Daugavpils 50K

Tik bieži taču es [vēl] ultras sacensībās neskrienu, lai varētu atļauties par kādu no noskrietajām neuzrakstīt kaut īsu, bet aprakstiņu. Tā nu jau kāds laiciņš kopš Daugavpils 50 km skrējiena ir pagājis, bet labāk jau vēlu, nekā, kad izpaliek.

Pērngad Daugavpilī skrēju savu pašu pirmo ultramaratonu, bet tagad neliekas, ka tas bijis tik nesen. Pērngad tur norisinājās viens no starptautiskās ultraskriešanas asociācijas pasaules čempionāta posmiem, un arī šis gads nebija citāds. Tas nozīmēja tikai to, ka starta vietā gaidās pēc kārtīgas paskriešanas pulcējās skrējēji ne tikai no Latvijas, bet arī no visām mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Kopā startējām 29 dalībnieki, bet viens no lietuviešiem izlēma sacīksti nepabeigt – finišējām 28. Savukārt, ar vienīgo Igaunijas pārstāvi mēs ar sievu divas naktis (vienu pirms pasākuma un vienu pēc) dzīvojām vienā kopmītņu istabiņā.

Man bija tīri labi gājis pēdējā laikā ar skriešanu sacensībās – biju uzlabojis savu ārkārtīgi sen nepārspēto rekordu pusmaratonā, kā arī Nike Riga Run stafetes skrējienā noskrējis ļoti ātri. Tiesa, neko pārāk garu nebiju skrējis, bet vienalga bija tāda sajūta, ka Daugavpilī vajadzētu veikties labi. Noteikti vajadzētu pārspēt savu pērnā gada rezultātu – 4:14:02 -, bet klusā cerība bija mēģināt palīst zem četrām stundām. Ar prātu gan apzinājos, ka tas nozīmētu vidējo tempu 4:48 min/km, kas ir par kādām desmit sekundēm kilometrā ātrāks par manu maratona rekorda tempu..

Pulcējamies startā

Pulcējamies startā

Starts gan bija īpatnējs. Bija ieradusies starptautiskās ultraskriešanas asociācijas viceprezidente Liesbeth Jansen, kas teica dažus apsveikuma vārdus un tad nobeidza savu runu ar `Un tad, ja reiz esam visi gatavi, tad varam doties`.. Un viss.. Visi tā kā saminstinājās, bet izrādījās, ka tiešām līdz ar vārdu `doties` (jeb oriģinālajā runā – `go`) ir ticis dots starts🙂

Un visi aizskrēja. Patiesībā nē – nevis vienkārši aizskrēja, bet Aizskrēja ar lielo A burtu. Biju domājis startēt mēreni, kā jau parasti īpaši garajās distancēs, un tad turēt tempu kaut kur ap 4:45 min/km. Bet ar šādu startēšanu visi man aizskrēja garām tā, ka pilnīgi kauns sametās, ka tā velkos. Īstenībā pat skrēju ar ~4:30, brīžiem vēl ātrāk, bet mani viens pēc otra apdzina tādi skrējēji, kuriem tā kā nebūtu man jāskrien pa priekšu. Kad pirmā kilometra beigās mani apdzina arī Artūrs K. jeb dot, domāju, ka nav man vairs te, ko māžoties, jāiet mājās😉

Skrienu otrā apļa beigās aiz Artūra..

Skrienu otrā apļa beigās aiz Artūra..

Tā nu pirmo ievada apli finišēju tikai 20. vietā, tas ir, teju pats pēdējais. Pirmo kilometru gan biju noskrējis pa 4:40, otro – pa 4:41, tā kā pēc laika reāli gāju pa priekšu pat savam optimistiskākajam zem četru stundu plānam. Nu neko, mājās tomēr vēl neaizgāju, jo Artūrs pēc šī īsā divu kilometru aplīša piestāja pie dzērienu galda, un es līdz ar to izvirzījos 19. vietā.

