Mans ceļš līdz rekordam un pēc tā

2012. gada izskaņa. Izlasu Wim Hof un Justin Rosales sarakstīto grāmatu `Becoming The Iceman` jeb `Kļūstot par ledus vīru`, kuras noslēgumā abi vīri mēģina labot Ginesa pasaules rekordu skriešanā basām kājām pa sniegu. Wim Hof ir vīrs no Nīderlandes, kura gaitām sekoju līdzi jau labu laiku, viņš nodarbojas ar visdažādākajām ar aukstumu saistītām lietām, sākot no pusmaratona skriešanas basām kājām un plikam (tikai šortos) pa sniegu Somijā aiz polārā loka -18 grādu temperatūrā un beidzot ar tādām interesantām nodarbēm kā peldēšana zem ledus no viena āliņģa līdz otram un stundām ilga sēdēšana baļļā, esot pilnībā apklātam ar ledus gabaliņiem. Brīdī, kad rakstu šo rakstu, viņam pieder jau, liekas, 26 Ginesa pasaules rekordi.

2013. gada 1. janvāris. Iedvesmojies no grāmatas, uzsāku gadu ar skrējienu šortos un T-kreklā +2 grādos. Foršas sajūtas! Tāpat turpinu arī tālākās dienās. Ikdienā jau otro ziemu pārvietojos sandalēs bez zeķēm.

Turpināt lasīt

Valmieras maratons – mans pirmais BASAIS maratons

Valmiera ir īpaša vieta. Tieši Valmierā pirms pieciem gadiem noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tieši Valmierā pirms trim gadiem noskrēju savu pirmo maratonu. Un nu tieši Valmierā pirmo reizi klasiskā maratona distanci noskrēju basām pēdām. Kas vēl īpašs Valmierā? Ak jā, tur taču arī pavadīju pirmo (un pagaidām lielāko) daļu no savas dzīves!

Par labu šim baspēdu maratonam man ļāva izlemt tas, ka tikai pirms nedēļas šo pašu distanci biju skrējis Viļņā. Lai arī jau nākamajā dienā pēc Viļņas varēju atkal skriet pilnīgi normāli un nebija ne miņas no noguruma vai kādām muskuļu vai cita veida sāpēm, tomēr diezgan piesardzīgi skatījos uz domu arī Valmierā skriet uz rezultātu. Diez vai nedēļas laikā es būtu spējis divas reizes labot savu personīgo rekordu maratonā, tāpēc nolēmu Valmierā skriet prieka pēc, par rezultātu daudz nedomājot. Un, ja reiz rezultāts nav svarīgs, kādēļ gan beidzot nepamēģināt noskriet basām!

Zināju, ka Valmieras trase nav gluži tā pati pateicīgākā skriešanai basām kājām – gan Daliņa ielā, gan citur atrodams visai ass asfalta segums ar vietām maziem akmentiņiem vai citiem asumiem. Bet apļa beigu posms ar Ziloņu ielas akmeņu uzbērumu varētu būt īsts pārbaudījums manām pēdām, kas būtu jāiztur veselas četras reizes. Tomēr šķita, ka gan jau lēnā garā to visu varēšu pārvarēt, nav jau nekur jāsteidzas.

Turpināt lasīt

Trīs ultras pusotrā mēnesī

9_9Savam pirmajam pusmaratonam pirms apaļiem pieciem gadiem veltīju atsevišķu rakstu savā emuārā. Tālāk jau gāja visādi, bet lielākā daļa no līdz šim 28 sacensībās saskrietajiem pusmaratoniem, protams, palikuši neaprakstīti. Pusmaratons jau sen vairs nav tā distance, kas radītu kādu izaicinājumu to vienkārši noskriet, kur nu tādu aprakstīt.

Savam pirmajam maratonam pirms apaļiem trim gadiem arī, protams, veltīju atsevišķu rakstu. Ar turpmāku maratonu aprakstīšanu man veicās jau daudz labāk – no līdz šim veiktajiem septiņiem maratoniem apraksti tapuši par pieciem, aiz borta atstājot vien 2012. un 2014. gada Nordea Rīgas maratonus.

