Valmieras pusmaratons – mans pirmais pusmaratons

Nu ko, arī šā gada Valmieras maratons ir aiz muguras un jāteic – aizvadīts godam! Tā kā līdz šim visi mani skriešanas treniņi bija vērsti uz vienu mērķi – noskriet Valmierā pusmaratonu -, tad tagad vairs īsti nav skaidrs, kā trenēties tālāk, kad šis mērķis ir sasniegts.

Ja runājam precīzāk, jāatzīst, ka īstenībā mērķis bija konkrētāks – noskriet savu pirmo pusmaratonu, iekļaujoties divās stundās. Treniņu procesa pēdējā posmā (pāris nedēļas pirms sacensībām) viss liecināja par to, ka mērķis patiešām ir reāls un tam vajadzētu būt īstenojamam pat kalnainajā Valmierā (labi, labi, Siguldā skrējušie man par Valmieras `kalniem` droši var nepiekrist). Pēdējas dažās dienās pirms pusmaratona gan atkal sanāca pāris ne tik veiksmīgi treniņi, kas sēja bažas par manu fizisko sagatavotību, tomēr uz Valmieru devos kopumā pozitīvu cerību pilns. Šīs ir arī manas pirmās nopietnās sacensības VSK Noskrien skrējēju kluba sastāvā, kuram pievienojos pavisam nesen (vēl šo klubu norādīju arī, reģistrējoties Viļnas minimaratonam un Zelta kedas skrējienam Mežaparkā). Bija gaidāms, ka Valmierā skries ievērojams pulciņš kluba biedru, lai gan es nevienu no viņiem personīgi nepazīstu😉

Diena sākās kā ierasts šādas skrienamajās dienās – ar vēsu laiku un lietu, kas, tuvojoties starta brīdim, mitējas un pazaudē sevis atstātās pēdas arī uz asfalta un citur dabā. Brokastoju nepilnas trīs stundas pirms starta šāviena – pāris sviestmaizes ar kaut ko un nedaudz iebiezinātā piena (dzīvi ogļhidrāti, kā sieva mēdz teikt), nekas pārmērīgs, lai tas vairs nebūtu jūtams starta brīdī.

Pasākums sākas ar satelītskrējienu plkst. 11:00, kurā piedalās arī sieva – viņai pirmās sacensības, kas atzīstams par diezgan normālu sasniegumu, ņemot vērā, ka tikai pirms nepilnas nedēļas veikusi savā apzinātajā mūžā (pēc skolas laika) pirmo skrējienu.. Sagaidu viņu finišējam, lai pēc pavisam neilga laika jau stātos pats uz savas starta līnijas un 11:50 dotos savā pirmajā pusmaratona skrējienā.

Iesākums viegls, skrienu savā ritmā, necenšos nevienam skriet līdzi, tomēr vairākus tāpat sanāk apdzīt. Jau pirmajos metros pazaudēju Sandi, ar kuru kopā esmu startējis – laikam viņš skrien pats savā ritmā kaut kur nopakaļus. Ātrums turas visai labs – nedaudz pat zem 5 min/km. Pie sevis prātoju, ka varbūt nevajag censties noturēt katru kilometru piecās minūtēs, jo skaidri zinu, ka uz šādu vidējo ātrumu pilnā distancē vēl pretendēt nevaru. Tomēr no otras puses – jāizmanto iespēja skriet ātrāk, kamēr vēl skrienas labi, tāpēc ātrumu mākslīgi samazināt necenšos. Pirmais aplis – 4.37 km – paiet bez lielām problēmām, neskatoties pat uz abiem stāvajiem pakalniņiem, kurus veicot gan samazinu tempu, lai pēc tam nebūtu problēmas. Aizskrienot 2. aplī (pirmajā no lielajiem – 8.3 kilometrīgajiem), mani trases malā sagaida karsējmeitenes, kas paskrien līdzi pārdesmit metrus, izkliedzot dažādus saukļus🙂 Uzreiz spēks kaulos (un arī muskuļos) pavairojas un ātrums uz brīdi pieaug. Otrais aplis jau ieved mani dziļāk mežā, un izrādās, ka jāskrien līdz pašam Vanšu tiltam, kur bērnībā tik daudz reižu staigāts, bet pēc tam pa to pašu ceļu caur mežu atkal atpakaļ. Smukas vietas, skriešana ideāla, ko vairāk var vēlēties! Kaut kad (neatceros vairs, kurā tieši brīdī) garām aiznēsājas vadošais maratonists – ātrums jau nu ārprātīgs.. Nu jau esmu pieveicis kalnu augšup no Valmieras pludmales, padzēries ūdeni un savā Garmin Forerunner 305 konstatēju, ka noskrieta tieši puse distances. Brīnos, vai tiešām esmu to viens pats pamanījis, ka neviens cits priekā par to nesauc.. Nu, laikam jau! Uz brīdi iestājas sajūta, ka it kā esmu piekusis un jāskrien vēl tikpat daudz, cik jau noskriets, bet tā drīz vien pāriet, finišējot otro apli.

