Pārsteidzošais Valmieras maratons 2013

Pēc Daugavpils 50-nieka jau nojautu, ka Valmierā vajadzētu labot savu maratona rekordu, bet nekādos sapņos man nebija rādījies laiks 3:10:.. Biju izlēmis Valmierā skriet ar stratēģiju, ko labākajā gadījumā varētu nodēvēt par īpatnēju, bet normāli to varētu saukt vienkārši par stulbu – skriet pirmo pusīti ar laiku nedaudz zem pusotras stundas un tad otro pusīti, kā sanāk. Tā kā mans personīgais rekords pusmaratonā arī ir tāds, kas atbilst klasifikācijai `nedaudz zem pusotras stundas`, tad katram ezim skaidrs, ka pēdējie divi apļi jeb maratona otrā puse man būs jāveic pēc tam, kad pirmajos divos apļos būšu izšķiedis praktiski visu savu enerģiju.. Ļoti gudri, vai ne?

Taču gudri vai nē, bet sakarā ar to, ka biju pieteicies VSK Noskrien akcijā `Motivators` kā motivators un man bija piešķīruši motivējamo, tad izmantoju šo izdevību, lai paskrietu ar viņu kopā pirmo pusi no maratona tādā tempā, kā viņš to bija cerējis izskriet. Ar Rihardu bijām iepriekšējos mēnešos kopā paskraidījuši arī treniņos, un parasti bija tā, ka viņš uz beigām bija par mani ātrāks (ja skrējām tempa vai intervālu treniņus). Tāpēc nedaudz bažījos, vai maz tikšu viņam līdzi. Taču gadījās tā, ka pēdējā nedēļā pirms maratona viņam nācās skriešanu izlaist veselības problēmu dēļ, tādēļ uz starta līnijas Valmierā viņš stājās ne savā labākajā formā. Tomēr, neskatoties uz to visu, viņš tomēr izskrēja no pusotras stundas pat Valmieras kalnainajā trasē, no sava personīgā rekorda atpaliekot mazāk par minūti. Skrējām kopā pirmos 19 kilometrus, kad viņš izlēma pēdējos divus kilometrus veltīt finiša spurtam, bet es izlēmu līdzi netrakot, jo man tomēr vēl vairāk par 23 kilometriem priekšā.

Starts tika dots visām distancēm kopā, tāpēc pirmajā aplī bija interesanti. Pēc pirmā apļa finišēja 10.55 km distances veicēji, un trase kļuva manāmi tukšāka. Mēs ar Rihardu pirmo apli skrējām kopā, un bijām izlēmuši startēt dažas sekundes kilometrā lēnāk par 1:30 tempu, lai uz beigām atstātu papildus spēkus ātruma uzņemšanai. Tā arī darījām. Atgādināšanai – lai noskrietu pusmaratonu zem pusotras stundas, katrs kilometrs būtu jāveic 4 minūtēs un 15 sekundēs. Mūsu pirmie divi kilometri sanāca pavisam nedaudz lēnāki:
1. km – 4:16
2. km – 4:17

Man likās, ka temps ir normāls, pat nav tā, ka būtu ļoti ātrs, varēju vēl pat šo to parunāties. Trešais kilometrs iznāca precīzi pusotras stundas tempā:
3. km – 4:15

Pēc tam garais lēzenais kalniņš uz leju Brīvības ielā ļāva 4. kilometru noskriet vēl ātrāk, kā rezultātā 5. kilometrā bija iespēja atpūsties:
4. km – 4:11
5. km – 4:19