Savukārt, ultramaratonus, sākot no paša pirmā – Daugavpils 50 km skrējiena 2012. gadā – esmu centies aprakstīt pilnīgi visus, jo tie man vienmēr likušies (un vēl joprojām šķiet) kaut kas īpašs. Par saviem pirmajiem sešiem ultramaratoniem tapuši seši raksti:
1) Daugavpils 50K 2012. gada augustā
2) Siguldas kalnu 55K 2012. gada oktobrī
3) Daugavpils 50K 2013. gada augustā
4) 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 K 2013. gada septembrī
5) Siguldas kalnu 55K 2013. gada oktobrī
6) Rīga-Valmiera 107K 2014. gada martā

Kaut kad jau rakstīju, ka tik traki daudz tās ultras [pagaidām vēl] neskrienu, lai varētu atļauties par kādu no tām neuzrakstīt. Taču tad pienāca 2014. gada vasara ar trim ultrām pusotra mēneša laikā, un par tām kaut kā tika aizmirsts. Kilometri devalvējas, kā teicis garo skrējienu slavenība Matīss Vecvagaris, bet gribētos tomēr šai devalvācijai pretoties, vēl aizvien jebkuru ultramaratonu uztverot kā kaut ko īpašu, nevis tikai kā kārtējās sacensības. Tāpēc vismaz nedaudz jāuzraksta arī par šīm trim pagaidām pēdējām ultrām – lai arī ne vesels raksts par katru, bet kaut rindkopa!

Turpināt lasīt

1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons 2013

Jau labs laiciņš pagājis, kopš noslēdzies 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons – parīt būs jau divas nedēļas. Sākumā biju gribējis kaut ko par to uzrakstīt, jo, kā jau minēju, neba nu tik bieži vēl skrienu ultras, lai par kādu no tām varētu atļauties neko nerakstīt. Taču laiks gāja, un rakstīšanas entuziasms noplaka. Tāpēc šoreiz tikai tāda īsa atskaite par padarīto (varbūt tomēr jau gana bieži skrienu ultras, ja reiz pa vienai šogad tās iekritušas trīs mēnešus pēc kārtas).

Šī bija pirmā reize, un pirmā reize vienmēr ar kaut ko īpaša. Pirmoreiz man bija iespēja ne tikai piedalīties pasākumā kā skrējējam, bet arī zināmā mērā vērot visu procesu no aizskatuves – šo, to plānot, organizēt, piedalīties lēmumu pieņemšanā, gatavoties arī no šāda viedokļa. Pirmo reizi noskrēju tik garu distanci – ne tikai basām kājām, ne tikai sacensībās, bet VISPĀR! Tas tā sanāca, pat neskatoties uz to, ka reāli solīto 53 km vietā noskrējās tikai 52.65 km – iepriekšējais garuma rekords, ko sasniedzu pērnā gada Siguldas kalnu skrējienā, tika pārspēts par 890 metriem. Visbeidzot, protams, pirmo reizi šķērsoju finiša līniju pats pirmais no garākās distances veicējiem, izbaudot iespēju ar savu ķermeni pārraut novilkto finiša lentu.

Turpināt lasīt

Nike Riga Run stafete

Svētdien norisinājās kārtējais Nike Riga Run skriešanas pasākums, kurā es jau kārtējo reizi piedalījos, pārstāvot komandu stafetes posmā. Katram no četriem stafetes dalībniekiem bija skriešus jāpieveic viens aplis 2.5 km garumā. Šoreiz mūsu komanda saucās `Pusnakts eži no PaBaso.lv` – tieši tāpat kā pērnreiz. Vispār pusnakts ežu komandas sastāvā šeit startēju jau ceturto gadu pēc kārtas, tātad esmu piedalījies pilnīgi visos Nike Riga Run pasākumos, sākot no paša pirmā 2010. gadā. Komandas sastāvs šo gadu gaitā ir bijis mainīgs, un vienīgi es esmu tajā sastāvējis visas četras reizes.

