Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 4+/4

00_04Šis ir piektais un pēdējais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, ceturtā nedēļa un vēl divas dienas aiz tās, tādējādi noslēdzot keto pētījuma mēnesi apaļu trīsdesmit dienu garumā.

22. diena

Tā kā pērnnedēļ bija silts laiks, tad šodien darba tējas pauzē atkal pa ilgiem laikiem tieku pie riekstiņiem! Pamēģiniet nu savilkt kopā šo cēloņsakarību..

Pēdējās dienās jau ir iestājies krietni pavasarīgs laiciņš. Aizvakar gaisa temperatūra Rīgā, piemēram, uzkāpa līdz kādiem 22 grādiem. Vakar jau atkal laiks nedaudz nomierinājās un bija vairs tikai ap 10-11 grādu silts. Šorīt laukā ir viens grāds ZEM nulles. To es sauktu par patīkamu vēsumu. Pirms nedēļas trešdienā skrējām pliko koptreniņā līdzīgos laika apstākļos, bet toreiz nospriedām, ka tas acīmredzot būs pēdējais šāda veida kopīgais treniņš šajā sezonā, jo tuvākajās dienās solīja krietnu pieaugumu temperatūras dinamikā. Tā arī notika. Tas, ka šodien mēs teorētiski vēl būtu varējuši koptreniņu tomēr aizvadīt, atklājās tikai pēdējā brīdī, tāpēc uz to tomēr nesaorganizējāmies. Taču no rīta nospriežu, ka būtu grēks tādu iespēju neizmantot, kad laukā vēl ir patīkami vēss, tāpēc savā rīta skrējienā piecu ar pusi kilometru garumā dodos vienos šortos (un apavos). Patiešām ir tikai patīkami vēsi. Atceros, cik bažīgi biju devies uz mūsu pirmajiem pliko koptreniņiem, kad laukā bija tikai kāds grāds vai pāris grādi zem nulles. Nu tas vairs nav nekāds izaicinājums. Skrienu un domāju par to, kā palielināt šo izaicinājumu. Gribētos atkal paskriet plikam lielākos mīnusos. Nu labi, atliksim to uz nākamo ziemu!

Katrā sporta veidā ir savas zīmīgās robežās. Skriešanā man tāda robeža ir 5:00 min/km. Tas ir temps, virs kura negribas izlīst it nevienā lēnajā skrējienā. Lai gan droši vien vajadzētu.. Ja vidējais temps iznāk zem šīs robežas, tas ir apziņa, ka neesmu pavisam nīkulīgs, ja virs – tad.. nu jā.. Riteņbraukšanā šī robeža man ir 3:00 min/km – lēnāk par to parastajos mierīgajos braucienos uz darbu un atpakaļ negribētos ripināties. Tomēr šī rīta skrējienā vidējais temps man sanāk nepilnu sekundi virs piecām minūtēm kilometrā, citādi nesanāk īsti izbaudīt aukstumu.

Tā kā neesmu devies skriet uz Teiku, kā to esmu darījis lielākajā daļā no pēdējā laika trešdienām, tad, pirms doties uz agrajām trešdienu rītu angļu valodas lekcijām, man mājās vēl ir krietni daudz laika mierīgām brokastīm. Līdz ar to, protams, neesmu uzsācis šīs nedēļas otro gavēni jau vakar vakarā, kā to nereti esmu bijis spiests darīt. Mierīgi paēdu un tad ar velosipēdu dodos uz Rīgas centru.

Pēc lekcijām ierodos darbā un dienas vidus tējas pauzē mielojos ar riekstiņiem. Gavēni taču es uzsākšu tikai vakarā.

Varu vien atkārtot – tā kā pērnnedēļ bija silts laiks, tad šodien darba tējas pauzē tieku pie riekstiņiem.

