Skrējiens apkārt Vīlandes ezeram 2017

18260877_1998569640356588_1165974015_oJūs jau zināt, kas jādara maija pirmajā dienā, vai ne? Jau astoto gadu pēc kārtas šajā dienā plkst. 12:00 startēju skrējienā apkārt Vīlandes ezeram. Tas ir, šķiet, vecākais skrējiens Igaunijā, kas nu noticis jau 88 reizes! Tā kā pirmie astoņdesmit no šiem skrējieniem man gājuši secen, tad nu vairs nedrīkst izlaist nevienu. Dažas no iepriekšējām astoņām reizēm esmu atzīmējis ar rakstiem savā emuārā, tagad interesanti palasīt. Te iespējams sameklēt nelielu atskaiti no mana paša pirmā mēģinājuma apskriet ezeru 2010. gadā. Arī par nākamo skrējienu kādu rindkopu esmu uzrakstījis, bet tā nedaudz pavēlu – decembra vidū.. 2012. gads bija pirmais, kad ap ezeru apskrēju pa baso, kā rezultātā tiku pie intervijas igauņu televīzijā (mazs apraksts 2012. gada maijā un šis pats vēl citā aspektā pieminēts teju pēc gada). Par 2013. gada skrējienu toreiz tapa vesels raksts, kas veiksmīgi iekļāvās rakstu sērijā ar nosaukumu “Sacensību epopeja”, kas apkopoja aprīļa beigu un maija sākuma dažu dienu intensīvu dalību sacensībās. Kopš 2014. gada rakstu par Vīlandes skrējienu vairs nav bijis..

Šosezon it kā nedaudz biju apņēmies kaut ko uzrakstīt par katrām savām sacensībām, jo to skaitu esmu mēģinājis samazināt līdz absolūtam minimumam. Tomēr atkal jau pāris sacensības pagājušas neaprakstītas.. Hmm, klau, varbūt darām tā – uzrakstām un izlasām (ko nu kurš no mums) pa kādam teikumam no abām šīm izlaistajām sacīkstēm un tad atgriežamies atpakaļ pie Vīlandes!

Turpināt lasīt

Liepājas pusmaratons 2017

17622019_1895590113988893_4445608259349512445_oŠīs sezonas sākumā tā daļēji pie sevis apņēmos mēģināt uzrakstīt kaut ko par katrām šīs sezonas sacensībām, jo šos aprakstus pēc tam pašam ir ļoti interesanti pārlasīt, atceroties, kā man kurā reizē gājis. Citādi sanāk tā, ka aizbraucu, noskrienu un aizmirstu. Sacensības saiet vienā lielā putrā, un jēgas nekādas. Taču no pirmajām četrām šīs sezonas sacensībām – seriāla `Noskrien ziemu` četriem posmiem – apraksti tapuši tikai par divām – pirmo un pēdējo. Laikam jau abos vidējos posmos tiešām nekas īpaši daudz stāstāms nebija – ziema, sniegs, ledus un slidināšanās uz vietas. Taču ar Liepājas pusmaratonu sezona beidzot ir sākusies pa īstam! Var teikt, ka nu ir atklāta šīs vasaras skriešanas sacensību sezona.

Liepājas pusmaratons šogad atkal ir iekļauts seriālā `Skrien Latvija`, no kura tas uz dažiem gadiem bija izkritis. Šajā seriālā es šogad atkal skrienu vidējās (10-12 km) distances – gluži tāpat kā pērngad. Un uz Liepāju atkal dodos jau iepriekšējā vakarā, lai šo vakaru pavadītu to skrējēju pulkā, kurus pie sevis izmitina Edgars Porciks, ar kuru mēs šogad jau otro sezonu pēc kārtas cīnāmies par ātrāk noskrieto piecīti, kam šogad par godu pat ir tapis speciāls Edgaru kauss, ko šajā teikumā esmu izmantojis par ieganstu, lai radītu pēc iespējas vairāk salikta pakārtota teikuma daļas. Tā jau mums kļuvusi par tādu kā tradīciju (nevis veidot teikuma daļas, bet pavadīt Liepājas pusmaratona priekšvakaru pie Edgara).

Turpināt lasīt

Ziemas noskriešanas noslēgums

17388765_1415400511837665_7606329928886378864_oSestajā kilometrā apdzinu Gati Štulbergu. Punkts. Ar šo faktu, domājams, viss ir pateikts, un varam noslēgt šo stāstījumu par šīs sezonas seriāla `Noskrien Ziemu` ceturto noslēguma posmu Garkalnē..

