Nike Riga Run stafete

Svētdien norisinājās kārtējais Nike Riga Run skriešanas pasākums, kurā es jau kārtējo reizi piedalījos, pārstāvot komandu stafetes posmā. Katram no četriem stafetes dalībniekiem bija skriešus jāpieveic viens aplis 2.5 km garumā. Šoreiz mūsu komanda saucās `Pusnakts eži no PaBaso.lv` – tieši tāpat kā pērnreiz. Vispār pusnakts ežu komandas sastāvā šeit startēju jau ceturto gadu pēc kārtas, tātad esmu piedalījies pilnīgi visos Nike Riga Run pasākumos, sākot no paša pirmā 2010. gadā. Komandas sastāvs šo gadu gaitā ir bijis mainīgs, un vienīgi es esmu tajā sastāvējis visas četras reizes.

Kopš pusnakts ežu komandas nosaukums papildināts ar PaBaso.lv pērnajā gadā, mēs pārstāvam arī Latvijas Baskāju skriešanas biedrību un tādējādi loģiski skrienam basām kājām. Mans šī gada mērķis bija pārspēt pašam savu pērnā gada rezultātu – 9:40. Pērngad likās, ka noskrēju ļoti labi, ņemot vērā, ka skrēju basām kājām, jo vidējais temps bija iznācis 3:45 min/km. Tomēr visam ir jāprogresē, un šogad biju apņēmies noskriet vēl ātrāk.

Starta burzmā

Startēju kā pirmais dalībnieks no savas komandas, bet šoreiz biju ticis diezgan tuvu starta līnijai, tāpēc pārāk traki starta burzma mani netraucēja. Starta līniju varēju šķērsot jau četras sekundes pēc starta šāviena un jau pēc pāris līkumiem biju izlauzies daudzmaz brīvā vietā, lai varētu netraucēti uzņemt pats savu tempu.

Izskrienot no Mežaparka estrādes, pagriežoties pa labi un tūlīt vēlreiz pa labi, pagarajā taisnē mani ārkārtīgi pārsteidza fakts, ka vēl joprojām līderi priekšā labi redzami, nav nekur ļoti tālu vēl aizskrējuši. Kas tāds ar mani iepriekš šāda līmeņa sacensībās nebija atgadījies, ka līderu grupiņa būtu vēl redzama tik tuvu. Neko daudz par to gan neprātuļoju, cīnījos ar skrējējiem ap mani, dzinos tiem garām un ķēru nākamos. Kopš starta burzmas izklīšanas mani neviens tā arī vairs neapdzina.

Pagriežoties vēl pa labi, nākamajā taisnē īsi pirms kalniņa bija izvietots dzirdināšanas punkts, kas lika man nedaudz pasmaidīt, iedomājoties, vai tiešām kāds arī tik īsā distancē to izmantos.

Uzskrējiens kalniņā, vēl dažu konkurentu apdzīšana un atkal pagrieziens pa labi uz pirmspēdējo taisni. Šajā brīdī pirms manis skrienošie bija jau atrāvušies labu gabalu, nebija vairs domas kādu noķert, taču aiz sevis dzirdēju smagus soļus – stomp, stomp, stomp.. Kāds laikam vēlas sadragāt Mežaparka asfaltētos celiņus.. Nolēmu, ka nevar tādu huligānisku stampātāju garām laist, un, šķiet, nedaudz palielināju tempu. Tomēr stampātājs neatstājās un visu laiku bija dzirdams aiz manis. Nogriezāmies pa labi uz pēdējo taisni un arī visā tās garumā līdz pat ieskriešanai atpakaļ estrādē konkurenta elpa bija jūtama mugurā. Pie ieskriešanas estrādē gan viņu vairs nedzirdēju un tā kā palicis bija vairs pavisam nedaudz – loks apkārt estrādei un lejā pa kalnu – tad skrēju ko spēju. Apkārt bija dzirdami daudz uzmundrinājumi – gan manām basajām kājām, gan man pašam, temps pieauga, un pašam likās, ka lejā pa kalnu uz finišu aiznesos vēja ātrumā 🙂 Rezultātā Garmina fiksētais laiks – 8:55. Esmu pat iekļāvies deviņās minūtēs!

Ieskrienot estrādē līdzjutēju atbalstītam

Kociņš nodots nākamajam komandas dalībniekam – Alīnai, bet pats stājos nost atpūsties. Pirms tam biju domājis, ka varbūt paskriešu atsildīšanos kopā ar Alīnu, bet tomēr tam īsti vairs spēka nebija. Garmins fiksējis noskrietus 2.59 km un vidējo tempu – 3:27 min/km.. Ja man kāds pirms tam (jebkad agrāk) būtu teicis, ka ar šādu tempu noskriešu divarpus kilometrus, tad.. Nu jā, paši saprotiet.

Stafetes kociņa nodošanas brīdis

Vēlāk atklājās, ka man pa priekšu pirmajā stafetes etapā noskrējuši vien 8-9 skrējēji, kas man liekas, ir diezgan atzīstams rezultāts, ņemot vērā, ka lielākā daļa no viņiem ir tie, kurus mēs ikdienā dēvējam par elites skrējējiem, bet pats es parasti neesmu no ātrā gala. Zināms progress laikam ir, un tas dod motivāciju turpināt cītīgi trenēties, jo ir redzami rezultāti.

Tad nu šī panākuma iedvesmots tagad gaidu nākamo (šīs nedēļas) svētdienu, kad nākamajās sacensībās plānots skriet apaļas 20 reizes garāku distanci.. Nevaru vien to sagaidīt! Nevaru arī prognozēt sev nekādu rezultātu, jo pēdējā laika notikumi man nedaudz radījuši apjukumu. Kā nu būs, tā būs, cerams, ka savu pērnā gada Daugavpils 50-nieka laiku izdosies pārspēt!

Bet līdz tam vēl tāds sīkums kā māsas kāzu novadīšana. Kāds tam sakars ar Nike Riga Run rakstu, taujāsiet? Atbildu – vistiešākais! Pērngad mūsu stafetes komandā startēja arī viņa, bet šogad šo pasākumu izlaida tieši tuvojošos kāzu dēļ. Nākamgad gan atkal solās būt ierindā! Tad nu turēsim pie vārda! 😉 Nākamgad gan laikam jātaisa trīs PaBaso.lv komandas – vīru, sievu un jauktā. Jau šogad pirms pasākuma bija interesenti skriet basām kājām, kas tomēr nenoorganizēja komandu, kā arī pēc finiša daži izteica vēlmi nākamgad pamēģināt. Turklāt tagad ir pēkšņi atklājies, ka arī basām kājām var skriet ātri 😉