Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 4+/4

00_04Šis ir piektais un pēdējais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, ceturtā nedēļa un vēl divas dienas aiz tās, tādējādi noslēdzot keto pētījuma mēnesi apaļu trīsdesmit dienu garumā.

22. diena

Tā kā pērnnedēļ bija silts laiks, tad šodien darba tējas pauzē atkal pa ilgiem laikiem tieku pie riekstiņiem! Pamēģiniet nu savilkt kopā šo cēloņsakarību..

Pēdējās dienās jau ir iestājies krietni pavasarīgs laiciņš. Aizvakar gaisa temperatūra Rīgā, piemēram, uzkāpa līdz kādiem 22 grādiem. Vakar jau atkal laiks nedaudz nomierinājās un bija vairs tikai ap 10-11 grādu silts. Šorīt laukā ir viens grāds ZEM nulles. To es sauktu par patīkamu vēsumu. Pirms nedēļas trešdienā skrējām pliko koptreniņā līdzīgos laika apstākļos, bet toreiz nospriedām, ka tas acīmredzot būs pēdējais šāda veida kopīgais treniņš šajā sezonā, jo tuvākajās dienās solīja krietnu pieaugumu temperatūras dinamikā. Tā arī notika. Tas, ka šodien mēs teorētiski vēl būtu varējuši koptreniņu tomēr aizvadīt, atklājās tikai pēdējā brīdī, tāpēc uz to tomēr nesaorganizējāmies. Taču no rīta nospriežu, ka būtu grēks tādu iespēju neizmantot, kad laukā vēl ir patīkami vēss, tāpēc savā rīta skrējienā piecu ar pusi kilometru garumā dodos vienos šortos (un apavos). Patiešām ir tikai patīkami vēsi. Atceros, cik bažīgi biju devies uz mūsu pirmajiem pliko koptreniņiem, kad laukā bija tikai kāds grāds vai pāris grādi zem nulles. Nu tas vairs nav nekāds izaicinājums. Skrienu un domāju par to, kā palielināt šo izaicinājumu. Gribētos atkal paskriet plikam lielākos mīnusos. Nu labi, atliksim to uz nākamo ziemu!

Katrā sporta veidā ir savas zīmīgās robežās. Skriešanā man tāda robeža ir 5:00 min/km. Tas ir temps, virs kura negribas izlīst it nevienā lēnajā skrējienā. Lai gan droši vien vajadzētu.. Ja vidējais temps iznāk zem šīs robežas, tas ir apziņa, ka neesmu pavisam nīkulīgs, ja virs – tad.. nu jā.. Riteņbraukšanā šī robeža man ir 3:00 min/km – lēnāk par to parastajos mierīgajos braucienos uz darbu un atpakaļ negribētos ripināties. Tomēr šī rīta skrējienā vidējais temps man sanāk nepilnu sekundi virs piecām minūtēm kilometrā, citādi nesanāk īsti izbaudīt aukstumu.

Turpināt lasīt

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 3/4

00_03_1Šis ir ceturtais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, trešā nedēļa.

15. diena

Klāt trešdiena – mana tradicionāli visaizņemtākā nedēļas diena. Arī šodien ieplānoti vismaz četri svarīgi pasākumi – no rīta tradicionālais Pliko koptreniņš Teikā, tad angļu valodas nodarbības, tad pēc darba (kuru es šajā četriniekā pat neieskaitu) keto pētījuma laboratorijas apmeklējums, bet vakarā vēl biohakeru sanāksme, kas šoreiz veltīta cilvēka un tehnoloģiju savstarpējo attiecību tēmai. Ā, jā, un vēl taču šodien ir Latvijas Baskāju skriešanas biedrības sešu gadu jubileja! Tātad arī baspēdošanai būs būt!

Turpināt lasīt

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 2/4

00_03

Šis ir trešais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, otrā nedēļa.

8. diena

Aiziet otrā keto eksperimenta nedēļa! Pirmo nedēļu biju iesācis ar gavēni jau iepriekšējā dienā. Šodien gavēni sākšu tikai vakarpusē, jo šonedēļ apstākļi ir sakrituši tā, ka varu to darīt un tādējādi izmantot iespēju šīs dienas tējas pauzē darbā uzēst riekstiņus. Protams, neplānoju tos pierīties tā, ka nekas vairs nepaliek pāri citiem kolēģiem, kā to mēdzu darīt agrāk, ja sakrita divi faktori:

1) man nebija jārūpējas par nepārtrauktu atrašanos ketozē;
2) tajā brīdī negavēju.

