Otrā diena – Parīzes Dievmātes katedrāle, Eifeļa tornis un afrikāņu `flaberis`

No rīta nolemjam izmēģināt, kā te, viesnīcā, ir ar brokastīm – samaksājam reģistratūrā EUR 3.70 par personu un dodamies uz ēdamzāli, kur var ēst, cik grib. Liekas, ka šāds piedāvājums ir gana labs – saēdamies maizi/ievārījumus/jogurtu/šokolādi/tēju/kapučīno/sviestu, cik uziet, un vēl šo to kabatās iznesam arī ārā vēlākai apēšanai. Katrā ziņā – katrs aprij krietni vairāk par EUR 3.70..😉

Šodien plānā apskatīt galvenos un slavenākos Parīzes objektus – Parīzes Dievmātes katedrāli un Eifeļa torni. Sākam ar katedrāli, kuru var gan izstaigāt pa brīvu, gan pēc tam par zināmu samaksu arī uzkāpt tornī un apskatīt Parīzi no augšas. Samaksa ir 8 eiro no personas, bet studentiem līdz 25 gadu vecumam – tikai 5 eiro (zem 18 gadu vecumam – ieeja bez maksas). Tieši tāda pat sistēma arī citās vietās, piemēram, Svētajā kapelā un tiesas namā, kur esam pabijuši pirms ierašanās katedrālē. Tā kā man jau sen kā vairs nav 25 gadi, tad rēķinos ar 8 eiro smagu nastu, kamēr Alīna un Laura droši var cerēt uz 5 eiro, jo līdz ir arī apliecības. Tomēr izrādās vēl labāk – Eiropas savienības (vai vispār Eiropas, īsti nezinu) valstu studentiem līdz 25 gadu vecumam ieeja ir bez maksas! Tā kā viņas abas tiek iekšā pa brīvu, bet par mani tiek teikts, ka man nav līdzi apliecība, bet, protams, esmu 25 gadus vecs. Tā nu pa brīvu rezultātā iekšā tieku arī es – gan kapelā, gan katedrālē, gan vēlāk arī ar atlaidi Eifeļa tornī🙂 Kopumā iznācis baigais naudas ietaupījums.

Parīzes Dievmātes katedrāle

Parīzes Dievmātes katedrāle

Katedrāles priekšā uz zemes atrodas tā sauktais nulles punkts, no kura senāk esot tikuši mērīti visi attālumi Parīzē. Pie sevis prātoju, ka laikam jau tad senie parīzieši būs izmantojuši kaut kādu leņķisko koordinātu sistēmu, kurā katrs punkts tiek raksturots ar diviem raksturlielumiem – attālumu no centra un leņķa.. Pašā katedrālē atrodam arī lielo zvanu, neilgi pēc kārtējās stundas nozvanīšanas, kuras laikā bijām uz jumta netālu no zvana, bet ausis tāpat jau sprāga gandrīz ārā no dobumiem. Interesanti, kā būtu bijis, ja tajā laikā mēs atrastos tieši blakus zvanam.. Laikam tāpēc te tik daudz kurlmēmo klīst apkārt.. Zvans tagad darbojas ar elektromotoru (vispār jau kopš 1930. gada, bet uzlabotajā variantā kopš 1953. gada), bet sākotnēji tas tika darbināts ar virvju palīdzību, pie kurām operēja 16 vīri. Pēc tam, laikam kaut kur ap 1890. gadu, tika ieviests pedāļu mehānisms, un nu vajadzēja vairs tikai 8 vīrus zvana darbināšanai.

Skats uz Parīzi no katedrāles augšas

Skats uz Parīzi no katedrāles augšas

Pēc katedrāles apskates mūsu ceļš gar Sēnu ved uz Eifeļa torni. No katedrāles jumta tornis bijis redzams, un esmu jau paguvis nošausmināties, cik gan tālu mums būs jāiet. Kājas man pēdējās dienās bija sākušas sāpēt arvien vairāk, laikam tāpēc, ka neesmu skrējis kopš sestdienas, kad otro dienu pēc kārtas biju spiests samazināt savu treniņa kilometru skaitu, jo kājas vairs nespēja tos izturēt – ik pa laikam saļima. Bet mierinu sevi ar domu, ka šīs sāpes ir laba lieta – tur droši vien tagad dzīst kopā viss, kas treniņos saplīsis. Tomēr, laba vai slikta, bet sāpe ir un pārvietošanās rada visai lielas grūtības. Neskatoties ne uz ko, dodamies vien ceļā – mani ceļa biedri žēlumu nezin!🙂 Ceļš mūs ved vispirms nedaudz uz pretējo pusi – uz Citē salas (uz kuras atrodas katedrāle) blakus salu. Apskatām tiltu, nokāpjam gandrīz līdz Sēnai, safočējamies uz tilta galu margām, no kurām riskējam iekrist Sēnā, pārejam no viena tilta uz otru gar Sēnas malu, vērojot viļņus, ko saceļ tūristu vadāšanai paredzētie kuģīši un tad jau caur tā saucamo latīņu kvartālu arī dodamies Eifeļa torņa virzienā. Ceļš visai garš un ilgs, pa ceļam kāds nolemj izmantot publisko labierīcību piedāvātās iespējas, bet kāds cits atkal nemāk ar tām apieties (laikam iepriekšējais kaut ko salauzis automātiskajā durvju aizvēršanas mehānismā).

