Otrā diena

Pamostos plkst. 9:27, tātad kopumā esmu nogulējis gandrīz 15 stundas..! Lēnā garā pabrokastoju, termosā līdzi paņemtā tēja (atkal – paldies sievai) pat vēl tagad – pēc vairāk kā diennakts – ir nedaudz remdena, nevis galīgi auksta. Lielākās problēmas, kā jau biju gaidījis, bija ar guļammaisa iedabūšanu iekšā tā maisā, bet pēc neilgās stīvēšanās tomēr tieku ar to galā. Sapakoju arī telti, savācu visu kopā, sasienu pie somas un esmu gatavs doties ceļā.

Iepriekšējā vakarā esmu konstatējis faktu, ka, vakariņojot teltī, sāk tā kā salt pēdas – pie tam nevis tikai pirksti, kā tas man notiek parasti, bet gan visa pēda kopumā. Izrādījās, ka zeķes bija kļuvušas nedaudz mitras. Rezultātā zeķes tika nomainītas ar citām zeķēm, kurām pa virsu vēl uzvilktas vilnas zeķes, un pēdas atkal bija siltumā. Šādos dubultapavos tad arī pārlaidu nakti, bet no rīta, protams, zeķes atkal jāpārvelk, lai varētu turpināt ceļu – dubultapavi parastajos iekšā nelien. Tā kā vakardienas zeķes pa nakti ne tikai nav izžuvušas, bet pat vēl ir arī apsarmojušas, tad izmantoju ceturto zeķu pāri – garas futbolistu zeķes līdz ceļgalam, taču jau pēc dažām minūtēm jūtu, ka sāk salt pirksti – šīs zeķes ir plānākas par vakardienējām. Rezultātā operācija ar zeķēm tiek veikta vēlreiz un uz futbolistu zeķēm uzmaucu virsū vēl tās, ar kurām gulēju pa nakti (kas bija zem vilnas zeķēm). Šādā sastāvā izdodas kājas dabūt iekšā zābakos. Sākumā gan vēl pirksti tā kā salst, bet pēc laiciņa tomēr paliek siltāk. Un vēlāk secinu, ka, šādi apauts, varu brist iekšā jebkādos sniegos, pat virs ceļgaliem – neviens sniega gabaliņš man ādai klāt netiek, jo zeķe ir līdz ceļgalam, bet tai pa virsu atrodas ciešās skriešanas bikses līdz pat potītēm. Ideāla kombinācija!

Vispirms izmēģinu, vai tiešām arī Amatas kreisajā pusē līdz Gaujai tikt nevarēs, un secinu, ka neesmu kļūdījies – arī šeit priekšā privātīpašums.. Neko darīt – eju vien pa ceļu gar Gauju uz to pusi, kur pēc 8.1 km vajadzētu atrasties Līgatnei. Jau pēc pārsimts noietiem metriem saņemu pāris aizkavējušās īsziņas, kas man dod ziņu par to, ka esmu atkal pēc ilgstošāka pārtraukuma iegājis LMT uztveršanas zonā. Kāds laiks paiet, kamēr dodu par sevi ziņu vairākām personām..

Ceļš uz Līgatni nav īpašas aprakstīšanas vērts. Vienīgais, ko der pieminēt – pa ceļam pamanu zīmi, ka pa labi nost no ceļa 1 km attālumā atrodamas Ķūķu klintis. Tā kā jāsteidzas man nekur nav, nolemju izmest šo līkumu un aizstaigāt līdz tām. Ir to vērts – visai smuki skati atkal vērojami pie daļēji aizsalušās Gaujas šajā vietā. Tālāk turpinu ceļu uz Līgatni, paspēju atkal izbesīties smagā nesamā dēļ, kas, kā izrādās, varēja būt vieglāks – lielu daļu no līdzpaņemtā ēdiena vispār neesmu aizticis un tātad iznēsāju līdz pilnīgi veltīgi..

Ķūķu klints

Ķūķu klints

Pēc pāris atpūtas pauzēm un vienas pagulēšanas sniegā beidzot esmu Līgatnē. Nu vairs tikai atrast autobusa pieturu un prom uz Rīgu. Kas var būt vienkāršāk.. Bet, ko domājies – autobusi no Līgatnes uz Rīgu nemaz nekursē. Vietējā tantiņa vien zina teikt, lai es izeju ārā uz kaut kāda ceļa un tur stopēju mašīnas, kas brauc uz Rīgas pusi. Par autobusiem viņa vispār neko nemāk teikt. Tomēr, ejot viņas norādītajā virzienā, pamanu pieturu, no kuras autobusi kursē uz citām vietām, piemēram, Augšlīgatni, kas, kā zināms, atrodas Pleskavas šosejas malā. Nolemju šajā vietā tad arī beigt savu ekskursiju un sagaidu autobusu uz Augšlīgatni, no kuras tālāk tad arī veiksmīgi ar citu autobusu nokļūstu atpakaļ Rīgā.

Kopumā ar pasākumu esmu apmierināts. Tagad sāp daudzas no manām maliņām, pārsvarā pleci un muguras vidus un lejasdaļas muskuļi, kuri bijuši atbildīgi par nastas nešanu. Vēl jūtami tie kāju muskuļi, kurus esmu bijis spiests lietot, cilājot kājas augšā un lejā tieši dziļo sniegu brišanas procesā – ar šiem muskuļiem es laikam neko citu īpaši aktīvi agrāk neesmu darījis😉 Secinājums viens – šāda veida gājiens kādreiz būs jāatkārto, iespējams, jau lielākā tipu barā!

Otrās dienas veikums (uzklikšķinot varēs karti izpētīt sīkāk)

Otrās dienas veikums (uzklikšķinot varēs karti izpētīt sīkāk)

Pirmā diena

8 thoughts on “Otrā diena

  1. Nebija iisi nekas teikts par mezha zveeru ruukshanu un gaudoshanu un visaadaam citaam skanjaam, kas droshi vien naktii mezhaa guļot vareetu raisiit fantaazijas. Nebija nekas taads?
    Bet vispaar baigaa uznjeemiiba.

  2. No sievas –> lūdzu, nevar tak atstāt vīru bez silta dzēriena un vismaz brokastīm…😉
    Visādi citādi par šitādām lietām – jāliek pāri celim un ar siksnu pa dibenu… un tā kārtīgi!

  3. Jautri, jautri. paldies arī komentētājiem. Šo maršrutu jaunībā gāju kopā ar…skolniekiem!
    Bet žēl – ceļotājs Amatu tik pat kā neredzēja. Tādā ziņā es arī gaidīju ko vairāk no upes ainām. Starp citu – No Amatas ciema GAR Amatas upi līdz Gaujai vien sanāktu tie 40 kilometri.
    Bet par iešanām barā – nu pilsoņi – sēdiet labāk mājā siltā, mums mežā mierīgāk, klusāk, tīrāk.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s