Lattelecom Rīgas maratons 2016

DSC05522-001Sākšu ar to, ka Lattelecom Rīgas maratonu (LRM) šogad noskrēju divās stundās, piecdesmit deviņās minūtēs un astoņpadsmit, komats, vienā sekundē (čipa laiks – 2:59:06.2). Ar to varētu arī beigt.. Gan aprakstu, gan skriešanas karjeru.. Tik ilgi biju gribējis (un daļēji var teikt arī – gatavojies) beidzot iekļauties trijās stundās, ka tagad, kad tas beidzot ir paveikts, grūti saprast, ko darīt tālāk. Ik pa laikam man vēl joprojām uzmācas doma, ka varbūt tas nav noticis pa īstam, varbūt vēl vienkārši neesmu pamodies, kā tas labu lietu gadījumā ar mani bieži vien noticis. Varbūt reiz pamodīšos un atskārtīšu, ka nē – mans rekords maratonā vēl joprojām ir 3:08:48.9, un viss jāsāk no gala. Taču pagājušas jau desmit dienas – tas nudien būtu garš sapnis..

Šosezon patiesībā tiešām var teikt, ka biju apņēmies maratonam gatavoties nopietni un tieši ar mērķi izskriet to LRM no trim stundām. Tas bija viens no diviem maniem šīs sezonas lielajiem mērķiem, lai gan gadu mijā šķita, ka nav ne mazāko cerību to izdarīt. Kā jau parasti, līdz galam treniņu procesu novest atkal neiznāca. Lai vai kā, bet zināju savu vēlamo maratona tempu – 4:14 min/km – un ziemas vidū, atsākot skriešanas treniņus (jā, pagājušās sezonas beigās biju uz labu laiku paņēmis pauzi no skriešanas), sāku mēģināt šādā tempā noskriet kādus kilometrus. Gāja grūti, jo pauzes laikā biju ievērojami zaudējis savu agrāko trenētību, tāpēc iesākt spēju vien ar pieciem kilometriem šādā tempā un arī tad ne vienmēr tik daudz.. Laika gaitā izdomāju, ka varētu mēģināt regulāri (piemēram, reizi nedēļā) mēģināt šajā tempā noskriet arvien vairāk kilometru, un tad jau beigu beigās līdz maijam būšu ticis arī līdz tuvu maratona robežai. Tai brīdī vēl nezināju, ka šie tempa treniņi izvērtīsies par maniem vienīgajiem garajiem treniņiem.

Turpināt lasīt

Valmieras maratons 2015

Tātad – par Valmieru! Ko es biju domājis, kad Valmieras maratona nedēļas piektdienā (divas dienas pirms maratona) pēkšņi izziņoju sociālajos tīklos savu lēmumu noskriet to zem trim stundām? Likās, ka tieši šobrīd ir ļoti piemērots brīdis notestēt slavenā domu grauda `Viss ir galvā` patiesumu. Kāpēc? Tāpēc, ka nezinu, kad vēl tuvākā vai tālākā nākotnē būs tāds brīdis, kad tik ilgu laiku praktiski nebūšu trenējies. Šobrīd man gandrīz nekādi skriešanas treniņi nav bijuši jau ļoti ilgu laiku, jo pēc 1024 dienu pēc kārtas noskriešanas esmu paņēmis atpūtas pauzi, kas ievilkusies garāka, nekā sākotnēji bija domāts. Kā jāsaprot tas teiciens par visu galvā? Ir dzirdēts cits teiciens ar līdzīgu domu – `90% rezultāta ir galvā, bet atlikušie 10% – arī galvā` vai tamlīdzīgi. Galvenā doma – ja Tu tici, ka vari ko izdarīt, tad to arī vari. Jeb kā Henrijs Fords esot teicis – `Whether you think you can, or you think you can’t – you’re right`*. Tātad galvenā ideja bija radīt sevī pārliecību, ka trīs stundu maratons ir izskrienams bez speciālas gatavošanās. Tas nozīmē nevis domāt, ka varbūt es to varētu, ja būtu labi laika apstākļi un piemērota trase, bet precīzi apzināties, ka tas pavisam noteikti tiks izdarīts un iztēloties, kā es katru apli noskrienu pusstundā.

Sāku ar to, ka izziņoju savu lēmumu noskriet maratonu trīs stundās sociālajos tīklos. Tāpat par to paziņoju arī sievai – nevis kā vēlmi, bet kā faktu, ka tas ir nolemts un tiks izdarīts. Šādu pat attieksmi saglabāju sarunās ar citiem skrējējiem. Un tāpat rīkojos arī sarunās ar sevi, priecājoties par jaunnolemto maratona rezultātu – 2:58:59 (tas ar nelielu rezervi tā, lai nebūtu pārlieku jāmokās pēdējā apļa finišā, šauboties, vai būs zem trim vai nebūs).

