Pārejošā gavēšana un cilvēka vielmaiņas pamati

– Lūdzu, Tev smalkmaizīte!
– Nē, paldies!
– Ā, pareizi, Tu taču ogļhidrātus neēd, lasīju Tavu rakstu par.. kā viņu tur.. keto diētu. Varbūt tad varu uzcienāt ar šo izskatīgo cūkas cepeti?
– Nē, paldies, es šodien neēdu.
– Kā tas ir?
– Nu vienkārši neko neēdu. Sākšu ēst rīt plkst. 7:20. Divreiz nedēļā ievēroju šādas neēšanas pauzes pa vismaz 24 stundām.
Wtf? Kas tas vēl par sviestu?

Senajiem latviešiem esot bijis tāds teiciens – labāk vienreiz visu kārtīgi uzraksti emuāra ierakstā, nekā simts reizes vienu un to pašu stāsti katram īpatnim individuāli. Mums jāmācās no senajiem latviešiem, tāpēc šoreiz top raksts par to, ko esmu nodēvējis par pārejošo gavēšanu. Uzreiz brīdinājums – raksts ir [pa]garš un var izraisīt domāšanu! Lasīt atbildīgi!

Šis ir tikai otrais raksts sērijā par uztura zinātni, kurā cenšos populārā valodā stāstīt par lietām, kuras neapšaubāmi būtu ļoti svarīgas ikvienam cilvēkam – gan tiem, kam augstas sportiskās ambīcijas, gan tiem, kam tuvāks dīvāna dzīves stils –, bet kuras šis cilvēks parastais nekad neuzzinās, klausoties un skatoties raidījumus, kuros „uztura speciālisti” stāsta pavisam pretējo. Pirmais raksts šajā sērijā bijis jau labi pasen, un tas lasītājam deva nelielu ieskatu uztura zinātnes tēmā, iepazīstinot ar keto diētu. Lai arī biju apņēmības pilns uzreiz turpināt sēriju ar citiem rakstiem, mans entuziasms ikreiz noplaka, kad vajadzēja saņemties un sākt kaut ko darīt, jo nebija skaidrs, no kuras puses milzenim ķerties klāt un ko sākt aprakstīt. Tomēr pavisam mana apņemšanās nokauta nebija, jo šis raksts atstāja negaidīti lielu rezonansi – cilvēki komentēja, diskutēja, jautāja par tēmu gan komentāros pie oriģinālā emuāra ieraksta, gan pie tā pārpublicējumiem citviet, gan vērsās pie manis individuāli gan caur tīmekli, gan klātienē. Ir skaidrs, ka cilvēkiem šī informācija ir vajadzīga. Veselīga uztura informācijas asni sāk spraukties ārā pa visām spraugām caur vecās skolas dietologu noasfaltēto klājienu arī Latvijā, un ilgi vairs cilvēkus zombēt nebūs iespējams. Gribu sniegt arī savu ieguldījumu šajā atzombēšanas procesā.

Šis raksts par pārejošo gavēšanu tapis, tikai pateicoties Agnesei, kas twitterī izteica vēlmi pēc kā tāda. Pats tāpat vien nebūtu vēl tam pieķēries.

Tātad – kas ir pārejošā gavēšana?

Angliski to sauc par Intermittent Fasting – tas tā, lai uzreiz radītu pareizo priekšstatu tiem, kas par šo lietu jau ir interesējušies. Latviski šādu terminu neesmu nekur dzirdējis, tāpēc atļāvos ieviest savu tulkojumu. Vārds `gavēnis` gan man īpaši labi nepatīk, jo vairāk saistās ar reliģiska rakstura nodarbēm, bet tomēr šķiet labāks kā vārds `badošanās`, kas būtu precīzāks vārda `starvation` tulkojums un nozīmē tomēr ko citu. Vēl sliktāk ir ar vārdu `intermittent` – latviski tam nav laba tulkojuma. Tas nozīmē tādu procesu, kurš ik pa laikam (regulāri) tiek atsākts, kādu laiku turpināts un tad pabeigts, lai pēc laiciņa atkal atsāktu. Varbūt var teikt `saraustīts`, bet pagaidām palieku pie vārda `pārejošs`, lai vismaz turpmāk būtu uz ko atsaukties, kad šī lieta Latvijā kļūs par mainstream (vairākuma nodarbi?).

