Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 3/4

00_03_1Šis ir ceturtais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, trešā nedēļa.

15. diena

Klāt trešdiena – mana tradicionāli visaizņemtākā nedēļas diena. Arī šodien ieplānoti vismaz četri svarīgi pasākumi – no rīta tradicionālais Pliko koptreniņš Teikā, tad angļu valodas nodarbības, tad pēc darba (kuru es šajā četriniekā pat neieskaitu) keto pētījuma laboratorijas apmeklējums, bet vakarā vēl biohakeru sanāksme, kas šoreiz veltīta cilvēka un tehnoloģiju savstarpējo attiecību tēmai. Ā, jā, un vēl taču šodien ir Latvijas Baskāju skriešanas biedrības sešu gadu jubileja! Tātad arī baspēdošanai būs būt!

15_01

Baspēdošanai ir bijis būts!

Iespējams, ka šis Pliko koptreniņš ir šajā sezonā pēdējais, jo, lai arī no rīta vēl ir tikai divi grādi virs nulles, pa dienu jau sola krietnus padsmitus (kādus četrus līdz piecus laikam), un, ja tāds laiks saglabāsies arī turpmāk, tad kāda tur vairs jēga skriet bez krekla! Ne tur vairs rūdīšanās, ne kā. Tāpēc izskrienam šoreiz koptreniņu ierastajā trīs vīru kompānijā un pēc tam, Andreja vārdiem izsakoties, šķiramies kā draugi līdz decembrim.

Paiet vairākas stundas, līdz es atkaļ guļu Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā uz tās pašas kušetes, kur šajā dienā tieši pirms divām nedēļām, un ar to pašu uzpurni uz mutes. Šoreiz tas pievilkts stingrāk, rūpīgāk sekojot līdzi tam, lai nebūtu nekādas gaisa noplūdes tā malās, kur gumijas blīves pieguļ sejas ādai. Un vai nu tā vai cita iemesla dēļ šoreiz ir vērojams cits rezultāts manā miera stāvokļa vielmaiņā, nedaudz augstāks (par ~11.4% augstāks) kā pērnreiz – 1629 kcal/dienā.

15_02

Mēru vielmaiņu. Šoreiz sevi nobildēju.

Taču mani nedaudz izbrīna fakts, ka elpošanas koeficients man saglabājies uz mata tāds pats kā pērnreiz – vidēji 0.75. Liktos, ka, ilgāk atrodoties ketozē un tādējādi vairāk adaptējot savu organismu tauku pārstrādei, koeficientam vajadzētu nedaudz nokristies. Nu jā, bet no otras puses – ja tas jau sākotnēji bijis samērā zems, tad droši vien kritumu arī ir grūtāk panākt, it sevišķi tik īsā laika periodā kā divas nedēļas. Pieļauju, ka arī tik tikko bijušās Lieldienas ar palielināto olbaltumvielu patēriņu varētu šeit būt spēlējušas savu lomu – tās varēja koeficientu nedaudz pacelt un pa šīm pāris dienām pēc tām tas, saprotams, nevarēja vēlreiz strauji nokristies. Nu nezinu, nezinu, skatīsimies, kas būs pēc vēl divām nedēļām.

15_03

Mans uzņemtais skābeklis (VO2), izdalītā ogļskābā gāze (VCO2), miera stāvokļa enerģijas patēriņš (REE) un elpošanas koeficients (RQ)

