairs īsti nekur netiekam, it kā varbūt tiekam ar vilcienu (blakus autoostai nejauši atrodam arī dzelzceļa staciju), bet nav skaidrības par tikšanu atpakaļ, kā arī vilciens diez vai pieturēs atceļā pa ceļam no Marsalas uz Trapani, lai izlaistu mūs pie cita tūristu pakā ietilpstoša piedāvājuma – sāls raktuvēm. Laikam jau vīna pagrabs būs jāatliek uz citu dienu (lai gan vēl nesaprotam, kā to organizēt citā dienā, jo vienīgais mums derīgais autobuss uz Marsalu atiet jau plkst. 6:45, kas nozīmē, ka mums nāktos palikt bez rīta skrējiena un, kas daudz ļaunāk, arī bez mūsu īpašajām brokastīm divu kruasānu izskatā). Cerams, ka pagraba saimnieki nebūs pārlieku dusmīgi par mūsu rezervāciju bez seguma. Tomēr uz sāls raktuvēm gan varam šodien tikt – tantiņa dzelzceļa tūrisma centrā saka, ka jābrauc ar parasto pilsētas autobusu nr. 31 un jākāpj ārā pēc pārdesmit minūtēm. Šis buss mums ar tūristu paku ir bez maksas, tāpēc, daudz nedomājot, metamies piedzīvojumā atrast autobusa pieturu.

IMG_20160801_175301

Atradām nelielu ēniņu autobusa pieturā – jāmēģina tajā iespiesties

Izrādās, ka nav tāda busa nr. 31, toties ir divi līdzīgi – nr. 31N un nr. 31R. Lecam iekšā pirmajā, kas nāk, un braucam. Nav pilnīgi nekādas skaidrības par to, kur jākāpj ārā, tāpēc dodos pie šofera atkal atsvaidzināt savas itāļu valodas zināšanas un noskaidrot, cik ilgi vēl būtu jābrauc līdz sāls raktuvēm. Šoferis saka, ka jāmet milzu loks un kopā ceļš varētu prasīt apmēram stundu.. Tas īsi nesader kopā ar dzelzceļa tantiņas sacīto, laikam jau N un R busi iet pa apli katrs savā virzienā, un mēs esam izvēlējušies nepareizo. Nu nekas, pabraukāsimies. Pa ceļam vēl pāris reizes veicu pārrunas ar šoferi, lai atgādinātu viņam, ka nepieciešams dot mums ziņu, kad būs klāt sāls raktuves. Beigās iesaistās vēl kāds pasažieris, kas mums mēģina kaut ko stāstīt – neko daudz no šīs murmulēšanas nesaprotu, bet pieļauju, ka viņš arī grib mums palīdzēt izkāpt pareizajā vietā, jo viņš vēl iet runāties ar šoferi un rāda uz mums, un stāsta, kur mums vajag izkāpt, un galu galā viss beidzas laimīgi, mēs kāpjam laukā un šoferis vēl tik noteic, ka tur pa to ceļu pa kreisi jāiet 1-2 km līdz sāls raktuvēm.

“Nu labi, pastaigāsimies, nav tik traki”, nodomāju, pirms esmu izkāpis no busa un aptvēris, kāda mežonīga tveice valda ārā uz asfalta starp tuksnesīgajiem laukiem. Tomēr nav tik traki kā vakar, izkāpjot no lidmašīnas, tāpēc uzsākam ceļu gar šosejas malu sāls raktuvju virzienā. Ejam, ejam, ejam.. Visapkārt tiešām izskatās pēc tuksneša. Pēc pāris kilometru noiešanas esam jau sabildējušies pie kaktusiem (izņemot Sandi – viņš bildēja), esam atraduši vīģes koku un baudījuši tā augļus (izņemot Sandi), esam atraduši tomātu audzi, kur sazagušies dažus tomātus (izņemot Sandi), esam manījuši meloņu audzes, kas mums visiem (izņemot Sandi) raisījušas domas par melones sazagšanos, ko tomēr neesam īstenojuši, jo būtu smagi stiept. Vienīgais, ko šajos pāris kilometros vēl neesam atraduši, tās ir solītās sāls raktuves.

IMG_20160801_115556.jpg

Tradicionālā bilde pie kaktusa

Pēc laiciņa kā oāze tuksneša vidū mūsu priekšā iznirst.. pārtikas veikals. Tajā tik forši – kondicionieris strādā uz pilnu klapi, un gaiss riktīgi auksts. Nopērkam saldējumus un ūdeni un uzjautājam pārdevējam, cik vēl tālu līdz sāls raktuvēm. Pārdevējs saka, ka vēl vismaz kāds kilometrs, un nosmej, ka ejam kājām. To padzird kāds cits itāļu vecais vīrs un saka, ka aizvedīs mūs ar savu auto. Kāda veiksme! Sastūķējamies visi četri itāļa auto, es sēžu priekšā un mēģinu kaut ko saprast no vecā vīra stāstītā, kamēr pārējie trīs kolēģi (lai gan neesmu pārliecināts par Sanda iesaisti) aizmugurē kaut ko runā par orgānu pārdevējiem, kas savāc tūristus un aizved nezināmā virzienā. Galu galā ierodamies sāls raktuvēs, bet vecais vīrs aizbrauc atpakaļ savās darīšanās.

