Kompleksās slodzes tests

Beidzot arī es saņēmos, atmetu slinkumu un to lietu izdarīju – apmeklēju Sporta laboratorijas piedāvāto kompleksās slodzes testu. Šajā testā sportists par savu organismu var noskaidrot visas būtiskākās lietas, kas tam palīdz pēc tam pareizāk plānot savus treniņus, lai, pirmkārt, tie būtu efektīvāki, un, otrkārt, lai nenodarītu sev pāri. Šāda veida testus Latvijā, cik man zināms, šobrīd var veikt trijās vietās – Sporta laboratorijā, VIP Sport, kā arī LOV jeb Latvijas Olimpiskajā Vienībā, kur gan, kā dzirdēts, pamatā testējot tikai elites līmeņa sportistus, nezinu gan, cik daudz tajā taisnības, bet diez vai tādā gadījumā pietiktu ar to, ka nesen Carnikavā ieguvu pirmo vietu vīru elites grupā..😉

Tātad izvēle man palika starp Sporta laboratoriju un VIP Sport iestādījumu. Nebija vaļas un gribas īpaši iedziļināties abu šo kompāniju piedāvājumu atšķirībās, tāpēc atstāju visu sievas ziņā, un viņa pierakstīja mani uz testu Sporta laboratorijā, kur pati jau bija pirms pusotra gada bijusi.

Testa veikšanai var izvēlēties divas opcijas – skriet pa skrejceliņu vai braukt uz velotrenažiera. Arī šeit biju dzirdējis dažādus viedokļus, kas labāk, bet pašam kaut kā (droši vien nepamatoti) bija radies viedoklis, ka skrējējam pareizāk būtu testēties uz skrejceliņa, lai iegūtu precīzākus un atbilstošākus rezultātus. Tāpēc pieteicies biju skriet, lai arī man bija bažas par to, kas notiks, ja vairs nespēšu paskriet, jo bija viedoklis, ka jāskrien taču būs līdz pilnīgam spēku izsīkumam un/vai samaņas zaudēšanai, lai tur varētu noteikt maksimālo pulsu un citas lietas. Domāju, ka varbūt būšu iesiets kaut kādās saitēs, kas mani noturēs samaņas zaudēšanas brīdī, vai tamlīdzīgi.. Tomēr viss izrādījās krietni vien vienkāršāk – nekādu saišu nebija, kā arī nebija paredzēts testa laikā atslēgties. Man teica, ka vienkārši esot pašam jāsaka, kad vairs nevaru paskriet, tad arī tests tiks beigts, pogas esot paredzētas tikai kaut kādam īpaši ārkārtējam gadījumam (man pat neparādīja, kādas tās pogas izskatās un kur atrodas).

Pirms testa atbildēju uz standarta jautājumiem par sevi, savām medicīniskajām kaitēm (vai to neesamību) un sportošanas parametriem. Pēc tam tiku iepazīstināts ar testa norises kārtību. Tests tiek sākts ar minūtes ilgu stāvēšanu uz trenažiera, lai nomierinātos un noteiktu miera stāvokļa pulsu. Pēc tam tiek uzlikts skriešanas (ja tā to drīkst saukt) ātrums 4 km/h, un palaists testa veikšanas maksimālais iespējamais laiks – 30 minūtes. Pēc vienas minūtes iešanas ar 4 km/h ātrums automātiski palielinās uz 5 km/h, vēl pēc minūtes uz 6 km/h, vēl pēc minūtes uz 7 km/h (ar šo jau pārgāju no soļiem uz skriešanu), bet pēc tam ik pa minūtei tiek likti klāt 0.5 km/h. Rezultātā pēc 23 minūtēm kopš testa sākuma šādā veidā esam nonākuši jau līdz 17 km/h uzlikšanai. Tas arī ir maksimālais iespējamais ātrums, vairāk klāt likts netiek. Ja sportists tik tālu ir ticis un noskrējis arī šo minūti ar 17 km/h, un var skriet vēl, tad tālāk tiek ik pa minūtei palielināts virsmas slīpums, saglabājot to pašu ātrumu – tātad sanāk skriet arvien stāvākā kalnā. Es tā kā šaubījos par savu spēju tikt līdz 17 km/h, kas būtu 3:32 min/km pēc tam, kad izskrieti vēl visi tie iepriekšējie ātrumi, bet mani mēģināja mierināt ar domu, ka visas 30 minūtes kāds izskrienot patiešām ārkārtīgi retos gadījumos.