Šorīt uz centru, protams, braucu pa taisno, lai paspētu uz lekciju, bet, pēc darba izgājis laukā un sastapies vaigu vaigā ar silto pavasara saulīti, atpakaļ uz māju nolemju braukt ar līkumiņu gar Daugavu pa Krasta ielas promenādi. Domāju – tas būs patīkams lēns velobrauciens. Domāju – tajā izbaudīšu +11 grādu siltumu un priecāšos par apkārtni. Kas tev deva! Nokļuvis līdz Krasta ielai, secinu, ka tā nebūs vis lemts.. Pretī pūš tik spēcīgs vējš, ka knapi velkos uz priekšu un šim knapajam tempam nākas pielikt neadekvāti lielu piepūli. Domāju – varbūt tikai sākumā. Nekā – pretvējš izrādās visa ceļa garumā līdz pat manām mājām Pļavniekos. Pa ceļam uz Krasta ielas veloceliņa satieku kādu vīru, kurš nāk man pretī, māj ar rokām un prasa: “доведешь меня домой” vai kaut kā tamlīdzīgi. Īsti nesaprotu, kā viņš to domājis. Vīrs laikam stipri saguris. Atbildu acīmredzamo – ka braucu pretējā virzienā. Labi vismaz, ka viņam nav jācīnās ar pretvēju.

Katrā sporta veidā ir savas zīmīgās robežas. Arī savu velobraukšanas robežu šodien neaizsniedzu.

Vakarā uzsāku gavēni, pirms tam ieturoties ar vienu no saviem vecajiem labajiem, ceļos pārbaudītajiem (kā Igors K. būtu teicis) firmas ēdieniem – maltās gaļas sacepumu ar olu un sīpoliem, kā arī citām uzkodām.

23. diena

Ir labi, ja izdodas uzturēt labas attiecības ar kaimiņiem. Tad viņi jūs nakts vidū neuzmodinās, klausoties skaļu mūziku. Es pats arī cenšos lieki netrokšņot (izņemot savus lēkāšanas vingrinājumus..), īpaši jau tajos agrajos rītos, kad ceļos. Mani kaimiņi gan ne visi ir tik klusi, kā reizēm gribētos..

Rīts. 4:30. Šodien kaut kā ļoti viegli piecelties, un arī pēc tam miegs nenāk. Mierīgi sēžu virtuvē un klusībā dzeru savu rīta tēju.

Rīta skrējiens. Mežs. Saule. +2 grādi. Pieci kilometri. Šodien kaut kā ļoti viegli noturēt tempu zem zīmīgās robežas.

Silta un saulaina diena, tāpēc aizbraucu palūkoties, kas notiek manā dārzā. Lai tajā nokļūtu, man jānobrauc no šosejas un kāds gabaliņš jāmēro pa pļavā iebrauktu zemes ceļu, kas nereti ir dubļains. Tagad gan ilgi nav lijis, tāpēc peļķe palikusi tikai šī ceļa zemākajā vietā, ko parasti var samērā labi apbraukt pa blakus esošo pļavu. Ne šoreiz. Šoreiz šajā vienīgajā dubļu pikucī mans auto iestrēgst tā, ka saviem spēkiem vairs netieku ne uz priekšu, ne atpakaļ.

23_01

Fonā redzams kaimiņa traktors steidzam man palīgā

Ir labi, ja izdodas uzturēt labas attiecības ar kaimiņiem. Vēl labāk, ja kaimiņam ir traktors un viņš dzīvo tikai nepilna kilometra attālumā. Atstāju savu auto ceļa vidū dubļos un soļoju pie kaimiņa pēc palīdzības. Tāpat biju grasījies pēc tam pie viņa iebraukt pa ceļam atpakaļ uz māju. Tagad pa ceļam uz māju atliek vien piebraukt pie avota pēc ūdens. Uzpildu, kā ikreiz, 85 litrus – nu kādu laiciņu atkal varēs dzert!

Vakarā aizvadu savu šīs dienas otro plānoto skrējienu, kurā nepilnu stundiņu paskrienu kopā ar kolēģi. Visai darbīga diena šodien iznākusi, ņemot vērā, ka es te piefiksēju tikai tās lietas, kas kaut cik attiecas uz ēšanu un kustēšanos un varbūt vēl šo to, bet noklusēju pārējo.

Pēc vakara skrējiena noslēdzu gavēni atkal ar jaunu savu firmas ēdienu, ko šoreiz nosaucu šādi – “Jauktenis kāpostos”. Varētu teikt, ka tas ir abu manu iepriekšējo ēdienu apvienojums – maltā gaļa un vecā labā (jā, nu jau tā, var teikt, ir klasika) cūka kāpostos. Ir jāņem jauktā maltās gaļas masa un jāsacep tā uz pannas kopā ar sīpoliem. Rezultāts jākrauj atkal milzu kāpostlapā. Izskatās smuki. Man esot jāver vaļā savs keto restorāns, tā daži runā..