Pauzē parasti pieejamas mandeles, ko varu ēst samērā droši, bet arī zemesrieksti, kas jau satur krietni vairāk ogļhidrātu, tāpēc graužami mazākā apmērā. Lai vai kā, zināmai devai riekstu šodien darbā būs būt!

No rīta dodos uz Teiku, kur katru trešdienu piedalos tā sauktajā “Pliko koptreniņā”, kas nozīmē, ka tā dalībnieki skrien tikai šortos un bez krekla, izbaudīdami pēdējās aukstās dienas (lai gan to darījām visu cauru ziemu) un mēģinot sagrābt no aizejošā gadalaika vēl pēdējos veselības ieguvumus, ko tas spēj sniegt. Parasti skrienam piecus kilometrus, un parasti esam trīs vīri, kas regulāri piedalās. Šorīt noskriet sanāk nedaudz vairāk, 5.3 km, jo izvēlamies jaunu apli Biķernieku mežā, toties dalībnieku skaita ziņā esam nedaudz mazāk kā parasti. Ja vēl pasaku priekšā, ka neesmu vienīgais dalībnieks šodienas koptreniņā (arī tā reiz bija), tad varat minēt, cik cilvēki šoreiz piedalījās..

Turpināt lasīt

Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 1/4

00_01

Šis ir otrais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, pirmā nedēļa.

1. diena

Vakar vakarā pārstāju ēst. Ne jau uz visiem laikiem, tikai sākās kārtējais diennakti ilgais gavēnis. Šodien ap pusčetriem pēcpusdienā man paredzēts apmeklēt laboratoriju, kur pētījuma autors Mārtiņš mani visādi nomērīs, pirms uzsāku šo pētījuma mēnesi un ieslīgstu dziļā, dziļā ketozē (nē, šeit nav domāta atsauce uz Kaspara Dimitera gabalu “Dziļā, dziļā Eiropā”). Pirms šiem mērījumiem nedrīkstēju ēst divpadsmit stundas, lai mērījumi būtu kaut cik ticami, tāpēc ļoti labi, ka šis laiks iekrita tieši gavēnī (nu labi, patiesībā, es to pieskaņoju gavēnim, laiku izvēloties pats). Mērījumu veikšanas brīdī neesmu ēdis jau vairāk kā 18 stundas, tāpēc visam vajadzētu būt labi.

Vispirms tiek piefiksēti mani dati, no kuriem dažus zinu aptuveni (augums), dažus precīzāk (dzimšanas gads), bet dažus – īsti ne (masa). Tāpēc tieku nosvērts, un izrādās, ka sveru vairāk kā pats būtu gaidījis – veselus 76.2 kg. Tā neko, skrējējs skaitās..

Turpināt lasīt

Elpošanas šabloni un OreMan sliekšņi

lungs1Šodien, tik ļoti siltā un saulaini pavasarīgā laikā skrienot pa mežu, aizdomājos par elpošanas šabloniem, kādi raksturīgi skrējējiem. Man tādi ir trīs – lēnajos un mierīgajos skrējienos izmantoju šablonu 4+5 (ieelpa uz četriem soļiem, izelpa uz pieciem), ātrākos skrējienos, piemēram, maratona tempā, vados pēc šablona 3+4, bet pavisam ātrajos tempa un intervālu skrējienos, kā arī īsākās sacensībās nākas likt lietā šablonu 2+3. Šodien, protams, skrēju ar 4+5 un domāju – interesanti, pie kāda tempa man ar šo šablonu vairs nepietiktu skābekļa un nāktos to nomainīt pret 3+4? Protams, šī nav pirmā reize, kad tieši par šo domāju – ik pa laikam ienāk prātā, ka šis noteikti ir lielums, kas kaut ko par skrējēju pasaka.

Turpināt lasīt

VM, SB un LK

Šis stāsts ir par apspiesto tūkstošiem.. ā, nē, atvainojos, par VM, SB un LK jeb par to, kāpēc es šonedēļ nevaru skriet. Nē, tas nav tāpēc, ka divās nedēļas nogalēs nācās piedalīties trijās sacensībās, tātad tostarp arī divās secīgās dienās. Nē, un tas nenozīmē, ka šīs nedēļas beigās plānoju izlaist vēl vienu, bet nu jau garāku saīsinājumu – SKM. Bet par visu pēc kārtas..

