Ieroča vicināšana, nenormāli ātrais skrējiens un 1000 km

Kādu laiku neko neesmu rakstījis.. Arī šoreiz vairākas lietas tiks apvienotas vienā rakstā nevis katrai veltīts savs kā to varbūt pieklājības pēc vajadzētu darīt😉 Bet, kā zināms, nekāds pieklājības iemiesojums neesmu, tāpēc nāksies iztikt ar to, kas ir.

Visas trīs virsrakstā minētās lietas notika vienā dienā – pērnās nedēļas nogales izskaņā. Biju nolēmis doties uz Ozolniekiem, kur jau ik pa laikam notiek dažādas skriešanas sacensības. Līdz šim nebija gadījies vēl ne reizi tur paskriet, vienmēr kaut kas cits sagadījās, tāpēc prieks, ka tiku vismaz uz šā gada pēdējajiem Ozolnieku mačiem.

Pirmais incidents (un no incidentiem faktiski arī pēdējais) notika jau ceļā uz Ozolniekiem. Braucām ar sievu savā nodabā pa Vienības gatvi, uz kuras tikko kā biju pa kreisi nogriezies no Kārļa Ulmaņa gatves. Pirmajā luksaforā dega aizliedzošais gaismas signāls, tāpēc ļavu auto ripot tukšgaitā. Atrazdamies labajā joslā, pamanīju, ka auto kreisajā joslā sāk tā kā griezt pa kreisi. Nodomāju – laikam ignorēs satiksmes noteikumus un dosies pāri abām nepārtrauktajām līnijām (vai arī tur ir tikai viena?) kaut kur nost no trases. Nu ne mana darīšana par svešu personu pārkāpumiem, man tikai labums – atbrīvojusies vieta kreisajā joslā, pa kuru varu pieripot tuvāk krustojumam. Domāts – darīts. Griežu pa kreisi tukšajā vietā, bet persona X pēkšņi maina savas domas – ne vien pārtrauc kustību pa kreisi, bet arī griež stūri atpakaļ, lai atgrieztos savā vietā. Rezultātā sanāk, ka gandrīz esmu iebraucis ar sava auto purngalu viņam sānos. Tomēr paspēju strauji nobremzēt un auto paliek nesaskārušies. Var jau būt, ka persona X tikai kādu bedri vai ko citu uz ceļu apbrauca, nezinu.

Incidents ātri vien tiek aizmirsts, abi dodamies pa Vienības gatvi tālāk, līdz izbraucam no Rīgas. Kādu laiku braucu pa labo joslu, bet esmu piefiksējis, ka priekšā brauc tas pats auto ar personu X tajā. Vienu brīdi man sāk likties, ka tomēr braucam nedaudz par lēnu, tāpēc mierīgi iekārtojos kreisajā joslā un lēnu garu dodos personai garām. Ātruma starpība nav liela, tāpēc apsteigšana arī notiek lēnā garā. Kad esmu apmēram par auto tiesu priekšā pa labo joslu braucošajam auto, bet vēl neesmu pārkārtojies atpakaļ malējā joslā, persona X izlemj, ka to tā nevar atstāt un, palielinot ātrumu, dodas man garām pa to pašu labo joslu (vēl viens noteikumu pārkāpums tātad). Man, protams, izvēles vairs nav, jāturpina braukt pa savu joslu. Persona piebrauc man blakus, nikni paskatās un turpina virzīties uz priekšu. Kad svešais auto ir priekšā manam jau par vismaz pusauto tiesu, persona atver savu logu un.. izbāž pa to pistolei līdzīgu priekšmetu, tēmējot ar to tieši man sejā. Zināms pārsteiguma moments, jāteic.. Šeit der pieminēt, ka līdz šim man vēl neviens nebija ar ieroci draudējis, tāpēc man nav īsti izstrādājies darbības plāns šādiem gadījumiem. Tā kā plāna nebija, es arī neko nedarīju, ne palielināju ātrumu, ne samazināju, ne ko citu. Man, godīgi sakot, arī īsti neticējās, ka ierocis varētu būt īsts..