Labi, pietiek terminoloģijas, kas tas ir pēc būtības?

Un es jau domāju, ka nekad nepajautāsi, manu dārgo lasītāj! Pārejošā gavēšana pēc būtības nozīmē ļoti vienkāršu lietu – atteikšanos no pārtikas uzņemšanas uz noteiktu laiku. Tālāk jau parametrus iespējams variēt – cik bieži tas notiek, cik ilgi, utt. Galvenais, lai laika sprīdis nebūtu mazāks par ~18-20 stundām, jo mazākā laika posmā vēl nevar sākt parādīties tie bonusi, ko spēj sniegt pārejošā gavēšana (skatīt nodaļu `Priekš kam tas vajadzīgs?`).

Viens no populārākajiem pārejošās gavēšanas piekopšanas veidiem ir ievērot ēšanas pārtraukumus 24 stundu garumā reizi nedēļā. Vai 30 stundu gavēnis reizi nedēļā. Vai 48 stundu gavēnis reizi mēnesī kopā ar 24 stundu gavēņiem reizi nedēļā. Vai 20 stundu gavēnis divreiz nedēļā. Vai 18 stundu gavēnis piecas reizes nedēļā. Vai man turpināt? Jūtu, ka ieskatu esmu radījis. Ļoti populārs pārejošā gavēņa veids, starp citu, ir tā saucamā ēšanas loga izdalīšana katru dienu un pārtikas uzņemšana tikai tā laikā. Piemēram, varam izdalīt ēšanas logu no plkst. 14:00 līdz plkst. 20:00, kura laikā izēdamies pēc sirds patikas, bet pārējā diennakts laikā neēdam neko. Iznāk 18 stundu gavēnis katru dienu.

Viens no variantiem - 8 stundas ēd, 16 stundas gavē

Viens no variantiem – 8 stundas ēd, 16 stundas gavē

Būtiski atcerēties, ka gavēnis attiecas tikai uz ēšanu un kaloriju uzņemšanu. Tā laikā drīkst dzert ūdeni (un pat vēlams) vai tēju bez kalorijām. Drīkst arī ēst citas vielas, kurās nav kaloriju, piemēram, sāli, vitamīnus, minerālvielas.

Protams, ir arī ekstrēmāki gavēņi, kas izslēdz arī ūdens patēriņu. Piemēram, Japānas mūki reizi dzīvē piekopj tā saucamo Lielo Gavēni – deviņas dienas bez ēšanas, dzeršanas un gulēšanas.. Turklāt tas ir pēc tam, kad 700 dienas pēc kārtas tiek kājām pieveikta ~50 km distance ik dienu Hiei kalna apkārtnē.. Pēc tam mūks trīs nedēļas atgūst spēkus un tad pieveic atlikušās 300 dienas tāda pat stilā.. Bet šis stāsts nav par to.

Kas organismā notiek gavēņa laikā?

Tātad – esat nolēmis gavēt un vēlaties izprast procesus, kas jūsu ķermenī notiek, soli pa solim? Lai iet, paskatīsimies lācītim, tas ir, cilvēkam, vēderā!