23_02

Jauktenis kāpostos

Vakariņās tieku arī pie keto kūkas gabaliņa! Šāda veida kūku no mandeļu (un nedaudz kokosa) miltiem, olām, piena un sviesta Alīna ir gatavojusi jau agrāk, bet nu jau krietns laiciņš bija pagājis pēc pēdējās šādas epizodes manā dzīvē. Bija pienācis laiks atsvaidzināt atmiņā, kāda tad bija šī kūka. Jāsaka, ka nav ne vainas! To var izmantot arī kā maizi, smērējot virsū sviestu, klājot sieru un tamlīdzīgi.

23_03

Keto kūka; izskatās stipri līdzīga jebkurai parastai kūkai, vai ne tā?

24. diena

Cik vakar pamosties bija viegli un patīkami, tik šodien rīts smags. Īsti pat nevaru saprast, no kā tas atkarīgs. Pusotru stundu novilcis rīta darbos, galu galā tomēr aizeju pagulēt vēl, lai tad celtos tikai laikā, kad jādodas uz darbu.

Šonedēļ tirdzniecības centrā “Stockmann” norisinās ikgadējās Trakās dienas, kas nozīmē, ka milzīgi ļaužu bari plūst uz turieni vispirms izstāvēt milzu rindu, lai vispār iekļūtu veikalā, bet pēc tam pakļauties it kā milzīgu atlaižu spiedienam, lai nopirktu preces, kuras viņi citkārt nemaz nebūtu pirkuši, par cenām, kas patiesībā ir augstākas par līdzīgu preču cenām citos veikalos normālās dienās. Starp šiem cilvēkiem, protams, esmu arī es..

Kāpēc es tik muļķīgi rīkojos, jūs jautāsiet? Ir kāda produktu kategorija, kurai šajās dienās cena patiešām ir zemāka kā citur vai citviet, turklāt krietni zemāka. Vēl labāk – šī kategorija ietver produktus, kas pieļaujami keto diētā! Šī kategorija ir rieksti. Tos katrās Trakajās dienās parasti iepērku lielā vairumā un sortimentā. Šī reize nav nekāds izņēmums, lai gan sortiments varbūt šoreiz iznāk mazāks kā parasti, jo šoreiz spiežu uz kvalitāti, izvēloties tikai divu veidu riekstiņus – lazdiniekus, jo tas ir viens no ketogēniskākiem riekstu veidiem (Makadāmijas rieksti nebija pieejami), un pistācijas, jo tās man vienkārši garšo (un nelielos apmēros ir arī savietojamas ar keto diētu). Vēl paņemu sešu veidu sierus un atrodu par lētu cenu pat tādu ekstru kā šokolādi ar 99% kakao saturu, kurā ir tikai 7.6% ogļhidrāti! Esat ko tādu redzējuši? Vispār daudz visādas atlaides visapkārt redzamas. Lielāko, ko kādai precei pamanīju – 3000 eiro atlaide.. Neslikti!

Pēc darba dodos uz Ķīpsalu, kur notiek viena no tā saucamajām aukstumpeldēm, par kurām man pagājušajā svētdienā Lilastē pastāstīja to organizators Didzis. Šodien gan ārā atkal ir ļoti silts laiciņš – pat līdz 15 grādiem –, taču ūdens Daugavā par laimi vēl nav paguvis īpaši uzsilt, tāpēc pelde iznāk lieliska, lai arī to apmeklējam šoreiz tikai mēs divi ar organizatoru.

24_01

Otrs dalībnieks tur fonā ir ieniris

Dienu noslēdzu ar cūku kāpostos un ar Stockmann sapirkto sešu veidu sieru plati.

25. diena

Šodien visa diena atvēlēta Katanai, jo notiek šīs galda spēles (pilnajā nosaukumā – “Katanas ieceļotāji”) Latvijas čempionāts. Nekas daudz tāpēc par šo dienu nav aprakstāms. Īsumā par čempionātu – pirmajās trijās spēlēs arvien kaut kas pavisam mazliet pietrūka līdz uzvarai, un tās visas pabeidzu ar deviņiem punktiem, bet pēdējo spēli beidzot uzvarēju. Kopumā tas bija mazliet par īsu, lai iekļūtu pusfinālā. Varbūt, ka tas arī nav nemaz tik slikti, jo pusfināls notiks nākamsvētdien – vienlaicīgi ar LSC šosejas skrējienu seriāla atklāšanas posmu, kurā esmu plānojis skriet piecu kilometru distanci, iegūstot pirmo šī gada vērtējumu par savām pašreizējā brīža spējām šajā distancē.