Ā, jā, bet mēs taču visi vēl atceramies manas pārdomas pirms divām nedēļām par to, kā gan laiku pa laikam testa gaitā elpošanas koeficients man varēja nokristies pat zem 0.7, ko uzskatīju par teorētiski minimālo robežu, vai ne? Uzdevu šo jautājumu pētījuma autora darba vadītājai, un viņa teica, ka 0.7 tomēr neesot teorētiski minimālā robeža, bet gan aptuveni vidējā minimālā robeža, pieņemot, ka ķermenis darbojas tikai uz taukiem. Lieta tāda, ka taukskābes taču ir dažādas un katra dod citādu elpošanas koeficientu. Pirmajā brīdī, līdz galam neiedziļinoties, uzdevu vēl jautājumu, kādas taukskābes tad dod kādu rezultātu, tādējādi laikam nostādot sevi viņas acīs muļķa lomā, bet to sapratu tikai vēlāk – skaidrs taču, ka, lai oksidētu dažāda garuma taukskābes, ir vajadzīgs dažāds daudzums skābekļa atomu. Jo garāka taukskābes molekula, jo vairāk skābekļa nepieciešams tās oksidēšanai. Jo vairāk tiek patērēts skābeklis, jo iznāk zemāks elpošanas koeficients. Tātad garākas taukskābes dod zemāku elpošanas koeficientu, bet īsākas – nedaudz augstāku. Kaut kāda konkrēta taukskābe ir tā, kas dod rezultātu 0.7, bet tas nenozīmē, ka rezultāts nevarētu svārstīties arī zem 0.7, ja tajā brīdī tiek oksidētas citas, garākas ķēdes, taukskābes. Gluži loģiski!

Atceros veco labu ķīniešu sakāmvārdu: “Jautāt – kauns uz brīdi; nezināt – kauns uz mūžu!”

16. diena

Sagaidu rītu ar domu, ka beidzot taču es atkal varēšu ēst! Pa ilgiem laikiem! Neesmu ēdis kopš aizvakardienas. Bet jāatzīst, ka baigi arī neraujos, jo izsalkums, kā jau parasti šādās reizēs, nemoka. Taču pirms ēšanas prasās noskriet vēl rīta skrējienu. Tā kā parīt jau Liepājas pusmaratons, tad šodien ir pēdējā kāju iekustināšana, paskrienot kaut ko ātrāku. Īsti jau spēka nav pēc 34 stundu gavēšanas, bet tomēr pussešos rītā saņemos izvilkties ārā uz saviem tradicionālajiem kāju ievicināšanas pirmssacensību intervāliem – 400 metri ar tempu 3:24 min/km, minūtes pauze, 300 metri ar tempu 3:16, minūtes pauze, 200 metri ar tempu 3:04, tad trīs minūšu pauze, un tad vēlreiz šis pats trijnieks. Ja būtu varējis šo pēdējo pirmssacensību intervālu sesiju veikt dienu vai divas agrāk, tad taisītu četrus trijniekus, bet šoreiz pietiek ar diviem. Arī ar tiem pašiem izdodas nodzīt sevi pietiekami – parasti jau tomēr šī sesija neiekrīt gavēnī. Kopā ar iesildīšanos un atsildīšanos šorīt noskrieti 9 km. Atgriezies mājās, pāris stundiņas vēl paguļu (atceramies, ka vakar vakarā taču biju biohakeru sanāksmē) un tad pēc 36.5 stundu gavēņa paēdu brokastis.

16_01

Brokastoju kompānijā ar viltus zvirbuli (jeb pareizāk jāsaka “viltus viltus zvirbuli”, jo tas nav ne dzīvs zvirbulis, ne mākslīgs (jeb citiem vārdiem sakot, viltus) zvirbulis – tas ir ļoti svarīgi!)

Vakarā vēl bija plānots nedaudz paskriet kopā ar kolēģi, kuram šodien bija paredzēts kārtot 3000 metru ātruma testu. Es gan tajā, protams, viņam līdzi neskrietu, kopā tikai paskrietu iesildīšanos un atsildīšanos, taču arī tas atkrīt, jo kolēģis ir saslimis. Līdz ar to šodienas rīta skrējiens arī ir viss! Rītu ņemu brīvu! Nākamais skrējiens tikai Liepājā!

Vakara skrējienu aizvietoju ar krūzi kafijas – pēdējā kafija no krājumiem, kurus biju spiests nolietot, jo vispār jau kafiju nedzeru. Nu gan atkal atgriežos pie tējas!

