Pirmā diena

Celšanās – 5:00, ar auto līdz Rīgas centram (temperatūra: -16 grādi pēc Celsija), autobuss no Rīgas uz Drabešiem – 7:00, Drabešu autobusa pieturā ierodos plkst. 8:45. No šejienes man jāpaietas kāds gabaliņš atpakaļ pa šoseju un pa ceļu nost no tās vēl kāds gabaliņš, līdz pēc ~4 km veikšanas nonāku līdz plānotajai ekspedīcijas starta vietai – Amatai. Caur Amatu, protams, tek Amatas upe, un mans mērķis ir gar to aiziet līdz tās ietekai Gaujā. Tur tad varētu celt telti, bet rīt doties pāri Gaujai un tālāk brist ārā uz šoseju.

Lielais plāns pieveikt ~22 km gar Amatas upi atduras pret nepārvaramu šķērsli jau pašos pirmajos metros, ko speru ārpus ceļa, dodoties gar Amatu Gaujas virzienā – nekādu iebristu taku šeit nav, bet sniegs ir dziļš.. Sāku brist pa sniegu apmēram līdz ceļgaliem un secinu, ka šādā veidā nebūs aršana – pārvietošanās ātrums tuvojas nullei un šādā veidā pa dienu pagūšu veikt labi, ja pusi no plānotā ceļa. Tā kā man nav speciālo apģērbu apavu pasargāšanai no sniega iekļūšanas tajos – bahilu – tad ik pa laikam sajūtu auksto sniegu kaut kur potītes rajonā. Domāju, ko nu darīt, tā nekāda iešana nesanāks. Tālāk no upes ir ceļš, bet pa to iet nevaru, jo nav zināms, kā upe aizlocīsies prom no ceļa, to visu laiku vajadzētu paturēt redzamības zonā. Nopietni apsveru domu iet nevis gar, bet tieši pa Amatu, taču, nokāpjot līdz tās līmenim un uzmetot skatu ledus stāvoklim, tas man nevieš pārāk lielu uzticību.. Liekas, ka esmu novērojis pareizi – ledus nebūt neklāj visu upi, kā tas vēlāk noskaidrosies, bet vietām straume plūst pavisam brīva. Neko darīt, brienu vien tālāk gar krastu. Pēc pārsimts metriem esmu nokļuvis pie kādas sīkas Amatas pietekas, kuru vajadzīgs šķērsot. Pieteka nav aizsalusi, tādēļ atrodu kādu pār to pārkritušu koku un mēģinu iet pāri.. Nedaudz bailīgi ir, kā nekā koks apsnidzis un slidens, kā arī man uz muguras 14-15 kg smags nesamais, tomēr pēc vairākiem mēģinājumiem veiksmīgi tieku pāri. Vēl pēc kāda laikam (liekas, dažiem simtiem metru, kā arī četrrāpus uzrāpšanās kalnā) iznāku uz kāda ceļa, kas pār Amatu veido tiltu. Google karte saka, ka esmu iznācis uz dzelzceļa, bet tā kā nekur apkārtnē nav vērojama dzelzceļam tik nepieciešamā atribūtika – sliedes – tas secinu, ka šis tomēr būs parasts ceļš. Iespējams, kādreiz te bijis dzelzceļš, bet nu no tā vairs nav ne miņas.

Vai šeit kādreiz bijis dzelzceļš?

Esmu jau diezgan izbesījies no šāda veida brišanas un nolemju nedaudz pamainīt plānu – tālāk ārā līdz Pleskavas šosejai iešu nevis gar Amatu, bet ar nelielu līkumu pa šo ceļu līdz Melturu dzelzceļa stacijai un tad no tās ārā līdz šosejai. Domāts – darīts! Ceļš sākumā diezgan vienmērīgi nostaigāts/nobraukāts un tātad viegli ejams. Taču vienā brīdī tālāk aiziet vairs tikai divas sliedes, kur braukušas mašīnas, bet vidū un pa malām augsta sniega kārta. Tātad normāli varu iet tikai pa sliedi, kura tomēr ir pārāk šaura normālai iešanai. Tomēr labāk nekā brist līdz ceļiem.. Pēc zināma laika esmu nokļuvis līdz Melturu stacijai un vienlaicīgi arī apsarmojis – sejas apmatojums, kas man nav mazums, nemanot pārklājies ar baltu kārtiņu. Tālāk vēl tikai pa citu ceļu jānokļūst ārā līdz šosejai un jau atkal būšu pie Amatas. Pa ceļam mani apdzen kāds auto, kas uztaurē un tanta pie stūres pamāj ar roku. Vēlāk arī pretimbraucošā auto šoferis pamāj – laikam te tā pieņemts.