IMG_20160801_122823

Sāls baseini

Tūristu pakas kupons mums piedāvā iespēju gida pavadībā aplūkot sāls raktuvju muzeju, kā arī par papildus maksu pēc tam izstaigājam pašus baseinus, kuros jūras ūdens tiek arvien vairāk un vairāk sildīts un iztvaicēts, lai galu galā iegūtu baseinu ar 24% sāls koncentrāciju, no kura tad arī tiek kasīti laukā sāls kristāli. Ekskursija ļoti interesanta, baseinu apskate arī, vienīgi klajā vietā šeit ir ļoti grūti uzturēties pašā dienas karstumā, tāpēc beigās esam visai sanīkuši. Taču sanīkumam īsti nav laika – jādomā, kā vispār tikt atpakaļ uz Trapani. Pēc nelielām pārdomām kļūst skaidrs, ka vienīgā iespēja ir mērot visu ceļu ~3 km garumā atpakaļ līdz šosejai, pa kuru kursē 31. autobuss, lai tas būtu N vai R virzienā. Iespēja nevienam nešķiet pārlieku vilinoša, tomēr, tā kā alternatīvas nav un veco vīru, kurš mūs varētu aizvest, nekur apkārtnē nemanām, tad uzsākam vien ceļu atpakaļ. Velkamies pa tuksnešaino apvidu gar kaktusiem un mēģinām taupīt palikušo ūdeni. Rodas doma par stopēšanu, bet tā četru purnu sastāvā (no kuriem viens ir bārdains un izskatās pēc terorista) nesokas viegli. Galu galā tomēr kāds auto apstājas, un tā šoferis saka, ka viņam palicis mūs žēl, jo esam tik ļoti balti tādā karstā saulē.. Nu jā, daži no mums ir baltāki, daži vairāk nosauļojušies jau iepriekš, bet, salīdzinot ar vietējiem, protams, ka nekas dižs nav. Onka aizved mūs ne tikai līdz šosejai, pa kuru iet auto, bet pat līdz pašai Trapani pilsētai! Prasa, kur īsti mums vajag, neko prātīgu laikam neatbildam, sakām, ka būs labi jebkur, tad viņš nolemj mūs vest līdz ostai, kas ir tiešām ļoti tuvu mūsu miteklim. Pa ceļam redzam vienu nelielu avāriju, itāļu onka žestikulē un māj ar galvu par to, cik nelāgi te sanācis, un arī man beidzot ir iespēja pielietot vienu no maniem mīļākajiem itāļu izteicieniem: “Che pecato!”, kas nozīmē apmēram to pašu, ko angļu “What a pity!” vai “Cik žēl!”. Jāpiezīmē, ka, neskatoties uz vispārējo haosu auto transporta satiksmē (bet patiesībā droši vien, tieši pateicoties tam), šī tā arī palika vienīgā avārija, ko mūsu ceļojuma laikā redzējām.

IMG_20160801_135506

Karstais atpakaļceļš

Pa ceļam no ostas uz dzīvokli gribam atrast kādu pārtikas veikalu, bet vienīgais, ko atrodam, protams, ir ciet, kā jau te viss pa dienu. Veikali, ēstuves un vispār gandrīz viss pārējais te strādā tikai no rītiem un pēc tam vakarā, pa dienas karstumu visi guļ. Tāpēc atgriežamies uz šo veikalu pēc plkst. 16:30, kad tas atkal atvēries (divatā mēs ar Sandi), kur mēģinām iepirkt pārtiku ēšanai mājās. Kad visu sev nepieciešamo pārtiku esmu jau salicis Sanda iepirkumu grozā, bet vēl staigāju pa veikalu, kaut ko skatīdamies, dzirdu savā virzienā raidītu “Excuse me!*”. Tas rezultējas ar manis izdzīšanu no veikala ar pamatojumu: “There is electricity**”. Īsti nesaprotu, kāds sakars manām basajām pēdām ar kaut kādu elektrību, bet esmu spiests no veikala ārpuses zvanīt Sandim un teikt, lai viņš samaksā arī par manu barību. Nu labi, esmu jau pieradis, ka mani no viskautkurienes izdzen, līdzīgi notika arī Šlādmingā mūsu Alpu braucienā pirms diviem gadiem un, protams, arī tepat Latvijā. Būs jāsāk kolekcionēt izdzītās pilsētas.

IMG_20160801_154809

Launags miteklī pēc lielā pārgājiena

Vēlāk tomēr nolemjam šodien aizbraukt arī uz Eriči, varētu no augšas būt smuki skati tieši vakarpusē. Ar bezmaksas busu aizbraucam līdz pacēlājam, tad ar to līdz Eričei, tad staigājam pa to un bildējam/filmējam. Izstaigājam kartē iezīmētu 4 km lielu apli, kas aptver visus būtiskākos Eričes apskates objektus. Te tiešām izcili skati, jo visapkārt kalni un klintis un lejā redzama Trapani. Drīz sāk satumst, un daļa no mums jau ir piekususi staigāt, tāpēc dodamies ar pacēlāju lejā un ejam uz busa pieturu, lai atklātu, ka pēdējais buss aizgājis pirms 15 minūtēm.. Tātad ceļš mājup būs jāmēro kājām. Esmu priecīgs, ka dabūsim izstaigāties, bet Alīna pārlieku sajūsmu neizrāda, jo viņai sāp pēdas. Sākumā mūsu temps tomēr turas visai augsts, taču ar katru nākamo kilometru tas krītas, Alīnas pēdas visiem sāk sāpēt arvien vairāk, līdz beidzot pēdējo puskilometru velkamies kā gliemeži pa līmi, tomēr galu galā dzīvoklī nonākam gan. Vakariņas.

IMG_20160801_203406

Skats no Eričes uz otru pusi no Trapani

* Angļu valodā – Atvainojiet!

** Angļu valodā – Šeit ir elektrība

Atpakaļ uz Sicīlijas piedzīvojumu

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s