Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 4+/4

Šis ir piektais un pēdējais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, ceturtā nedēļa un vēl divas dienas aiz tās, tādējādi noslēdzot keto pētījuma mēnesi apaļu trīsdesmit dienu garumā.

22. diena

Tā kā pērnnedēļ bija silts laiks, tad šodien darba tējas pauzē atkal pa ilgiem laikiem tieku pie riekstiņiem! Pamēģiniet nu savilkt kopā šo cēloņsakarību..

Pēdējās dienās jau ir iestājies krietni pavasarīgs laiciņš. Aizvakar gaisa temperatūra Rīgā, piemēram, uzkāpa līdz kādiem 22 grādiem. Vakar jau atkal laiks nedaudz nomierinājās un bija vairs tikai ap 10-11 grādu silts. Šorīt laukā ir viens grāds ZEM nulles. To es sauktu par patīkamu vēsumu. Pirms nedēļas trešdienā skrējām pliko koptreniņā līdzīgos laika apstākļos, bet toreiz nospriedām, ka tas acīmredzot būs pēdējais šāda veida kopīgais treniņš šajā sezonā, jo tuvākajās dienās solīja krietnu pieaugumu temperatūras dinamikā. Tā arī notika. Tas, ka šodien mēs teorētiski vēl būtu varējuši koptreniņu tomēr aizvadīt, atklājās tikai pēdējā brīdī, tāpēc uz to tomēr nesaorganizējāmies. Taču no rīta nospriežu, ka būtu grēks tādu iespēju neizmantot, kad laukā vēl ir patīkami vēss, tāpēc savā rīta skrējienā piecu ar pusi kilometru garumā dodos vienos šortos (un apavos). Patiešām ir tikai patīkami vēsi. Atceros, cik bažīgi biju devies uz mūsu pirmajiem pliko koptreniņiem, kad laukā bija tikai kāds grāds vai pāris grādi zem nulles. Nu tas vairs nav nekāds izaicinājums. Skrienu un domāju par to, kā palielināt šo izaicinājumu. Gribētos atkal paskriet plikam lielākos mīnusos. Nu labi, atliksim to uz nākamo ziemu!

Katrā sporta veidā ir savas zīmīgās robežās. Skriešanā man tāda robeža ir 5:00 min/km. Tas ir temps, virs kura negribas izlīst it nevienā lēnajā skrējienā. Lai gan droši vien vajadzētu.. Ja vidējais temps iznāk zem šīs robežas, tas ir apziņa, ka neesmu pavisam nīkulīgs, ja virs – tad.. nu jā.. Riteņbraukšanā šī robeža man ir 3:00 min/km – lēnāk par to parastajos mierīgajos braucienos uz darbu un atpakaļ negribētos ripināties. Tomēr šī rīta skrējienā vidējais temps man sanāk nepilnu sekundi virs piecām minūtēm kilometrā, citādi nesanāk īsti izbaudīt aukstumu.

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 3/4

Šis ir ceturtais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, trešā nedēļa.

15. diena

Klāt trešdiena – mana tradicionāli visaizņemtākā nedēļas diena. Arī šodien ieplānoti vismaz četri svarīgi pasākumi – no rīta tradicionālais Pliko koptreniņš Teikā, tad angļu valodas nodarbības, tad pēc darba (kuru es šajā četriniekā pat neieskaitu) keto pētījuma laboratorijas apmeklējums, bet vakarā vēl biohakeru sanāksme, kas šoreiz veltīta cilvēka un tehnoloģiju savstarpējo attiecību tēmai. Ā, jā, un vēl taču šodien ir Latvijas Baskāju skriešanas biedrības sešu gadu jubileja! Tātad arī baspēdošanai būs būt!

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 2/4

Šis ir trešais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, otrā nedēļa.

8. diena

Aiziet otrā keto eksperimenta nedēļa! Pirmo nedēļu biju iesācis ar gavēni jau iepriekšējā dienā. Šodien gavēni sākšu tikai vakarpusē, jo šonedēļ apstākļi ir sakrituši tā, ka varu to darīt un tādējādi izmantot iespēju šīs dienas tējas pauzē darbā uzēst riekstiņus. Protams, neplānoju tos pierīties tā, ka nekas vairs nepaliek pāri citiem kolēģiem, kā to mēdzu darīt agrāk, ja sakrita divi faktori:

1) man nebija jārūpējas par nepārtrauktu atrašanos ketozē;
2) tajā brīdī negavēju.