25_01

Cilvēki iegrimuši spēlē

26. diena

Šī rīta F1 posms Ķīnā (jau trešais šosezon – kā gan tas laiks skrien!) ir riktīgi interesants ar cīņām par pozīcijām līdz pēdējam brīdim.

Pēcpusdienā uzsāku gavēni. Pēc tam pabeidzu lasīt grāmatu, šogad jau divdesmit piekto. Pēc tam ieeju dušā. Pēc tam izeju pagalmā uz mājas iemītnieku sapulci paklausīties diskusijas par autostāvietas ceļazīmēm. Secinu, ka gandrīz nevienu no savas mājas iedzīvotājiem pēc skata nepazīstu. Nav jau arī brīvums, te dzīvoju tikai 11 gadus nevis visu mūžu..

27. diena

Lai gūtu panākumus skriešanā, nepietiek skriet vien. Nepieciešams arī nodarbināt citas muskuļu grupas, kas varbūt ne tik ļoti aktīvi piedalās pašā skriešanas procesā, bet, piemēram, palīdz darboties muskuļiem, kas primāri nepieciešami skrējienā, vai arī stabilizē locītavas, tādējādi palīdzot pasargāt skrējēju no traumām. Es ik pa laikam saņemos uz dažādu vingrojumu daudzmaz regulāru izpildi, bet vispār jāatzīst, ka ilgtermiņā man ar to iet ļoti grūti, jo, kā zināms, pēc dabas esmu ļoti slinks un piedabūt mani lieku reizi kustēties ir varens izaicinājums ne vien citiem, bet visvairāk jau tieši man pašam.

Šodien tomēr atkal nospriežu, ka jāuzsāk kārtējais posms, kurā es mēģinātu pieturēties pie regulāriem vispārattīstošiem vingrinājumiem, un, nedaudz padomājot, izstrādāju sev ļoti īso HIIT (High Intensity Interval Training jeb augstas intensitātes intervālu treniņa) programmu. Mans nodoms ir šāds – jo tā būs īsāka, jo lielāka cerība, ka es pie tās spēšu motivēt sevi pieturēties pēc iespējas ilgstošāk. Tāpēc iekļauju tajā tikai sešus vingrojumus, kas kopumā, izpildot tos uzreiz vienu pēc otra, man aizņem tikai nepilnas sešas ar pusi minūtes laika:

  • Izklupieni, vienlaikus ar vienu roku spiežot uz augšu hanteli – 10 reizes katrai kājai (un vienlaikus rokai);
  • Piepumpēšanās – 20 reizes;
  • Izklupieni, ceļot ar abām rokām sev priekšā un augšā piecu litru ūdens pudeli – 10 reizes katrai kājai;
  • Atsperīgie un augstie palēcieni – 10 reizes;
  • Pietupieni, turot uz krūtīm 20 litru ūdens burku – 10 reizes;
  • Planks – 1 minūte.

Vingrinājumus esmu sastādījis ar domu, lai tie būtu izpildāmi mājas apstākļos, tāpēc tajos nav iekļauti vingrojumi, kuru izpildei nepieciešami stieņi (piemēram, pievilkšanās) vai kāds cits papildus aprīkojums no trenažieru zāles. Tā vietā izmantoju man mājās pieejamos objektus, tādus kā hantele un avota ūdens tvertnes, kas tieši nule kā uzpildītas un tāpēc vēl izmantojamas.

Iesākumā biju plānojis varbūt veikt divus apļus, bet izpildes gaitā secinu, ka pagaidām pietiks ar vienu – tāpat jau rodas labi padarīta darba sajūta. Kaut kad jau, protams, būs jāpieliek klāt arī otrs aplis, pārvēršot šo par pavisam normālu 13 minūtes garu ātru, bet ļoti noderīgu treniņu. Lai vai kā – labs darbs, kas padarīts, un diena nav nodzīvota veltīgi!