Uz pusotras stundas pusmaratona laiku skrēja arī tempa turētāji, kas pirmajos kilometros bija no mums aizbēguši jau krietni patālu, jo tie, pirmkārt, skrēja pēc kopējā laika, ne čipa laika, bet otrkārt – kilometru atzīmes trasē sāka arvien vairāk un vairāk atpalikt no maniem Garmin kilometru rādījumiem, kas nozīmēja, ka reāli pēc Garmin datiem būs jānoskrien vairāk un tātad jāskrien vēl ātrāk, lai iekļautos vajadzīgajā laikā. Tāpēc pirmā apļa beigu pusē sākām lēnām ķert rokā tempa turētājus ar baloniem:
6. km – 4:14
7. km – 4:11
8. km – 4:13
9. km – 4:09
10. km – 4:08

Pirmo apli pabeidzām ar laiku 45:18, tātad, neskatoties uz to, ka pēc Garmin datiem nu jau vidējais temps bija virs vēlamā, tomēr vēl no reālā 1:30 laika atpalikām. Otrajā aplī doma viena – jānoķer baloni, un tad jau arī varēs paskriet mierīgāk. Lai tos noķertu, nācās pielikt soli:
11. km – 4:10
12. km – 4:05
13. km – 4:05
14. km – 4:06
15. km – 3:59

Jā, kas to būtu domājis, ka kādreiz pienāks laiki, kad maratona ietvaros kādu kilometru noskriešu ātrāk par četrām minūtēm.. Taču soļa pielikšana atmaksājās, un otrā apļa vidū beidzot balonus bijām noķēruši. Tālāk turpinājām skriet ar tiem kopā, un uzreiz bija sajūta, ka ieslēdzies tāds kā kruīza temps, kurā praktiski bez piepūles varam lēnām plūst uz priekšu. Kā nu ne – nākamie kilometri sanāca ievērojami lēnāki:
16. km – 4:09
17. km – 4:17
18. km – 4:13
19. km – 4:23

Šajā brīdī Rihards no mums atvienojās un aizskrēja krietni ātrāk, lai finišētu pēc 1:29 un dažām sekundēm, bet es, jūtot, ka tiešām sanāk jau gandrīz vai tā kā bremzēties, arī atstāju balonus sev aiz muguras un devos tālāk viens:
20. km – 4:17
21. km – 4:13

Kalniņš otrā apļa pašās beigās

Pabeidzot otro apli, paskatījos pulkstenī – pusmaratons noskriets pa 1:30:18, tātad otrais aplis precīzi 45 minūtēs. Nu gan var atpūsties un skriet mierīgāk! Šķērsojot finiša līniju, trase paliek vispār praktiski tukša, jo pusmaratonisti mūs tālāk vairs nepavada. Lai arī biju domājis tālāk nomest tempu un skriet mierīgāk, speciāli arī nebremzējos – kamēr temps neliekas pārāk grūts, jāskrien vien ir. Protams, temps ir nedaudz lēnāks, kā bija iepriekš, bet ne tik traki, kā biju domājis pirms tam:
22. km – 4:27
23. km – 4:23
24. km – 4:32
25. km – 4:27
26. km – 4:30

Kad redzēju, ka beidzot pienācis kilometrs, kuru esmu skrējis tik lēni kā 4:30 min/km, domās atcerējos Daugavpili, kur vidējais ātrums bija iznācis 4:40 min/km, un ar visu to biju krietni uzlabojis savu maratona rekordu šī 50 kilometru skrējiena sākuma posmā. Bet šoreiz sākums bijis krietni ātrāks! Šādā skatījumā tas 4:30 vairs nemaz tik lēns nelikās 🙂

Sapratu, ka varu otro pusīti noskriet pat gandrīz divās stundās, lai vienalga labotu savu pašreizējo maratona rekordu, kuru uzstādīju vēl salīdzinoši nesen Nordea Rīgas maratona laikā. Taču skaidrs, ka būtu forši noskriet arī ātrāk kā pirms nepilna mēneša noskrēju Daugavpilī pirmos 42.2 km. Tāpēc turpināju vien skriet tādā pat garā:
27. km – 4:27
28. km – 4:34
29. km – 4:34
30. km – 4:39
31. km – 4:29

Divdesmit devītajā kilometrā izdarīju ko tādu, ko nekad iepriekš savā mūžā nebiju izdarījis – trasē, skrienot sacensībās tādu pat distanci, apsteidzu Kamparu.. Nodomāju, ka laikam jau viņam kādas problēmas, bet nu tomēr.