Nu ko, vēl tikai 12 lielie četru kilometru apļi priekšā. Jāturpina tik skriet! Pabeidzot otro kilometru, mans Garmins man ziņoja, ka viņa atmiņa esot apļu pārpildīta un lai es izdzēšot vecos apļus, ja gribu spēt saglabāt jaunus. Tā kā biju uzstādījis, lai man katru kilometru iestāda kā apli, lai pēcāk varu pētīt kilometru laikus, tad, saprotot, ka priekšā vēl 48 apļi, sāku raizēties, ka droši vien varētu rasties problēmas. Iespējams, Garmin pats automātiski dzēstu ārā vecos apļus, kad aptrūktos vietas, bet droši to zināt nevaru, tāpēc nācās vien manuāli veikt veco apļu dzēšanas procedūru lidojuma laikā. Tīri labi tomēr ar to tiku galā.

Pirmā pilnā apļa visi četri kilometri pagāja diezgan vienmērīgi – 4:46, 4:46, 4:40, 4:40. Vēl nezināju, ka šis vienmērīgums šoreiz nav tikai sacensību sākuma īpatnība. Panācu divus dažāda dzimuma baltkrievu skrējējus, un tā nu mēs kādus 2-3 apļus turējāmies trijatā. Pēc tam man likās, ka viņi savu tempu samazina, tāpēc aizskrēju no viņiem prom.

Pērngad šī man bija pirmā ultra, tāpēc ļoti daudz biju piedomājis pie saviem ēdieniem un dzērieniem – ko, kad, kāpēc. Taču šoreiz ultru sacensībās skrēju jau.. 3. reizi.., tāpēc par šīm lietām nebiju domājis vispār – gan jau iztikšu ar organizatoru piedāvāto. Pirmajos apļos gan ne par kādu ēšanu vai dzeršanu vēl nedomāju.

Otrais aplis pa kilometriem – 4:40, 4:38, 4:38, 4:35. Vai nav tā kā nedaudz par ātru? To vaicāju pats sev. Bet jušana bija laba, tad kāpēc nepaskriet! Jau konstatēju, ka Garmin kilometru rādījumi arvien vairāk atpaliek no oficiālajiem, un, atceroties pērnā gara samērītos tikai 49.09 km, sapratu, ka droši vien šogad būs līdzīgi. Tas tikai nozīmēja to, ka faktiski varēju atļauties pēc sava Garmina rādījumiem skriet nedaudz lēnāk par augstāk minēto 4:48 tempu, lai iekļautos četrās stundās. Bet es skrēju ātrāk..

Turu tempu baltkrieviem

Turu tempu baltkrieviem

Trešais pilnais aplis4:42, 4:46, 4:35, 4:29!! Tas nu gan mani nedaudz sabiedēja – 14. kilometrs noskriets pa 4:29? Vai tas maz iespējams? Pa šo laiku, liekas, biju jau krietni atrāvies no baltkrieviem un, iespējams, panācis un apdzinis vēl kādu no saviem konkurentiem. Šis četrpadsmitais kilometrs gan tā arī palika ātrākais šodien.

Ceturtais aplis4:39, 4:38, 4:40, 4:35. Vēl arvien ārkārtīgi vienmērīgs temps, praktiski nekādu svārstību. Vēl arī neesmu paguvis nobaudīt it neko no organizatoru piedāvātā ēdienu un dzērienu klāsta. Izlemju, ka starpfinišā pēc piektā pilnā apļa gan varētu paņemt vienu ūdens glāzīti.

Piektais aplis4:38, 4:40, 4:42, 4:40. No ko, pusmaratons jau pievarēts, pat 22 kilometri, laikam tiešām nebūtu par sliktu padzerties. Paņemu vienu glāzīti starpfinišā un dodos sestajā aplī. Laikam ap šo laiku uz dambja palielinājusies saules staru intensitāte, bet faktiski man pēc finiša nebija tāda sajūta, ka būtu kādā brīdī bijis pārmērīgi karsts. Citi gan teica, ka tā esot bijis. Nu, nezinu.