27_01

Mani HIIT treniņa palīgrīki

Tūlīt pēc šī improvizētā treniņā arī noslēdzas 24 stundas, kopš uzsāku gavēni, bet tā kā ēst īpaši vēl negribas, nolemju paturpināt gavēni ilgāk un vispirms padarīt kaut ko prātīgāku. Atrodu internetā Bostonas maratona tiešraidi – tieši laikā, pirms vēl tam bija dots starts. Viņiem gan tur ļoti nepateicīgs laiks skriešanai – lietus, pretvējš (jo šis maratons ir skrienams no viena punkta uz citu, nevis riņķojams ar startu un finišu vienā vietā kā daudzi citi), tikai 1 grāds pēc Celsija.. Dažs labs no tiem, kam sekoju sociālajos tīklos, arī tur skrien. Viens no tiem, kam sekoju YouTube, tur bija grasījies izskriet savu pēdējo gadu labāko rezultātu un kvalificēties ASV olimpiskās komandas atlasei, bet šādos laika apstākļos tas, pieņemu, būs visai pagrūti, lai nelietotu tik kategorisko vārdu neiespējami.

Šīs sacensības šogad ir nudien iespaidīgas. Tik daudz notikumu, līderu maiņas, pavērsieni, cīņa ar laika apstākļiem. Desiree Linden kļūst par pirmo amerikānieti, kas uzvarējusi Bostonas maratonā kopš 1985. gada, bet vīru konkurencē pavisam neticami uzvar slavenais japāņu ierēdnis Yuki Kawauchi, kurš uzreiz pēc starta no visiem tik pamatīgi atraujas, ka atgādināja mūsu pašu līdzīga rakstura skrējējus Valdi Ņilovu un Jāni Ābolu. Tomēr viņš savu pārsvaru saglabā visai ilgi, tad kādu laiku paskrien kopā ar līderu grupu, tad vēl 2-3 reizes taisa no tās atrāvienus, līdz beidzot sacensību beigu daļā tomēr samierinās ar otro vietu aiz līdera Geoffrey Kirui, kurš šeit uzvarēja pērngad. Vienu brīdi Kirui pārsvars jau ir pieaudzis līdz vairāk kā pusotrai minūtei, un ir praktiski skaidrs, ka par uzvaru neviens cits vairs nevarēs pacīnīties. Tomēr nepilnus piecus kilometrus pirms finiša viņš arvien vairāk sāk skatīties atpakaļ, samazina savu ātrumu, līdz visbeidzot pavisam salūst. Kawauchi tostarp turpina skriet kā iepriekš un uzvara ar vairāk kā divu minūšu pārsvaru pār Kirui, kurš tikai par divpadsmit sekundēm beigās spēj apsteigt trešo vietu. Bet nu labi, ko nu man te tik daudz pārstāstīt notikumus, kuriem paši gan jau esat sekojuši līdzi un tātad tos labi zināt. Tas bija lieliski!

Pirms gulētiešanas vēl pagūstu paēst vakariņas, noslēdzot gavēni pēc 28.5 stundām. Vēl pirms tam nolemju atkal pēc ilgāka pārtraukuma izmērīt savu ketonvielu līmeni asinīs – 1.2 mmol/l. Normas robežās.

27_02

Vakariņās atkal jauns ēdiens. Atkal kaut kas kāpostos – šoreiz cūkgaļa un liellopa akna.

Starp citu, šodien braucot mājās no darba, klausījos pa radio, kā par kaut kādām ēšanas lietām atkal runā kaut kādi dietologi. Arī keto diēta tika pieminēta. Tā tika nosaukta par grāvi.. Tas ir apbrīnojami, cik dažiem cilvēkiem vajag ilgu laiku, lai viņi spētu apsvērt lietas, kas ir pretrunā ar viņu pašu pārliecību, pieņemt savā dzīvē jaunas patiesības. Cik gan ilgi daži var turēties pie vecām patiesībām, kas sen apgāztas, un vecām metodēm, kas sen izrādījušās neefektīvas! Lai gan nesen kaut kur redzēju Kasparu Vendeli rakstām, ka viņa pārrunās ar dietologiem esot manītas vēsmas, ka visi vairs tik krasi neesot noskaņoti pret zemo ogļhidrātu diētām un pret taukiem. Tas, ka ar laiku visi to pieņems, protams, ir fakts, gluži tāpat, kā tas noticis ar visām pārējām patiesībām, kas ar laiku ienākušas cilvēku apziņās un dzīvēs. Tāpat ir skaidrs, ka šie paši cilvēki vēlāk teiks, ka viņi paši jau to vienmēr ir zinājuši un skaidrojuši, varbūt viņi iepriekš tikai pārprasti. Tieši tāpat, kā tas noticis, piemēram, ar baskāju skriešanu. Reti kurš vairs cenšas noliegt, ka basām kājām skriet ir derīgi ikvienam, lai nostiprinātu savu pēdu saites un muskuļus. Paies vēl laiks, līdz viņi apgalvos, ka bijuši vieni no pirmajiem, kas to sākuši apzināties 😊 Bet tad mēs ieskatīsimies vecajos pierakstos..

