Vai skriešana pa baso tiešām mazāk traumatiska?

Esam pieraduši dzirdēt, ka skriešana ir ļoti traumatisks sporta veids un praktiski neviens sportists ilgstošā laika periodā bez traumām tam cauri netiks. Pēdējā laikā esam pieraduši uz šo apgalvojumu dzirdēt arī pretnostatījumu (ko arī pats esmu teicis) – nē, skriešana pati par sevi nav traumatiska, traumatiska ir nepareiza skriešana. Skriešana ir jāapgūst, kā jebkura cita prasme, un šī apgalvojuma noliedzēju rezultāts ir loģisks – visvairāk traumējas tie, kas negrib vai nespēj apgūt pareizu skriešanu. Par nevēlēšanās iemesliem man grūti spriest, bet nespēšanas iemesls pārsvarā ir viens – apavi! Ja pēdām atņemam proprioceptīvo receptoru darbspējas, ievelkot tās apavos, tad neko labu tur sagaidīt nevaram. Kā nekā propriocepcija veido ap 70% atgriezeniskās saites uz smadzenēm (pārējos 30% saņemam no citām maņām – ap 10% no redzes un ap 20% no dzirdes un vestibilārā aparāta). Ko no tā visa secināt – ja gribam skriet bez traumām, metam prom apavus!

Nu labi, bet tas tā kā jau viss būtu zināms, vai nu par to kārtējais jaunais raksts jāraksta..? Taisnība – šis raksts nebūs kārtējais baspēdošanu slavinošais stāstījums. Nereti man nācies sastapties ar viedokļiem, kuros es vai citi šādi slavinātāji ir pārprasti, apgalvojot, ka, aizmetot apavus, uz mūžu tiekam vaļā ar no skriešanas traumām.. Tā gluži nebūs gan, šis izvedums nav korekts uzreiz abos virzienos. Baspēdošanu var pavadīt savas specifiskās traumas, kā arī nekur jau nepaliek pārtrenēšanās un citas lietas, kas nav atkarīgas no pēdu seguma.

Tāpēc gribēju tikai godīgi padalīties ar to ar skriešanu saistīto traumu un traumiņu sarakstu, kas mani piemeklējušas, sākot no tā brīža, kad atteicos no tradicionālajiem skriešanas apaviem. Atmiņa gan man nav no tām spožākajām, tāpēc ņēmu palīgā savu skriešanas dienasgrāmatu, kurā pietiekami sīki esmu aprakstījis savu skrējienu vēsturi, lai uz to pēc laika būtu interesanti paskatīties. Šeit samests viss vienā čupā – gan skriešana minimālajos apavos, gan tīrā baspēdošana.

Sadalīju visas traumas sešās kategorijās – 1) apsaldējumi, 2) noberzumi, sasitumi, mehāniskas traumas, 3) pēdas traumas, 4) kājas lejasdaļas traumas, 5) ceļgala traumas, 6) citas traumas. Tad nu – lai runā vēsture!

Apsaldējumi
11.12.2010.: Nu gan nejauki apsaldēju kāju pirkstus..
(Piezīme – jā, šo gan es atceros, kā pēc tam sēdēju stadionā uz paklājiņa, cenšoties kaut cik sasildīt pēdas..)
29.11.2012.: Vakars ar Alīnu. 366. skrējiens šogad! Pa dienu sāka snigt, tāpēc pirmais skrējiens šosezon basām pa sniegu (0.55 km sākumā un 0.45 km beigās). -1 grāds. Vēlāk izrādījās, ka esmu apsaldējis labās kājas otro pirkstu – tam izveidojās tulzna.
(Piezīme – iespējams, tas bija nevis aukstuma, bet gan kādas uz ielas izkaisītas ķimikālijas apsaldējums)

