Skrējiens apkārt Vīlandes ezeram 2017

18260877_1998569640356588_1165974015_oJūs jau zināt, kas jādara maija pirmajā dienā, vai ne? Jau astoto gadu pēc kārtas šajā dienā plkst. 12:00 startēju skrējienā apkārt Vīlandes ezeram. Tas ir, šķiet, vecākais skrējiens Igaunijā, kas nu noticis jau 88 reizes! Tā kā pirmie astoņdesmit no šiem skrējieniem man gājuši secen, tad nu vairs nedrīkst izlaist nevienu. Dažas no iepriekšējām astoņām reizēm esmu atzīmējis ar rakstiem savā emuārā, tagad interesanti palasīt. Te iespējams sameklēt nelielu atskaiti no mana paša pirmā mēģinājuma apskriet ezeru 2010. gadā. Arī par nākamo skrējienu kādu rindkopu esmu uzrakstījis, bet tā nedaudz pavēlu – decembra vidū.. 2012. gads bija pirmais, kad ap ezeru apskrēju pa baso, kā rezultātā tiku pie intervijas igauņu televīzijā (mazs apraksts 2012. gada maijā un šis pats vēl citā aspektā pieminēts teju pēc gada). Par 2013. gada skrējienu toreiz tapa vesels raksts, kas veiksmīgi iekļāvās rakstu sērijā ar nosaukumu “Sacensību epopeja”, kas apkopoja aprīļa beigu un maija sākuma dažu dienu intensīvu dalību sacensībās. Kopš 2014. gada rakstu par Vīlandes skrējienu vairs nav bijis..

Šosezon it kā nedaudz biju apņēmies kaut ko uzrakstīt par katrām savām sacensībām, jo to skaitu esmu mēģinājis samazināt līdz absolūtam minimumam. Tomēr atkal jau pāris sacensības pagājušas neaprakstītas.. Hmm, klau, varbūt darām tā – uzrakstām un izlasām (ko nu kurš no mums) pa kādam teikumam no abām šīm izlaistajām sacīkstēm un tad atgriežamies atpakaļ pie Vīlandes!

Turpināt lasīt

Liepājas pusmaratons 2017

17622019_1895590113988893_4445608259349512445_oŠīs sezonas sākumā tā daļēji pie sevis apņēmos mēģināt uzrakstīt kaut ko par katrām šīs sezonas sacensībām, jo šos aprakstus pēc tam pašam ir ļoti interesanti pārlasīt, atceroties, kā man kurā reizē gājis. Citādi sanāk tā, ka aizbraucu, noskrienu un aizmirstu. Sacensības saiet vienā lielā putrā, un jēgas nekādas. Taču no pirmajām četrām šīs sezonas sacensībām – seriāla `Noskrien ziemu` četriem posmiem – apraksti tapuši tikai par divām – pirmo un pēdējo. Laikam jau abos vidējos posmos tiešām nekas īpaši daudz stāstāms nebija – ziema, sniegs, ledus un slidināšanās uz vietas. Taču ar Liepājas pusmaratonu sezona beidzot ir sākusies pa īstam! Var teikt, ka nu ir atklāta šīs vasaras skriešanas sacensību sezona.

Liepājas pusmaratons šogad atkal ir iekļauts seriālā `Skrien Latvija`, no kura tas uz dažiem gadiem bija izkritis. Šajā seriālā es šogad atkal skrienu vidējās (10-12 km) distances – gluži tāpat kā pērngad. Un uz Liepāju atkal dodos jau iepriekšējā vakarā, lai šo vakaru pavadītu to skrējēju pulkā, kurus pie sevis izmitina Edgars Porciks, ar kuru mēs šogad jau otro sezonu pēc kārtas cīnāmies par ātrāk noskrieto piecīti, kam šogad par godu pat ir tapis speciāls Edgaru kauss, ko šajā teikumā esmu izmantojis par ieganstu, lai radītu pēc iespējas vairāk salikta pakārtota teikuma daļas. Tā jau mums kļuvusi par tādu kā tradīciju (nevis veidot teikuma daļas, bet pavadīt Liepājas pusmaratona priekšvakaru pie Edgara).

Turpināt lasīt

5K zem 18 min, nevienu kilometru neskrienot ātrāk par 3:37

14701031_1817272291820676_797770278556538175_oStarts! Dodos uz priekšu no pirmās rindas. Tas ir lielākais mazo skrējienu labums, ka dalībnieku skaits un sastāvs ļauj startēt no pašas priekšas un cīņā par vēlamo rezultātu nezaudēt ne sekundi. Un LSC šosejas skrējieni ir tieši šāda formāta pasākums, kur ikreiz startēju no pirmās rindas. Arī aplis Mežaparkā ir nomērīts pilnīgi precīzi 2.667 km garš, kā arī precīzi nomērītas starta vietas 5, 10, 15 un 30 km skrējieniem un pusmaratonam, lai te ikviens varētu nākt uzstādīt savus labākos personīgos rezultātus, nebēdājot par to, vai trase nav bijusi par īsu, kā tas reizumis gadās dažās lielākās sacensībās.