Nu jau Melturu hotelis, Pleskavas šoseja un Melturu tilts ar paralēlo gājēju tiltiņu, kas saņēmuši 2004. gada balvu par gada labāko būvi. Starp tiltiem atrodu galdu ar beņķiem, kur nolemju ieturēt kādu maltīti līdzpaņemto desu un gaļas maižu izskatā (paldies sievai par sagatavošanu :)). Maltītes laikā varu novērot vairākus auto, kas atbrauc līdz stāvvietai pie gājēju tilta, tad pāris cilvēki izkāpj no auto, viens otru nobildē un abi atkal aši salec atpakaļ auto un prom. Sākumā nesaprotu, kā tā var darīt – neko apkārt nepaskatīt, tikai nobildēties un viss.. Bet tad ataust atmiņā – vai tik šodien nenotiek kaut kāds auto orientēšanās posms, kur uzdevums ir atrast dažādus kontrolpunktus un pie tiem nobildēties. Var jau būt, ka šeit pie mana otro brokastu galda ir viens no punktiem..

Pikniks pie iespējamā auto orientēšanās posma kontrolpunkta

Dažas maizes apēstas, nu var doties tālāk. Nu jau skats izskatās labāks – gar upi zem tilta aizvijas iestaigāta taka. Pa to tad arī dodos, garām Amatas hidroloģiskajam postenim un tālāk iekšā mežā. Zināmu piepūli prasa rāpšanās augšā kalnā, bet, kad tieku augšā, uz leju paveras smuki skati, kā arī iešana uz brīdi kļūst vieglāka. Nu jau eju tikai pa taku, pārsvarā gar upi, bet reizēm arī upe vairs nav redzama, taču par to īpaši nesatraucos, jo gan jau šajā posmā takai vajadzētu būt pietiekami populārai, lai tā vītos gar upi nevis kaut kur citur. Tomēr ar laiku taka kļūst nemanāmāka, sniegi dziļāki un rezultātā attopos ejam nevis pa iestaigātu, bet gan vairs tikai ar slēpēm iebraukātu taku, kā arī no Amatas vairs nav ne miņas.. Iešana atkal kļūst sarežģīta – ejot pa slēpju sliedēm, kājas pārsvarā iegrimst dziļāk, jo spiediens uz laukuma vienību, protams, iznāk lielāks, nekā slēpotājiem. Rezultātā ātrums atkal strauji krītas un nāk virsū besis 🙂 Kādu laiku bridis pa mežu nezināmā virzienā, izbrienu kādā klajumā, kur skatam tālu prom paveras vairs tikai plaša pļava ar nezināmu iešanas virzienu. Ar to man kādam laikam pietiek – atlūstu sniegā un kādu laiku veltu atpūtai guļus stāvoklī.

Skatoties kartē, īsti nevaru saprast, kurā no tur redzamajiem plašumiem esmu iznācis, jo karte ir pārāk vispārīga un aptver plašu apgabalu. Lai vai kā, secinu, ka, ejot pāri klajumam, vajadzētu agrāk vai vēlāk iznākt uz kāda ceļa. Tā tad arī daru un pēc zināma laiciņa esmu veiksmīgi nokļuvis uz lauku ceļa, kas mani, ejot pareizajā virzienā, varētu aizvest uz Kārļiem. Nolemju iet caur Kārļiem pa ceļu tālāk Amatas virzienā. Tā kā pulkstenis rāda jau pāri diviem dienā, tad skaidrs, ka visus līkumus gar Amatas krastiem iziet man tāpat vairs nav nekādu cerību, jāmēģina doties uz plānotā maršruta beigu posmu pa taisno. Pa ceļu caur Kārļiem tas iznāk kādi 7 km, tātad rēķinos ar kādu pusotru stundu. Sākumā solis ir raits – iešana vienkārši lieliska, salīdzinot ar bridienu pa mežu un pļavu, taču ar laiku tas kļūst lēnāks, jo 14 kilogrami uz muguras arī dara savu 😉 Pa ceļam sastopu kādu suni, kas sākumā iet man labu gabalu pa priekšu, ik pa laikam uz mani atskatīdamies, it kā vezdams mani kaut kur. Tad vienā brīdī ļauj man paiet sev garām un pēc tam sāk man sekot – kamēr eju, nāk man līdzi, bet, kolīdz atskatos, apstājas 😉 Pēc laiciņa sekošanai pievienojas arī riešana un man jau sāk likties, ka viņam nepatīk manis uzņemtais virziens. Tomēr reāli draudi neseko, un vēl pēc laiciņa sekošana tiek pārtraukta.