VM – Valmieras maratons

Šī ir viena no tām retajām sacensībām (vai tik ne pat vienīgā tāda iespēja seriālā `Skrien Latvija?`), kad savu dienišķo maizi (tas ir, finiša putru, kuru gan parasti pat nenogaršoju) varu nopelnīt, noskrienot tikai vienu apli. Tas, ka ceturtdaļmaratons ir vienā aplī, man patīk labāk nekā divi vienādi apļi, kas jāskrien standartā. Ā, jā, vēl līdzīga iespēja bija šogad Jelgavā, kur gan tika piedāvāta klasiskā 10 km distance. Valmiera pēc gada pārtraukuma ir atgriezusies pie vecās labās trases ar pretskrējienu Rubenes ielā – vēl viens pluss, jo iespējams sekot līdzi savu tiešo konkurentu pozīcijām trasē, salīdzinot tos ar sevi.

Turpināt lasīt

Divas sacensības divās dienās

IMG_0884Ciparu un statistikas mīļotāji var uzreiz pāriet pie šī raksta desmitās un vienpadsmitās rindkopas, pārējie tiklab var lasīt arī visu pēc kārtas.

Pagājušosestdien man bija liels prieks atgriezties Stirnubuka seriāla dzimšanas vietā Milzkalnē, lai šeit jau trešo gadu pēc kārta skrietu pa Āžu kalnu un citām ievērojamām vietām. Šis posms bija palicis atmiņā kā ļoti patīkams, bet tas gan kaut kā bija no prāta izkritis, ka tas ir TIK ĻOTI kalnains. Šoreiz, protams, skrēju tikai zaķa distanci, kā jau visu šo sezonu, un varbūt arī tāpēc likās kalnaināk kā citus gadus – varbūt vienkārši zaķa posmā kalnu koncentrācija uz vienu centimetru ir lielāka..?

Šoreiz negribēju iesaistīties lielā laika patēriņā un, kā citas reizes ierasts, daudz izbaudīt arī pirms un pēcsacensību gaisotni. Devos uz Milzkalni īsi pirms zaķa distances starta, bet atpakaļ – uzreiz pēc sava finiša. Tāpēc nebiju sagādājis arī nekādus līdzbraucējus, lai nebūtu nekādas gaidīšanas finišā, nekādas čīkstēšanas pa ceļam, lai piestājam Statoilā vai CircleK, vai Rāmkalnos, vai mežmalā vai kur citur.. Ātri prom, un ātri atpakaļ, lai var turpināt nodarboties ar Baltijas Baso pēdu ultramaratona organizēšanas lietām, kas pēdējā pirmssacensību nedēļā, protams, sarodas arvien vairāk.

Turpināt lasīt

Jelgavas pusmaratons 2017

20121448_1953475054867065_969235435068932368_oPirms mēneša jeb dienu pēc Jāņiem LSC šosejas skrējienu 3. posmā Mežaparkā uzlaboju savu nedaudz vairāk par gadu veco personīgo rekordu 10 km distancē. Taču prieks par to toreiz nebija nekāds, jo uzlabojums bija tik nožēlojami mazs – tikai 4 sekundes –, un arī to izdevās sasniegt tikai tādēļ, ka Garmins samērīja par veseliem 100 metriem īsāku distanci. Nebija mana skriešanas diena, bet mierināju sevi ar domu, ka esmu pilnībā iekšā treniņu procesā, neesmu ne atpūties, ne speciāli gatavojies šīm sacensībām. Bija skaidrs, ka 10 km varu noskriet krietni ātrāk.

Jūlija mēnesim griežoties uz otru ausi, padzirdēju, ka Jelgavas nakts pusmaratona ietvaros būs iespēja noskriet apaļu 10 km distanci. Es arī tāpat būtu skrējis šo vidējo distanci, jo šosezon seriālā `Skrien Latvija` startēju vidējo distanču kopvērtējumā, taču tas, ka šeit varētu būt iespējams labos laika apstākļos (vakara vēsumā) izskriet tieši 10 kilometrus, rosināja manī pārdomas, ka varbūt jāvelta laiks atpūtai un jāmēģina pieiet šīm sacensībām nopietnāk. Tas tad arī būtu labs pēdējais tests pirms tikai divas nedēļas vēlāk gaidāmajām 5000 metru sacīkstēm stadionā.