Uzreiz pēc ēšanas pārtraukšanas cilvēks atrodas uzpildītā stāvoklī, un organisms ir iedarbinājis aktivitātes, kas palīdzēs tikko uzņemto barību pārstrādāt. Kuņģī notiek uzņemto sarežģīto struktūru šķelšana vienkāršākās struktūrās – glikozē (varam domāt par to kā par vienkāršo cukuru), aminoskābēs un taukskābēs. Viss tas nonāk asinīs un ar tām tiek piegādāts dažādiem audiem, kas tās tālāk spēs izmantot. Glikozes līmeņa celšanos asinīs uzreiz pamana aizkuņģa dziedzeris un nekavējoties sāk ražot hormonu insulīnu, kura primārais uzdevums šajā brīdī ir aizvākt glikozi prom no asinsrites sistēmas, lai cilvēkam neiestātos hiperglikēmija un koma. Katra insulīna molekula paņem aiz rokas (vai astes?) pa kādai glikozes molekulai un ieved tās citās šūnās (šūnas atpazīst insulīnu un tikai tā pavadībā ir gatavas uzņemt glikozi, bez insulīna glikoze šūnās netiktu – gluži kā, ja pie manis darbā vēlas ciemos atnākt kāds students vai cits viesis, man viņš jāieved ēkā, jo sargs mani atpazīst un ielaiž, bet studentu vienu pašu iekšā nelaistu). Aizkuņģa dziedzeris savu darbu dara ļoti cītīgi un saražo insulīnu pat nedaudz vairāk kā vajadzīgs liekās glikozes aizvākšanai. Tāpēc šis process neapstājas brīdī, kad visa liekā glikoze no asinīm ir aizvākta, bet turpinās vēl nedaudz pēc tam – insulīns saražots par daudz, un no asinīm tiek aizvākts pārāk daudz glikozes, radot nelielu hipoglikēmiju, kad glikozes līmenis asinīs nokrītas par zemu. Šajā brīdī, kas var būt dažas stundas pēc ēšanas pārtraukšanas, cilvēkam rodas bada sajūta un vēlme atsākt ēšanu, lai atjaunotu zaudēto glikozes līmeni. Taču, ja ēšanu neatsākam, nekas traks – organismam ir savas metodes, kā dabūt glikozi atpakaļ asinsritē, izmantojot citus hormonus, piemēram, glukagonu.

Insulīns velk šūnā iekšā glikozi

Insulīns velk šūnā iekšā glikozi

Šajā pašā laikā, kamēr insulīns pastiprināti cirkulē asinsritē, tajā parādās arī ar pārtiku uzņemtās taukskābes, kā arī vēl citas taukvielas (triglicerīdu formā, kas būtībā ir veidojumi, kuros trīs taukskābju molekulas saķēdējušās kopā), kuras no uzņemtās fruktozes pa šo laiku saražojušas aknas. Arī šīs taukskābes spēj pieķerties pie rokas insulīna molekulām, kas tās savukārt veiksmīgi nogādā tauku šūnās (atkal – bez insulīna pavadības taukskābes šūnās iekšā netiktu). Varam par taukšūnu apvalku domāt kā par tādu žogu, kura ārpusē sardzē stāv insulīna molekulas, kas ne tikai rauj iekšā šūnā pie sevis apkārt klīstošās taukskābes, bet arī nelaiž no šūnas ārā tās iekšienē esošās taukskābes. Nu gluži kā tie restorānos iekšā rāvēji, kas uzdarbojas Eiropas pilsētu vecpilsētās vakaros un gandrīz vai aiz rokas velk iekšā tūristus. Rezultāts – taukšūnas sāk uzblīst, un cilvēks seko to pēdās..

Ja pārvaram kāri pēc ēdiena, kas parādās brīdī, kad izdalītais insulīns savu darbu ir paveicis, kas notiek tālāk? Organisms ātri vien atjauno stabilu glikozes līmeni asinīs, bet glikoze, kas sadzīta šūnās, var tur tikt izmantota enerģijas ražošanai vai uzkrāšanai atkarībā no mūsu pašreizējās vajadzības. Ja glikozes ir vairāk, nekā tajā brīdī nepieciešams, muskuļu un aknu šūnas šīs glikozes molekulas sapresē kopā, pārvēršot par glikogēnu – tieši aknu glikogēns ir tas avots, no kura glikoze asinīs var tikt jebkurā brīdī atjaunota, ja tās tur kļūst par maz (tad nāk talkā hormons glukagons, kurš spēj glikozes molekulas izvadīt no aknām asinīs).