Ierocis palika virzīts manā virzienā kādas dažas sekundes laikam, pēc tam ierocis nokļuva atpakaļ salonā un persona, palielinot ātrumu, pilnībā mani apsteidza. Es iekārtojos atpakaļ labajā joslā un turpināju X sekot. Tā kā ātrums tika palielināts tikai nedaudz, es arī nekur neatpaliku, braucu turpat aiz muguras. Svešajam vīram (jauns džeks, laikam varētu būt jaunāks par mani) laikam tas arī īsti nepatika, tāpēc logs tika atvērts vēlreiz (vai arī nemaz netika aizvērts, īsti nezinu) un, demonstrējot ieroča īstumu, tika izšauts gaisā (laikam jau to varētu uzskatīt par brīdinājuma šāvienu). Kaut kāds uzplaiksnījums bija, skaņa arī, bet es, protams, nejūtos speciālists, lai pateiktu, kāda tipa ierocis tas bija. Pēc šī manevra persona palielināja ātrumu krietnāk un spēja no manis attālināties. Tomēr iespēja vērot viņu man nebija dota ilgi – drīz vien persona X nogriezās no galvenās takas, lai aiztrauktos Salaspils un Tallinas virzienā. Tāds nu interesants (savāds, pārsteidzošs, vēl kaut kāds) piedzīvojums man atgadījās.

Tālāk par pašu sacīksti – kaut kas tur tomēr ir ar to sacensību garu vai tamlīdzīgām lietām. Es nekad tā īsti neesmu varējis saprast, kā tas nākas, ka sacensībās varu uzrādīt tik labus rezultātus, kamēr treniņos dodu ārā, cik spēka, bet rezultāti ir krietni sliktāki. Tā arī šoreiz – 15 km distanci sacensībās skrēju trešo reizi, tāpēc man likās, ka kaut aptuveni varētu savu laiku prognozēt. Pirmo reizi tieši šādu distanci skrēju Zelta kedā, kur sasniedzu toreiz ļoti labu (priekš sevis) rezultātu – 1:13:25. Tā bija pirmā reize, kad tik garu distanci esmu veicis ar tempu, kas ātrāks par 5 min/km. Otrā reize bija oktobra sākumā Mežaparkā, kad LSC čempionāta ietvaros 15 km veicu jau nedaudz lēnāk – 1:13:57. Norakstīju to uz biezākām drēbēm un sniegaino taku. Šoreiz jutos nedaudz saguris, jo jau trešdien biju veicis 17 km garu skrējienu, kura rezultātā spēki bija izsīkuši, lai gan rezultātam 1:29.48 par to nevajadzētu liecināt – vien 5:16 uz kilometru, nekas spīdošs (bet tas, protams, tikai treniņš). Tāpēc manī bija zināmas bažas par to, vai spēšu noskriet labāk par iepriekšējo reizi vai nē. Ideālais variants būtu noskriet pat labāk kā Zelta kedā un varbūt izkļūt no stundas un 13 minūtēm, bet tās bija tikai tādas neapzinātas cerības, kurām ar realitāti maz sakara..