17. diena

Šodien tātad pilnīgas atpūtas diena. Nekādas skriešanas! Vismaz ne tiešā nozīmē. Piecelties 4:30 šorīt sanāk kaut kā pavisam viegli, un pēc tam dienas pirmajā pusē pat nenāk miegs. Esmu gan jau iepriekš nolēmis, ka šodien vajadzētu pagulēt diendusu, jo sazin, cikos vēl nokļūšu Liepājā un cikos vēl sanāks aiziet gulēt. No otras puses – rīt laikam tik agri piecelties nesanāks, jo Edgara Porcika (pazīstams arī kā edGars) dzīvoklī būs pilns ar gulētājiem, kuriem es negribētu traucēt naktsmieru ar savu ālēšanos rīta agrumā. Labāk tad izgulēšos ilgāk rītā pirms savām šī gada pirmajām sacensībām.

Diendusu tomēr paguļu.

Pirms tam sakrāmēju līdzi ņemamās mantas, starp kurām atrodas arī ēdiens šim vakaram un rītdienas brokastīm. Pie Edgara būs makaronu ballīte, kā jau ikreiz, bet, tā kā makaroni man ies secen, tad par savām vakariņām jāparūpējas pašam. Paņemu līdzi pāris olas, olīvas, sieru. Neko daudz jau man šim vakaram nevajag, jo pa dienu esmu krietni pieēdies. Savukārt rītdienas rītam vajag vēl mazāk – skriet ar tukšāku vēderu vienmēr ir nesalīdzināmi labāk kā ar pilnāku. Toties brokastīm man ir ieplānots arī.. pārsteigums!

Vispār es tagad vairs nesaprotu, kā pareizi jārīkojas ar šo vārdu “savukārt” – vai tas liekams komatos vai ne? Agrāk liku, pēc tam kaut kur dzirdēju, ka tomēr nevajagot, bet tomēr prasījās turpināt likt, tagad skatos, ka MS Word pasvītro zaļu, ja ielieku komatu.. Laikam tad komatu nelikšu..

Pirms sešiem savācu pa ceļam Alīnu un Līvu, un trijatā dodamies uz Liepāju.

Liepājā ierodamies laikā, kad normāli es jau postos uz gulētiešanu. Paēdam vakariņas, pasēžam Edgara dzīvoklī ap ugunsk.., tas ir, ap uzkodu galdu, parunājam par skriešanu un gulēt aizejam tikai nākamajā rītā..

18. diena

Modinātāju esmu uzlicis uz plkst. 8:00. Neatceros, kad pēdējoreiz tik vēlu būtu cēlies, katrā ziņā kaut kad pirms 14. janvāra, kad pēdējoreiz uzsāku savu celšanos puspiecos. Vismaz esmu pirms sacensībām kārtīgi izgulējies. Brokastīs apēdu mazo “Dzintara” kausēto sieriņu, kā arī atrodu savā līdzi paņemtajā pārtikas maisā sev sagatavoto pārsteigumu.

Ir tāds ASV ultramaratonists Zach Bitter, kura gaitām sekoju līdzi jau vairākus gadus. Viņš ir minimālists, skrien ultragarās distances un turklāt skrien tās ļoti ātri. Viņam, piemēram, pieder ASV rekords 100 jūdzēs un pasaules rekords 12 stundu skriešanā. Papildus tam jāpiemin, ka viņš piekopj ketogēnisko diētu, bet ne visu laiku. Viņš ieviesis terminu OFM – Optimized Fat Metabolism jeb optimizētā tauku vielmaiņa. Lai to sasniegtu, viņš trenējas, patērējot ļoti maz ogļhidrātus un tad sacensībās tos izmanto kā raķešdegvielu. Tas saucas Strategic Carb Usage jeb stratēģiskā ogļhidrātu izmantošana. Man šķiet, ka tajā kaut kas ir – ja organisms treniņu procesa laikā ir adaptējies ļoti optimāli izmantot taukus enerģijas ražošanai, tad brīdī, kad tam sacensībās lielas slodzes laikā iedod ogļhidrātus, tas netiek vis izsists no līdzsvara, nepazaudē savu spēju oksidēt taukskābes, bet gan papildus spēj izmantot šo jauniegūto enerģijas avotu tur, kur tas nepieciešams – izrāvieniem, sprintiem, ātrākam tempam. Tāpēc es šorīt brokastīs apēdu arī vienu banānu. Ir pilnīgi skaidrs, ka no ketozes tas mani neizmetīs.