Pauzē parasti pieejamas mandeles, ko varu ēst samērā droši, bet arī zemesrieksti, kas jau satur krietni vairāk ogļhidrātu, tāpēc graužami mazākā apmērā. Lai vai kā, zināmai devai riekstu šodien darbā būs būt!

No rīta dodos uz Teiku, kur katru trešdienu piedalos tā sauktajā “Pliko koptreniņā”, kas nozīmē, ka tā dalībnieki skrien tikai šortos un bez krekla, izbaudīdami pēdējās aukstās dienas (lai gan to darījām visu cauru ziemu) un mēģinot sagrābt no aizejošā gadalaika vēl pēdējos veselības ieguvumus, ko tas spēj sniegt. Parasti skrienam piecus kilometrus, un parasti esam trīs vīri, kas regulāri piedalās. Šorīt noskriet sanāk nedaudz vairāk, 5.3 km, jo izvēlamies jaunu apli Biķernieku mežā, toties dalībnieku skaita ziņā esam nedaudz mazāk kā parasti. Ja vēl pasaku priekšā, ka neesmu vienīgais dalībnieks šodienas koptreniņā (arī tā reiz bija), tad varat minēt, cik cilvēki šoreiz piedalījās..

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 1/4

Šis ir otrais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, pirmā nedēļa.

1. diena

Vakar vakarā pārstāju ēst. Ne jau uz visiem laikiem, tikai sākās kārtējais diennakti ilgais gavēnis. Šodien ap pusčetriem pēcpusdienā man paredzēts apmeklēt laboratoriju, kur pētījuma autors Mārtiņš mani visādi nomērīs, pirms uzsāku šo pētījuma mēnesi un ieslīgstu dziļā, dziļā ketozē (nē, šeit nav domāta atsauce uz Kaspara Dimitera gabalu “Dziļā, dziļā Eiropā”). Pirms šiem mērījumiem nedrīkstēju ēst divpadsmit stundas, lai mērījumi būtu kaut cik ticami, tāpēc ļoti labi, ka šis laiks iekrita tieši gavēnī (nu labi, patiesībā, es to pieskaņoju gavēnim, laiku izvēloties pats). Mērījumu veikšanas brīdī neesmu ēdis jau vairāk kā 18 stundas, tāpēc visam vajadzētu būt labi.

Vispirms tiek piefiksēti mani dati, no kuriem dažus zinu aptuveni (augums), dažus precīzāk (dzimšanas gads), bet dažus – īsti ne (masa). Tāpēc tieku nosvērts, un izrādās, ka sveru vairāk kā pats būtu gaidījis – veselus 76.2 kg. Tā neko, skrējējs skaitās..

Atgriešanās ketozē jeb ketogēnista dienasgrāmata

Ilgi nekas par ēšanu nav uzrakstīts. Laiks iekustināt tautu..

Gribasspēks ir tāda interesanta lieta. Kas mūsos to uztur?

Šodien es ar šo rakstu aizsāku ļoti apjomīgu rakstu sēriju, ko vispār nebiju plānojis rakstīt. Es neko sliktu nebiju domājis, kad pirms kāda laiciņa savos kontos nopublicēju bildi ar iepirkto pārtiku, papildinot to ar komentāru, ka tagad uz mēnesi atkal atgriezīšos ketozē. Es mēdzu savā Instagram kontā publicēt visādas bildes, un tās nekad nav domātas ne ar kādu zemtekstu. Vismazāk jau tās lieku ar domu, ka rezultātā būšu spiests ziedot neskaitāmas stundas sava laika, rakstot rakstus par to, ko ikdienā daru. Tomēr pie šīs bildes vairāki cilvēki sāka man prasīt kaut ko sīkāk, teicās esam ieinteresēti šajā pētījumā, uzstāja, lai es turpinu tos iepazīstināt ar savu progresu. Vai es varēju atteikt? Kā tad tas izskatītos.. Tāpēc top šis ievadraksts. Tam sekos citi.