Kāda trešā apļa garās cilpas atpakaļceļā

Trešā apļa beigu dzirdinātavā – pēdējā no trim, kas pieejamas katrā aplī – beidzot izlēmu paņemt vienu ūdens glāzīti. Līdz tam nebiju ņēmis ne ūdeni, ne ko citu. Padzēru ūdeni un turpināju diegt vien tālāk. Trešais aplis pabeigts ar laiku 2:18:31, tātad trešajā aplī nemaz tik daudz laika neesmu zaudējis, salīdzinot ar pirmajiem diviem – tas noskriets pa 48:13.

Ceturtajā aplī pa ūdens glāzītei jau paņēmu visās trijās dzirdinātavās – kaut kā taču tā dalības maksa jānotērē ir! Tā kā palika grūtāk, tā kā ne tik traki – nevar īsti pat saprast. Kilometru laiki gan vēl nedaudz palielinājās:
32. km – 4:41
33. km – 4:36
34. km – 4:47
35. km – 4:55
36. km – 4:42

Sveiki! Jūs kur dodaties?

Jau sāku domāt – vai tik nepienāks arī kilometrs, kuru vairs nespēšu izskriet no piecām minūtēm.. Bet tad atcerējos, ka vēl tikai pirms dažiem mēnešiem Rīgā mans mērķis bija izskriet personīgo maratona rekordu, kas nozīmētu VIDĒJI skriet tikai pāris sekundes zem piecu minūšu kilometrā robežas.. Šīs domas nomierināja, tāpēc pārlieku nesatraucos, kad pienāca arī šāds kilometrs:
37. km – 4:57
38. km – 5:01
39. km – 4:59
40. km – 4:59
41. km – 4:58

Nu jau finiša garša mutē, pēdējā kilometrā var arī saņemties, lai arī Garmin nu jau aizsteidzies laikam tik krietni pa priekšu, ka papildus 42 kilometriem līdz finiša līnijai nācās saskriet vēl 790 metrus 195 metru vietā. Līdz ar to mans aprēķins, ka varētu vēl pat iekļauties 3 stundās un 10 minūtēs, izrādījās nedaudz pārspīlēts – finišēju pēc 3 stundām, 10 minūtēm un 16.55 sekundēm, pēdējā pilnajā kilometrā nedaudz saņemoties, bet pēdējā nepilnajā atkal nedaudz atslābstot finiša kalna priekšā:
42. km – 4:40
43. km – 4:46

Finišs!

Faktiski jāatzīst, ka es šim rezultātam tā īsti neticu vēl joprojām, lai arī ir pagājušas jau vairākas dienas, ir pieejami oficiālie rezultāti tīmeklī un ir pieejami Garmin dati manā datorā. Nezinu, kāpēc man tā gadījās noskriet. Nezinu, kā tas tā varēja nejauši sanākt. Iepriekšējo rekordu esmu labojis par 18 minūtēm un 40 sekundēm. Nav tam izskaidrojuma.. Domājot ar vēsu galvu, man gandrīz vai sāk likties, ka ir iespējams maratonu noskriet arī 3 stundās! Līdz šim nebiju domājis, ka kāds to var izdarīt. Nu, es domāju – kāds parasts cilvēks, mirstīgais, kas dzīvo un trenējas kā parasts skrējējs. Jā, man bija stāstījuši, ka esot cilvēki, kas tiešām maratonu skrien ātrāk par trim stundām, bet es šīs ziņas laidu gar ausīm un uztvēru vairāk kā tādu mistiku, kā pasaciņas, kuras reizēm ir interesanti paklausīties, bet tāpēc jau nevajag to jaukt ar realitāti. Līdzīgi es arī agrāk domāju par Pļavniekiem – jā, laikam ir tāda vieta kaut kur Rīgā, bet tā dzīvo savu dzīvi un tur neviens nevar nokļūt, tai nav saistības ar Rīgas centru vai jebkuru citu vietu pasaulē, kuru es pazīstu un kur māku aizbraukt, tā ir tāda mistiska vieta, kura no vienas puses it kā teorētiski eksistē, bet no otras – paliek nepieejama. Kas zin – varbūt patiesi maratonu ir iespējams noskriet arī ātrāk par trim stundām??