Arī trešais un pēdējais aplis iesākas itin viegli – kā nekā apļa sākumā ir gan kalns lejup, gan arī dzirdināšanas punkts, kurā sanāk izlaist no rokām vienu ūdens glāzi un ņemt vietā citu. Taču kādreiz jau tam vieglumam arī ir jābeidzas, un šoreiz tas notiek apmēram pēc 16. kilometra – skrienot atpakaļ caur mežu no Vanšu tilta. Šajā vietā ir tāds garš (vairāk kā kilometrs) skrējiens nedaudz augšup un, liekas, tas ir pie vainas nogurumam. Šeit pretī skrien tie, kas vēl tikai dodas Vanšu tilta virzienā, un uz brīdi atgūstu spēkus, tikai pēc laba laiciņa pamanot pretī skrienošo Sandi. Aprēķinu, ka šajā brīdī esmu viņam priekšā gandrīz 10 minūtes, un pārsvars šajā savstarpējajā konkurencē, protams, dod papildus enerģijas lādiņu😉

Nākamais un pēdējais lūziens sāk nākt virsū pēc 19 kilometru noskriešanas – it kā ir tāda apziņa, ka vēl tikai divi kilometri atlikuši, nieks vien, taču no otras puses mācās virsū domas par to, ka nekad mūžā vēl tik daudz neesmu noskrējis kā šajā brīdī. Paliek ievērojami grūtāk, arī temps nedaudz mazinās, taču pirmo sacensību daļu esmu noskrējis visnotaļ pārliecinoši, tikai nedaudz atpaliekot no mistiskā ritma – 5 minūtes uz kilometru. Rēķinu, ka varu atļauties pat vilkties tempā sešas minūtes kilometrā atlikušajos pāris kilometros, lai vienalga izpildītu savu mērķi un noskrietu ātrāk par divām stundām. Tomēr speciāli vilkties arī netaisos un saņemos, lai finišētu zem stundas un 50 minūtēm. Pēdējais kalns Baumaņa ielā un pēdējie daži simti metru līdz finišam.. Rezultāts – 1:48:49.

Pēc finiša nav vietas, lai, skrienot lēnāk, atsildītos – nākas uzreiz apstāties, līdz ar ko uz brīdi kājas zaudē savu jūtību un gandrīz mani nogāž zemē🙂 Tomēr, iemalkojot, pāris ūdens glāzes un veicot dažus staipīšanās vingrinājumus, esmu jau atguvies un viss it kā ir normāli – ne kas sāp, ne noberzts, ne nospiests. Kopumā biju gaidījis, ka varētu būt daudz grūtāk, laikam jau pamatā tādēļ, ka nezināju, ar ko rēķināties kalnu sakarā. Pēc laiciņa sagaidu arī savu biedru un visi četri (kopā arī ar abām karsējmeitenēm, kas veikušas satelītskrējienu) dodamies pēc pelnītās auzu pārslu putras ar ievārījumu – ideāls paēdiens uzreiz pēc finiša, kad neko daudz vēl ieēst nevar.

Tā nu tagad jākaļ jauni plāni nākotnei – iepriekš plānotais 2010. gada Rīgas pusmaratona plāns noskriet 1:50 vairs nav aktuāls, jo īstenots jau Valmierā. Tātad Rīgā vajadzētu katru kilometru noskriet ne vairāk kā piecās minūtēs jeb pusmaratonu stundā un 45 minūtēs. Bet tas vēl ir tik tālu, ka varbūt jāliek plāns uzreiz 1:40. Nu, redzēs! Katrā ziņā iespaidi par savu pirmo pusmaratonu ir visnotaļ pozitīvi, tagad gribas skriet vēl, tik sacensību nav (Siguldas un Ozolnieku pusmaratonu laikā nebūšu Latvijā). Bet Valmierā pagaidām sanākušas tādas progresējošas distances – satelītskrējiens 2008. gadā, pusmaratons 2009. gadā.. Kas 2010. gadā? Jautājums paliek atklāts..

10 thoughts on “Valmieras pusmaratons – mans pirmais pusmaratons

  1. Nu kaut kad sākumā paliek vieglāk bik varbūt, kad kājas aprod ar skriešanu, bet vēlāk jau kaut kad arī jāpienāk brīdim, kad vajadzētu palikt grūtāk😉 Šoreiz tas man bija pēc 16 kilometriem jeb ~ stundas un 22 minūtēm.

  2. Apsveicu ar pieveikto pusmaratonu! Apetīte rodas skrienot🙂 Ja ir doma par regulāru skriešanu, nekur neaizmuks, ne nākamais pusmaratons, ne arī maratons.

  3. Atpakaļ ziņojums: Maratonu vasara « Viedumu Vietne ar Sandi

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s