Var redzēt, ka esmu lēnām sācis atrauties no baltkrieviem

Var redzēt, ka esmu lēnām sācis atrauties no baltkrieviem

Sestais aplis4:43, 4:35, 4:39, 4:34. Vienmērība saglabājas, turklāt šai visai augstajā tempā. Jau veikti 26 kilometri, tātad pāri pusei distances. Pa šo laiku atkal esmu apsteidzis kādus konkurentus un ķeru rokā nākamos. Tikmēr līdzīgu darbu, skrienot tikai kādus simts metrus aiz manis, veic Imants A. Saprotu, ka viņš ir krietni vairāk pieredzējis garo distanču skriešanā par mani, kā arī treniņos saskrējis krietni lielāku kilometrāžu, tāpēc nevaru noslēpt no sevis domu, ka beigās viņš droši vien apdzīs arī mani. Mēģinu sev to no galvas izdzīt, bet katru apli, redzot viņu apgrieziena punktā trases tālākajā daļā, nākas secināt, ka viņš vispār neizskatās skrējis, bet gan pilnīgi svaigs. Un jā, tā arī galu galā notika – pēdējā aplī viņš izdomāja, ka beidzot jāsāk skriet, un mani paglāba vien asfalts – ja mums būtu bijis jāskrien pa zemes ceļiem, viņš mani būtu atstājis putekļos..

Septītais aplis4:41, 4:38, 4:46, 4:40. Nevarēju šajā brīdī neiedomāties, ka šodien notiek arī 30 km sacensības Rīgā, Mežaparkā, kur tieši šobrīd skrējēji skrien. Arī es tagad esmu noskrējis 30 km, un, ieskatoties pulkstenī, secinu, ka esmu labojis savu personīgo rekordu šajā distancē. Tā neko sākums izdevies. Tagad jau paņemu pa ūdens glāzītei katra apļa beigās. Dzirdinātava atrodas arī tālākajā trases punktā, kur jāmetas apkārt par 180 grādiem, bet pagaidām pietiek ar vienu glāzīti ūdens uz katriem četriem kilometriem. Tālāko dzirdinātavu izmantošu vien pašos pēdējos apļos.

Astotais aplis4:44, 4:39, 4:45, 4:45. Tāds kā sagurums vai kas? Nu jā, šo es atkal sev jautāju, jo neviena cita, kam to pavaicāt, nav. Alīna arī skrien, bet tikai treniņu un dambim pa leju, līdz ar ko nevaru ar viņu sabļaustīties. Jā, bet viņa atšķirībā no manis šodien noskries savu garāko distanci mūžā..

Laikam vēl tīri labi iet

Laikam vēl tīri labi iet

Devītais aplis4:46, 4:38, 4:43, 4:49. Tas brīdis nu ir pienācis – laikam spēki iet uz beigām, jo 38. kilometrs ir pirmais, kurš noskriets lēnāk par manu sākumā minēto nepieciešamo vidējo tempu 4:48 min/km. Un vēl jāskrien veseli 3 apļi jeb, atvainojos par izteicienu, sasodīti 12 kilometri. Daudz gan.. Nolemju koncentrēties pagaidām tikai uz vienu apli, jo pēc tā būs noskrieta bez 195 metriem maratona distance.

Desmitais aplis4:49, 4:44, 4:51, 4:52. Jā, patiesi sagurums ir uzkrājies, un kilometru laiki sāk palielināties. Taču, protams, pāris sekunžu palielinājums kilometrā reāli nav gandrīz nekas. Ar prātu to mēģinu sev iestāstīt, bet mieru nedod tas, ka nu jau skrienu lēnāk par šo robežu 4:48. Skaidrs, ka varu atļauties pēdējos divus apļus skriet vēl krietni lēnāk, lai tagad vienalga vēl iekļautos četrās stundās, bet robeža tomēr paliek robeža – negribas to pārkāpt.

Atlikušie astoņi kilometri solās būt pagrūti. Esmu pamanījis, ka bez ūdens dzirdinātavās pieejams arī Coca Cola dzēriens, tāpēc nolemju pāriet uz divām dzēriena glāzītēm aplī – starta/finiša vietā paņemt Colu, bet trases tālākajā punktā – ūdeni. Domāts – darīts! Īstenoju šo stratēģiju līdz pat finišam, un tas ir arī viss, ko izmantoju no vēderā stumjamajām lietām. Laikam uz tiem galdiem esot bijuši arī kaut kādi ēdieni – banāni un kas tur vēl. Nolemju no tā visa atteikties.