Noberzumi, sasitumi, mehāniskas traumas
2.02.2011.: Manēžā. Pēdas jēlas.
22.03.2011.: Pirmais skrējiens šā gada pavasarī, kas sākās vakar. Smagi gan. Noberzu līdz asinīm labās kājas iekšmalas priekšpusi (apmēram kur sākas īkšķa pamatne). Divi auto man uztaurēja un pamāja. Viens tips prasīja, vai nav auksti.
27.03.2011.: Pirmie 5.6 km ar Alīnu, tālāk ātrāk, uz beigām grūti – laikam sasitu kreisās kājas pēdu, pēdējos 3-4 km bija sāpe katrā solī.
13.04.2011.: No rīta pirms darba. Uzberzu tulznas, skrienot pa asfaltu.
2.05.2011.: Piezemējoties radās sāpes kreisās kājas priekšpusē, it kā tur būtu sasists..😦 Laikam svētdien tomēr 1. Sportlat Rīgas pusmaratonu neskriešu Vibramos..😦
(Piezīme – tomēr skrēju gan Vibramos un tiku pie jauna personīgā rekorda :))
24.05.2011.: Pa asfaltu. Uzberzu tomēr tulznu un bik sadūru mazo pirkstiņu. Vēl jāstrādā pie tehnikas.
25.07.2011.: Pret kādu akmeni nedaudz noberzu ādu kreisās kājas pēdas sānos.
(Piezīme – pat atceros, kurā vietā tas akmens atradās/atrodas)
11.08.2011.: Kaut kā jocīgi iesāpējās kreisās kājas papēdis. Finiša taisnē kreisās pēdas priekšpusē kaut kas iedūrās, vakarā ar adatu izčakarēju ārā no zemādas visai palielu stikla gabaliņu..
27.11.2011.: Valmierā 1. adventē. 100% basām. Vairāki asfalta posmi, viss slapjš, vietām asfalts ļoti grumbuļains un ass. Pa vidu kopā ar tēti 5.5 km aplis. Beigās kreisai kājai tulznas uz visiem 4 mazajiem pirkstiem, bet labajai kājai – ne uz viena.. Baigi vasarīgs (8.8 – 9.6 grādi), bet lietus un brīžiem ļoti stiprs vējš.
(Piezīme – šo skrējienu arī ļoti labi atceros – 26 km basām kājām līdz tam vēl nebiju skrējis)
4.12.2011.: Baigi negribējās iet skriet, kaut laiciņš foršs un saulains, jo vakar basiniekā apskādēju kreisās kājas mazo pirkstu (skrēju tagad ar apsaitētu) un arī pēdas priekšdaļu bik noberzu. Tomēr skrējās ļoti labi, ideāla pulsa/tempa attiecība.
9.12.2011.: Slapjdraņķis, brīžiem krusa, brīžiem nedaudz sniga. Noberzu reāli kreisās pēdas priekšpuses daļu.
25.12.2011.: Valmierā. Labās huaraches striķis berza 2. pirksta iekšpusi, tāpēc pa ceļam puskilometru pa asu sniegu veicu basām. Tālāk atkal apāvu huaraches, jo tomēr paauksti bija. Pabradāju arī pa Gauju. Pēdējie 2 km arī basām. Ar šo esmu šonedēļ noskrējis apaļus 100 km! Yeei!
8.01.2012.: Sniegs, dubļi, smiltis, ūdens, pabradāšana pa Juglas ezeru – rezultātā ar huarachu striķiem noberzu kājas līdz asinīm vairākās vietās. 6. kilometrā man metās virsū suns, kas bija norāvies no ķēdes (ar visu ķēdes gabalu), tomēr nesakoda.. 18. vai 19. kilometrā apēdu 4 siera gabaliņus, vēlāk laika gaitā līdz pēdējiem kilometriem – kopā 4 konfektes “Vētrasputns”. Kopā izdzēru puslitru elektrolītu.
(Piezīme – huarachu striķi apķepa ar visu iespējamo – smiltīm, dubļiem, ūdeni, sniegu, zālēm utt.)