Ierodamies sacensību centrā pie Lielā Dzintara, dabonu savu numuru un sāku iesildīties. Izeju cauri visam savam ierastajam iesildīšanās kompleksam, ko pa starpsezonu jau gandrīz vai esmu aizmirsis, un kopā pirms starta esmu noskrējis jau piecus kilometrus, un esmu riktīgi silts. Laiciņš šodien skriešanai ideāls – varētu būt kādi +5 grādi, saulains, bet galvenais – bez vēja! Vakar Liepājā esot plosījušies spēcīgi vēji, tāpēc nudien jāpriecājas, ka šodien laiks tik krasi izmainījies.

Startā ielienu gandrīz pašā priekšā un jau piecas sekundes pēc starta šāviena šķērsoju starta līniju. Pirmais kilometrs noskrienas pa 3:36, kas mani stipri pārsteidz, jo tik augstu tempu neesmu gatavs uzturēt tik garā distancē. Otrais kilometrs gan mani noliek pie vietas ar 3:51. Tas atkal bišķi tā kā par lēnu. Otrā kilometra beigās, kad sākas lēnāko pusmaratonistu apdzīšana, iesēžos astē kādam skrējējam no Patria komandas – kopā vieglāk. Pusmaratonisti, kas skrien milzu barā ap 1:50 tempa turētājiem, izpletušies pa šauro veloceliņu visā platumā, tāpēc vietām pagrūti nākas tikt tiem garām, skrienot pa zāli. Tomēr daudz laika nezaudēju un trešo kilometru noskrienu pa 3:42. Ideāli!

Trešajā kilometrā mums ar Artūru (vēlāk rezultātos paskatos, ka tā sauc kolēģi no Patria) piebiedrojies vēl viens jauneklis zilā kreklā (vēlāk paskatos, ka tas ir vārdā Valdis no Aizputes, un viņš ir tikai 21 gadu vecs), un mēs visi trīs kopīgi apdzenam velosipēdu, kas pavada ātrāko meiteni šajā 11 km distancē. Tā, izrādās, ir Līga Girgensone. Kādu laiku dzirdu, ka velosipēds ir turpat uzreiz aiz mums, dodot balss komandas pusmaratonistiem (ne jau pats, bet tā saimnieks – puisis, kas ar to brauc), lai tie palaiž garām līderi, taču drīz vien tas sākt iepalikt, un finišā Līga atpaliks jau nepilnu minūti.

18_01

Es te kaut kur skrienu, īsti nezinu, kurā brīdī tas tieši ir

Ceturtais kilometrs – 3:40. Sāk kļūt grūti. Vienatnē es droši vien tik ātri paskriet nevarētu, bet tieši tāpēc mēģinu saņemties un turēties līdzi abiem saviem biedriem, lai neparko neatpaliktu. Piektajā kilometrā, kad trase iegriezusies krastmalas promenādē, dzirdu, ka Valdis elpo ļoti smagi. Šķiet, ka viņam noturēties ar mums kopā ir vēl grūtāk kā man. Nospriežu, ka vēl vienu apli viņš ar mums kopā noteikti neizvilks. Cerams jau, ka pats vispār izvilkšu.. Artūrs gan skrien pavisam brīvi, tā vismaz izskatās no malas, un man kļūst skaidrs, ka viņš jebkurā brīdī no mums varētu atrauties, ja vien to gribētu.