Tā nu viss bija apmēram skaidrs. Pirms testa sākšanas man galvā uzmauca tādu kā gāzmaskai līdzīgu padarīšanu, pie kuras mutes daļā pievienoja cauruli, lai pētītu manus elpošanas paradumus. Pie ķermeņa augšdaļas piesprauda arī vairākus elektrodus, un tests varēja sākties. Ā, jā, vēl trīs reizes mērīja arī asinsspiedienu – pirms testa sākšanas, uzreiz pēc tā pabeigšanas, kā arī vēl kādas trīs minūtes pēc beigām. Tas man bija attiecīgi 120/80, 170/70 un 120/80, lai ko tas arī nenozīmētu.

Lielāko daļu testā pavadītā laika, kā augstāk paskaidrots, bija jāskrien patiešām lēnām, taču nogarlaikoties nepaguvu, jo tomēr tā nebija ilgstoša monotona skriešana, bet gan ik pa minūtei notika ātruma maiņa. Drīz vien jau tiku līdz kaut cik pieklājīgam ātrumam 12 km/h, kad man testa uzraugs pirmo reizi pajautāja, vai viss ir kārtībā. Tā kā viss bija kārtībā, tad turpinājām ātruma palielināšanu un diegšanu. Laikam ap 14,5 vai 15 km/h pienāca tas brīdis, kad nu jau katras minūtes beigās man tika jautāts, vai turpināt skriešanu vēl vienu minūti. Vairākkārt atbildēju apstiprinoši, jo nekāda īsta noguruma jau vēl nebija. Tā nu tiku arī līdz maksimālajam ātrumam (uz beigām jau palika tomēr arī grūtāk) 17 km/h. Noskrēju šādā ātrumā vienu minūti un izlēmu arī šoreiz vēl uz minēto jautājumu atbildēt apstiprinoši. Rezultātā tiku arī pie skriešanas kalniņā vienu minūti ar ātrumu 17 km/h. Nu gan ar to man pietika, un pēc šīs minūtes tests tika pārtraukts. Nebiju īsti pārliecināts, vai spēšu tā noskriet vēl vienu minūti vēl stāvākā kalniņā, jo bija jau iestājies ļoti liels piekusums kājās. Varbūt vēl vienu minūti būtu vajadzējis pamēģināt, bet pēc slodzes jau visi gudri, kā teic sakāmvārds.

Aizgāju uz dušu, pārģērbos, bet sporta ārste Sandra Rozenštoka tikmēr sagatavoja izdrukas un pārskatus par manu personu. Tika vērtētas trīs galvenās organisma komponentes, kas iesaistītas slodzes veikšanā – muskuļi, elpošanas sistēma un sirds. Izrādījās, ka kāju muskulatūra man ir attīstīta ļoti augstā līmenī, elpošana arī krietni virs vidējā rādītāja, bet sirds tikai vidējā līmenī, tātad vājākais posms (interesanti, vai kādam vispār iznāk arī citādi?). Īpaši problemātiska esot atjaunošanās pēc slodzes, kas man ir pagarināta. Vēl sirds kardiogrammā konstatēja kaut kādus nelielus traucējumus, kas tika aprakstīti ar šādu frāzi – Hisa kūlīša daļēja labā zara blokāde. Ārste teica kaut ko par to, ka tas ir nebūtiski vai normāli un ka to tāpat nevar izlabot ne ar medikamentiem, ne kā citādi, tāpēc par to nav jāuztraucas. Tā arī nesapratu, vai tas ir slikti vai nē, tāpēc mājās aizgāju uz medicīnas profesionāļu lapu http://www.calis.lv un atradu foruma ierakstu, kurā teikts, ka “Tas nav nekas bīstams, tā mēdz būt un to var principā par normu uzskatīt. Katrā ziņā jādara nav nekas un jāuztraucas nav.”, kā arī “to var principā par normu uzskatīt”, un vēl “Organisma īpatnība, that’s it basically*“. Skaidrs, tātad aizmirstam!

