Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 2/4

00_03

Šis ir trešais raksts no manas rakstu sērijas, kas veltīta tēmai “Atgriešanās ketozē“. Šajā rakstā aprakstīta pētījuma, kurā piedalos, otrā nedēļa.

8. diena

Aiziet otrā keto eksperimenta nedēļa! Pirmo nedēļu biju iesācis ar gavēni jau iepriekšējā dienā. Šodien gavēni sākšu tikai vakarpusē, jo šonedēļ apstākļi ir sakrituši tā, ka varu to darīt un tādējādi izmantot iespēju šīs dienas tējas pauzē darbā uzēst riekstiņus. Protams, neplānoju tos pierīties tā, ka nekas vairs nepaliek pāri citiem kolēģiem, kā to mēdzu darīt agrāk, ja sakrita divi faktori:

1) man nebija jārūpējas par nepārtrauktu atrašanos ketozē;
2) tajā brīdī negavēju.

Pauzē parasti pieejamas mandeles, ko varu ēst samērā droši, bet arī zemesrieksti, kas jau satur krietni vairāk ogļhidrātu, tāpēc graužami mazākā apmērā. Lai vai kā, zināmai devai riekstu šodien darbā būs būt!

No rīta dodos uz Teiku, kur katru trešdienu piedalos tā sauktajā “Pliko koptreniņā”, kas nozīmē, ka tā dalībnieki skrien tikai šortos un bez krekla, izbaudīdami pēdējās aukstās dienas (lai gan to darījām visu cauru ziemu) un mēģinot sagrābt no aizejošā gadalaika vēl pēdējos veselības ieguvumus, ko tas spēj sniegt. Parasti skrienam piecus kilometrus, un parasti esam trīs vīri, kas regulāri piedalās. Šorīt noskriet sanāk nedaudz vairāk, 5.3 km, jo izvēlamies jaunu apli Biķernieku mežā, toties dalībnieku skaita ziņā esam nedaudz mazāk kā parasti. Ja vēl pasaku priekšā, ka neesmu vienīgais dalībnieks šodienas koptreniņā (arī tā reiz bija), tad varat minēt, cik cilvēki šoreiz piedalījās..

Ar vārdu “dodos” iepriekšējās rindkopas pirmajā teikumā es biju to domājis burtiskā nozīmē. Citreiz ir gadījies līdz Teikai arī aizbraukt ar auto – šādu iespēju izmantoju, piemēram, atpūtas nedēļās –, taču šonedēļ jāizmanto katra iespēja vākt kilometrus, tāpēc līdz startam aizskrienu. Starts atrodas tieši 5.1 km no manas mājas, ja skrien pa taisnāko ceļu, kas nozīmē, ka, pēc finiša vēl atskrienot atpakaļ, esmu pavisam šorīt savācis gluži pieklājīgus 15.5 kilometrus. Kājas gan vēl labi atceras iepriekšējo divu dienu veikumu – pirmdienas rīta skrējienu un vakara tempa skrējienu un otrdienas rīta skrējienu un vakara garo un paātro skrējienu –, tāpēc jūtu, ka nu gan būtu jādod tām iespēja atpūsties. Šodien vakarā neskriešu! Tas nozīmē, ka man būs vesela diennakts atpūtas – fantastisks dāsnums no manas puses! Ceru, ka manas kājas šo dāvanu novērtēs.

Dienas tējas pauzē darbā mielojos ar riekstiņiem, bet sekoju līdzi to skaitam. Apēdu 40 mandeles un līdzīgā apjomā zemesriekstus – šodienai ar to būs gana! Pēc darba mājās riktīgi pierijos ceptu malto gaļu ar olām, biezpienu ar krējumu, ķiploku un sāli, avokado ar sviestu un sāli, kāpostus, vēl 10 grauzdētās mandeles, ēdamkaroti kokosriekstu eļļas un esmu gatavs savam nedēļas otrajam gavēnim.