Esmu dzirdējis šausmu stāstus par to, cik ilgi jāgaida rindā uz tikšanu liftā, kas ved Eifelī, taču ierodoties mūs sagaida patīkams pārsteigums – rindu iespējams izstāvēt visai ātri, kādās 10-15 minūtēs. Stāvot rindā, vēroju jaunos futbolistus, kas turpat zem torņa dzenā bumbu. Tas ir kaut kas nereāls, ko viņi izveic ar futbola bumbu, tādu demonstrāciju vēl nav gadījies redzēt. Drīz vien jau tiekam pie kases un nopērkam biļetes uz 3. stāvu. Sākumā aizbraucam līdz 2. stāvam un apskatām Parīzi no šāda augstuma. Arī jau diezgan augstu liekas. Taču tad braucam vēl augstāk un izrādās, ka 2. stāvs nav bijis pat pusē no tā augstuma, kur ierodamies tagad. Skati, protams, lieliski – Parīze aplūkojama uz visām pusēm, un tepat bildējoties arī tiek sagaidīts saulriets. Runā, ka pēc saulrieta tornī tiekot iedegtas lampiņas un tas arī esot smuks skats. Tieši tāpēc arī esam nākuši tā, lai ierastos vēl pa gaismu, bet tiktu sagaidīta arī tumsa. Jau braucot lejā, secinām, ka torņa kājās patiešām kaut kas jau mirgo, bet no lejas tas var tikt aplūkots visā krāšņumā. Pēc kāda mirgošanas laika iestājas pastāvīgs (nemirgojošs) apgaismojums. Galvenais dienas darbs izdarīts, varam mierīgu sirdi iet vakariņās.

Eifeļa tornis naktī

Eifeļa tornis naktī

Vakariņu meklējumus nolemjam veikt tuvām mūsu – Monmartras – rajonam, nevis tepat centrā, kur tas droši vien varētu būt visai padārgi. Ar metro aizbraucam līdz Monmartrai un paklejojam pa ieliņām, palasot ēdienkartes, kas izliktas pie restorāniem. Rezultātā ieejam kādā afrikāņu ēstuvē ar domu apēst kaut kādu afrikāņu tradicionālo ēdienu. Ja vispār Parīzē ir ārkārtīgi daudz melno visās malās (un daudz arī visādu citādu rasu pārstāvju), tad šeit, protams, ir tikai melnie – gan viesi, gan apkalpe. Mūsu apmeklējuma reizē šajā restorānā neienāca neviens baltais cilvēks🙂 Tā kā angliski te (ne tikai šajā restorānā, bet Parīzē vispār) praktiski neviens nerunā un neko nesaprot (vai arī tikai izliekas, bet tad tas izdodas ļoti pārliecinoši), tad atkal jāiztiek ar Alīnas franču valodas zināšanām. Rezultātā es pasūtu kaut kādu zivs ēdienu ar rīsiem, bet pārējās divas personas – šo pašu ēdienu ar kaut ko jēdzīgāku😉 Rezultātā jēdzīgākais izrādās kaut kāds banānu ēdiens, kas pēc skata ir kā lietuviešu nacionālais ēdiens Cepelīns un izskatās pēc kartupeļu putras, bet garšo visai.. pretīgi. Es pagaršoju tikai vienu mazu gabaliņu, bet pasūtītājiem jāēd viss🙂 Es gan kāru muti notiesāju savus rīsus, kā arī lielā zivs galva garšo teicami. Banānu flaberis (kā to nosauca Alīna) gan netiek apēsts – Laura atstāj lielāko daļu, bet Alīna lielāko daļu no savas porcijas tomēr pieveic, taču tas vēlāk atspoguļojas pēkšņās un histēriskās smieklu lēkmēs..

Hostelī nokļūstam vēlu un plānotais vakara skrējiens atkal tiek atlikts – tas man īsti nepatīk.

Iepriekšējā diena..

Nākamā diena..

One thought on “Otrā diena – Parīzes Dievmātes katedrāle, Eifeļa tornis un afrikāņu `flaberis`

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s