Labi, turpinām neēst.. Muskuļu darbībai nav problēmu, jo muskuļos uzkrāts glikogēns, ko tie palēnām pēc vajadzības izmanto enerģijas ražošanai. Savukārt, citi audi (piemēram, smadzenes) savām vajadzībām glikozi turpina ņemt no asinīm, kur tā paralēli tiek atjaunota, izmantojot aknu glikogēna rezerves.

Tomēr agrāk vai vēlāk arī aknu glikogēna rezerves ir izsmeltas – ko nu? Turpinot kristies glikozes līmenim asinīs, kas vairs nav atjaunojams ar glukagona palīdzību, iesākas jauns process – glikoneoģenēze jeb glikozes radīšana no jauna, tas ir, no olbaltumvielām un triglicerīdiem. Tai pat laikā insulīna līmenis asinīs ir nokrities ļoti zems, jo visa asins glikoze nu ir pēc iespējas jātaupa, un līdz ar to taukšūnas vairs neviens neapsargā – taukskābes sāk brīdi izplūst no taukšūnām, formēties triglicerīdos pa trim un kalpot par izejvielām glikoneoģenēzes procesā.

Paralēli šim procesam ap šo laiku sāk veidoties arī cits process – ketoze. Tas ir process, kurā asinīs nu brīvi cirkulējošās taukskābes nonāk aknās un tiek pārstrādātas par ketonvielām. Ketonvielas (jeb ketoni) ir vielas, kas arī tāpat kā glikoze var ļoti efektīvi tikt izmantotas enerģijas ražošanai. Aknas saražotās ketonvielas izdala atpakaļ asinīs, un visi pārējie audi nu var tās izmantot savām vajadzībām. Vislielākais ieguvējs šeit ir smadzenes – ja visu laiku tās bija 100% atkarīgas no pieejamās glikozes (jo tās atšķirībā no citiem audiem nespēj pa taisno iegūt enerģiju no taukskābēm), tad tagad tās var baroties arī ar ketoniem.

Turpinot gavēt, process nostabilizējas – ketoze pieaug līdz līmenim, kurā visi audi tiek pilnvērtīgi nodrošināti ar enerģiju, bet glikoneoģenēze tiek izmantota tikai tik daudz, cik nepieciešams stabila glikozes līmeņa asinīs noturēšanai. Šādā fāzē varam dzīvot ļoti ilgi – kamēr izbeidzas taukskābes un pēc tam arī olbaltumvielas. Varam rupji parēķināt – pieņemsim, ka cilvēks ir 80 kg smags un ļoti slaids ar, piemēram, tikai 5% tauku saturu. Tātad tauki kopā sver ap 4 kg. Vienā gramā tauku ir apmēram 9 kcal enerģijas, tātad 4 kilogramos būs ap 36000 kcal. Ja dienā tiek patērētas, piemēram, 2000 kcal, tad ar šo tauku apjomu vien pietiktu 18 dienām. Katrs pats var piemērot aprēķinus sev, jo reti kuram tauku apjoms būs tikai 5% no ķermeņa masas. Protams, šie aprēķini ir ļoooti aptuveni, bet tie, cerams, palīdzēja apslāpēt bažas, ka dažu dienu gavēņa laikā varētu nepietikt enerģijas.

- Tev paveicies, es šodien gavēju

– Tev paveicies, es šodien gavēju

Priekš kam tas vajadzīgs?