Vispār jau domas dalās par to, cik labi ir šādi pierīties, bet esmu starp tiem, kas uzskata, ka ik pa laikam cilvēkam kārtīgi pieēsties ir dabīgi. Tikpat dabīgi, cik ik pa laikam ilgāku laiku neēst neko. Atliek aizdomāties par cilvēku dzīvi senatnē, lai šāda veida dzīve sāktu šķist gluži dabīga. Skaidrs, ka senais cilvēks regulāri ilgstoši nedabūja neko ēst, kamēr nenomedīja sev pārtiku un tad varēja pielikt vēderu pēc sirds patikas. Un senais cilvēks bija vieds! Bet galvenais – tā kā šādu dzīvesveidu senais cilvēks piekopa ļoti ilgi, simtiem tūkstošu gadu garumā (ne obligāti viens un tas pats senais cilvēks, bet viņš kopā ar saviem senčiem un pēcnācējiem), tad evolūcijas gaitā tas tika izkopts kā tāds dzīvesveids, kas ir piemērots tieši cilvēkam kā sugai. Visai cilvēka sugai! Ne tikai senajam cilvēkam. Arī mūsdienu cilvēkam, saprotams. Tāpēc – esi kā senais cilvēks! Gavē un pierijies! Nevis sūdzies, ka jau 3-4 stundas pēc brokastīm darbā vairs nevari pastrādāt, jo tik traki jau prasās pusdienās, ka gluži vai no biksēm jālec laukā.. Jā, un es, protams, zinu, ka sākt teikumu ar `Un` vai `Bet` ir ļoti slikti, tomēr nesalīdzināmi labāk kā ar `Nevis`..

Te, protams, būtu vērts piebilst, ka ar pierīšanos nav jāsaprot visādu mēslu rīšana, kas nebija pieejama senajam cilvēkam, bet ir pieejama mūsdienu cilvēkam. Pierīšanos ar ogļhidrātiem, protams, mūsu ģenētika nekādi neatbalsta (varētu pieļaut vien nedaudz medu un nedaudz ogas – to senais cilvēks pa retam varēja sadabūt). Bet te jau mēs iebraucam pašsaprotamu lietu skaidrošanā, tāpēc labāk liksim šodienai punktu!

9. diena

Pamostos 4:30, kādas četrdesmit minūtes pavadu, nodarbojoties ar niekiem un mēģinot saņemties iziet paskriet, bet beigās tomēr padodos un ielienu atpakaļ “gultā” vēl nedaudz pagulēt.

Šorīt man ir sarunāts randiņš ar LNT filmēšanas grupu, kas vēlas parādīt skatītājiem, kā baskāji gatavojas jaunajai skriešanas sezonai. Mēs ar vēl pāris cilvēkiem tiekamies ar LNT grupu žurnālistes un operatora izskatā pie mana mīļākā Rīgas stadiona – tā jaunā (jā, to vēl joprojām saucu par jauno) Rīgas 84. vidusskolas teritorijā –, lai nedaudz paskraidītu un atbildētu kameras priekšā katrs pa dažiem jautājumiem. Tas tiks atrādīts raidījumā “900 sekundes” nākamajā otrdienā, 3. aprīlī. Viss filmēšanās process aizņem vairāk par stundu laika, bet sižets būšot tikai trīs minūtes garš. Labs saspiešanas koeficients!

09_01

Filmēšanās LNT

Pēc filmēšanās dodos viens pats tālāk savā rīta skrējienā, kopā ar skriešanu filmēšanas vajadzībām salasot 12 kilometrus.

Vakarpusē pēc 26 stundu gavēšanas noslēdzu to ar kārtīgām vakariņām. Šodien īsa diena iznāk – nav nekā daudz, par ko rakstīt. Bet tas arī loģiski – šodien taču patiešām arī pēc likuma ir īsā diena, kas nozīmē, ka jāstrādā tikai līdz 14:00. Rīt Lielā Piektdiena!

LNT sižetu varat noskatīties šeit (no 17:42 līdz 21:30).

10. diena

Ja vakar teicu, ka Lielā Piektdiena ir tikai rīt, tad šodien mainu savas domas, apgalvojot, ka patiesībā tā tomēr ir šodien. Tas varētu likties visai savādi, bet, iedziļinoties kārtīgāk, sapratīsiet, ka viss patiesībā atkal ir gluži loģiski.

Rīta skrējienā izskrienu 16 km. Pa nakti ir pēc tāda ilgāka pārtraukuma atkal nedaudz uzsnidzis, un visu rīta cēlienu turpina snigt. Pēc brokastīm dodos pie kolēģa Sanda kolēģu lokā krāsot olas. Šoreiz ar vārdu “dodos” es to nedomāju burtiskā nozīmē, šoreiz izmantoju sava auto pakalpojumus.