Piektais kilometrs noskriets pa 3:37, bet starpfinišu šķērsoju pēc tieši pieciem ar pusi kilometriem. Liekas, ka šajā brīdī jau gandrīz pēdējiem spēkiem turos līdzi Artūram un, ieskatoties pulkstenī, manas bažas par to, ka esam vēl palielinājuši tempu, apstiprinās – skrienam ar ~3:29 min/km. Tomēr otrā apļa sākumā Artūrs mazliet atkal nomierinās. Sestais kilometrs vēl sanāk pa 3:38, bet septītais – jau 3:48. Šajā brīdī esam apdzinuši arī 1:30 tempa turētājus pusmaratonā, bet ap tiem nav tik liela bara, un tie nekādi netraucē. Sākt zust cerība, ka es vēl ilgi spēšu noturēties līdzi Artūram. Astotais kilometrs – 3:38, devītais – 3:43.

Kaut kur ap šo brīdi Valdis ir no mums jau sācis vairāk iepalikt, bet vienā momentā, kad pa līkuma ārmalu apdzenu pa iekšmalu viens otram blakus soļojošus vismaz piecus nūjotājus, pēkšņi nez no kurienes parādās Jānis Vītiņš, kurš vienkārši aizskrien mums garām un prom tā, it kā mēs tur vilktos ar kādām četrām minūtēm kilometrā. Tāda sajūta, it kā viņš būtu nokavējis startu un tagad vienkārši skrietu visiem garām – kā no citas pasaules!

Devītajā vai desmitajā kilometrā Artūrs beidzot sāk no manis attālināties, un es tur neko nevaru padarīt. Vispār es pat neesmu kļuvis lēnāks, viņš vienkārši acīmredzot ir nospriedis, ka pietiek gurķoties, jāskrien uz finišu. Ja devītais kilometrs bijis virs 3:40, tad desmitais atkal man iznāk zem – 3:38. Bet pēdējo kilometru, jūtot finiša tuvumu un apkopojot pēdējos spēkus, izvelku šodien visātrāko – 3:35.

Kopā tātad 11 km (ar vēl 50 metru astīti pēc mana pulksteņa datiem) noskrieti pa 40:41, un ar šādu rezultātu esmu ļoti apmierināts. Pats skrējiens bijis ļoti vienmērīgs – pirmais aplis pa 20:21, otrais pa 20:20. Nav slikts rādītājs keto diētai. Vai tas viens banāns kaut ko iespaidoja? Ja jā, tad uz kuru pusi? To mēs nekad vairs neuzzināsim, jo nezinām, kā būtu bijis bez tā. Pieļauju, ka milzīga atšķirība nevarētu būt bijusi.

18_02

Esmu finišējis, yee, vairs nav jāskrien!! Neskaitot atsildīšanos, protams..

Nu labi, šis viss apraksts iznāca garāks, nekā būtu bijis nepieciešams, tāpēc atlikusī dienas daļa īsumā – šo to uzkožu no līdzi paņemtā pārtikas maisa, šo to paēdam pie Alīnas omes, tad ceļš atpakaļ uz Rīgu un vēl vakariņas arī tur. Viss!

19. diena

Savas vārda dienas rītā esmu atpakaļ pie saviem ieradumiem un atkal ceļos 4:30. Šodienu pavadīšu bez skriešanas, atpūšoties no vakardienas, jo zināms sagurums vēl ir jūtams. Šodien arī paredzēts pabeigt oficiālo ziemas peldēšanas sezonu. Lilastes pludmalē jau otro gadu pēc kārtas, bet manā pieredzē pirmo reizi, notiek pasākums ar nosaukumu “Swim’s”, kas paredz liela skaita dalībnieku vienlaicīgu nešanos jūrā uz ziemas sezonas pēdējo peldi.