Turpināt lasīt

Divas uzvaras nedēļas laikā

18595365_1922878454593392_6783091033169871732_oTurpinot aprakstīt savas skriešanas sacensības, šoreiz par diviem LSC mačiem, kuri ar vienas (precizitātei jāteic – nepilnas) nedēļas intervālu norisinājās LSPA stadionā un Mežaparkā. Abi bija otrie posmi katrs savā seriālā – stadiona skrējienos un šosejas skrējienos. Abi norisinājās palielināta karstuma apstākļos. Hmm, kas vēl tiem kopīgs? Ak jā – abos es uzvarēju! Un es šeit šoreiz nerunāju par baskāju kategoriju, kurā man šad tad gadās uzvarēt, lai arī par to ne vienmēr gūstu oficiālu atzinību no organizatoru puses.. Nerunāju arī par uzvarām oficiālajās vecuma grupu kategorijās. Šoreiz sanāca uzvarēt nu tā vienkārši – kopvērtējumā starp visiem. Kā gan tas iespējams, taujāsiet? Šoreiz man par labu nospēlēja sacensībām bagātais kalendārs, kas nu, maija mēneša noslēgumā, jau ir tik pārbāzts, ka no šiem ne pārāk lielajiem, lai arī vēsturiski bagātajiem, Latvijas Skriešanas centra mačiem ātrākos skrējējus sāk pārvilināt citi skrējieni.

21. maijs. Stadions. 3000 metri.

Iepriekšējā dienā – eksāmens treniņu teorijā. Aiziepriekšējā vakarā (kas nedaudz ievilkās vēl nākamajā diennakts daļā) – vīna vakars ar manu skriešanas kolēģi Sandi un neliela mana ķīmijas kolēģa Aivara vārda dienas svinēšana. Vai tas ietekmēja rezultātu? Grūti spriest. Taču kaut kāds vaininieks taču ir jāatrod tam, ka nespēju pat uzlabot savu personīgo rekordu šajā distancē, nemaz nerunājot par iespēju izskriet no 10 minūtēm. Vēl varētu vainot karstumu, bet arī tas, salīdzinot ar dienu iepriekš, kad, piemēram, Sandis mocījās Salaspils pusmaratona svelmē, bija jau mēreni atkāpies.

LSPA stadionā sacensībās skrēju pirmo reizi. Visus iepriekšējos gadus šie LSC stadiona skrējieni bija norisinājušies Daugavas stadionā, bet tagad tas remontā. Vispār 300 metru aplī sacensībās skrēju pirmo reizi. Mazais aplis, manā skatījumā saistās ar vairākām psiholoģiski un citādi demotivējošām lietām:

Turpināt lasīt

Skrējiens apkārt Vīlandes ezeram 2017

18260877_1998569640356588_1165974015_oJūs jau zināt, kas jādara maija pirmajā dienā, vai ne? Jau astoto gadu pēc kārtas šajā dienā plkst. 12:00 startēju skrējienā apkārt Vīlandes ezeram. Tas ir, šķiet, vecākais skrējiens Igaunijā, kas nu noticis jau 88 reizes! Tā kā pirmie astoņdesmit no šiem skrējieniem man gājuši secen, tad nu vairs nedrīkst izlaist nevienu. Dažas no iepriekšējām astoņām reizēm esmu atzīmējis ar rakstiem savā emuārā, tagad interesanti palasīt. Te iespējams sameklēt nelielu atskaiti no mana paša pirmā mēģinājuma apskriet ezeru 2010. gadā. Arī par nākamo skrējienu kādu rindkopu esmu uzrakstījis, bet tā nedaudz pavēlu – decembra vidū.. 2012. gads bija pirmais, kad ap ezeru apskrēju pa baso, kā rezultātā tiku pie intervijas igauņu televīzijā (mazs apraksts 2012. gada maijā un šis pats vēl citā aspektā pieminēts teju pēc gada). Par 2013. gada skrējienu toreiz tapa vesels raksts, kas veiksmīgi iekļāvās rakstu sērijā ar nosaukumu “Sacensību epopeja”, kas apkopoja aprīļa beigu un maija sākuma dažu dienu intensīvu dalību sacensībās. Kopš 2014. gada rakstu par Vīlandes skrējienu vairs nav bijis..

Šosezon it kā nedaudz biju apņēmies kaut ko uzrakstīt par katrām savām sacensībām, jo to skaitu esmu mēģinājis samazināt līdz absolūtam minimumam. Tomēr atkal jau pāris sacensības pagājušas neaprakstītas.. Hmm, klau, varbūt darām tā – uzrakstām un izlasām (ko nu kurš no mums) pa kādam teikumam no abām šīm izlaistajām sacīkstēm un tad atgriežamies atpakaļ pie Vīlandes!

Turpināt lasīt