Pag, bet vai jūs visi maz’ zināt, kas ir ketoze? Ja nē, varbūt būtu vērts to vispirms uzzināt. To var izdarīt, piemēram, izlasot manu seno dienu rakstu par ketogēnisko jeb keto diētu. Un, kamēr vēl esat šeit, pie viena varat izlasīt arī manu nedaudz vēlāko rakstu par pārtraukto jeb pārejošo gavēšanu, jo arī par šo lietu šajā un savos turpmākajos rakstos nedaudz runāšu.

Pārejošā gavēšana un cilvēka vielmaiņas pamati

– Lūdzu, Tev smalkmaizīte!
– Nē, paldies!
– Ā, pareizi, Tu taču ogļhidrātus neēd, lasīju Tavu rakstu par.. kā viņu tur.. keto diētu. Varbūt tad varu uzcienāt ar šo izskatīgo cūkas cepeti?
– Nē, paldies, es šodien neēdu.
– Kā tas ir?
– Nu vienkārši neko neēdu. Sākšu ēst rīt plkst. 7:20. Divreiz nedēļā ievēroju šādas neēšanas pauzes pa vismaz 24 stundām.
– Wtf? Kas tas vēl par sviestu?

—

Senajiem latviešiem esot bijis tāds teiciens – labāk vienreiz visu kārtīgi uzraksti emuāra ierakstā, nekā simts reizes vienu un to pašu stāsti katram īpatnim individuāli. Mums jāmācās no senajiem latviešiem, tāpēc šoreiz top raksts par to, ko esmu nodēvējis par pārejošo gavēšanu. Uzreiz brīdinājums – raksts ir [pa]garš un var izraisīt domāšanu! Lasīt atbildīgi!

Ievads uztura zinātnē – keto diēta

Daudzi jau zina, ka es pirms sacensībām, to laikā un vispār ikdienā neēdu gluži to, ko ēd vairums sportisti un vispār cilvēki. Es pārsvarā ēdu taukus. Tāpēc nereti gadījies makaronu ballītēs dzirdēt: `Tev jau laikam labāk piedāvāt speķmaizītes?` Parasti saku, ka tas noteikti ir labāk par makaroniem, taču vēl labāk būtu tikai speķis bez maizes. Tad pasmejamies par savām sarunām un dzīvojam tālāk katrs ar savu pārliecību. Tas ir saprotams, jo taču visa šī mana lieta sit pliķi sejā vispārpieņemtajām dogmām gan par to, kādai būtu jāizskatās skrējēja ēdienkartei, gan arī kādam vispār jābūt veselīgam uzturam. Visi taču zina, ka sportistiem jāēd ogļhidrātiem bagātīga pārtika, bet pēdējās dienās pirms sacensībām ar ogļhidrātiem jāuzlādējas jo pamatīgi. Visi zina, ka veselīga uztura piramīdas pamatu sastāda graudaugi, un visi zina, ka jebkuram – vai tas sportists vai sēdošs indivīds – jācenšas pēc iespējas ierobežot savā uzturā tauku patēriņu, lai laika gaitā neapveltos un neiedzīvotos dažādās slimībās. Bet vai tiešām viņi visi to zina? Varbūt tikai domā, ka zina? Filosofijā ar vārdu `Zināšanas` parasti saprot pamatojamu un patiesu ticību, kas nozīmē trīs lietas:

• cilvēkam jātic faktam, ko viņš it kā zina;
• cilvēkam jāspēj pamatot, uz ko balstās viņa ticība šim faktam;
• faktam, kas tiek zināts, jābūt patiesam.

Un tieši ar trešā punkta izpildi parasti mēdz būt vislielākās problēmas..

Medību spēle paleo gaumē

Kaut kas jāuzraksta, citādi mans emuārs sāk līdzināties manai skriešanai – tas kļūst minimāls. Lai gan tā ne obligāti ir slikta ziņa. Tomēr ir daudz kas interesants manā dzīvē, par ko vispār neesmu neko rakstījis – gan dzīves kvalitātes uzlabošana, pārejot uz arvien minimālāku dzīvesveidu, gan veselības un sportiskās formas nostiprināšana/uzlabošana, piedomājot pie saviem ēšanas paradumiem un ēdiena kvalitātes, gan lauksaimniecības ienākšana manā dzīvē, gan citas lietas. Par visu jau neuzrakstīsi (vai tomēr?), bet kādu krikumu no šī un tā ik pa laikam taču varu te iemest. Liela (iespējams, lielākā) daļa no tā visa tomēr ir saistīta ar skriešanu, kas ir šī emuāra pamattēma, tāpēc pārlieku sist mani nevarēs, ja te ierakstīšu arī kaut ko, kas nav TIKAI skriešana.