Kopš pusnakts ežu komandas nosaukums papildināts ar PaBaso.lv pērnajā gadā, mēs pārstāvam arī Latvijas Baskāju skriešanas biedrību un tādējādi loģiski skrienam basām kājām. Mans šī gada mērķis bija pārspēt pašam savu pērnā gada rezultātu – 9:40. Pērngad likās, ka noskrēju ļoti labi, ņemot vērā, ka skrēju basām kājām, jo vidējais temps bija iznācis 3:45 min/km. Tomēr visam ir jāprogresē, un šogad biju apņēmies noskriet vēl ātrāk.

Turpināt lasīt

Sacensību epopeja – Juglas apļi

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – Stipro skrējienu 5 – meklēt šeit!

7. maijs – Juglas apļi

Juglas apļi nav vienas sacensības, bet vesels sacensību seriāls 10 kārtās, kas ik gadu risinās kaut kādā mežā (iespējams, ka tas varētu būt Juglas mežs, lai gan tas ir patālu no Juglas upītes, kuras krāces Ropažos svētdien pārbridu).

Pērngad no desmit posmiem sanāca izlaist vien divus, bet pārējos astoņus noskrēju basām pēdām. Šogad neesmu domājis kļūt vājāks un nīkuļot mežā pa saknēm un čiekuriem ar apaviem kājās. Tāpēc šodien, pirmajā posmā, stājos uz starta līnijas pilnīgi kails (un ar to es domāju savu stāvokli no ceļgaliem uz leju). Nu labi, meloju – nekādas līnijas tur nav! Kaut kur vienkārši stājos, kur bija bariņš citu skrējēju un cilvēku.

Mežā bija padarbojušies mistiskie taku arāji, kas katru gadu nāk un pirmajā posmā, kad piedalos, uzar tieši tās takas, pa kurām man jāskrien Juglas apļi (izņemot manus pašus pirmos Jugliniekus, kuros apmaldījos). Šoreiz viņi bija pacentušies vairāk kā pagājušogad un uzaruši krietni jo krietni garu posmu apļa otrajā pusē. Nācās skriet pa smiltīm, lavierēt, meklējot cietāku pamatni, skriet pa malu gar taku, riskējot uzkāpt un arī uzkāpjot uz jocīgi izvietotām skujām un čiekuriem un tamlīdzīgi. Kāds no tā visa var būt rezultāts? Protams, ka personīgais rekords trijos apļos – 45:45. Iespējams, ka šeit daļu darba mana jaunā rekorda kaldināšanas procesā ieguldīja Uldis, kas pēdējā aplī skrēja cieši aiz manis un neļāva man atslābt ne mirkli (pēdējais aplis līdz ar to iznāca arī ātrākais – apaļas 15 minūtes). Es taču nevarēju zināt, ka Uldis noskrējis pirmo apli, tad atpūties finiša zonā, kamēr skrienu otru apli, un tad man piebiedrojies uz vēl vienu apli.. To varēju tikai nojaust.

Pēc šīm sacensībām beidzās mans ļoti intensīvais sacensību periods, kad starp katrām divām sacensībām starpā bija tikai divas brīvas dienas. Nākamās sacensības paredzētas tikai svētdien, tāpēc varu tagad izbaudīt veselas četras dienas bez ātras skriešanas! Hmm, vai drīkst atkal teikt, ka es alojos? Nezināju vēl, ko nesīs jau nākamā diena.. Beigu beigās alojies tomēr tā īsti nebiju..

Labi, šodienai pietiks, bet jau rīt – par LU pavasara krosu!

Sacensību epopeja – Stipro skrējiens 5

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – skrējienu apkārt Vīlandes ezeram – meklēt šeit!

4. maijs – Stipro skrējiens

Arī šis skrējiens manu līdzdalību piedzīvoja jau ceturto reizi, bet, eh, kopā tomēr bijuši jau pieci stipro skrējieni. Otrajā no tiem man nesanāca piedalīties, jo tas notika tikai dienu pirms Valmieras maratona, un tas turklāt bija tik sen, ka toreiz vēl klausīju visādām tantām autobusu pieturās, kas stāstīja, ka nevajag piedalīties sacensībās katru dienu.