Uzreiz pēc 8. janvāra skrējiena un nākamajā dienā

Uzreiz pēc 8. janvāra skrējiena un nākamajā dienā

17.01.2012.: Sporta klubā “Atlētika”. Pēdējos 5 km skrēju basām kājām (tostarp – pēdējo kalnu intervālu) un pat šajā īsajā gabalā paguvu tikt pie tulznas😦
23.02.2012.: Sporta klubā “Atlētika”. Baigi grūti. 6. un 7. kilometrā gribēju jau mest mieru. Tā kā arī uz tualeti visu laiku gribējās – papildus grūtības. Satiku Aivars703. Tiku pie tulznām uz kreisās pēdas priekšdaļas pie 1. un 2. pirksta, kā arī uz īkšķu ārējiem sāniem.
8.04.2012.: Lieldienu un vārda dienas rītā pirms saullēkta Valmierā basām kājām gar Gauju un citur ar Alīnu un Lauru. Uz kaut kā sagriezu kreiso pēdu, pēc tam vēl kaut kam ar to vietu uzkāpu, bojājumu atklāju tikai mājās.
(Piezīme – sagriezu uz pudeles korķa)
10.04.2012.: Rīta rosme. Jāpagaida labāk, kamēr sadzīs kreisās pēdas sagriezums.
7.06.2012.: Pavēlāks rīts. Ar labās kājas īkšķi atsitos mežā pret sakni un nokritu. Sāpe jau bija, bet ne tik traki, nav nekas īpaši apskādēts, tikai zilums formējas.
20.06.2012.: Rīts. Jau 1. km labajā pēdā kaut kas iedūrās (laikam stikla gabaliņš), bet tomēr distanci noskrēju. Mājās mēģināju izčakarēt ārā ar adatu, daļēji izdevās.
30.11.2012.: Rīts. Nedaudz noberzu šo to ar huarachu striķiem.

Pēdas traumas
7.03.2011.: Pēc skrējiena jutu kreisās kājas pēdas fascijas cīpslu, laikam bik jāpiebremzē ar baskājismu.
(Piezīme – interesanti, tolaik vēl nezināju, ka tas varētu būt no vājām pēdām un baskājismu tieši vajadzētu pastiprināt :))
25.08.2011.: Iesāpējās kreisās pēdas velves daļā. Cerams, ka sestdien viss būs labi..
(Piezīme – sestdien viss bija labi, un noskrēju sacensībās savu līdz tam garāko distanci – 30 km)
3.09.2011.: Jauks skrējiens pa mežu. Liekas, ka esmu ticis vaļā no labās kājas potītes iekšējā sāna nelielās sāpes, kas bija piemetusies uz pāris nedēļām – vajadzēja tikai kārtīgāk ikrus izstaipīt!
3.01.2012.: No rīta. Jau kādu nedēļu kreisajai kājai jūtama Top of the Foot Pain, šoreiz jau stiprāk. Laikam jāņem atpūta uz pāris dienām.
(Piezīme – ar janvāra sākumu biju pēkšņi uzreiz pārgājis uz diviem treniņiem dienā)
19.01.2013.: Ap -16 grādiem.Sāpe labās pēdas iekšmalā, apmēram pa vidu, ik pa brīdim diezgan spēcīga – pēdējā laika skrējienos tāda mēdz parādīties, nez, kas par vainu.
21.01.2013.: Ap -9 grādiem. Šoreiz pavisam minimāli – tikai šortos un T-kreklā (bez cimdiem un bez cepures). Uz beigām plaukstu virspuses sāka salt, bet ne tik traki kā vakar. Labās kājas pēdas iekšmala vēl joprojām sāpīga.
6.03.2013.: Mājās no darba, pa ceļam pastā izņemot sūtījumu. Startā ap +9 grādiem, finišā vairs tikai ap +4. Pa ceļam sāka sāpēt kreisās pēdas virspuse, pēc finiša no stieņiem līdz mājām jau gāju klibodams.
7.03.2013.: Vakara skrējiens ar Alīnu. Pēdas virspuse sāp.
8.03.2013.: Vēl joprojām saudzējot kāju.