Tātad – kas ir paleo? Nu, bija tāds laikmets pasaules vēsturē – paleolīts. Ar paleo kaut ko mēs saprotam dzīvesveidu, kāds tika piekopts (pamatā no cilvēku puses) paleolīta laikmetā. Tātad varētu būt paleo skriešana, paleo diēta, paleo gulēšana utt. Galu galā – paleo dzīvesveids. Ja atceramies šī gada sākumu, tad jau ap šo laiku pirmo reizi šī emuāra vēsturē parādījās termins `paleo`. Citēju pats sevi, definējot vienu no saviem mērķiem turpmākajam dzīves periodam:

Vairāk pievērsties paleolīta laikmeta dzīvesveidam jeb dzīvei alā, dzīvot vienkāršāk..

Nu labi, ne gluži termins `paleo`, bet toreiz bija slinkums to skaidrot, tāpēc rakstīju pilno variantu, minot paleolīta laikmetu. Starp citu, nesen kāds draugs man pajautāja: `KĀPĒC jādzīvo paleo? KĀPĒC jāpāriet uz dzīvi alā? KĀPĒC jāmēģina norobežoties no sabiedrības un jādzīvo pēc iespējas minimālāk?` Tas man raisīja dažas pārdomas. Iepriekš nebiju iedomājies, ka šīs vajadzības varētu kādam arī nebūt pašsaprotamas.. Katrā ziņā viela pārdomām, un varbūt kādā citā rakstā es uz šiem jautājumiem mēģināšu atbildēt. Bet ne šoreiz. Šoreiz par paleo ēšanas paradumiem.

Svaigēšanas eksperiments

www.svaigsunvesels.lv definīcija:

Svaigēšana, iespējams, ir viena no ekstremālākajām diētām, kas šobrīd pasaulē gūst arvien lielāku popularitāti. To izmanto kā attīrīšanās programmu ķermeņa svara noregulēšanai, veselības nostiprināšanai un sakopšanai un vienkārši kā veselīga un dabiska dzīvesveida sastāvdaļu. Tās popularitāte aug kopā ar interesi un rūpēm par ekoloģiski tīru vidi un tai atbilstošu dzīvesveidu. Vadoties pēc savām interesēm, daži pievēršas tai periodiski uz neilgu laiku, citi savukārt iekļauj to savā ikdienā daļēji vai pilnīgi.

Tā ir diēta, kas ieteic uzturā lietot augļus, lapas, dārzeņus, riekstus un sēklas, kas nav apstrādāti temperatūrā, kura augstāka par 45 grādiem.

Vispārīgāk runājot, svaigēšanas pamata princips ir nelietot uzturā neko tādu, kas bijis termiski apstrādāts vai kā citādi pakļauts temperatūrai, kas augstāka par 45-47 grādiem pēc zviedru kunga Andersa Celsija skalas. Tātad principā svaigēdājs drīkstētu ēst arī dzīvnieku valsts produktus – gaļu, zivis, pienu, sieru -, ja vien nav iesaistīta cepšana vai vārīšana (bet, piemēram žāvēšana zemās temperatūrās).

Ideja likās gana interesanta, lai nolemtu iesaistīties šādā eksperimentā, divu nedēļu garumā kļūstot par svaigēdāju. Jo taču pamocīt sevi nekad nenāk par skādi 😉 Galu galā – ja pat Aivars703 var uz nedēļu atteikties no alus.. Taisnības labad gan jāsaka, ka ideju noformulēt pirmajai gadījās manai sievas kundzei, man atlika vien piekrist. Tātad svaigēdāji divu nedēļu garumā būsim mēs abi, kas tomēr krietni labāk – nebūs man katru rītu un vakaru jāvēro, kā kāds dzer tēju.. Ā, nu vienīgi izņemot tā saucamās kafijas/tējas pauzes darba vietā..