Pēcpusdienā dodos ar auto līdz Mangaļsalas pludmalei, vietai, kur vasarās mēs rīkojam publiskos basos koptreniņus, un no turienes dodos kājām gar pludmali līdz molam vakara pārgājienā. Paņemu līdzi arī vienu no vakardienas stadiona koptreniņa dalībniekiem. Vai arī viņa paņem līdzi mani? Drīzāk jau tā. Turp-atpakaļ sanāk aptuveni 9 km gājiena. Tā man ir “cita aktivitāte” skriešanas vietā. Vispār laikam jāapdomā, ar kādu sinonīmu turpmāk savos tekstos aizvietot vārdu “dodos”, citādi tas jau sāk kļūt par biežu.

10_01

Basās skriešanas pludmale ziemā (nē, vispār jau laikam jāsaka – pavasarī)

11. diena

No rīta pieceļos kā parasti, paēdu brokastis, apēdot visādus produktus, kuriem derīguma termiņš jau beidzies, jo kādas dienas tiem citādi vairs nevarētu piekļūt (skatīt nākamo rindkopu). Tik agri no rīta tik pamatīgu maltīti, šķiet, nekad vēl iepriekš neesmu ēdis – divas paciņas biezpiena ar krējumu, sāli un ķiplokiem, cepta maltā gaļa ar sīpoliem, kokosriekstu eļļa, kaut kādi zaļumi, piemēram, kāpostgalvas izskatā, nedaudz riekstu, avokado. Tik agri man nākas to visu notiesāt tāpēc, lai ap desmitiem jau varētu doties skrējienā.

Šodien dodamies uz Valmieru svinēt Lieldienas. Pirms tam, kā jau ikreiz, kad svētdien nav paredzēts būt Rīgā un doties uz kopīgo gremdēšanos Bābelītī, man jāveic sava individuālā iegremdēšanās. Labi, ka Bābelītis iznāk daudzmaz pa ceļam uz Valmieru, un labi, ka tajā esošo āliņģi laikam taču kādi cilvēki uztur pie dzīvības arī pa nedēļas darba dienām, citādi caurums būtu aizsalis. Slikti ir tikai tas, ka šajā rindkopā atkal iesprucis vārds “doties”, šoreiz tieši nenoteiksmē. Pat divreiz!

Aizbraucis līdz Bābelītim, atstāju pie tā auto un dodos (!!!) savā plānotajā skrējienā. Iesākot skriet, jūtu tik lielu nogurumu pakaļējās ekstremitātēs, ka labāk būtu gribējis mest mieru un šodien atpūsties. Taču nedēļā plānotie 110 kilometri droši vien paši no sevis nenoskriesies, tāpēc turpinu vien lēnā garā tipināt uz priekšu. Ieskatos pulkstenī – tik lēni jau nemaz nav, temps turas ap piecām minūtēm uz kilometru vai nedaudz virs tām, lai gan pēc sajūtām šķiet, ka knapi velku kājas. Taču pēc brokastīm pagājušas jau vismaz savas trīs, četras stundas (kā nu pēc kura ēdiena), tā kā tas vairs netraucē.

Tomēr jau pēc dažiem kilometriem pēkšņi saprotu, ka esmu ieskrējies un arī ātrums nemanāmi pieaudzis. Nu jau skrienu brīvi, it kā šonedēļ nebūtu jau simts kilometru aiz muguras. Viss tomēr laikam ir galvā – visu laiku biju domājis, kā nu būs tagad skriet šos sešpadsmit kilometrus ar pieēstu vēderu un pēc tādas intensīvas nedēļas, biju no tiem baidījies, tāpēc laikam arī bija tik grūti uzsākt. Taču tagad skrienu vienmērīgi un pavisam viegli. Laikam tauki nodrošina man vienmērīgu enerģijas padevi. Astotajā kilometrā pat iedomājos, ka varētu uzskriet nedaudz ātrāk un devīto kilometru noskrienu 3 minūtēs un 45 sekundēs. Pēc tam atkal turpinu mierīgi, tāpat kā pirms tam, un galu galā noskrienu 16.5 km ar laiku 1:19:49. Labs treniņš!

Pēc finiša pie auto noģērbjos, palicis ietērpies tikai peldbiksēs, un tāds basām kājām cauri mežiņam dodos uz ezeru. Zemi klāj plāna sniega kārtiņa, un cilvēkiem, kas mežā sildās pie ugunskura, laikam ir interesanti mani vērot.