Labi, esam pārliecinājušies, ka pārejošais gavēnis (turpmāk sauksim to īsāk par PG) ir organismam pa spēkam, bet kāds labums? Izrādās, ka labums nav tikai kāds viens, labumi ir vesela gūzma. Vienu no tiem varbūt jau nojaušat, ja spējāt izsekot līdzi augstāk aprakstītajam procesam – gavēnis palīdz stabilizēt glikozes līmeni asinīs (kāpēc tas ir svarīgi – tā būtu atsevišķa raksta tēma, bet pamatā tas palīdz izvairīties no visādām nepatīkamām kaitēm, piemēram, diabēta). Varam aplūkot vēl dažus ieguvumus.

PG labi iespaido hormonu darbību. Par insulīna darbību jau redzējām, bet PG iespaido arī citu hormonu darbību. Varētu rasties jautājums – kāpēc mēs pārāk nesatraucamies par muskuļu noārdīšanu dažu dienu PG laikā, jo glikoneoģenēze taču spēj izmantot ne tikai taukus, bet arī olbaltumvielas glikozes radīšanā? Vai tas nenozīmē, ka var tikt izšķērdētas muskuļu šūnas? Izrādās, ka šo izejvielu glikoneoģenēzei regulē cilvēka augšanas hormons – tā klātbūtnē (kā jau var spriest pēc nosaukuma) tiek audzēti muskuļi un tērētas taukskābes. Tā klātbūtnē glikoneoģenēze dod priekšroku taukskābēm, nevis olbaltumvielām. Izrādās, ka PG laikā augšanas hormona līmenis asinīs var pieaugt pat līdz piecām reizēm! Ar to arī viss ir pateikts..

PG palīdz zaudēt lieko svaru. Protams, šis ir viens no būtiskākajiem aspektiem, kāpēc PG būtu svarīga lieta, ar ko nodarboties, lielam vairumam cilvēku. Sevi pie šī vairuma gan nepieskaitu, jo man nekad nav bijušas problēmas ar svaru, bet, palūkojoties, kas notiek visapkārt.. Mehānisms šeit ir pilnīgi skaidrs – PG ietekmē pazeminās insulīna līmenis, kas savukārt nozīmē, ka taukskābes nu var sākt brīvi izplūst no taukšūnām un tikt izmantotas enerģijas ražošanai. Taukšūnas sarūk, un cilvēks seko to pēdās..

- Neesmu neko ēdis jau četras dienas.. - Ak, kungs! Kaut man būtu Jūsu gribasspēks!

– Neesmu neko ēdis jau četras dienas..
– Ak, kungs! Kaut man būtu Jūsu gribasspēks!

PG samazina risku saslimt ar cukura diabētu. Atkal jau atgriežamies pie vecā labā insulīna hormona. Diabēts (ja runājam par otrā tipa) ir slimība, kurā organisma šūnas kļūst neuzņēmīgas jeb rezistentas pret insulīnu, tās to vairs neatpazīst, un līdz ar to insulīns vairs nespēj palīdzēt glikozes molekulām nokļūt no asinsrites šūnās (ja mana darba sargam sabojātos redze un viņš mani ar studentu pie rokas vairs neatpazītu, tad iekšā nelaistu, un studenti pulcētos ārpus ēkas, veidojot lielu baru). Rezultātā glikozes līmenis asinīs nevar tikt efektīvi pazemināts, kad tas kļūst par augstu, un rodas lielas problēmas. Kāpēc šūnas kļūst rezistentas pret insulīnu? Tas nenotiek pēkšņi, šī notrulināšanās notiek laika gaitā, gadiem un gadu desmitiem ilgi noslogojot šūnu insulīna receptorus ar nepārtrauktām insulīna devām (kā atbildes reakcijām uz nepārtrauktu glikozes uzņemšanu ar pārtiku). PG laikā insulīna receptori tiek atslogoti no šīs nepārtrauktās raustīšanas un, regulāri veicot šādas atslodzes, tie var kļūt pat jutīgāki pret insulīnu, kas nozīmē, ka glikozes aizvākšanai turpmāk pietiks ar mazāku insulīna devu. Mazāk insulīna – mazāk receptoru raustīšanas – mazāka iespēja tiem ātri notrulināties – mazāka iespēja saslimt ar diabētu.