Turpināt lasīt

Valmieras maratons – mans pirmais BASAIS maratons

Valmiera ir īpaša vieta. Tieši Valmierā pirms pieciem gadiem noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tieši Valmierā pirms trim gadiem noskrēju savu pirmo maratonu. Un nu tieši Valmierā pirmo reizi klasiskā maratona distanci noskrēju basām pēdām. Kas vēl īpašs Valmierā? Ak jā, tur taču arī pavadīju pirmo (un pagaidām lielāko) daļu no savas dzīves!

Par labu šim baspēdu maratonam man ļāva izlemt tas, ka tikai pirms nedēļas šo pašu distanci biju skrējis Viļņā. Lai arī jau nākamajā dienā pēc Viļņas varēju atkal skriet pilnīgi normāli un nebija ne miņas no noguruma vai kādām muskuļu vai cita veida sāpēm, tomēr diezgan piesardzīgi skatījos uz domu arī Valmierā skriet uz rezultātu. Diez vai nedēļas laikā es būtu spējis divas reizes labot savu personīgo rekordu maratonā, tāpēc nolēmu Valmierā skriet prieka pēc, par rezultātu daudz nedomājot. Un, ja reiz rezultāts nav svarīgs, kādēļ gan beidzot nepamēģināt noskriet basām!

Zināju, ka Valmieras trase nav gluži tā pati pateicīgākā skriešanai basām kājām – gan Daliņa ielā, gan citur atrodams visai ass asfalta segums ar vietām maziem akmentiņiem vai citiem asumiem. Bet apļa beigu posms ar Ziloņu ielas akmeņu uzbērumu varētu būt īsts pārbaudījums manām pēdām, kas būtu jāiztur veselas četras reizes. Tomēr šķita, ka gan jau lēnā garā to visu varēšu pārvarēt, nav jau nekur jāsteidzas.

Turpināt lasīt

Viļņas maratons 2014

Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!

Ar sievu ierodamies Viļņā iepriekšējā dienā pirms maratona un pa taisno dodamies uz Expo izņemt numuru. Jāteic, ka gluži par Expo ar lielo E to nosaukt nevar, jo sporta un atpūtas kompleksā `Panorama` patiešām var tikai izņemt numurus un viss. Biju gaidījis lielus plašumus ar desmitiem stendu, kā tas ir redzēts citos lielos maratonos, bet šeit viss bija kompakti un nedaudz. „Varbūt, ka tas labi”, nodomā manī mītošais minimālists.

Pēc expo apmeklējuma tālāk esam ieplānojuši apmeklēt netālu no Viļņas esošos Trāķus, jo tur, teic Alīna, esot atronama kāda smuka pils. Trāķi laikam tāda liela (bez izmēros maza) kūrortpilsēta, tāpēc viss pilns ar auto, un pieejamas vienīgi maksas stāvvietas. Nu nekas, 2 liti par stundu laikam nav tik traki. Pāris stundas noklaiņojam pa Trāķiem un tad jau dodamies atpakaļ uz Viļņu meklēt savu hosteli jeb viesu būdu, ja vēlamies izteikties lietuviski.

Turpināt lasīt

Pārsteidzošais Valmieras maratons 2013

Pēc Daugavpils 50-nieka jau nojautu, ka Valmierā vajadzētu labot savu maratona rekordu, bet nekādos sapņos man nebija rādījies laiks 3:10:.. Biju izlēmis Valmierā skriet ar stratēģiju, ko labākajā gadījumā varētu nodēvēt par īpatnēju, bet normāli to varētu saukt vienkārši par stulbu – skriet pirmo pusīti ar laiku nedaudz zem pusotras stundas un tad otro pusīti, kā sanāk. Tā kā mans personīgais rekords pusmaratonā arī ir tāds, kas atbilst klasifikācijai `nedaudz zem pusotras stundas`, tad katram ezim skaidrs, ka pēdējie divi apļi jeb maratona otrā puse man būs jāveic pēc tam, kad pirmajos divos apļos būšu izšķiedis praktiski visu savu enerģiju.. Ļoti gudri, vai ne?

