Noskrietais gads

Šis raksts tapis kāda cita raksta iespaidā, kurā mans, tā saucamais, ik-pa-laikam-skriešanas-kompanjons apraksta savu šā gada maratonu vasaru. Nosaukums, protams, graujošs, lai arī nevienu maratonu autors vēl patiesībā pieveicis nav😉 Bet ne par to stāsts. Tā kā komentāros tiku solījis līdzināties dižskrējējam Sandim un arī `uzcept` līdzīgu rakstu par saviem piedzīvojumiem, tad nu man variantu maz – jāraksta vien ir. Tiesa, mēģināšu paplest aprakstīto laika intervālu nedaudz plašāku un ietvert tajā ne tikai vasaru, bet gan visu 2009. gadu.

Gads man sākās 18. janvārī – laikam nedaudz vēlāk kā citiem.. -, kad pirmo reizi mūžā nolēmu izmēģināt, kā tas ir – skriet ziemā. Tie gan bija tikai 3 km, bet tomēr šajā sakarā tapa raksts par skriešanu ziemā, kurā tika izteikta cerība turpināt savu ziemskrējēja praksi arī tālāk. Cerība, protams, tā arī palika iedīgļa stadijā (kā jau parasti) un nākamais skrējiens lika pagaidīt pāris mēnešus.. Marta 25. datumā veicu savu otro šī gada skrējienu (protams, ziema tad vairs nebija), bet šajā datumā, protams, man vēl nebija ne jausmas, ka turpmāk vairs starp skrējieniem līdz pat novembrim (un varbūt pat vēl ilgāk) netiks izlaists vairāk par nedēļu. Biju nedaudz skrējis pagājušogad, bet faktiski tikai pirms Rīgas maratona, gatavojoties minimaratona distancei, kā arī vēl dažas reizes pēc tam. Nekādu konkrētu plānu attiecībā uz skriešanu man nebija, vienīgi gribēju atkal Rīgā noskriet minimaratonu, tas arī viss. Tā nu dažas reizes paskrēju, kaut kā piespiedu sevi nepieļaut pārāk garus intervālus starp skrējieniem (saglabāt kādas 2-4 dienas), bet nekādi dižie plāni man vēl neradās.

Neatceros precīzi, kas bija tas īstais iemesls, kādēļ 14. maijā, trīs dienas pirms Rīgas maratona, apņēmos noskriet savā mūžā pusmaratona distanci (pirmais konkrētais plāns attiecībā uz skriešanu). Nu labi, plāns neradās tieši šajā datumā, bet jau laikam centās noformulēties nedaudz agrāk, taču pati apņemšanās notika todien. Katrā ziņā atceros, ka vieni no izšķirošajiem motivatoriem ceļā uz šāda lēmuma pieņemšanu bija mani skrējieni kopā ar Sandi. Visu mūžu (nu labi, apzināto mūža daļu – no bakalaura laikiem..) biju uzskatījis viņu par kārtīgu skrējēju, kuram vajadzētu censties līdzināties, ja es arī kādreiz nodarbotos ar šo sporta veidu. Protams, nekad nebiju ticis līdzi viņa ātrumam, arī ne pērnā gada Rīgas (mini)maratonā. Taču tagad, maija sākumā, kopīgajos skrējienos spēju viņu apsteigt un noturēju šo spēju līdz pat kārtējajam Rīgas (mini)maratonam. Tas, acīmredzot, bija viens no izšķirošajiem momentiem – apziņa, ka es to patiesībā varu!

Rīgas maratons aizvadīts godam, lēmums par pusmaratona pieņemšanu pieņemts, neko darīt – jāsāk trenēties. Par `īstā` treniņu posma sākumu varētu uzskatīt 19. maiju, kad iegādājos savu personīgo treneri – Garmin Forerunner 305 -, kurš mani nav pievīlis vēl līdz šai baltai dienai (aiz loga gan melna nakts). Maija beigās vēl paguvu piedalīties Valmieras rajona pašvaldību vasaras sporta spēļu krosa skrējienā, pēc kura varēju izdarīt tikai vienu secinājumu – man vēl augt un augt (lai arī tas bija līdz šim mans ātrākais skrējiens vidējā ātruma ziņā).

Jūnijs pagāja skriešanas garastāvoklī – sērfoju tīmeklī, lasīju rakstus par skriešanu, skatījos iedvesmojošas skriešanas filmas, meklēju informāciju par treniņu metodikām un programmām, mēģināju to visu kombinēt, līdz visbeidzot izveidoju savu pusmaratona treniņu programmu un 29. jūnijā uzsāku tās realizāciju. Ap šo laiku jau biju izlēmis neatlikt sava pirmā pusmaratona veikšanu uz nākamo gadu, bet paveikt to jau Valmierā šā gada septembrī (Kuldīgā uz to īsti paspēt sagatavoties vairs nevarēju, pie tam atklājās, ka tajā laikā nemaz nebūšu Latvijā). Tā bija astoņu nedēļu programma, līdz ar ko tai vajadzēja beigties jau stipri pirms Valmieras maratona. Taču pa starpai gadījās ceļojums uz augstajiem Tatriem, kā arī pagarināju programmu līdz 12 nedēļām un sanāca tieši laikā. Pa šo laiku paspēju arī iestāties virtuālajā skrējēju klubā `Noskrien`, lai būtu, ko rakstīt kluba ailītē skrējienu reģistrācijas formās😉 Pirms Valmieras gadījās paskriet vēl pāris skrējienos `for fun` – O! Kartes nakts skrējienā un skrējienā `Sirdspuksti Baltijai`, veicot pēdējos 10 kilometrus no Juglas līdz Brīvības piemineklim. Tāpat piedalījos arī Viļņas minimaratonā un Zelta kedas skrējienā Mežaparkā, noskrienot garāko distanci – 15 km. Jutu, ka esmu kārtīgi sagatavojies Valmieras (pus)maratonam, un laikam jau tā arī bija, jo veicu to krietni ātrāk nekā biju nospraudis sev kā mērķi – 1:48:49.