Nu labi, pēc finiša atklājās, ka Gatis vakar skrējis piecīti Rozentāla skriešanas svētkos Saldū. Ahh.. Nu nekas, man ir vēl otra kārts azotē – pēc septiņiem kilometriem biju noķēris un astotā kilometra sākumā apdzinu Kasparu Kalnbērzu. Tagad varam likt punktu? Izrādās, ka vienalga nē – Kasparam esot formas bedre, un tagad viņš, gatavojoties Eiropas čempionātam šķēršļu skrējienā, tikai sākšot no tās līst laukā.  Nu bāc! Labi, pēdējais mēģinājums – pirmspēdējā kilometrā apdzinu kādu Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas darboni. Ar to taču vajadzētu pietikt! Nu nez, vispār jau labāk stāstīt par sevi un salīdzināt savu sniegumu ar sevis paša, nav ko jaukt citus iekšā.

Turpināt lasīt

Edgaru Kauss 2017

img_20161215_202857Šosezon man izvērtās arī tāda kā neklātienes cīņa ar edGaru jeb Edgaru Porciku. Mēs abi sezonas laikā vairākkārt uzlabojām savus rezultātus piecītī, bet viņš ikreiz bija man kādas sekundes priekšā. Tagad nezinu, ko domāt – vai skaitīt viņa sasniegumu Piltenē, kurā viņš pats uzņēmis savu rezultātu kā 17:47, vai arī tas ir pārāk īpatnējs rezultāta fiksēšanas veids, lai to skaitītu? Lai vai kā, šāda savstarpēja konkurence man ļoti patīk, it īpaši tādēļ, ka abi esam Edgari, abi esam gandrīz vienāda vecuma un abiem mums ir praktiski vienāds ātrums īsajās distancēs. Mēs droši vien arī turpmāk sacentīsimies, varētu no tā izvērst arī kaut ko interesantu, piemēram, tādu kā šie divi kolēģi, kas gribējuši izskriet piecus kilometrus no 14 minūtēm un par to sataisījuši nelielu video sēriju. Jā, un, ja vēl mums pievienotos trešais Edgars – bannijs jeb Edgars Zagorskis –, tad būtu pavisam jautri! Nešaubos, ka viņš kals tēraudu, kamēr tas silts, un tuvākajā laikā pievilks klāt mūsu rezultātiem.. Ā, jā, un komentāros par sevi atgādināja arī Vančuks jeb Edgars Vanters – arī taču atbilst visiem kritērijiem par vārdu, vecumu un ātrumu! Daudz to Edgaru, un visi tik līdzīgi, ja tā padomā..

Turpināt lasīt

Kā es skrēju no Rīgas uz Valmieru

Tā kā iepriekšējā rakstā, kur izklāstīju savus iemeslus piedalīties šogad atjaunotajā skrējiensoļojumā `Rīga – Valmiera`, apsolīju uzrakstīt pāris vārdus arī par pašu skrējiena norisi, tad nekas cits neatliek, kā solījumu pildīt. Rakstot iepriekšējo stāstu, biju domājis, ka šo, nākamo, uzrakstīšu varbūt jau nākamajā dienā, bet rakstīšanas pasākums tomēr ievilkās.. Kā jau parasti.. Sanāca vēl tā, ka uzreiz pēc pirmā raksta publicēšanas noskatījos filmu Forever Running ar grieķu ultramaratonistu Yiannis Kouros, kurš varētu pretendēt uz visu laiku visā pasaulē monstrīgākā ultramaratonista titulu. Filmas ievadā viņš saka, ka tīri teorētiski par ultramaratonu sauc jebko, kas garāks par maratonu, taču viņš pats, piemēram, 50 kilometru skrējējus neuzskata par ultramaratonistiem, jo treniņu process 50 kilometriem tikpat kā neatšķiras no maratona treniņu procesa. Arī 100 km vēl neesot uzskatāmi par ultru, jo tā vēl nav tāda distance, kurai jāpieiet ar pilnīgi citādu domāšanas veidu. Tā nu es nodomāju, ko nu tur rakstīs par kaut kādu nīkulīgu skrējienu no Rīgas uz Valmieru 🙂