28. diena

Šodien sāp pakaļa. Vakardienas HIIT treniņš tātad bijis ļoti labs. Muskuļu sāpes dienas laikā pieņemas spēkā, un augšminētajiem muskuļiem pievienojas arī citi, piemēram, četrgalvainie, un es jau sāku bažīties par to, cik kvalitatīvi spēšu izpildīt savu vakara treniņu, kur kopā ar kolēģi mums paredzēts paskraidīt intervālus. Tomēr vakarā nav tik traki.

Treniņā mums ar kolēģi paredzēts skriet intervālus kilometra garumā ar tempu 3:51 min/km un starp tiem atpūsties (lēni skrienot) apmēram trīs minūtes. Pirmais intervāls kā allažiņ sanāk vairākas sekundes ātrāks par nepieciešamo laiku, bet otrais iegriežas diezgan labā pretvējā Krasta ielas promenādē. To tomēr pieveicam vajadzīgajā tempā, bet pēc tā griežamies apkārt un atlikušajos divos intervālos atkal aizskrienam atpakaļ līdz starta vietai (pirmais no tiem tātad sanāk pavējā, bet pats pēdējais – sānvējā). Kopumā padarīts labs darbs, kolēģa maratona treniņi virzās uz priekšu pēc plāna, un arī man ir izdevies iekustināt savas kājas. Man gan būs pašam savs standarta sacensību nedēļas intervālu treniņš rītvakar. Vismaz tā šobrīd esmu to ieplānojis, redzēs, kas no tā sanāks.

Šodien ir apritējušas tieši četras nedēļas, kopš esmu iekļauts pētījumā un kopš rakstu par to šo ketogēnista dienasgrāmatu. Noslēdzošo laboratorijas apmeklējumu esmu sarunājis uz ceturtdienu, kad līdz ar to tad arī noslēgsies šis pētījums. No ēšanas viedokļa iznāk, ka mani pēdējie pētījuma ietvaros ēdamie produkti jāiebāž mutē jau rīt, jo tad jau sāksies gavēnis, kas noslēgsies jau pēc pētījuma beigām. Kas būs pēc tam? Būšu atkal atstāts savā vaļā, un šobrīd neviens nespēj prognozēt, kā tas viss turpināsies.

29. diena

Trešdiena. Angļu valodas rīts. Bet bez agrā pliko koptreniņa pirms tam (lai gan atkal kļuvis vēsāks, no rīta vienalga ir ievērojami seši grādi virs nulles). Līdz ar to gavēnis jāsāk tikai šodien vakarā, pēc vakara treniņa. Līdz ar to darbā tējas pauzē atkal rīšu riekstiņus. Yuhuu!

Uz angļu valodu no rīta dodos ar velosipēdu, jo tā tomēr ir krietni ērtāk pēc tam nokļūt darbā. Rīta ziņās izdzirdu, ka šodien visā Eiropā būšot maratons – autovadītāju ātruma kontroles maratons. Tas ir tikai vēl viens iemesls par labu velosipēdam.

Pēc darba dodos skriet. Diena iesilusi jau līdz kādiem 11 grādiem, stadionā un saulē, protams, ir vēl siltāks. Paredzēts skriet dažāda garuma intervālus pēc tā paša principa, kā skrēju šī pētījuma 16. dienā – 400 metri ar tempu 3:24 min/km, minūtes pauze (protams, turpinot lēnām tipināt, nevis stāvot uz vietas), tad 300 metri ar tempu 3:16 min/km, minūtes pauze, tad 200 metri ar tempu 3:04 min/km, tad trīs minūšu pauze, un aiziet viss sets vēlreiz. Ja pērnreiz izpildīju tikai divus šādus setus, tad šodien gribētos veikt pilno programmu četru setu garumā. Gandrīz vai sāk likties, ka varbūt tomēr sarīties tik daudz riekstiņu tējas pauzē nebija tā pati prātīgākā izvēle, ko darīt pirms šādu intervālu skriešanas.. Un triekties mājās ar velo pa Krasta ielu ar 30+ km/h arī.. Taču no otras puses – kāpēc gan netriekties, ja praktiski nav pretvēja?