PG mazina oksidatīvo stresu un iekaisuma procesus. Šis atkal būtu garš stāsts, ja to gribētu izstāstīt visā pilnībā, bet, īsumā runājot, PG palīdz cīnīties ar brīvajiem radikāļiem, kas ir pie vainas gan šūnu un to DNS bojājumu izraisīšanā, gan iekaisuma radīšanā, kas ir par pamatu virknei hronisku slimību.

PG, kā redzējām, izraisa ketozi, kas pats par sevi ir milzīgs ieguvums, kā jau rakstīju savā iepriekšējā rakstā. Ketonvielas patīk gan sirdij, gan smadzenēm. Ketoze parasti nāk komplektā ar normalizētāku asinsspiedienu, paaugstinātu augsta blīvuma holesterīnu (to, ko tautā sauc par `labo` holesterīnu, kas gan nav korekts nosaukums – gribētos holesterīnam veltīt atsevišķu rakstu), pazeminātu zema blīvuma holesterīnu (`slikto`, bet jau atkal – nekorekti), pazeminātu triglicerīdu līmeni utt.

PG laikā šūnās tiek aktivizēti procesi, kas palīdz tām atbrīvoties no saražotajām atkritumvielām, kas uzkrājušās laika gaitā. Šī laikam ir tā lieta, kas pirmā parasti nāk prātā, runājot par gavēni un organisma tā saukto attīrīšanu.

PG mazina risku saslimt ar vēzi. Lai cik banāli tas neizklausītos, nevaram aizmirst, ka vēža šūnas nav īsti spējīgas baroties ar taukiem un ketonvielām, tās ir burtiski atkarīgas no glikozes. Nav glikozes – vēža šūnas nīkuļo, ir glikoze – vēzis danco prieka deju. PG samazina glikozes līmeni līdz absolūti nepieciešamajam minimumam, līdz ar to prieka deja izpaliek. Vēzim nepatīk arī iepriekšējā punktā minētais fakts, ka netiek uzkrātas atkritumvielas.

PG patīk smadzenēm. Smadzenēm nav problēmu dzīvot arī glikozes vidē, bet ir pētījumi, kas liecina, ka, ja ir pieejamas ketonvielas, ar tām tās spēj baroties pat efektīvāk. Arī oksidatīvā stresa un kopējā iekaisuma mazināšana nāk par labu smadzeņu darbībai. Citos pētījumos atklāts, ka PG ietekmē var tikt stimulēta jaunu nervu šūnu augšana. Tāpat PG stimulē arī kāda smadzeņu hormona (BDNF) izdali, kura trūkums izraisa depresiju un citas smadzeņu slimības. PG arī var būt labs līdzeklis cīņā pret Alcheimera, Parkinsona un Huntingtona slimībām.

Un pats galvenais tieši manā skatījumā – PG pagarina dzīves ilgumu! Kas nosaka, cik ilgi dzīvojam (ja neskaita paātrinātu dzīvības pārtraukšanu, piemēram, citplanētiešu iebrukuma gadījumā)? Tas, cik veiksmīgi darbojas mūsu šūnas un cik ilgi tās spēj pretoties DNS mutāciju izraisītām sekām. Galvenais process, kas nodarbina šūnas un tādējādi samazina to dzīves ilgumu, ir pārtikas pārstrāde. Mazāk pārstrādes – mazāka šūnu noslodze – ilgāks šūnu mūžs – ilgāks cilvēka mūžs. Gluži vienkārši. Nu labi, tik vienkārši jau arī gluži nav, bet ideja skaidra.

Kā es to daru?