Bet tomēr rakstu, lai man netiktu piemērots teiciens par solīšanu, krišanu un maku. Ja slinkums lasīt līdz beigām, tad sākšu ar galvenajiem faktiem – 107 km, 10:15:41 un 2. vieta kopvērtējumā. Kā? Otrā vieta? Man, kurš parasti skrien pa beigām? Ja man jārod atbilde uz šo mistisko gadījumu divos vārdos, tad es teiktu tā – barefoot un keto! Tikai pateicoties baskāju skriešanai, esmu spējis izdzīvot līdz šai dienai, skrienot, trenējoties un neko būtiski sev nesavainojot, bet, pateicoties keto diētai, esmu spējis normālā tempā noskriet līdz galam distanci, kurai iepriekš neesmu speciāli gatavojies un kas pēc būtības tomēr ir pāri maniem spēkiem.

Turpināt lasīt

Siguldas kalnu ultramaratons 2013

Pirms gada, kad Siguldas kalnu skrējiena garāko distanci noskrēju pirmo reizi, sava emuāra aprakstā par šo sasniegumu izdarīju secinājumu, ka, ja grib skriet kalnu skrējienu, tad arī jātrenējas pa kalniem. Visai loģiski! Tad arī apņēmos visu gadu līdz nākamajam Siguldas kalnu skrējienam kalniem pievērst pastiprinātu uzmanību, lai nākamreiz nebūtu tik traki jāmokās, kā bija toreiz. Saprotu, ka tie mani lasītāji, kas mani pazīst, jau smīn ūsās/bārdā/pie sevis, tāpēc laikam būtu lieki piebilst, ka savu lielo apņemšanos noslinkoju arī šajā gadā un pa kalniem, var teikt, netiku skraidījis vispār nemaz.. Līdz ar to loģiskas sekas – arī šoreiz skriet nebija viegli. Bet tas nekas, ka nebija viegli, toties cits labums – bija grūti. Bija trakoti grūti!

Pa ceļam uz Siguldu un pirms starta no gaisa krītošais ūdens man kaut kā ne visai patika, bet plkst. 11:00:02 līdz ar starta šāvienu, kurš gan laikam izpalika, par lietu aizmirsu, un pēcāk tas vairs netraucēja it nemaz. Pirmais aplis kopumā pagāja visai strauji, lai gan pāris reizes taciņu sastrēgumos nācās pat apstāties, reizēm vienkārši samazināt gaitu. Priecājos, ka tādā veidā vismaz netikšu pie sasteigta sākuma un paliks kaut cik spēki arī finišam. Skrienamajos posmos gan speciāli nebremzējos un, piemēram, 10. kilometrs, kas beigās izrādījās šodien pats ātrākais, tika noskriets pa 4 minūtēm un 44 sekundēm. Daži nākamie ātrākie kilometri arī daudz neatpalika.

Pirmo apli pabeidzu vēl pilnīgi normāls – gan pēc ģīmja, gan pašsajūtas. Starpfinišā izlaku vien glāzi ūdens un turpināju ceļu. Vēl līņāja, bija pretvējš, bet citādi nekas traks. Tiekot otrajā aplī līdz pirmajam kalnu lejupceļam uzreiz aiz bobsleja trases, skatam pavērās traģiska aina – nogāze dubļu klāta, slidena līdz neprātam. Pirmajā aplī jau arī nācās te pieturēties pie kociņiem, lai tiktu lejā, bet tomēr tad vēl te pāri bija skrējuši ne pārāk daudz dalībnieki (nu noteikti krietni mazāk par pusi), taču nu jau te pabijuši pilnīgi visi un daudzi pat divreiz. Kaut kā jau lejā tiku, bet ne tuvu ne tik ātri kā pirmoreiz.

Turpināt lasīt

Nordea Rīgas maratons 2013

Šis skrējiens patiešām bija kā vesela epopeja, kā jau to biju nojautis iepriekš. Notikumi risinājās kā spraigā asa sižeta filmā, un cīņa izvērtās līdz pašai finiša līnijai. Nē, ne jau ar konkurentiem, cīnoties par vadošām vietām vai mēģinot apspēt kādu līdzvērtīgu pretinieku. Nē, cīņa man bija pašam ar sevi, ar laiku (gan pulksteņa, gan varbūt arī meteoroloģiskā ziņā), ar savām pretenzijām uz labu rezultātu un slinkumu skriet tālāk. Galvenais – bija jāpiespiež sevi mocīties un cīnīties līdz galam, kas nepavisam nevedās tik viegli. Bet šoreiz es uzvarēju!

Turpināt lasīt