19_01

Pēc peldes ar tēju

Pasākums sanāk visai interesants, jo tādus barus ziemā ūdenī bieži nesanāk redzēt. Tomēr pieļauju, ka ne visiem šī ir veselas sezonas noslēguma pelde, droši vien daudziem (vai vismaz dažiem) tā varbūt ir vispār pirmā aukstā pelde mūžā, jo novēroju, ka liela daļa tikai ieskrien, ātri vai nu iegremdējas vai uzlej sev virsū ūdeni un jau skrien laukā. Taču laiciņš šodien iesilis pagalam karsts – šķiet, ka ir vismaz astoņi grādi virs nulles –, tāpēc es izbaudu šo sezonas noslēgumu, beidzot reāli papeldot. Visu ziemu ir vienkārši sēdēts āliņģī bez iespējām tajā reāli peldēt. Parasti pat plaukstas neslapināju! Šodien beidzot atkal esmu atklātos ūdeņos, turklāt tik siltā laikā, ka nav pat jābaidās no roku saslapināšanas, jo tās tūlīt saulītē atkal sasils. Pāris minūtes papeldu, nedaudz vēl pasēžu ūdenī un tikai tad nāku laukā. Rezultātā vēlāk pie manis pienāk kāds cits peldētājs, kurš saka, ka ir novērojis, ka es tur esot uzturējies ilgāk par vidējo peldētāju, tāpēc viņš mani uzaicina pievienoties bariņam ļaužu, kas regulāri ziemā ir sēdējuši āliņģī Ķīpsalas pludmalē un tagad turpina tur arī peldēties. Būs kādreiz jāaizstaigā!

19_02

Vakariņu plate

Vakarā šodien F1 Bahreinas posms, bet pirms tam – kārtējā gavēņa uzsākšana. Ar to arī mana vārda diena ir galā.

20. diena

Laika ziņās teica, ka šodien būšot karstākais 9. aprīlis Latvijas vēsturē! Tas ir skaļš apgalvojums, bet neticēt nav pamata. Tā kā netiek solīti arī nokrišņi tad pēc rīta skrējiena astoņu mierīgu kilometru garumā uz darbu dodos ar velosipēdu. Samērā ilgi nav ar to braukts, pa ziemu laikam vien pāris reižu, kamēr vēl nebija sniega. Izdomāju šoreiz doties nevis pa taisno, bet gan gar Daugavu pa Krasta ielas promenādes veloceliņu, un tas šorīt ir pilns entuziastu, kas droši vien tāpat kā es izmanto lieliskos laika apstākļus velosipēda izvešanai pastaigā (vai kā pareizāk teikt – izbraukumā?).

Vakarā izklājos uz sava ceturtā stāva balkona šī gada pirmajai sauļošanās sesijai. Palasu grāmatu. Pēc tam pabeidzu apaļu diennakti ilgušo gavēni.

21. diena

Maniem treniņiem ir pieteicies vēl viens audzēknis! Šodien man ar viņu pirmā tikšanās, kurā iepazīstamies, apgūstam baskāju skriešanas pamatelementus un tamlīdzīgi. Pēc tam dodos pats savā šodien paredzētajā treniņā.

Gribu noskriet intervālus. Tā būtu mana pirmā intervālu sesija šajā gadā (tos pirmssacensību kāju izkustināšanas intervālus neņemsim nopietni). Aizskrienu līdz savam ātro treniņu stadionam, un aiziet! Esmu ieplānojis skriet četrsimt metru intervālus ar tempu ap 3:30 min/km (ja precīzāk – 3:31, kā man pēc tikko uzrādītā rezultāta Liepājā iesaka darīt slavenais treneris Jack Daniels) un starp tiem atpūsties tikai minūti. Atpūsties, protams, nozīmē turpināt lēnām tipināt uz priekšu. Stadions gan ir ļoti nestandarta – tā iekšējais celiņš esot 2880 metru garš, tāpēc 400 metri man jāmēra pašam ar savu pulksteni.