Taču gudri vai nē, bet sakarā ar to, ka biju pieteicies VSK Noskrien akcijā `Motivators` kā motivators un man bija piešķīruši motivējamo, tad izmantoju šo izdevību, lai paskrietu ar viņu kopā pirmo pusi no maratona tādā tempā, kā viņš to bija cerējis izskriet. Ar Rihardu bijām iepriekšējos mēnešos kopā paskraidījuši arī treniņos, un parasti bija tā, ka viņš uz beigām bija par mani ātrāks (ja skrējām tempa vai intervālu treniņus). Tāpēc nedaudz bažījos, vai maz tikšu viņam līdzi. Taču gadījās tā, ka pēdējā nedēļā pirms maratona viņam nācās skriešanu izlaist veselības problēmu dēļ, tādēļ uz starta līnijas Valmierā viņš stājās ne savā labākajā formā. Tomēr, neskatoties uz to visu, viņš tomēr izskrēja no pusotras stundas pat Valmieras kalnainajā trasē, no sava personīgā rekorda atpaliekot mazāk par minūti. Skrējām kopā pirmos 19 kilometrus, kad viņš izlēma pēdējos divus kilometrus veltīt finiša spurtam, bet es izlēmu līdzi netrakot, jo man tomēr vēl vairāk par 23 kilometriem priekšā.

Turpināt lasīt

Nordea Rīgas maratons 2013

Šis skrējiens patiešām bija kā vesela epopeja, kā jau to biju nojautis iepriekš. Notikumi risinājās kā spraigā asa sižeta filmā, un cīņa izvērtās līdz pašai finiša līnijai. Nē, ne jau ar konkurentiem, cīnoties par vadošām vietām vai mēģinot apspēt kādu līdzvērtīgu pretinieku. Nē, cīņa man bija pašam ar sevi, ar laiku (gan pulksteņa, gan varbūt arī meteoroloģiskā ziņā), ar savām pretenzijām uz labu rezultātu un slinkumu skriet tālāk. Galvenais – bija jāpiespiež sevi mocīties un cīnīties līdz galam, kas nepavisam nevedās tik viegli. Bet šoreiz es uzvarēju!

Turpināt lasīt

Kā es gatavojos 1:59 maratonam

Gatavojoties kļūt par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kurš izskrējis maratonu no divām stundām, uzgāju šādu visiem labi zināmā skriešanas pētnieka un grāmatu autora Fila Maftona rakstu par tieši šo pašu tēmu – 1:59 maratonu. Raksts ir garš, sadalīts pa astoņām nodaļām, tāpēc šeit padalīšos ar jums, mani dārgie lasītāji, tikai svarīgākajos katras nodaļas aspektos, bet pilnos tekstus oriģinālvalodā esat laipni lūgti lasīt paši. Rakstot šo rakstu, es pilnībā apzinos, ka tā rezultātā, iespējams, zaudēšu cīņā par pirmā 1:59 maratonista godu, un ar šo apziņu samierinos.

1. daļa – Ne vairs `vai?`, `kurš?` vai `kad?`, bet jau `kā?` iespējams sasniegt šo augsto mērķi

Distanču skriešanā ir divas ļoti zīmīgas distances – jūdze un maratons. Visiem mums droši vien vēl labi atmiņā saglabājies stāsts par Rodžeru Banisteru – pirmo cilvēku, kas 1954. gadā izskrēja jūdzi no četrām minūtēm. Daži no mums šim notikumam, iespējams, pat sekojuši līdzi reālā laikā. Situācija ar maratonu šobrīd ir līdzīga, kāda tā bija ar jūdzes skrējienu pirms 1954. gada. Tiek laboti pasaules rekordi, cilvēce nokļūst arvien tuvāk zīmīgajai divu stundu robežai, bet cilvēki pamatā iedalās divās grupās – tajos, kas tic, ka divas stundas kaut kad tiks pievarētas, un tajos, kas uzskata, ka tas principā nav cilvēkam iespējams. Es, līdzīgi kā raksta autors Fils Maftons, piederu pie pirmajiem.

Skaidrs, ka nav vienas noteiktas formulas, kas palīdzētu sportistam sasniegt šo mērķi, mēs arī nezinām vienu pareizo veidu, kā tam trenēties. Taču kaut ko mēs tomēr zinām – lērumu nepareizo veidu.. Tātad vismaz zinām, no kā izvairīties. Šajā rakstā uzmanība tiks pievērsta tādām pamatlietām kā optimāla veselība, tauku dedzināšana, aerobais ātrums un ideāla tehnika. Tradicionāli vēl arvien mūsdienās pieņemts par galveno izturības mēru izmantot VO2Max – indivīda maksimālo skābekļa uzņemšanas un absorbcijas spēju. Taču tas patiesībā var nebūt tik svarīgi kā domājam. Piemēram, Haile Gebrselassie savu maksimālo VO2Max (86 ml/kg/min) sasniedza 27 gadu vecumā, taču pasaules rekordu maratonā laboja tikai astoņus gadus vēlāk. Tāpēc par savu šī atribūta rādītāju 48.5 ml/kg/min es pārāk nesatraucos..

Turpināt lasīt