Starts padevās labs, ātrs, spriežot pēc maniem Garmin rādījumiem, taču ne salīdzinājumā ar citiem skrējējiem – kā viņi aiznesās..!😀 Šoreiz nemēģināju nevienam turēties līdzi, ļāvu viņiem skriet un ieturēju savu tempu. Temps gan vienalga likās par ātru (skatoties rādījumos), bet tā kā fiziski nekādas problēmas nesagādāja, nolēmu to pagaidām nemazināt. Pirmo piecu kilometru apli pabeidzu ar lielisku rezultātu – 23:20. Gribot negribot pa galvu sāka šaudīties visādas dumas domas – ja es šādu ātrumu spētu noturēt līdz finišam, tad kopējais laiks būtu 1:10:00.. Protams, protams, šis laiks ir pilnīgi neiespējams un arī šādu ātrumu droši vien noturēt nespēšu. Uzsākot otro apli, priekšā nevienu neredzēju – ātrie skrējēji jau bija krietni atrāvušies, bet citi vēl aizmugurē (savā ziņā pirmā apļa rezultāts skaidrojams ar to, ka ap apļa vidu sāku ķert rokā pāris tipus, ko arī veiksmīgi līdz finišam paguvu noķert un apdzīt). Taču jau pirmajos pārsimts otrā apļa metros tālumā spēju saskatīt kādu zilo pleķi, kas izskatījās pēc skrējēja. Nolēmu – jāmēģina pietuvoties. Skrēju, cik spēju (bet tomēr ne tā, lai pilnīgi izbesītos un nespētu veikt pēdējo apli), un līdz apļa beigām biju pietuvojies zilajā tērptajam skrējējam jau līdz dažu metru attālumam, līdz ar ko pirmajos trešā apļa metros man viņu vajadzēja apdzīt. Tomēr apļa beigās tips piestāja pie dzērieniem un es aizgāju viņam garām bez cīņas. Paldies tipam – mans laiks pēc 10 km pieveikšanas bija 46:46, kas ir pat par dažām sekundēm labāks nekā mans laiks LSC čempionāta 10 km skrējienā oktobra vidū, ko līdz šim biju uzskatījies par vienu no diviem saviem labākajiem skrējieniem karjerā.. Trešajā aplī gan nevienu sev priekšā vairs neredzēju, bet tomēr nepadevos un tempu saglabāju. Ap apļa vidu sāku tālumā manīt kādu sarkanīgu skrējēju, bet to noķert līdz apļa un distances beigām, protams, nebija nekādu cerību. Tomēr krietni pietuvoties viņam es spēju un finišēju ar pilnīgi neticamu rezultātu – 1:09:42.. Tātad savu personīgo rekordu 15 km distancē esmu uzlabojis uzreiz par nepilnām četrām minūtēm!

Skatoties uz šo rezultātu, man jau cerīgāks šķiet mērķis Cīrihes jaunā gada pusmaratonā iekļauties stundā un 45 minūtēs. Tiesa gan, tur jāņem vērā arī citi apstākļi – iepējams, būs auksts, varbūt sniegs un slidenums, droši vien tumsa utt. Bet tomēr šāds rezultāts neļauj šīs cerības pilnībā uzreiz atmest..

Trešā lieta – secināju, ka pēc Ozolnieku skrējiena esmu savā skrējēja karjerā beidzot pieveicis pirmo kilometru tūkstoti! Noskrieti jau 1011.84 km. Nemaz ne tik sen svinēju savu pirmo piecsimtnieku – izrādās, ka lielākā puse no mana tūkstoša noskrieta tikai pēdējo 100 dienu laikā, bet pēdējā mēneša laikā esmu pievārējis 206 km.. Tā kā karjeras sākuma posms nudien bijis bez gala nīkulīgs🙂

Nu ko, motivācija nav zaudēta – tālāk mani gaida Cīrihe, tad Parīzes pusmaratons marta sākumā un vakar beidzot pieteicos arī Nordea Rīgas pusmaratonam 23. maijā. Protams, visādi sīkāki skrējieni vēl pa ceļam. Tad nu – tiekamies distancē!

14 thoughts on “Ieroča vicināšana, nenormāli ātrais skrējiens un 1000 km

  1. Viņš arī tēmēja? Es ātrumā nepamanīju, man izskatījās, ka viņš vienkārši nodemonstrē, ka viņam ir ierocis. Kas, protams, arī nav pieņemami. Vismaz ne tādā veidā, kādā to darīja viņš.
    Bet pareizi Tu saki, tā kā tādas lietas nav ikdienas norma, tad nav izstrādājies nekāds refleks vai standarta reakcija uz šādu situāciju… Kas varbūt nav īpaši labi. Itkā liekas, ka pirmai reakcijai uz ko tādu vajadzētu būt izbīlim vai tml. Bet jāatzīst, ka neomulīga sajūta parādās tikai krietni vēlāk. Tajā mirklī šis žests vispār nenobiedēja, bet drīzāk izraisīja nicinājumu pret manāmi aprobežoto auto vadītāju. Tuklāt vienīgā doma, kas nāca prātā, ir nepieklājīga žesta rādīšana šim jaunskungam😀 no kuras, par laimi, atturējos.😉
    Bet nu visādi citādi visiem ieteiktu uz ceļiem būt ļoti, nu ļoti uzmanīgiem.
    Par skrējienu – man jau likās, ka visa tā pirmsskrējiena čīkstēšana ir tikai un vienīgi čīkstēšana🙂 Par rezultātu – malacis!