Pirmajā intervālā, kā jau ikreiz sākumā, ieskrienos par ātru. Četrsimt metri plānoto 84.4 sekunžu vietā man prasa tikai 82.1 sekundi, kas nozīmē, ka vidējais temps bijis ievērojami ātrāks par plānoto – 3:26. Nolemju mazliet piebremzēt, lai izturētu plānoto desmit intervālu sesiju līdz galam, lai arī tajā brīdī skrienas ļoti viegli. Tobrīd vēl nezinu, ka pirmais intervāls man šodien izrādīsies vislēnākais..

Jā, kaut kas mistisks ir ar šo stadionu! Kaut kā man tajā vienmēr skrienas ļoti ātri un viegli! Taču pēc tam sacensībās ne vienmēr iznāk atbilstošs sniegums. Arī šoreiz lielākā daļa intervālu noskrienas 80-81 sekundes robežās, bet pēdējā pat uzskrienu vēl nedaudz ātrāk un to iespēju pa 1:17.9. Nevaru teikt, ka šī sesija būtu bijusi ļoti grūta. Taču tas arī labi, jo jau nākamnedēļ ir manas otrās šī gada sacensības, uz kurām man jābūt ne tikai labā formā, bet arī atpūtušamies. Šodienas treniņš, domāju, bija labs vismaz formas noturēšanai, bet varbūt to arī nedaudz uzlaboja.

Gatavojot sev vakariņas, nejauši uzmeistaroju ko tādu, ko es varētu turpmāk saukt par savu firmas ēdienu. Jā, man jau vispār pāris tādi firmas ēdieni ir, viens no tiem pat iekļuva Valmieras 2018. gada galda kalendārā 😉 Vēl kāds no tiem bija redzams šīs rakstu sērijas trešās dienas aprakstā. Bet nu, staigājot pa veikalu, ieraudzīju gaļas gabalu, no kura nevarēju atteikties, kā rezultātā tapa vēl viens ēdiens, kuru es tagad regulāri varētu sev pagatavot.

21_01

Izvilkums no Valmieras 2018. gada pāršķiramā kalendāra septembra mēneša

Šī jaunā šodienas ēdiena nosaukums ir “Cūka kāpostos”. Tas pagatavojams šādi – nopērkam Mego veikalā cūkgaļu ķiploku mērcē (kad tai ir atlaide, protams), uzmetam visus trīs gabalus puskilograma kopapjomā uz pannas un cepam 20-25 minūtes, regulāri apmetot tos uz otriem sāniem. Kamēr gaļa cepas, uzklājam uz šķīvja trīs lielas kāpostu lapas (no lielas kāpostgalvas pusītes, kas arī nopērkama augšminētajā veikalā – to drīkst darīt arī bez atlaides, jo kāpostgalva jau tāpat ir viens no lētākajiem produktiem, kādus vispār var iedomāties). Kad gaļa izcepusies, ar koka lāpstiņu uzliekam katru gabalu savas kāpostlapas vidū. Ēšana notiek bez palīginstrumentiem, daļēji aptinot gaļas gabalu ar kāpostlapu, turot to ar pirkstiem un kožot visu komplektā no gala. Piezīme – receptē augšminētā veikala vietā drīkst izmantot arī jebkuru citu veikalu, kurā attiecīgie produkti vai to derīgi aizvietotāji ir atronami. Vismaz pagaidām. Ja augšminētais veikals izteiks man sponsorēšanas piedāvājumu, tad varbūt es atteikšos būt tik pielaidīgs.

21_01

Cūka kāpostos

Nu ko, dārgie kolēģi, ar to arī noslēgusies kārtējā keto mēneša nedēļa – jau trešā! Vairs tikai viena nedēļa, līdz pētījums būs pabeigts. Jāsāk jau domāt, kas notiks pēc tam. Vai man pietiks prāta un spēju turpināt individuāli? Kas zina! Laiks rādīs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s