No interesantākajiem datiem, protams, beidzot uzzināju savus sliekšņus – aerobo un anaerobo -, kas man ir attiecīgi 136 un 169 (yeei, beidzot arī attiecīgais saraksta punkts izpildīts). Pamatojoties uz tiem, ārste ieteica man arī, kā labāk plānot savus treniņus, lai attīstītu sirdi. Es jau, izrādās, diezgan tuvu tam arī pēdējā laikā biju trenējies, taču nedaudz pielabot savu treniņu stilu tomēr vēl varu. Maksimālais pulss, līdz kuram sanāca uzkāpt testa laikā, bija 186, bet skaidrs, ka tas varēja būt vēl nedaudz augstāks, ja es būtu turpinājis skriet vēl kādu minūti. Vēl laikam interesants rādītājs ir VO2 max. jeb maksimālā skābekļa uzņemšanas un izmantošanas kapacitāte. Tā man testa laikā sasniedza 48.5 ml/min/kg.

Protams, dabūju izdrukas ar vēl daudziem rādītājiem un to maiņu testa laikā. Ļoti labi esot tas, ka man ir ļoti vienmērīga elpošana viscaur visam skrējienam. Man pašam tas liekas dabiski, jo neatkarīgi no ātruma mans elpošanas ritms ir vienāds – ieelpa uz diviem soļiem un izelpa uz trim. Līdz ar to mana elpošana tiek pilnībā sinhronizēta ar kadenci, kas, savukārt, arī daudz nemainās skriešanas laikā – no kādiem 185 soļiem minūtē pie mazākiem ātrumiem līdz kādiem 200 soļiem minūtē pie lielākiem ātrumiem (varbūt arī pie ļoti lieliem ātrumiem uzkāpj virs 200).

Nu ko, tagad ir, ko pētīt, tas jau vienmēr interesanti. Ā, jā, vēl varu minēt maksu – viss kopā maksāja 50 Ls, bet ar savu VSK Noskrien karti tiku pie 10% atlaides, rezultātā samaksājot kopā 45 Ls. Maksā, cik sapratu, ietilpst pats tests (30 Ls uz skrejceliņa, 25 Ls uz velotrenažiera), kardiogramma (5 Ls) un sporta ārstes konsultācija pēc testa (15 Ls). Nākamo testu man ieplānoja apmēram uz gada miju, lai varētu noteikt, vai ir kas mainījies, vai ir progress, vai nepieciešams atkal pamainīt treniņu principus u. tml. Tā nu tagad dzīvosim, redzēsim, vai mani rezultāti progresēs, ieviešot treniņos jaunos principus, vai nē.

* Angļu valodā – `Tas arī pamatā viss`

8 thoughts on “Kompleksās slodzes tests

  1. “Hisa kūlīša daļēja labā zara blokāde” man arī šad tad atrasta, pirmo reizi kādā 1983. vai 1984. gadā – pirms vēl biju sācis skriet. Tātad vismaz 28 gadus ar to nodzīvot var.🙂

    Paldies par detalizēto aprakstu. Tas par ~5% palielina varbūtību, ka es arī kādreiz saņemšos līdzīgai procedūrai.

  2. Man arī ir Hisa kūlīša labā zara daļēja blokāde. Enciklopēdijā rakstīts apmēram tā, ka Hisa kūlīši ir kā elektrības vadi, pa kuriem dod signālu sirds muskulim sarauties. Ja vienā no kūlīša zariem signāls bloķējas, tad tas aiziet pa apkārtceļu, tikai mazliet vēlāk. Šo defektu uzskata par normālu, jo tāds ir apmēram 10-15% cilvēku un no tā nemirst.
    Asinspiediens 120/80 miera stavoklī ir norma, 170/70 uzreiz pēc slodzes ir ideāli. Man augšējais skaitlis (sistole) pie slodzes iet pāri 200 un pie 250 abas reizes pārtrauca testu, jo tas ir bīstami. Lai varētu ik pa divām minūtēm mērīt spiedienu, man jātestējas uz velotrenažiera😦

    • Pirms izlasīju Tavu komentāru, nebiju iedomājusies, ka varbūt šī testa laikā citiem visu laiku nemēra spiedienu… Man visu laiku mērīja un jautāja vai labi jūtos (tad, kad es veicu testu, vēl bija pieejams tikai velotrenažiera tests). Beigās izrādījies, ka spiediens bijis ļoti zems, kaut arī es jutos pilnīgi normāli. Varbūt tad arī manā gadījumā tests uz skrejceliņa nav īsti labi veicams…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s