Vienpadsmitais aplis4:56, 4:52, 4:52, 4:59. Nu jau stabili skrienu virs savas sākotnējās robežas un faktiski esmu jau ar to samierinājies. Šī apļa pēdējais kilometrs – kopā tas ir jau 46. – toties ir pirmais, kurš noskriets lēnāk par manu maratona rekorda tempu. Līdz ar ko loģiski, ka šī apļa sākumā, 195 metrus pēc starpfiniša līnijas šķērsošanas, esmu labojis savu personīgo rekordu maratonā.. Īstenībā piefiksēju noskrieto laiku tikai vēl pēc dažiem simtiem metru, kad arī mans Garmin bija beidzot ticis līdzi un rādīja noskrietus 42.2 kilometrus – 3:17:38.. Varbūt vēl atceramies, ka šogad tikai pirms dažiem mēnešiem Nordea Rīgas maratonā laboju savu maratona rekordu uz 3:28:56, līdz ar to.. Nu jā, neslikti, varētu teikt. Tas diezgan vēl uzlabo omu, un vairs jau nav īsti svarīgi, cik tieši būs mans šodienas rezultāts – skaidrs, ka tas būs zem četrām stundām, skaidrs, ka pērnā gada rezultāts būs uzlabots graujoši, un īsti neviena, ko apsteigt, man arī vairs tik tuvu priekšā nav. Nu jā, ja vēl varētu līdz finišam nosargāt savu pozīciju no Imanta, bet to, kā jau minēju, man nebūs lemts izdarīt.

Divpadsmitais aplis5:00, 4:52, 4:55, 4:39. Jā, pēdējie kilometri tomēr iegrūda mani arī piecu minūšu kilometra zonā. Lai gan, precīzāk skatoties, neiegrūda vis, jo šis 47. kilometra rezultāts ir noapaļots līdz veselām sekundēm, patiesībā bija 4:59.97 min/km🙂

Pēdējā kilometrā pat sanāca paskriet mazliet ātrāk, jo īstenībā tas nebija kilometrs, bet tikai 200 metri, taču ar visu to 49.2 km tomēr ir vairāk par pērnā gada sasniegto – 49.09 km😉 Pēdējā noskrējienā no dambja man kāda cita skrējēja atbalstītāja sauca, ka es izskatoties tā, it kā varētu noskriet vēl 200 kilometrus. Un tas bija tad, kad biju jau sācis paātrināties un skrēju faktiski pēdējiem spēkiem. Pašam likās, ka no malas droši vien arī tāpat izskatās, ka knapi vairs velku kājas. Bet re kā! Vien nogrozīju galvu, ka nevarētu gan vairs.. Pēc finiša viņa paskaidroja, ka izskatījies, ka esmu tikko iznācis no meža neapdzīvotā vietā, lai nedaudz paskraidītu pa salu kādus simts kilometrus vai tamlīdzīgi.

Pēc finiša sagaidījām apbalvošanu, un tiku pie tādas pašas smukas statuetes kā pērngad. Arī finiša vieta man tāda pati kā pērngad – 13. Bet rezultāts cits – 3:52:04. Pēdējos pāris apļos nedaudz urdīja doma par to, ka būtu forši šo piecdesmitnieku noskriet ātrāk, kā pirms pāris gadiem noskrēju savu pirmo maratonu, bet tomēr beigās pietrūka nedaudz vairāk kā minūte. Nu kas man lika tik ātri toreiz Valmierā skriet? Bet vispār forši – dažus no tiem, kas man sākumā skrēja pa priekšu, es beigās apdzinu pat par apli.

Apbalvošanas ceremonijā

Apbalvošanas ceremonijā

Tas nu arī viss. Ar sievu palikām Daugavpilī vēl vienu nakti, lai no rīta paskraidītu atjaunošanās skrējienu pa šīs pilsētas ielām, pēcāk aizbrauktu uz Daugavas lokiem, ar auto šķērsojot dzelzceļa sliedes pie luksoforā degošas sarkanās gaismas un skaņas signāla, un tad jau arī dotos mājupceļa virzienā, pa ceļam vēl iegriežoties aplūkot lielāko Latvijas laukakmeni pie Nīcgales, ieturot kādu ēdienreizi Liepkalnos un padarot vēl šo to. Tagad nu ar nepacietību jāgaida Valmieras maratons. Tajā gan piekopšu īpatnēju skriešanas stratēģiju, kas, iespējams, nerezultēsies ar labu rezultātu, bet nu dzīvosim – redzēsim. Pagaidām visu labu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s