Aplūkojiet pulksteni un manu atrašanās vietu šajā un iepriekšējā bildē. Kā jūs to skaidrotu?

Jā, bet mans rezultāts nobāl citu rezultātu priekšā, kurus šodien sasniedza citi mani radi. Alīnai šoreiz Valmierā bija tā izdevība skriet savā dzimšanas dienā, un viņa tikai pašā pēdējā reģistrācijas dienā izlēma par dalību pusmaratonā. Likās jau, ka šis būs vienkārši viens no kārtējiem viņas pusmaratoniem, jo speciāli tam viņa gatavojusies nebija un uz augstu rezultātu vismaz ārēji necerēja. Taču kas Tev deva! Neskatoties uz visu, viņa mierīgā garā izskrēja ne tikai savu šīs sezonas labāko rezultātu, bet vispār uzlaboja savu personīgo rekordu pusmaratonā par trim minūtēm, tādējādi pārsteidzot mūs visus un sagādājot pati sev lielisku dāvanu svētkos! Laikam jau arī nelielie un lēnie skrējieni, ja veikti regulāri, dod zināmu bāzi šādiem skrējieniem, tāpēc varam tikai apbrīnot Alīnas izturību – Valmieras maratona dienā viņa skrēja jau 310. dienu pēc kārtas!!

Otrs ārkārtīgi liels panākums meklējams mana tēta personā, kurš savā dzimtajā Valmierā bija izlēmis skriet savu pirmo pilno maratonu. Jāatzīmē, ka šīs vispār viņam bija tikai otrās sacensības, jo pirms gada Valmierā viņš atklāja savu sacensību klāstu ar pirmo pusmaratonu. Pa šo gadu progress bijis ievērojams – šodien maratona ietvaros pirmo pusīti viņam izdevās noskriet pat ātrāk par savu pusmaratona rekordu! Es šoreiz biju tikai tuvu tam, lai ko tādu izdarītu, bet viņš to izdarīja pavisam reāli! Turklāt, ja ar to vēl ir par maz, tad jau savās otrajās sacensībās un pašā pirmajā maratonā viņam izdevās izskriet no četrām stundām – maz cilvēkiem to vispār izdodas jelkad izdarīt, un pavisam reti gadās tādi, kas to izdara jau pašā pirmajā maratonā.. Arī tātad fantastiski labs rezultāts!

Trīs rekordisti – pusmaratoniste starp maratonistiem

Un ar to vēl mana Valmieras skrējēju radu saime vēl nebeidzas – arī viena apļa distance tika pārstāvēta, turklāt dubultā. Māsa pēc ilgāka pārtraukuma atgriezusies pie skriešanas un Valmierā noskrēja 10.55 km distanci, turklāt pirmo reizi uz tik garu skrējienu aizvelkot līdzi arī savu nupat apņemto vīra kungu. Laura pēc skrējiena izskatījās tā, it kā varētu vēl skriet un skriet, bet Dzintars arī ierindojams jauno rekordistu pulciņā, jo šādu gabalu skrēja pirmo reizi. Klīst runas, ka abi turklāt piedalīšoties arī 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratonā, tādējādi vēl nedaudz palielinot distanci.

Labi, nu gan pietiks!

###