Pēdējie ceļa vārdi pašam sev pirms Valmieras maratona

Jā! Es varu!

Valmieras maratons jau tepat aiz stūra, teju, teju jau klāt. Starts jau pēc apaļām 44,5 stundām! Ap šo laiku man jau laikam vajadzētu būt pilnībā gatavam to noskriet. Vēl šīs nedēļas sākumā ne tuvu nejutos gatavs, un likās, ka tā tas arī paliks līdz pašam startam. Kā nekā – nekādi treniņi pēdējā nedēļā vairs praktiski nav paredzēti, atpūta vien un ēšana, ogļhidrātu uzkrāšana, tālab – kādēļ lai kas mainītos?

Kāpēc nejutos gatavs? Pamatā dēļ savas pieredzes garajos treniņos, kuriem it kā būtu bijis jākalpo par testu pašam maratonam – kā veicas garajos treniņos, tāpat būs arī maratonā. Un, ja man būtu jānoraksturo visi savi garie maratona treniņi ar vienu vārdu, es laikam izvēlētos vārdu `draņķīgi`..

Pirmkārt, garos treniņus (vismaz 30 km) aizvadīju tikai skaitā trīs (plus vēl viena 30 kilometru sacensība), kas, manuprāt, ir tomēr nedaudz par maz. Protams, pats vainīgs, ka tik švaki skrēju, bet vairs jau neko nepadarīt. Otrkārt, tikai abi īsākie no šiem garajiem skrējieniem man sanāca daudz maz jēdzīgi, lai arī pirmo no tiem (31K) tomēr esmu reģistrējis ar nosaukumu `Vēl 11 km būtu nāves smaka..` un otrs (30K) bija VSK Noskrien koptreniņš Ozolniekos, bet koptreniņš jau pēc savas definīcijas nevar būt slikts. Taču mans pats garākais treniņš, kurš droši vien līdz ar to arī vislabāk varētu atspoguļot manas spējas maratonā, padevās pagalam čābīgs – vidējais ātrums šajos 36 kilometros sanāca vien nožēlojamas 6:11 min/km, kas maratonā dotu kopējo laiku ~4:21.. Pie tam pedējos kilometros ar prātu sapratu, ka jāskrien taču ātrāk, kas tā par nenormālu vilkšanos, bet gluži vienkārši nespēju ātrākā solī vairs pakustināt kājas. Tā patiešām bija jocīga sajūta..!

Ja ar to vēl nav gana, jāpiemin viens no maniem gandrīz garajiem skrējieniem – 26 km skrējiens. Tajā, šķiet, pirmo reizi izbaudīju maratonistu izslavēto sienu, pret kuru `atsitos` jau krietni ātri – ap kādu 21. vai 22. kilometru. Ātrums tad nu strauji kritās, knapi vilku kājas un dzīvību, bet pēc finiša nokritu zālē gulēt un kādu laiku nekustējos 😉 Tiesa, toreiz bija arī pasilts laiciņš, bet nevarētu arī teikt, ka nenormāli karsts.

Līdz ar to varētu teikt, ka tāds ideāls garais treniņš man nebija sanācis neviens, pēc kura man liktos, ka varētu principā arī skriet tālāk līdz pat maratonam. Tā nu šīs nedēļas sākumā domāju, ka diez kas nav, ka jau tik ātri pienākusi Valmieras maratona nedēļa. Otrdien vēl nedaudz paskrēju, lai gluži neatradinātu kājas no veicamās darbības.

Trešdien saņēmu savas SportsDirect pasūtītās preces, un nu jau varu nokomplektēt savu Valmieras maratona komplektu, kas sastāvēs no drēbēm, kuras nekad iepriekš vēl nebiju vilcis (ļoti `gudrs` eksperiments no manas puses.. ;)). Tā nu šo komplektu trešdien iemēģināju basajā skrējienā pa vietējo mikrorajonu un mežiņu, aizvadot pēdējo skrējienu pirms Valmieras 3,5 kilometru garumā. Skrēju vakarā, kad jau krēsloja (finišēju jau tumsā), laiks nebija nekāds patīkamais – pavēss un smidzināja -, kā arī pūta vējelis. Man radās iespaids, ka apkārtējie cilvēki domā, ka esmu nenormāls.. Valmieras komplekts sastāv no ļoti īsajiem skrējēju šortiem, kurus saņēmu augstāk minētajā sūtījumā, kā arī no Costal Trail Series T-krekla, kuru ieguvu šī gada janvāra skrējienā pa Velsas klintīm, bet kuru līdz šim tā arī ne reizi nebiju vēl uzvilcis. Kājas, protams, basas. Tā nu gāju tādā paskatā krēslā pa trotuāru uz savu ierasto starta vietu, bet pretī man nāca cilvēki tērpušies mēteļos un ziemas zābakos. Protams, daudziem patīk pārspīlēt un uzskatīt septembri jau par ziemas sākumu..

Tomēr pēc šī skrējiena sāku mēģināt apspiest sevī šaubas par gaidāmo maratonu. Ļoti labi skrējās minētajā komplektā, nekas neplandījās apkārt un netraucēja skriet, kā arī liekas, ka šis T-krekls varbūt pat aiztur vēju, jo bija tāda jocīga sajūta, it kā uz atkailinātajām ķermeņa daļām vējš būtu jūtams, bet uz vēdera caur T-kreklu ne.. Valmierā gan basām neskriešu, skriešu huarachēs, taču tam nevajadzētu būtiski pasliktināt manu skriešanas prieku. Vienīgi – jāizdomā vēl, kā potīšu līmenī piestiķēt čipu. Laikam prātīgākais risinājums būtu apsiet kādu striķi ap potīti un pie tā ar savilcēju piestiprināt čipu.

Šīs nedēļas dienām ritot, vēl atcerējos, ka ne gluži viss tomēr ir bijis slikti – LSC rīkotajās 30 kilometru sacensībās Mežaparkā man taču bija gājis pat ļoti labi! Tās iesāku ļoti piesardzīgi, ar ātruma rezervi, un tāpat arī tās noskrēju – it kā brīžiem varēju paskriet ātrāk, brīžiem atkal nē, bet kopumā vidējais ātrums sanāca 5:13 min/km, kas ir vairāk kā pietiekams maniem pieticīgajiem plāniem pirmajam maratonam. Tiesa, arī pēc šīm sacensībām pilnīgi noteikti nebija tāda doma, ka varētu turpināt vēl.. Pēdējos spēkus tomēr tiku atdevis pēdējā no 11 ar astīti apļiem un noskriet vēl 12 km (līdz maratonam) nebūtu bijis nekādu variantu.

Nu jau klāt piektdiena – saldumu diena. Rīt vien kārtīga atpūta, vakarā makaroni un tad jau arī klāt maratons. Nu jau esmu krietni pārliecinātāks par normālas noskriešanas iespējamību, lai arī varētu vēlēties vēl lielāku pārliecību. Taču gan jau vēl rītdiena manu pārliecību vairos 🙂

Pārliecība - sajūta, ko jūs piedzīvojat, pirms jūs pilnībā apzinaties situāciju

Tātad – esmu trenējies, esmu gatavs startēt, esmu gatavs noskriet, un es to izdarīšu! Ceru, ka rītvakar šos vārdus varēšu teikt pats sev ar vislielāko pārliecību!