Pie peldvietas nav neviena cita cilvēka, bet tas nenozīmē, ka tur bez manis nebūtu neviena cita peldēt gribētāja. Satieku divus gulbjus! Atritinu savu tepiķīti, novietoju uz tā mantas, bet gulbji man ar interesi tuvojas, varbūt pat izdodot nelielas šņācošas skaņas. Pakāpjos tālāk, lai izvairītos no konfliktsituācijas rašanās, bet viens no gulbjiem ir pavisam uzstājīgs un aizdzen mani vēl gabaliņu tālāk. Beigu beigās, apejot to ar līkumu, tomēr tieku līdz āliņģim. Kādu laiciņu tajā pasēdējis, vēroju, kā abi gulbji atgriežas uz ledus un staigā pa to, meklēdami kaut kādas ēdiena paliekas un ik pa laikam padzerdamies no ūdens peļķēm. Viens no tiem palēnām pārvietojas manā virzienā, bet ne ļoti mērķtiecīgi. Varbūt viņš mani nemaz nav pamanījis, jo sēžu pilnīgi nekustīgi. Tā nu nosēžu āliņģī ļoti ilgi – liekas, varētu būt kādas piecas minūtes, krietni ilgāk kā es jebkad vienā reizē esmu mēģinājis –, līdz beidzot gulbis pienācis jau tik tuvu, ka nolemju tomēr līst ārā, nevis gaidīt, kamēr saņemšu triecienu pa galvu ar knābi, kas mani nogremdēs zem ledus.

11_01

Es ar gulbjiem pie Bābelīša ezera

Nezinu, kā man Valmierā ies ar sekošanu līdzi keto diētai. Parasti, protams, šādās svinību reizēs galdi lūst no ēdienu pārbagātības, bet tieši tāpēc bažas ir par to, ko es tur gluži nejauši varu saēsties. Man, protams, nav problēmu ar acīmredzamu ogļhidrātiem bagātu produktu ignorēšanu, bet vairāk domāju, ka visticamāk saēdīšos tik daudz olbaltumvielu, ka tās mani izmetīs no ketozes. Dažādu veidu gaļas, sieri, biezpiens – tas viss ir labi, bet ne pietiekami taukaini. Turklāt gaļa un zivis mēdz būt ievīstītas mīklas mētelītī.. Nu nekas – kā būs, būs. Ja arī izkritīšu no ketozes, tad varbūt tikai uz vienu dienu, pēc kārtējā gavēņa ātri vien būšu atkal atpakaļ vecajās sliedēs.

Vakarā Valmierā pie vecākiem apēdu frikadeļu zupu ar dažiem gabaliņiem kartupeļu tajā, bet citādi domāju, ka vakariņas man iznāk ļoti labas.

12. diena

Lieldienas! Šodien pieceļos tā pavēlāk – tikai 5:55 –, jo vakar pavēlāk sanāca aiziet gulēt. Katru gadu kopš jau neatminamiem laikiem (bet manas švakās atmiņas dēļ viss vēl nav zaudēts – ja jūs interesē konkrēts šīs tradīcijas aizsākšanās brīdis, tad varu ieskatīties pierakstos) mēs Lieldienu rītā dodamies saullēkta skrējienā, kura ietvaros vismaz nedaudz vienmēr paskrienu arī basām kājām. Tā laikam esot kaut kāda sena latviešu tradīcija, kuras nozīmi un jēgu visi, protams, sen jau ir aizmirsuši, bet, ja reiz kaut kas liek cilvēkam doties skriet pa baso, tad precīzais iemesls tam vairs nav svarīgs.

Tātad arī šorīt par tradīciju netiek aizmirsts, lai arī šajās Lieldienās, gluži kā arī, piemēram, tajās, kas bija pirms pieciem gadiem, zemi klāj sniegs. Pirmos 400 metrus vēl noskrienu apavos, bet tad velku tos nost un turpinu basām. Pa sniegu skriet basām pēdām vienmēr ir forši, it sevišķi, kad pēc kāda kilometra pēdas ir iesilušas un pieradušas pie aukstuma un rodas tā neaprakstāmā sajūta, ka tā varētu skriet mūžīgi. Šoreiz mūžīgi gluži nesanāk, jo pēc divām jūdzēm uz brīdi piestāju pie Gaujas. Tā ir gandrīz pilnībā jau brīva no ledus, bet pašā malā vēl pie brīva ūdens tikt nevar. Uzmanīgi pa malas ledu aizlienu līdz ūdenim, lai var tajā vismaz iemērkt kāju.