Un nu jau esmu nonācis krustcelēs, kur man ir jāizšķiras, kur iet tālāk – uz vienu pusi ir norāde, ka pēc 1.8 km atrodas Zvārtes iezis, bet uz citu pusi – kempings “Amata” (arī pēc tieši 1.8 km). Tiek pieņemts lēmums Zvārtes iezi izlaist un iet uz “Amatu”, jo liekas, ka no tās vietas līdz ietekai Gaujā varētu būt vēl tikai maksimums kādi pāris kilometri un varbūt pat to varētu vēl šodien tad pagūt. Pēc brīža beidzot esmu atkal pie upes un šeit patiešām ir vieta kempingam. Taču nolemju tomēr paieties gar upi Gaujas virzienā – tālu vairs nevajadzētu būt. Eju gar Amatas labo krastu, bet priekšā ir privātīpašums ar zīmi par suņu klātbūtni un `Iebraukt aizliegts`. Mēģinu citu ceļu – atkal tas pats. Rezultātā nolemju tomēr pārnakšņot minētajā kempingā un no rīta mēģināt sasniegt Gauju, ejot gar Amatas kreiso krastu.

Ir jau sācis krēslot, un nolemju nevilkt laiku garumā, jo vēl daudz ko būtu labi pagūt izdarīt pirms pilnīgas tumsas iestāšanās – jāuzceļ telts, jāiekur ugunskurs, jāsagādā malka, lai varētu ugunskuru vēl kādu laiku uzturēt. Sāku ar ugunskuru, kura iekuršana, kā jau man bija bijušas aizdomas, šādos apstākļos nav triviāls uzdevums. Vienīgais, kas deg puslīdz normāli, ir papīrs, bet, ja tam uzkrauj aukstus žagariņus, pat tas īsti degt vairs negrib, tikai gruzd. Ja nu tam piešķiļ atklātu uguni, tad, protams, deg, bet žagariņi ar savu aukstumu uguni slāpē nost. Pēc ilgstošas čakarēšanās un vairākkārtējiem mēģinājumiem tomēr izdodas sakurt tādu uguni, kas kādu laiku ir spējīgs kurties. No meža pat esmu spējīgs izvilkt kaudzi žagaru un lielāku zaru, kā rezultātā mans ugunskurs jau sāk izskatīties visai pieklājīgs. Tomēr telts celšanas laikā laikam esmu tam vienlaicīgi uzkrāvis pārāk daudz auksto zaru, un rezultātā tas noslāpst uz neatgriešanos – vairāk čakarēties man nav nekādas vēlmes. Uzsleju telti, iekārtojos tajā un pavakariņoju. Pulkstenis rāda tikai nedaudz pāri sešiem vakarā, bet visapkārt jau ir melna tumsa. Tā kā ugunskura nav, nekas prātīgāks arī nav, ko darīt, kā vien doties pie miera jau plkst. 18:39. Liekas, ka ārā temperatūra ir nokritusies zemāka nekā tā bija no rīta, dodoties uz autoostu, bet varbūt arī maldos.

Te es nogulēju 15 stundas..

Nakts paiet mierīgi, nav īpaši auksti. Vienīgais aukstums guļammaisā iekļūst caur atvērto galvas daļu, bet to katrā pamošanās reizē cenšos ar rokām aizvērt. Apzinoties, cik ilgi man jāguļ kaut vai līdz saules lēktam, liekas, ka tas varētu būt grūti, bet īstenībā tik traki nav. Pa nakti pamostos 19:40, 22:40, 2:10 un vēl pāris reizes, kad pulkstenī neskatos. Ik pa laikam, izbāžot roku ārpus guļammaisa, varēja sajust baigo aukstumu tur ārā, kā arī guļammaiss no ārpuses likās apsarmojis un auksts, bet tajā iekšā gan bija tīri normāli.

Pirmās dienas veikums (uzklikšķinot varēs karti izpētīt sīkāk)

Sagatavošanās posms

Otrā diena