Sākās viss ar to, ka 2012. gada decembrī pēkšņi pārstāju ēst pusdienas. Biju kādu laiku jau mēģinājis samazināt ogļhidrātu patēriņu, un pusdienu atmešana tam iznāca loģiskas sekas – izsalkums vairs nemocīja jau dažas stundas pēc brokastīm, un enerģija dienas darbiem un domāšanai saglabājās līdz pat vakaram. Tiesa, pusdienu atmešanai vēlāk izrādījās arī sava ēnas puse – ja pirms tam regulāri biju ar māsu gājis pusdienot uz Lido, tad pēc decembra viņai vairs nebija kompanjona, un ilgi to izturēt viņa nespēja – pēc neilga laika pārvācās dzīvot uz Valmieru.. Hmm, vai arī bija tieši otrādi – māsa aizbrauca, un es pārstāju ēst pusdienas? Nez..

Gadu vēlāk – 2013. gada novembrī – izdomāju vienu reizi nedēļā ievērot pārejošo gavēšanu 24 stundu garumā, un tā tā lieta aizgāja. Kopš tā laika neesmu izlaidis nevienu nedēļu, bet šī gada martā pieliku nedēļā klāt vēl otru reizi. Šobrīd parasti pirmo reizi uzsāku pirmdien (no rīta vai reizēm vakarā, reizēm jau svētdienas vakarā) un tā ir ilgāka – parasti 30-36 stundas, bet mēdz ievilkties arī vēl ilgāk (šonedēļ nejauši sanāca rekords – 72 stundas). Otro reizi uzsāku trešdienas vakarā vai ceturtdienas rītā, un tā parasti ir tikai 24 stundas gara.

Šāda keto kūka mani gaidīja pēc 72 stundu gavēņa

Šāda keto kūka mani gaidīja pēc 72 stundu gavēņa

Gavēņa laikā es neēdu pilnīgi neko – ne kalorijas, ne vielas, kas tās nesatur. Toties dzeru gan ūdeni, gan tēju. Pieļauju, ka ilgāka gavēņa laikā (vairāk par pāris dienām) būtu derīgi uzņemt minerālvielas un sāli.

Kā pārejošo gavēšanu ieviest savā dzīvē?

Vispirms ir doma, pēc tam darbība. Ja nevēlaties to darīt, nedariet. Ja tomēr ir vēlme ielūkoties 22. gadsimtā, pārejošā gavēšana varētu palīdzēt. Vienkāršākais variants būtu pamazām palielināt atstarpes starp ēdienreizēm, pa reizei kādu no tām izlaižot. Strādājošiem cilvēkiem visvieglāk droši vien būtu izlaist brokastis – vienkārši piecelies un ej uz darbu! No iepriekšējās dienas vakariņām līdz šīs dienas pusdienām iznāks jau ap 16-17 stundu pārtraukums. Vai arī paēdam no rīta pusdienas, bet darbā pusdienu pauzi izmantojam kam lietderīgākam un tad atkal vakariņojam mājās.

Pēc tam varam pamēģināt kādu dienu noturēties visas 24 h bez ēšanas, piemēram, no vakariņām līdz vakariņām. Protams, pirmajās reizēs būs bada sajūta, kad insulīna līmenis būs uzkāpis debesīs un no asinīm aizvācis vairāk glikozes, kā vajadzīgs. Nekrītiet panikā – pēc brīža viss atkal ieies normālās sliedēs. Ievērojiet, ka izsalkuma apjoms ir tieši proporcionāls apēsto ogļhidrātu daudzumam pēdējā maltītē pirms gavēņa – jo vairāk tos ēdīsiet, jo ātrāk pienāks izsalkums un spēcīgāks tas būs. Tāpēc varbūt der pēdējā maltītē iztikt ar olbaltumvielām un taukiem.