  2. Apsveicu ar labu rezultātu Ozolniekos!🙂 Par to rezultātu nemaz nebrīnos. Esi paveicis visai lielu darbu treniņos un daudzie kilometri ļauj tagad izpausties ar lielu spēku arī sacensībās🙂 Kā jau teica Pikols, tad trase Ozolniekos ir ideāli līdzena un ļoti pateicīga labiem rezultātiem. Pats uz Ozolniekiem braucu tieši pēc ātruma treniņiem sacensību ietvaros – lai cik viegli/grūti nebūtu treniņā – sacensībās, tā lieta ir daudz vieglāk izdarāma, ar noteikumu, ka treniņos arī šis tas tiek padarīts🙂 Sacensību ātrumu ar treniņos spēto ļoti reti kad var salīdzināt kā 1:1. Sacensībās ātrums uz vienu kilometru, parasti ir par 15-30 sekundēm ātrāks nekā treniņos spētais – tāpēc nepievērs tik lielu uzmanību treniņu ātrumam, it īpaši garajos-lēnajos gabalos. Vairāk skaties uz pulsu, lai tas neietu pa gaisu, kad tas nav nepieciešams. Pārtrenēšanās nevienam nav devusi labumu, jo to sekas var izsist skrējēju uz ilgu laiku.

    Veiksmi Cīrihē!:)

  3. Nu jā, ja tā padomā, tad nevar nepiekrist. Tātad – vēl jo vairāk iemeslu cerēt uz rezultātu 5:00 min/km Cīrihes pusmaratonā, ja atskatos uz savu pēnās svētdienas 19 km skrējienu ar rezultātu 5:07 min/km.. Ja šeit atņem 15 sekundes uz kilometru.. Nu labi, distance bik garāka, bet pavisam nedaudz.. Nu manīs, kā sanāks!

  4. tagad mazliet grūtāk ir trenēties – laukā visu laiku -10C/-20 C – Latvijā. Šodien tik Liepājā kaut kā dīvaini “silts” – 2C :)) Tā kā skaties ar tiem ātrumiem Cīrihē, ka nepaņem par ātru. Ja pats jutīsies labi un forma daudz maz sakarīga …. nu katrā gadījumā esi uzmanīgs – ziemā, parasti, nav tie labākie rezultāti, ja vien netrenējies ikdienā kaut kur Portugālē vai Spānijā🙂

  5. Portugālē ne, bet pēdējo nedēļu siltumā gan trenējos – trenažieru zālē. Īpaši jau uz lentas nepatīk, bet neesmu vēl nopircis siltā laika skriešanas apģērbu. Plānoju šonedēļ laikam nopirkt un tad tik jācer, ka gluži tik auksts laiks kā tagad Cīrihē nebūs. Ja būtu daži grādi zem nulles, tad vēl OK, lai gan tāpat neesmu zem nulles vēl īsti vispār pa āru skrējis.. Nu katrā ziņā nebūs nekas traks, ja arī nesanāks noskriet tik ātri, cik savā pirmajā pusmaratonā Valmierā.

  6. Man pa trenažieri nepatīk dažādu iemeslu dēļ, bet visvairāk nepatīk tas, ka pārejot skriet ārpus telpām, pielāgošanās cietākai virsmai var sagādāt visai lielas problēmas … tālu jau nav jāiet – sm72 pieredze ir visai bēdīga. Cits iemesls, mazliet zūd imunitāte ….

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s