Pēc sava pirmā pusmaratona pārstāt skriet nu nekādi negribējās, biju uz viļņa, tā teikt. Tāpēc 10. oktobrī Mežaparkā piedalījos LSC čempionāta posmā, atkal noskrienot 15 km, gluži kā Zelta kedā. Tomēr šoreiz rezultāts bija nedaudz sliktāks, un jau sāku domāt, kas par vainu. Tomēr jau pēc nedēļas ar zināmām bažām devos uz Mežaparku vēlreiz, lai piedalītos LSC čempionāta posmā 10 km skrējienā. Tikko pa nakti bija uzsnidzis sniegs (neatceros, vai tieši pirmais šoziem vai varbūt jau otrais). Un šis skrējiens man patiešām ļoti patika, veicu to 46 minūtēs un 49 sekundēs – likās, ka tik ātri nekad vēl nebiju skrējis. Šo atzīstu par savu otro labāko skrējienu uzeiz aiz Valmieras pusmaratona.

Jau vasarā biju rakstījis par Cīrihes jaunā gada maratonu, izsakot piezīmi, ka nebūtu slikti tādā pasākumā (kādreiz) piedalīties. Toreiz tas, protams, nebija domāts tā īsti nopietni, tāču tagad, kaut kad ap šo laiku starp abiem LSC skrējieniem, manī nobrieda doma patiešām piedalīties šajā pasākumā – 1. janvārī plkst. 00:10 startēt pusmaratonā Cīrihē. Tāpat paralēli bija arī attīstījusies doma par piedalīšanos kādā ārvalstu pusmaratonā un pēc dažu variantu izsijāšanas par uzvarētāju kļuva Parīzes pusmaratons. Bet tie jau ir stāsti par nākamo gadu, ne šo, tāpēc pieminēt varu vien to, ka esmu abiem šiem pusmaratoniem jau pieteicies (kā arī – uz Cīrihi braukšu jau šogad, tā kā zināma saistība tomēr ar šo gadu paliek).

Nevarēju piedalīties ne Siguldas, ne Ozolnieku skriešanas pasākumos 24. oktobrī, jo šajā laikā nebiju Latvijā. Liekas, ka būtu skrējis Ozolniekos, ja būtu bijis. To nu tad jāatstāj uz citu gadu.

Pagaidām mana skriešana ir uz laiku apturēta pēc 4. novembrī piedzīvotā kritiena.. Skrēju naktī pa mežu un ar labās kājas iekšpusi sanāca kaut kā riktīgi iespert kādai koka saknei. Rezultātā pakritu un sajutu asu sāpi kājā. Taču piecēlos un nolēmu skriet tālāk (noskrieti bija tikai 1,5 km no plānotajiem astoņiem). Tā nu noskrēju distanci līdz galam, bet ar to arī kājas (pēdas) resurss bija uz kādu laiku izsmelts – klibojot aizvilkos līdz mājai, iekritu gultā un kāja vairs nebija kustināma. Kāja bija nedaudz tā kā uztūkusi un uz katra soļa tika piedzīvota sāpe, tāpēc daži man mēģināja iestāstīt, ka varētu būt kāds lūzums. Nākamajā dienā tomēr kaut kā uz darbu tiku, un vakarpusē jau sāpe bija mazinājusies (ja ejot liku pēdu uz ārmalas). Šodien jau ir gandrīz pavisam labi (sāpes ziņā), tikai parādījies kaut kāds mistisks zilums. Lai nu kā, bet diez vai varētu būt kas lauzts, drīzāk jau vienkārši spēcīgs sasitums vai kas tāds. Plānoju atsākt skriešanu tuvāko dienu laikā. Vēl šā gada traumu sakarā varu pieminēt manu nospiesto nagu problēmu – rezultātā vienu nagu man noņēma ārstniecības iestādē, bet par pārējiem pēc tam vairs īsti nesatraucos – lai paši atmirst dabiskā ceļā. Neilgi pēc operācijas noteicu sev piemērotu apavu tipu uz skriešanas trenažiera veikalā `Maratons` un iegādājos jaunus apavus – Asics Gel Kayano 15.

Tagad jāmēģina trenēties tieši skriešanai vēsākos laika apstākļos, lai būtu gatavs skriet Cīrihē. Ziemā līdz šim tomēr nekad neesmu skrējis, tik vien kā tās dažas dienas, ko tagad paguvu, kad temperatūra nokritās līdz pāris grādiem pēc Celsija. Nekādas citas sacensības pirms Cīrihes pagaidām ieplānotas nav, bet tās reizēm mēdz arī uzrasties pēkšņi. Savukārt, uz nākamo gadu jau tagad ieplānoti veseli četri pusmaratoni – Cīrihē, Parīzē, Rīgā un Valmierā, kā arī varbūt varētu vēl padomāt par Berlīni vai Prāgu.. Un gan jau radīsies vēl kādi – dzīvos, redzēs😉

One thought on “Noskrietais gads

  1. Atpakaļ ziņojums: Ieroča vicināšana, nenormāli ātrais skrējiens un 1000 km « Rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s