Zelta keda – Valmieras (pus)maratona ģenerālmēģinājums

Šodien Mežaparkā norisinājās pasākums ar kodēto nosaukumu “Zelta keda”, kura ietvaros ikviens varēja parādīt savus spēkus, mēģinot noskriet kādu no divām distancēm – 5 vai 15 km.

Šis pasākums vienlaicīgi bija arī kā ģenerālmēģinājums nākamsvētdien notiekošajam Valmieras maratonam, kura viens no patroniem bija “Zelta kedas” vadītājs biatlonists Jēkabs Nākums. Arī es šo skrējienu uztvēru kā pēdējo pārbaudi pirms Valmieras maratona, kur pirmo reizi mūžā plānoju pieveikt pusmaratona distanci, tāpēc šodien izvēlējos garāko no piedāvātajām distancēm – 15 km.

Pēc finiša (un jau arī distances laikā) guvu apstiprinājumu savām aizdomām – es patiešām šobrīd esmu savā labākajā iespējamajā fiziskajā formā tieši skriešanas ziņā un tātad uz Valmieru došos, ņemot šo formu līdzi 🙂 Aizdomas par šo lietu man radās jau šīs nedēļas vidū, kad pirmo reizi noskrēju tik garu distanci kā 19 kilometrus, pie tam priekš sevis ārkārtīgi labā laikā – 1:39:13. Ja parēķinām – noturot šādu pat tempu vēl nieka divus kilometrus, pusmaratonu es pieveiktu ne vien divās stundās, kas ir mans mērķis Valmierai, bet pat stundā un 50 minūtēs.. Protams, protams, Valmierā būs kalni, bet es pa kalniem praktiski vispār neesmu trenējies. Bet tomēr – šis rezultāts mani pārsteidza (pozitīvā ziņā).

Tālāk manas aizdomas nostiprināja aizvakardienas skrējiens, kad pirmo reizi vidējo ātrumu 12 km/h (jeb tempu 5 min/km) spēju noturēt tik garā distancē kā 12 km. Iepriekšējais rekords 12 kilometros bija bijis 1:00:43, bet šoreiz tas tika labots ievērojami – 58:52.. Šādā pacilātā noskaņojumā devos arī uz Mežaparku, un še Tev – nu jau 5 min/km tempu varu noturēt pat 15 km! Pēc saviem datiem Mežaparkā esmu noskrējis 14.85 km laikā 1:13:25, pēc oficiālajiem pulksteņiem tie bijuši 15 km laikā 1:13:27, bet sīkumiem šoreiz nav nozīmes – es varu savu “kilometrs piecās minūtēs” tempu uzturēt jau veselus 15 kilometrus. Tas man šobrīd liekas kaut kas fantastisks un jau ar lielām cerībām lūkojos uz nākamās nedēļas pusmaratonu. Cerības, protams, nav tik lielas (nereālas), lai mainītu savu sākotnējo mērķi – 2 stundas -, taču nu liekas, ka tā izpildīšana varētu nebūt tik ārprātīgi sūra un grūta, kā iepriekš bija šķitis.

Kādi tad ir faktori, kas varētu ietekmēt manu rezultātu Valmierā. Īss uzskaitījums, kas ienāca prātā.

Pozitīvie faktori:
1) Jāskrien būs pa asfaltu, kas gan nav tik labi kājām, taču noteikti ir vieglāk nekā skriet pa sakņainajām meža takām, pļavā iebrauktiem ceļiem un grantainajiem zemes ceļiem, pa kuriem regulāri skrienu treniņos.
2) Jāskrien būs plašas publikas klātbūtnē – skatītāju atbalsts un aplausi vienmēr palīdz.
3) Jāskrien būs savā dzimtajā pusē – nezinu gan, vai tas ir uzskatāms par pozitīvu faktoru un kaut ko palīdzēs, bet nu Valmiera paliek Valmiera.

Negatīvie faktori:
1) Kalni.. – protams, faktors nr. 1, no kura nekādi netieku vaļā.. Nav ne jausmas, ar ko man jārēķinās šajā sakarā.
2) Garā distancē profesionālāki skrējēji – skrienot mazos minimaratonus un satelītskrējienus, vienmēr bija patīkami apdzīt daudz konkurentus, taču pusmaratonu pārsvarā skrien “monstri”, kas, visticamāk, gandrīz visi apdzīs mani, tādējādi graujot manu morāli 🙂 Domāju gan, ka gluži pēdējais arī nepalikšu.
3) Jāskrien būs vairāki apļi – man nekad nav paticis skriet vairākus vienādus apļus, tas garlaiko un padara skriešanu nepatīkamāku. Treniņos tāpēc esmu izveidojis vienu lielu apli, kuru tad varu skriet.

Tātad rezultāts neizšķirts – 3 : 3.. Šis, visticamāk, ir mans pēdējais ieraksts pirms Valmieras pusmaratona (vismaz skriešanas kontekstā), tā kā – gatavojamies un tiekamies Valmierā!

P.S. Sensācija! Tikko vakarā sieva izteica vēlēšanos arī sākt skriet. Viņa nav skrējusi kopš skolas laikiem, tāpēc domāju, ka paskriešos līdzi lēnā tempā pāris kilometrus, veicot, tā teikt, atjaunošanos treniņu pēc “Zelta kedas”. Temps patiešām bija piemērots atjaunošanās treniņam taču distance.. noskrējām ceturtdaļmaratonu.. Es vienkārši nesaprotu, kā var cilvēks savā pirmajā skriešanas reizē uzreiz 10.5 kilometrus pievarēt.. Visai sirreāli 😉