Tomēr, uzsākot intervālus, kļūst skaidrs, ka riekstiņi nekādu posta darbu nav nodarījuši. Skrienas viegli, tempu noturēt nav problēmu, kā jau tas ikreiz mēdz būt tieši šajā te stadionā. Principā, lai arī pēc augšminētā treniņa apraksta varētu likties, ka šī ir kaut kāda smagā intervālu sesija, tā nebūt nav. Šiem intervāliem nevajadzētu būt smagiem, kā nekā tos taču es parasti pildu tikai dažas dienas pirms sacensībām. Tie paredzēti vairāk kāju izlocīšanai, muskuļu iestrādāšanai, organisma atmodināšanai, pēdējai tā sagatavošanai pirms lielā darba, tādai kā tonusa iedošanai. Un jāsaka, ka šodien tieši tādas sajūtas arī rodas. Treniņš nepavisam nerada kaut kādu grūta darba sajūtu. Protams, ir jāpiepūlas. Protams, notiek aizelšanās. Protams, ir prieks par kārtējās atpūtas pauzes sasniegšanu. Tomēr nevienu brīdi nenāk virsū miriens, manas māsas vārdiem izsakoties (sveiciens viņai šodienas vārda dienā!). Tāpēc arī šo neuzskatu par intensīvu fizisku slodzi, turklāt tā jau arī netiek veikta pašā vakarā, drīzāk uz pēcpusdienas un vakara robežas (tas tā – rītdienas mērījumu sakarā).

Samērā izbrīna fakts, ka stadions ir pilns skolēnu (vai pilns skolēniem – kā ir pareizi?). Vai tiešām mūsdienās tik ilgi ir stundas, vēl pēc četriem vakarā? Varbūt tās ir kaut kādas ārpusstundu nodarbības? Bet ļoti daudz skolēnu, vairākas grupas, ar skolotājiem (vismaz vienu). Viena grupa skolēnu (ļoti jauni) vingro, cita grupa spēlē basketbolu, cita vēl kaut ko darbojas tenisa laukumā. Pēc tam pirmā grupa pāriet uz citu stadiona daļu un startē stafetēs. Bez skolēniem stadiona kompleksā figurē arī bērni no apkārt esošajām mājām un vēl citi cilvēki. Burzma pamatīga, bet man kaut kā veiksmīgi izdodas visiem viņiem izskriet cauri savus intervālus.

Vakarā laiks uzsākt gavēni! Kamēr tam morāli gatavojos, man piezvana Latvijas Čempionāta Katanas ieceļotājos organizators, lai paziņotu, ka es tomēr esmu iekļuvis pusfinālā, jo daži cilvēki virs manis ir no tā atteikušies. It kā jau forši, tomēr nākas atteikties arī man, jo, kā jau ziņoju iepriekš, pusfināls norisināsies svētdien vienlaicīgi ar LSC šosejas skrējienu pirmo posmu, kuram tomēr esmu zināmu laiciņu tā kā gatavojies. Ja vēl pusfinālā viss sāktos no nulles, tad šo lietu es noteikti apsvērtu daudz rūpīgāk, bet tagad, kad pusfinālā skaitās jau sestdien sapelnītie punkti, tad ir skaidrs, ka tiem, kas atrodas pusfinālistu beigu galā, īsti nopietnas izredzes pacīnīties par čempiona titulu laikam nebūs. Protams, piedalīties jau vienalga būtu bijis interesanti. Taisni vai žēl, ka nedēļas nogaļu ir tikai galīgs skaits.

30. diena

Šorīt man ir sarunāts treniņš ar jaunu audzēkni. Vakar mani uzmeklēja Madara, un jau šorīt tiekamies uz pirmo baspēdošanas apmācību. Laiciņš šorīt ārā jauks – daļēji saulains un +7 grādu silts. Vienīgi vējš ļoti spēcīgs, bet entuziastiskiem baspēdotājiem taču tas netraucē!

Vēlāk atkal dodos uz Latvijas Universitātes Akadēmisko centru veikt keto eksperimenta mēneša noslēdzošos mērījumus. Vēl viens dzīves posms nu būs galā. Paliks tikai atmiņas. Nostaļģija. Melanholija. Un visi pārējie attiecināmie svešvārdi.