Visiem pa priekšu, protams, uzreiz aizskrien topinsh jeb Reinis Tops. Viņam seko Gatis Štulbergs, bet tālāk jau grupiņa vairāku cilvēku sastāvā, no kuriem viens esmu arī es. Man nedaudz pa priekšu skrien guncha jeb Gunārs Ķeģis, kurš pirms divām nedēļām noskrējis Spartatlonu, bet uzreiz aiz manis dzirdams voļda jeb Valdis Ņilovs. Ilgi gan Valdis aizmugurē nav ar mieru skriet un drīz vien apdzen gan mani, gan Gunāru. Pirmajā taisnē uz brīdi iemetu acis Garminā – 3:09 min/km.. Standarta scenārijs ar starta spurtu, jāmēģina nomierināties.

Turpināt lasīt

Lattelecom Rīgas maratons 2016

DSC05522-001Sākšu ar to, ka Lattelecom Rīgas maratonu (LRM) šogad noskrēju divās stundās, piecdesmit deviņās minūtēs un astoņpadsmit, komats, vienā sekundē (čipa laiks – 2:59:06.2). Ar to varētu arī beigt.. Gan aprakstu, gan skriešanas karjeru.. Tik ilgi biju gribējis (un daļēji var teikt arī – gatavojies) beidzot iekļauties trijās stundās, ka tagad, kad tas beidzot ir paveikts, grūti saprast, ko darīt tālāk. Ik pa laikam man vēl joprojām uzmācas doma, ka varbūt tas nav noticis pa īstam, varbūt vēl vienkārši neesmu pamodies, kā tas labu lietu gadījumā ar mani bieži vien noticis. Varbūt reiz pamodīšos un atskārtīšu, ka nē – mans rekords maratonā vēl joprojām ir 3:08:48.9, un viss jāsāk no gala. Taču pagājušas jau desmit dienas – tas nudien būtu garš sapnis..

Šosezon patiesībā tiešām var teikt, ka biju apņēmies maratonam gatavoties nopietni un tieši ar mērķi izskriet to LRM no trim stundām. Tas bija viens no diviem maniem šīs sezonas lielajiem mērķiem, lai gan gadu mijā šķita, ka nav ne mazāko cerību to izdarīt. Kā jau parasti, līdz galam treniņu procesu novest atkal neiznāca. Lai vai kā, bet zināju savu vēlamo maratona tempu – 4:14 min/km – un ziemas vidū, atsākot skriešanas treniņus (jā, pagājušās sezonas beigās biju uz labu laiku paņēmis pauzi no skriešanas), sāku mēģināt šādā tempā noskriet kādus kilometrus. Gāja grūti, jo pauzes laikā biju ievērojami zaudējis savu agrāko trenētību, tāpēc iesākt spēju vien ar pieciem kilometriem šādā tempā un arī tad ne vienmēr tik daudz.. Laika gaitā izdomāju, ka varētu mēģināt regulāri (piemēram, reizi nedēļā) mēģināt šajā tempā noskriet arvien vairāk kilometru, un tad jau beigu beigās līdz maijam būšu ticis arī līdz tuvu maratona robežai. Tai brīdī vēl nezināju, ka šie tempa treniņi izvērtīsies par maniem vienīgajiem garajiem treniņiem.

Turpināt lasīt

Siguldas kalnu skrējiens 2014

Šķiet, ka šogad Siguldā skriet bija vispatīkamāk no visām reizēm, kad esmu šajā kalnu skrējienā startējis. No manas apziņas gan palēnām izplēnējušas pirmās divas reizes 2010. un 2011. gadā, kad skrēju attiecīgi ~11 km  un ~33 km garās distances, bet vēl diezgan skaidri atminos pēdējos divos gados veiktās pilnās 55 km distances – 2012. gada sniegoto skrējienu un 2013. gada dubļinieku. Šoreiz nebija nekas no tā – ne sniega, ne (praktiski) arī dubļu. Sauss un saulains, ļoti patīkams laiciņš, ideāli piemērots skrējienam pa meža takām.

Startā temperatūra bija noslīdējusi pāris grādus zem nulles, un es jau gandrīz vai sāku apsvērt domu, vai šortu vietā neuzvilkt kādas garākas bikses. Tagad, protams, par to jāsmejas – nudien nesaprotu, kas man bija uznācis. Par laimi saprāts ņēma virsroku, un startēju šortos. Kājās Vivo, un aidā no Ziediņkalna pakājes kalnup! Steigas nekādas, kalnā skriet neplānoju, tāpēc uzkāpju mierīgā tempā. Tā kā startējis biju no beigu gala, tad arī augšā tiku līdzīgā pozīcijā un īsi pēc tam dabūju izjust beigu gala spožumu un postu, kad lejup vedošajā taku serpentīnā cilvēku rinda uz šaurā celiņa uz priekšu virzījās ļoti lēnām, brīžiem pat apstājoties pavisam. Daudz gan par to nebēdāju un pa taisno lejā skriet visiem garām nemēģināju, jo neba man mērķis uzvarēt.