Kājas lejasdaļas traumas
21.02.2012.: Atkal brišana, bet ne tik daudz, cik vakar. Kaut kāds sagurums. Kādai tantai ar suni 3 reizes paskrēju garām dažādās maršruta vietās. Labai kājai kaut kā jocīgi sāp ikrs, jau kādu nedēļu vismaz, varbūt vajadzētu atpūtu?
(Piezīme – šeit man jau vajadzēja noprast, ka pēdējo mēnešu kilometrāža ir bijusi kļūda..)
25.08.2012.: LSC šosejas skrējienu 5. posms. Pēc atbraukšanas mājās ar autobusu un izkāpšanas no busa mani piemeklēja asas sāpes labās kājas papēža aizmugurē zem Ahilleja cīpslas – pat paiet nevarēju. Jāmēģina bija celt kāju vertikāli, nestaipot Ahilleja cīpslu. Pēc vairākiem soļiem sāpe mitējās un pēc tam jau pazuda pavisam.
27.08.2012.: Rīts. Uz skrējiena bāzes daļas beigām mani atkal piemeklēja tā pati labās kājas papēža aizmugures sāpe, bet ne tik traki, ka būtu jāpārtrauc skrējiens. Tomēr nedaudz jutu, ka kaut kas tur nav labi. Paskatījos tīmeklī – iespējams, ka tas varētu būt vai nu Retrocalcaneal Bursitis (bet drīzāk jau Subcutaneous Calcaneal Bursitis), vai arī Insertional Achilles Tendinitis.
(Piezīme – izrādījās viltus trauksme, kārtējā uzreiz pārejošā sāpīte)
15.12.2012.: Rīts ar startu dažas minūtes pēc pusnakts. Tā labā Vivo griešanās Ahillejā nav izturama, nācās pārtraukt skrējienu dēļ neciešamām sāpēm.
(Piezīme – Vivo apava aizmugures daļa kādu laiku it kā griezās pēdā aiz Ahilleja cīpslas, kamēr pieradu)
8.01.2013.: Rīts. Skrēju lēnāk, jo kaut kāda jocīga sāpe iemetusies labās kājas ikra apakšdaļā. Jau -4 grādi, bet vēl joprojām skrēju šortos un T-kreklā (un arī cimdos un cepurē).

Ceļgala traumas
5.03.2012.: Rīta rosme. Sāpe no labās kājas ikra augšdaļas pacēlusies vēl augstāk. Tagad liekas, ka sāp vecā vaina – paceles cīpsla.. Nav traki, bet ir jūtams.
6.03.2012.: Rīta rosme. Atkal jūtama labās kājas pacele. Jāmet miers uz kādām dienām.
29.03.2012.: Rīta rosme. Pēc tam kaut kādas jocīgas sajūtas labās kājas ceļgala priekšpusē, kāpjot lejā pa trepēm.
(Piezīme – sāka izpausties pēkšņā kilometrāžas palielināšana janvārī uzreiz uz ~470 km, bet februārī jau vispār pāri 500 km..)
15.04.2012.: Pirms F1 Ķīnas GP izcīņas. Uz beigām atkal tā sāpe labā ceļgala ārmalā/priekšā. Vai tiešām ITBS?
(Piezīme – labi, ka to vismaz nenoignorēju :))
16.04.2012.: Lietaina rīta rosme. Labās kājas ceļgals liek par sevi manīt, laikam tiešām ITBS.
17.04.2012.: Rīta rosme piemājas stadionā. Skrēju, līdz sāka just labās kājas ceļgalu.
30.04.2012.: Sāpe labajā celī (ITBS) praktiski vispār neļauj paskriet. Vairākas reizes apstājos, pastaigājos, baigi sāp😦
(Piezīme – nākamajā dienā bija jāskrien apkārt Vīlandes ezeram, bet šodien kopā nomocīju tikai 1 km.. Braucu uz Vīlandi, praktiski pārliecināts, ka neskriešu, tikai skatīšos, kā skrien sieva un māsa. Tomēr pēdējā brīdī izlēmu, ka skriešu, bet pilnīgi pa baso. Tā izrādījās pareizā stratēģija – pilnīgi nekādas problēmas skrējiena laikā nebija. Ir tomēr milzu atšķirība starp skriešanu minimālajos apavos un skriešanu basām kājām, jebkurš apavs dara savu ļauno apava darbu.. Šī man bija kā jauna atklāsme, kā rezultātā pēc tam visu atlikušo pavasara daļu, vasaru un rudeni noskrēju praktiski tikai pilnīgi pa baso.)