30_01

Mans uzņemtais skābeklis (VO2), izdalītā ogļskābā gāze (VCO2), miera stāvokļa enerģijas patēriņš (REE) un elpošanas koeficients (RQ) trīsdesmit minūšu laikā

No grafika redzams, ka nekas daudz manā vielmaiņā vēl joprojām nav mainījies. Elpošanas koeficients faktiski pat nedaudz pakāpies un šajā 30 minūšu periodā vidēji bijis 0.77. Vidējais miera stāvokļa enerģijas patēriņš – 1653 kilokalorijas dienā, kas ir pavisam nenozīmīgi vairāk kā iepriekšējā reizē pirms divām nedēļām. Grūti teikt, ar ko skaidrojama tāda stabilitāte. Varbūt, ka tā tam arī vajadzētu būt, bet varbūt, ka ar mēnesi ir par maz, lai novērotu kādas nozīmīgas tendences. Lūk, kā izskatās galveno nomērīto datu izmaiņas šajos trijos mērījumos mēneša garumā:

Mērījums 1 2 3
PFT (cm) 0,64 0,85 0,64
SATmin (cm) 0,37 0,30 0,49
SATmax1 (cm) 0,30 0,24 0,25
SATmax2 (cm) 0,57 0,26 0,61
MFT (cm) 0,26 0,38 0,37
IAT (cm) NA 2,36 4,67
RQ 0,75 0,75 0,77
REE(kcal/dienā) 1462 1629 1653

RQ un REE laikam noprotami pēc nosaukumiem – attiecīgi elpošanas koeficients un miera stāvokļa enerģijas patēriņš. Pārējās rindās redzams tauku izvietojums taukaudos, kas tika mērīts ar ultrasonogrāfiju. Redzami tauku slāņa biezumi centimetros dažādās vietās vēdera rajonā. Kā redzams, pirmajā mērījumā vienu no šiem tauku slāņa biezumiem man nevarēja nomērīt, jo tur kaut ko (aortu kaut kādu) neesot varējuši saskatīt. Īsti nesaprotu, kāpēc vietām laika gaitā vērojamas svārstības šurpu turpu. Pētījuma autors Mārtiņš izteica hipotēzi, ka šajā mēnesī krasi mainījās āra temperatūra, kas mazināja termoregulācijai nepieciešamo enerģijas daudzumu, no kā atlikums varēja uzkrāties taukaudos. Lai vai kā, ceru, ka mans piemērs dos kādu pienesumu kopējā pētījuma analīzē.

Vakarā līdz ar gavēni pabeidzu ar šo eksperimentu. Tas bija labs mēnesis. Interesants. Atgrieza mani pareizajās sliedēs. Motivēja dzīvot veselīgāk. Labi, bet kas tālāk? Kā kas? Vai tad tas nav skaidrs tāpat? Pierīšanās ar picām taču! Ā, hmm, nē, laikam 1. aprīlis jau garām. Nu labi, tad citreiz. Varbūt tradīcijas pēc Vīlandē.. Visu labu, cilvēki!

Advertisements

7 thoughts on “Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 4+/4

  1. Basām pēdām vai citām neapsegtām ķermeņa daļām saskaroties ar zemes virsmu, uzņemam brīvos elektronus, kas palīdz atbrīvoties no brīvajiem radikāļiem un atjaunot organisma spēju cīnīties ar slimībām === KO, KO TU TUR UZŅEM?:dddd

    • nopietni, no kurienes nāk ideja par kaut kādiem brīviem elektroniem , kas mētājas uz zemes un ilgojas savienoties ar basām kājām? atsaucīti, m?
      un jā, es izvēlos dzīvot viegli, cik sanāks, nevis ilgi un ar smagu darbu 🙂 bet vispār par šo ideju man nav nekādu iebildumu, katram savs; mani kaitina, ka tiek sludinātas – bez nopietnām atsaucēm un pamatojumiem – stulbas idejas par brīviem elektroniem, kas ilgojas pēc basas kājas, speķa rīšanas diētām utml. ‘britu zinātnieki atklājuši’…

    • ai, vispār jau man vienkārši skauž. kaut man dzīves jēgai pietiktu ar bezjēdzīgu pļekšķināšanu pa skriešanas trasi.
      un kam tevi vajadzēs, 100 gadīgu cauraudzīša adeptu, kas skraidīs, lasot brīvos elektronus. sāc krāt pensijai 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s