12_01

Pēc Lieldienu rīta basā skrējiena

Vakarā dodamies ciemos pie vecvecākiem svinēt Lieldienas un vecātēva dzimšanas dienu un sekojam līdzi ogļhidrātu un olbaltumvielu patēriņam. Nu labi, to pēdējo laikam daru es vienīgais, pārējie viesi droši vien tam īpaši neseko līdzi. Skaidrs, ka saēdos daudz par daudz olbaltumvielas, bet tāda nu reiz ir viesību daba – tās izmet tevi no ketozes, lai tu pēc tam atgrieztos tajā ar jaunu sparu! Nu labi, spars būs tas pats vecais, bet atļaujiet taču man izdomāt sev kaut kādu attaisnojumu savai izlaidībai! Vismaz ceptās zivs mīklas mēteli atdodu suņiem.., tas ir, Alīnai.

Ā, un vēl taču ēdu arī dzimšanas dienas tortes gabaliņu!

Ā, nē, aprill, aprill..

13. diena

Otrās Lieldienas! Vēl joprojām esmu Valmierā. Pieceļos atkal 5:55, bet diez kas daudz nav, ko darīt, kā arī nāk miegs, jo vakar atkal pēc viesībām ļoti vēlu sanāca aiziet gulēt. Nedaudz palasu grāmatu, bet pēc septiņiem nolemju aiziet vēl pagulēt “diendusu”. Reāli pieceļos tikai vēl pēc gandrīz trim stundām.

Ļoti īss rīta skrējiens pa sniegūdens putru, jo ārā jau grāds virs nulles, un tad brokastis, pēc kurām beidzot ir klāt gavēnis. Esmu gatavs atkal atgriezties ketozē! Urrā! Lai gan kas zina – varbūt, ka nemaz nebiju no tās izkritis, varbūt viss mans palielinātais olbaltumvielu patēriņš bija tikai manas iedomas. Ketonvielu teststrēmeles un testēšanas aparatūru uz Valmieru neesmu paņēmis līdzi, tāpēc atliek vien spekulēt. Nē, nu tas, ka mans olbaltumvielu patēriņš bijis augstāks kā vajadzētu, ir fakts, tā nav nekāda spekulācija. Taču, vai tas mani izmetis no ketozes, gan nav skaidri zināms. Tagad tam arī vairs nav nozīmes, jo gavēnis visu atkal nostādīs savās vietās.

Tikai vienu nedēļu esmu aizvadījis, kārtīgi trenējoties. Šonedēļ atkal treniņi cietīs, jo sestdien Liepājā jāskrien šī gada pirmajās sacensībās. Tas nekas, atpūta man arī noderēs, jo ir tāda sajūta, ka pagājušonedēļ esmu labi pastrādājis un visu sadarīto, kā varētu teikt, ir jāsadzen organismā, tas jānoglabā kā progress, un tas var notikt tikai atpūtas laikā.

Šodien nekas vērā ņemams vairs nenotiek. Šis teikums bija ļoti svarīgs!

14. diena

Rīta skrējienu izlaižu, jo šonedēļ man tomēr ir atpūta, kā arī viens skrējiens jau paredzēts vakarā. Rīta skrējiena vietā pārtraucu diennakts gavēni, pirms tam intereses pēc atkal izmērot savu ketonu koncentrāciju asinīs – 1.6 mmol/l. Biju domājis, ka pēc gavēņa noteikti jau būšu atgriezies ketozē, biju cerējis, ka varbūt pat tā būs sasniegusi ~1 mmol/l, taču tik daudz nebiju gaidījis. Var jau būt, ka patiešām pa brīvdienām nemaz no ketozes tā īsti izkritis nebiju, var jau būt, ka tik daudz olbaltumvielas nemaz realitātē nesaēdos, cik saēdos domās. Citādi kaut kā nedaudz par augstu liekas ketozes līmenis, lai tajā tikai nupat būtu atgriezies. Labi, nav svarīgi.

Lai gan no otras puses – varbūt tas ir gan svarīgi! Tikko atcerējos, ka vai tikai nebiju kaut kur dzirdējis par enzīmu, kas palīdz aknām ražot ketonvielas un kura gēnu ekspresija tiek augšupregulēta, esot ketozes stāvoklī. Labi, vienkāršiem vārdiem runājot – jo biežāk esam ketozē, jo vairāk tiek izstrādāts šis enzīms, kas palīdz ražot ketonus, kas nozīmē, ka pēc tam, kad no ketozes izkrītam, varam krietni vieglāk tajā atkal atgriezties. Tas būtu tikai loģiski! Bet vai tā ir? Pārāk uz mani šeit nepaļaujieties, neatceros šo lietu precīzi, ja reiz pat enzīma nosaukums man izkritis no prāta.