Stāstu igauņiem par savu atklāsmi pēc Vīlandes skrējiena

Stāstu igauņiem par savu atklāsmi pēc Vīlandes skrējiena

6.05.2012.: Asfalta tests. Uz beigām sāka sāpēt celis. Tomēr pa asfaltu basām maratonu vēl neskriešu, bik uzberzās minitulzniņa.
17.05.2012.: Patīkams rīts pa pielijušu mežu, tikai pusceļā nācās apstāties ceļgala dēļ..
27.06.2012.: Ar līkumu no autoservisa uz māju, pirmo reizi izmēģinot jaunos VivoBarefoot Neo Airmesh apavus. Biju spiests pārtraukt, kad parādījās sāpe KREISAJĀ ceļgalā.. Pat izmasēšana nepalīdzēja – nebija iespējams vispār vairs paskriet, liekas, ka arī ITBS simptomi. Taču pēc kājas izkratīšanas varēju vēl paskriet.
(Piezīme – viens no retajiem skrējieniem apavos šai sezonā, un uzreiz kāda vaina..)
2.12.2012.: Dubļi sasaluši, peļķes apledojušas, tātad zem nulles. Ejot uz startu, tā kā atkal sajutās labās kājas celis kā gada sākumā, kad bija, liekas, ITBS..
(Piezīme – jau pāris dienas kā parādījies pirmais sniegs un kā vairs neskrienu tīri pa baso..)
3.12.2012.: Rīts. Ejot uz startu, atkal sajutu labo celi – laikam jānomet nedaudz kilometrāža.

Citas traumas
21.04.2011.: Mežā bik sakoda odi.
11.07.2011.: Mežā parādījušies dunduri, kas neliek mieru pat skrienot! Vakar tādus vēl nemanīju.

Nu tas arī viss. Izskatās daudz? Jūs taču paši gribējāt godīgu izklāstu..😉 Bet, ja nopietni, tad šim visam nevajadzētu novērst neviena skrējēja pievēršanos baspēdošanai, gluži pretēji, jo, pirmkārt, absolūtais vairākums minēto traumu ir tīrie sīkumi, pārējās pamatā ir paša stulbuma dēļ un nesaistītas ar apavu [ne]esamību, bet otrkārt, šeit pieminētie (traumatiskie) skrējieni sastāda tikai nepilnus 5% no maniem kopējajiem šī laika posma skrējieniem. Turklāt jūs taču nemaz neesat redzējuši manu pirmsbaspēdošanas traumu sarakstu..😉

Starp citu, uz virsrakstā uzdoto jautājumu varat atbildēt katrs pats. Mana atbilde ir – pavisam noteikti!

2 thoughts on “Vai skriešana pa baso tiešām mazāk traumatiska?

  1. Visvairāk mani aizkustināja stāsts par nežēlīgajiem dunduriem un odiem…😀
    Bet, ja nopietni, ir kādi ieteikumi, kā tikt galā ar kaitinošo TMTS jeb kā Tu augstāk minēji “Top of the foot…” sāpēm? Reizēm tas var būt tīrais sīkums, bet, ja tās parādās pie pat minimālas kilometrāžas palielināšanas, ko tad? Ir kādi ieteikumi?
    Stap citu, no šī raksta sanāk, ka daļa stikla lauskas vēl aizvien dzīvo Tavā pēdā… Vai tā tas tiešām varētu būt? :O

    • Nē, domāju, ka lielākā daļa lauskas izkrita pati no sevis pārvietošanās rezultātā🙂 Par TOFP grūti teikt, man palīdzēja kilometrāžas samazināšana uz dažām dienām vai nedēļu, bet varbūt, ka citiem vajadzēs ilgāku laiku. Protams, ļoti svarīgi ir arī ikdienā nestaigāt traumatiskos apavos, kas dažādas sāpes var tikai paildzināt..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s