Sezonas sākums un beigas vienā dienā

img_20161220_121355Šogad tā sakrita, ka jaunās skriešanas sezonas sākums un iepriekšējās sezonas noslēgums iekrita vienā dienā. Turklāt vispirms, rīta pusē, tika uzsākta jaunā sezona, bet tikai pievakarē noslēgta aizgājusī. Kas tad bija šie notikumi?

Noskrien Ziemu 1. posms

Šogad janvārī mūsu jau tā piesātinātajā skriešanas sacensību kalendārā savu vietu atrada jauns skriešanas seriāls – `Noskrien Ziemu`. Tā mērķis bija izvilkt skrējējus ārā uz ātrāku paskriešanu arī ziemas mēnešos, tāpēc tā trīs posmi notika šī gada pirmajos trijos mēnešos. Nevienā no tiem nepiedalījos. Bet nu, kad atkal ir klāt ziema (vismaz kalendāra nozīmē), šis seriāls uzsāk jau savu otro sezonu, kurā nācis klāt vēl viens posms vēl vienā ziemas mēnesī – decembrī. Tāpēc šoreiz tā savādi iznāk, ka NZ2017 sākas jau 2016. gadā. Arī šosezon īsti nebiju plānojis šajā seriālā piedalīties, bet tad mani gada noslēguma reitingu ballē uzrunāja Pēteris, sakot, ka būtu forši savākt komandu šim seriālam. Rezultātā es ļāvos pierunāties, un tagad visos četros posmos skriešu īsāko – 8.6 km – distanci..

Pirmais posms notika 18. decembrī Siguldā, un šo es uzskatu par jaunās skriešanas sezonas oficiālo atklāšanas brīdi. No pērnā gada šī seriāla skrējienu bildēm biju sapratis, ka šie ir pasmagi skrējieni, kur jācīnās ar sniegu, dubļiem, slīdēšanu, aukstumu utt. Tomēr tā kā ziema pie mums vēl nav atnākusi, biju cerējis, ka Siguldā dabūšu forši izskrieties pa atkusušām meža taciņām. Nekā nebija – ziema nav ne Rīgā, ne Valmierā, bet tā aizkavējusies tieši pa vidu Siguldā. Ierodoties Siguldā, secināju, ka pat trotuāri ielu malās ir balti, tad jau arī mežā nebūs nekas nokusis. Izrādījās, ka tā arī ir – mežs vēl gana sniegots, taciņas daudzviet arī ledus klātas, tāpēc par kaut cik ātru skrējienu savos nodeldētajos Vibramos varēju aizmirst.

Turpināt lasīt

5K zem 18 min, nevienu kilometru neskrienot ātrāk par 3:37

14701031_1817272291820676_797770278556538175_oStarts! Dodos uz priekšu no pirmās rindas. Tas ir lielākais mazo skrējienu labums, ka dalībnieku skaits un sastāvs ļauj startēt no pašas priekšas un cīņā par vēlamo rezultātu nezaudēt ne sekundi. Un LSC šosejas skrējieni ir tieši šāda formāta pasākums, kur ikreiz startēju no pirmās rindas. Arī aplis Mežaparkā ir nomērīts pilnīgi precīzi 2.667 km garš, kā arī precīzi nomērītas starta vietas 5, 10, 15 un 30 km skrējieniem un pusmaratonam, lai te ikviens varētu nākt uzstādīt savus labākos personīgos rezultātus, nebēdājot par to, vai trase nav bijusi par īsu, kā tas reizumis gadās dažās lielākās sacensībās.

Visiem pa priekšu, protams, uzreiz aizskrien topinsh jeb Reinis Tops. Viņam seko Gatis Štulbergs, bet tālāk jau grupiņa vairāku cilvēku sastāvā, no kuriem viens esmu arī es. Man nedaudz pa priekšu skrien guncha jeb Gunārs Ķeģis, kurš pirms divām nedēļām noskrējis Spartatlonu, bet uzreiz aiz manis dzirdams voļda jeb Valdis Ņilovs. Ilgi gan Valdis aizmugurē nav ar mieru skriet un drīz vien apdzen gan mani, gan Gunāru. Pirmajā taisnē uz brīdi iemetu acis Garminā – 3:09 min/km.. Standarta scenārijs ar starta spurtu, jāmēģina nomierināties.

Turpināt lasīt

Sacensību epopeja – LSC stadiona skrējiens

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – LU pavasara krosu – meklēt šeit!

12. maijs – LSC stadiona skrējiens

Pēc šī, sacensību epopejas pēdējā skrējiena, gribot negribot uz brīdī nācās aizdomāties – ko vēl man vajadzētu darīt, lai netiktu pie jauna personīgā rekorda? Uz šo LSC organizēto šī gada stadiona skrējienu otro kārtu ierados, veicis tik sliktus priekšdarbus kā nekad agrāk.. Piektdienas vakarā pie mums ieradās dīvānu sērfotāji pavadīt mūsu pieticīgajos apartamentos divas naktis. Ahh, divi kursīva lietojumi vienā teikumā. To laikam sauc par teksta pārdekorēšanu. Jau noliecu galvu soda izpildei..

Bet, atgriežoties pie ceļotājiem, tas nozīmēja tikai vienu – mums nāksies viņus izmitināt. Un nāksies runāties līdz vēlai naktij. Hmm, tomēr tas nozīmēja vismaz divas lietas (skatīt augstāk). Nu labi, tas vēl nekas, bet man nācās dzīvot pamatīgās bailēs par savu veselību un dzīvību, kad Latvijas Valsts izlase iepriekšējā dienā uzvarēja Slovākijas Valsts vienību pasaules čempionātā hokejā, jo, pirmkārt, viesi bija no Slovākijas, bet otrkārt, viņi bija kaislīgi hokeja fani un caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju šobrīd tieši devās ceļā uz Helsinkiem, lai tur klātienē skatītos čempionāta pusfinālus un finālu.. Beigās tomēr visu nokārtojām sarunu ceļā, un, lai arī it kā dūrei tik spēks, tās tomēr atstājām novārtā.

Piektdienas vakarā gulēt sanāca aiziet ap plkst. 1:30, kas patiesībā ir jau sestdienas rīts, bet sestdienas vakarā jeb dienu pirms stadiona skrējiena – vēl stundu vēlāk. Gulēt pēdējā naktī sanāca stundas piecas. Nu vēl protams, ievērojamos daudzumos tika lietots alkohols (ievērojami mazos, bet vienalga), kas parasti mēdz palīdzēt ultragaro distanču skrējējiem, bet papildus ātrumu 3000 metros stadionā diez vai dod. Lai būtu pavisam drošs, ka nekādu personīgo rekordu šoreiz neizskriešu, visu sestdienu vēl pavadīju uz lauka, enerģiju veltot darbiem ar lāpstu, dakšām un citiem priekšmetiem – rokot zemi, mētājot un nēsājot apkārt velēnas un akmeņus un nodarbojoties ar citām izpriecām. Vēl jau šīs pašas dienas rītā bija arī jāapmeklē Otrais Latvijas Baskāju draudzības skrējiens, bet tas tā, tur jau nepiekusu 🙂

Turpināt lasīt