Vakara treniņā ar skriešanas kolēģi paskrienam fartleku divpadsmit kilometru jeb gandrīz stundas garumā. Abi pārmaiņus ik pa laikam uzsākam ātrāku izrāvienu, kuram otrs tad vienkārši mēģina turēties līdzi. Kopā sanāk astoņi tādi ātrāki posmi. Cerams, ka, ņemot vērā rītdienas plānus, šis arī netiks uzskatīts par intensīvu treniņu..

Ā, jā, rītdienas plāni! Keto eksperiments pēc šodienas ir tieši pusē! Nu, vispār jau gan nezinu, cik ilgi precīzi tas ies, bet pēc šodienas būs pagājušas tieši divas nedēļas. Tātad būs laiks otrajai laboratorijas apmeklējuma reizei. Tas, savukārt, nozīmē, ka pirms rītdienas vizītes atkal nedrīkstu ēst vismaz divpadsmit stundas, kā arī (skatīt augstāk) nodarboties ar intensīviem treniņiem. Par treniņiem skaidrs, bet ēšanas liegums nozīmē to, ka šīs nedēļas otro gavēni man nākas sākt jau šovakar! Neatceros, vai kādreiz jau tā būtu bijis, ka kādu gavēni uzsāku jau tajā pašā dienā, kad tikai pabeigts iepriekšējais. Jāielūkojas pierakstos..

OK, ielūkojos pierakstos, tagad esmu atpakaļ. Izrādās, ka reiz ir bijis stipri līdzīgs gadījums. 2015. gada 25. oktobrī uzsāku gavēni, kas ilga veselas 72 stundas jeb tieši trīs diennaktis, ko tātad pabeidzu 28. oktobrī, plkst. 19:10. Un jau nākamajā rītā plkst. 7:20 toreiz tika uzsākts nākamais gavēnis, šoreiz tikai 24 stundu ilgs. Tātad starp gavēņiem tai reizē sanāca vien divpadsmit stundas un desmit minūtes. Šoreiz gan starplaiks iznāk vēl īsāks – 9 stundas un 15 minūtes. Toties pa šo starplaiku nav nakts. Arī labi. Un gavēņi nav tik gari. Vismaz pirmais.

Vakariņas gan šodien ļoti sātīgas – olu un siera sacepums ar brokoļiem, biezpiens ar krējumu un ķiplokiem, avokado ar sviestu, kokosriekstu eļļa, grauzdētas mandeles. Būs labi!

14_01

Ne pārāk kvalitatīva olu, siera un brokoļu sacepuma bilde

Nu re, šonedēļ jau iztikām ar stipri mazāk absolūti nevajadzīgu ēdiena bilžu! Lieliski!

 

Advertisements

7 thoughts on “Ketogēnista dienasgrāmata – nedēļa 2/4

  1. Sveiks! Es biju iedomājies, ka keto diētā ēd kilogramiem kāpostus, selerijas un spinātus (dārzeņus ar mazu ogļhidrātu, bet lielu šķiedrvielu saturu), kā ar dažādas klijas (kviešu, ceļteku), jo savādāk keto diēta izceļas ar šķiedrvielu deficītu.

  2. Sveiks! 🙂 Vai Tev ir kāds sarēķinātais / iedomātais olbaltumvielu daudzums, kuru centies nepārsniegt dienā un ēdienreizē? Kaut kur (avotu neatceros,,) lasīju, ka jau pēc apm. 20 gramu olbaltumvielu sasniegšanas vienā ēdienreizē organisms var pārējās olbaltumvielas pārstrādāt glikozē, un to kaut kā galīgi negribas. Puspaciņa biezpiena šķiet bēdīgi maz!, un lasu, ka Tu arī ēd vairāk. Tev gan daudz aktīvāks dzīvesveids.
    Labprāt dzirdētu Tavus komentārus šajā jautājumā 🙂

    • Sveika! Nē, es īpaši nerēķinu līdzi patērēto olbaltumvielu apjomu. 20 grami izklausās par maz, bet droši vien būtu vērts šo papētīt sīkāk. Es ik pa laikam mēdzu pakontrolēt sevi, nomērot ketonvielu līmeni asinīs, tad jau redzu, vai esmu ketozē vai nē, no tā aptuveni priekš sevis secinu, cik daudz olbaltumvielas varu atļauties ēst.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s