Un tālāk jau viss atkarīgs no paša fantāzijas – varat tāpat arī turpināt ar vienu 24 stundu gavēņa periodu nedēļā, varat ieviest arī otru šādu periodu, varat palikt pie viena, bet pastiept to garāku, varat izmēģināt ēšanas logu 6 stundas katru dienu, bet gavēt pārējās 18 stundas utt.

- Iesāksim mierīgi - gribu, lai Tu vispirms gavē starp ēdienreizēm

– Iesāksim mierīgi – gribu, lai Tu vispirms gavē starp ēdienreizēm

Secinājumi

Bet kā tad ar dienas svarīgāko ēdienreizi – brokastīm? Kā ar regulārām un biežām ēdienreizēm? Kā ar visām pārējām muļķībām? Aizmirstiet! Ēst vajag tikai tad, kad organisms dod par to ziņu ar bada sajūtu, nevis tikai tāpēc, ka pulkstenis rāda 13:00 un tātad laiks pusdienām. Un arī ne vienmēr tad. Ja vakarā paēstas labas, kvalitatīvas vakariņas, kas satur pietiekamu daudzumu olbaltumvielu un labo tauku, tad brokastīs izsalkums vēl neliks par sevi manīt. Ja ēdam ik pēc dažām stundām, insulīna un tam sekojošās glikozes svārstības asinīs ir nepārtrauktas un, ja ēdam daudz ogļhidrātus, tad arī ar ļoti lielu amplitūdu – taisnākais ceļš uz aptaukošanos, sirds slimībām, paaugstinātu asinsspiedienu un diabētu.

Tātad, pirms stūķējam mutē kārtējo devu, padomājam – vai tiešām šobrīd esmu izsalcis, vai arī man ir atkarība no ēdiena?

9 thoughts on “Pārejošā gavēšana un cilvēka vielmaiņas pamati

  1. Paldies!🙂
    Kā ir ar to gavēšanas metodi, kur 2x nedēļā limitē dienas kaloriju skaitu ar 500? Man no visām iepriekš dzirdētajām šī liekas visreālāk izdarāmā. Lasīju arī, ka cilvēkiem, kas nekādu svaru nomest negrib (tādi kā es) to vajadzētu samazināt no 2x uz 1x nedēļā. Man gan nav īsti pārliecības, ka ar to pietiktu, lai visi tie Tavi minētie labi papildprocesi sāktu strādāt. Kā ir?

    • Man atkal šķiet, ka tas būtu grūtāk, jo jāskaita visu laiku līdzi, ko ēd, lai nepārsniegtu tos 500. Bet jā, tā var darīt, arī būs savs labums. Ketoze varbūt neiestāsies (bet varbūt arī iestāsies, atkarīgs no tā, ko ēd pārējā laikā), bet iekaisuma procesi mazināsies, šūnu novecošanās ātrums arī saruks, kā arī citas lietas. Vai to darīt reizi vai divas nedēļā – ar divām ieguvums būs lielāks, bet citādi starpības nav. Nav jau tā, ka slaids cilvēks zaudēs vēl vairāk no sava tā jau minimālā svara dēļ šīs otrās reizes. Ja ikdienā uzturā lieto pietiekami taukus, tad svaram būtu jāturas vienmērīgam visu laiku, tas nebūs daudz atkarīgs no pārtikas patēriņa – ja insulīns tiek turēts zemā līmenī, tad taukskābes var brīvi ieplūst un izplūst no taukšūnām (ar pārtiku uaņemtās taukšūnas tiek vai nu izmantotas enerģijai, vai arī noglabātas taukšūnās un izmantotas vēlāk), nav tā, ka tās tur tiek tikai iekšā un masa nepārtraukti pieaug, vai arī tiek tikai ārā un svars tikai krītas.

  2. brega badošanas sistēma, laba lieta, turēju to veselu gadu pirms 25 gadiem, badojos 24 stundas nedēļā,
    2 reizes badojos pat 3 diennaktis, pēc tam pārstāju un vairs nevarēju atgriezties…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s