Tiesa, mērķis finišēt labāk kā pērngad bija gan. Pērngad biju skrējis nedaudz ilgāk par septiņām stundām, šoreiz gribējās noskriet zem tām. Turklāt nevarēju nedomāt arī par kefīra kausu, kura rezultātam bija nolikts izšķirties tieši šajā pēdējā posmā. Tiem, kas nezin – kefīra kauss ir reitings, kurā iekļauti visi Latvijā šogad notiekošie ultramaratoni (skaitā apmēram pieci) un kura ietvaros dalībnieki vāc punktus katrā posmā, lai cīnītos par vietām kopvērtējumā. Tā nu bija sagadījies, ka pirms šī pēdējā posma Siguldā es atrados šī reitinga kopvērtējumā pirmajā vietā, bet man uz pēdām punktu ziņā mina pāris ļoti spēcīgi kalnu skrējēji, tāpēc par savu pozīciju nekādā ziņā nevarēju justies drošs.

Turpināt lasīt

Viļņas maratons 2014

Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!

Ar sievu ierodamies Viļņā iepriekšējā dienā pirms maratona un pa taisno dodamies uz Expo izņemt numuru. Jāteic, ka gluži par Expo ar lielo E to nosaukt nevar, jo sporta un atpūtas kompleksā `Panorama` patiešām var tikai izņemt numurus un viss. Biju gaidījis lielus plašumus ar desmitiem stendu, kā tas ir redzēts citos lielos maratonos, bet šeit viss bija kompakti un nedaudz. „Varbūt, ka tas labi”, nodomā manī mītošais minimālists.

Pēc expo apmeklējuma tālāk esam ieplānojuši apmeklēt netālu no Viļņas esošos Trāķus, jo tur, teic Alīna, esot atronama kāda smuka pils. Trāķi laikam tāda liela (bez izmēros maza) kūrortpilsēta, tāpēc viss pilns ar auto, un pieejamas vienīgi maksas stāvvietas. Nu nekas, 2 liti par stundu laikam nav tik traki. Pāris stundas noklaiņojam pa Trāķiem un tad jau dodamies atpakaļ uz Viļņu meklēt savu hosteli jeb viesu būdu, ja vēlamies izteikties lietuviski.

Turpināt lasīt

Pārsteidzošais Valmieras maratons 2013

Pēc Daugavpils 50-nieka jau nojautu, ka Valmierā vajadzētu labot savu maratona rekordu, bet nekādos sapņos man nebija rādījies laiks 3:10:.. Biju izlēmis Valmierā skriet ar stratēģiju, ko labākajā gadījumā varētu nodēvēt par īpatnēju, bet normāli to varētu saukt vienkārši par stulbu – skriet pirmo pusīti ar laiku nedaudz zem pusotras stundas un tad otro pusīti, kā sanāk. Tā kā mans personīgais rekords pusmaratonā arī ir tāds, kas atbilst klasifikācijai `nedaudz zem pusotras stundas`, tad katram ezim skaidrs, ka pēdējie divi apļi jeb maratona otrā puse man būs jāveic pēc tam, kad pirmajos divos apļos būšu izšķiedis praktiski visu savu enerģiju.. Ļoti gudri, vai ne?

Taču gudri vai nē, bet sakarā ar to, ka biju pieteicies VSK Noskrien akcijā `Motivators` kā motivators un man bija piešķīruši motivējamo, tad izmantoju šo izdevību, lai paskrietu ar viņu kopā pirmo pusi no maratona tādā tempā, kā viņš to bija cerējis izskriet. Ar Rihardu bijām iepriekšējos mēnešos kopā paskraidījuši arī treniņos, un parasti bija tā, ka viņš uz beigām bija par mani ātrāks (ja skrējām tempa vai intervālu treniņus). Tāpēc nedaudz bažījos, vai maz tikšu viņam līdzi. Taču gadījās tā, ka pēdējā nedēļā pirms maratona viņam nācās skriešanu izlaist veselības problēmu dēļ, tādēļ uz starta līnijas Valmierā viņš stājās ne savā labākajā formā. Tomēr, neskatoties uz to visu, viņš tomēr izskrēja no pusotras stundas pat Valmieras kalnainajā trasē, no sava personīgā rekorda atpaliekot mazāk par minūti. Skrējām kopā pirmos 19 kilometrus, kad viņš izlēma pēdējos divus kilometrus veltīt finiša spurtam, bet es izlēmu līdzi netrakot, jo man tomēr vēl vairāk par 23 kilometriem priekšā.

Turpināt lasīt