Jā, bet tomēr ir vēl viena līdzība ar Vīlandes skrējienu – arī šeit basām kājām skrēju jau otro gadu pēc kārtas. Pērn likās, ka nav tik traki, neskatoties uz to, ka vēl vienu gadu iepriekš organizatori uz manu jautājumu bija atbildējuši, ka basām kājām startēt aizliegts. Pērn tāpēc biju gudrāks un neko iepriekš nejautāju! Tomēr šoreiz šķēršļi likās tādi kā grūtāki, intensīvāki, it sevišķi meža skrienamie posmi, kuri man gluži skrienami nesanāca, tie vairāk izvērtās par tādu kā kārtīgu pārbaudījumu manām basajām pēdelēm.

Turpināt lasīt

Laužam ledu?

Ārā beidzot iestājies pavasaris, kas sev līdzi atnesis arī lielus plūdus. Daudzviet vēl manāmi lieli ledus krāvumi, kuru laušana ir kritisks solis ceļā uz situācijas uzlabošanos. Bet šoreiz ne par to. Par ledus laušanu mēdz dēvēt arī iesīkstējušu tradīciju pārskatīšanu un mēģinājumus atcelt nepamatotas paražas.

Skaidrs, ka šis emuārs ir veltīts skriešanas tematikai, un viens no vislielākajiem mītiem mūsdienu skriešanas pasaulē ir apavu nepieciešamības neapstrīdamība. Tieši šai tēmai pērnnedēļ savā emuārā vēlējies veltīt rakstu VSK Noskrien un Maratona kluba biedrs Gatis Lubāns, kurš par ledus laušanu nodēvējis manus centienus pārliecināt vietējo publiku, ka tomēr var skriet arī citādi – bez apaviem!

Gatis uzaicināja mani uz video interviju, kādas viņš sācis veidot, runājoties ar skrējējiem par dažādām ar skriešanu saistītām tēmām. Nevarēju atteikt, tāpēc nu varat šo interviju noskatīties arī jūs. Jāņem vērā, ka šī bija mana pirmā tāda veida video intervija, tāpēc pārāk kritiski manu runu uztvert nevajadzētu 🙂

Intervija atrodama Gata mājas lapas šajā vietā.

Klāt pavasaris! Skrienam pa baso! 🙂

Vai skriešana pa baso tiešām mazāk traumatiska?

Esam pieraduši dzirdēt, ka skriešana ir ļoti traumatisks sporta veids un praktiski neviens sportists ilgstošā laika periodā bez traumām tam cauri netiks. Pēdējā laikā esam pieraduši uz šo apgalvojumu dzirdēt arī pretnostatījumu (ko arī pats esmu teicis) – nē, skriešana pati par sevi nav traumatiska, traumatiska ir nepareiza skriešana. Skriešana ir jāapgūst, kā jebkura cita prasme, un šī apgalvojuma noliedzēju rezultāts ir loģisks – visvairāk traumējas tie, kas negrib vai nespēj apgūt pareizu skriešanu. Par nevēlēšanās iemesliem man grūti spriest, bet nespēšanas iemesls pārsvarā ir viens – apavi! Ja pēdām atņemam proprioceptīvo receptoru darbspējas, ievelkot tās apavos, tad neko labu tur sagaidīt nevaram. Kā nekā propriocepcija veido ap 70% atgriezeniskās saites uz smadzenēm (pārējos 30% saņemam no citām maņām – ap 10% no redzes un ap 20% no dzirdes un vestibilārā aparāta). Ko no tā visa secināt – ja gribam skriet bez traumām, metam prom apavus!

Nu labi, bet tas tā kā jau viss būtu zināms, vai nu par to kārtējais jaunais raksts jāraksta..? Taisnība – šis raksts nebūs kārtējais baspēdošanu slavinošais stāstījums. Nereti man nācies sastapties ar viedokļiem, kuros es vai citi šādi slavinātāji ir pārprasti, apgalvojot, ka, aizmetot apavus, uz mūžu tiekam vaļā ar no skriešanas traumām.. Tā gluži nebūs gan, šis izvedums nav korekts uzreiz abos virzienos. Baspēdošanu var pavadīt savas specifiskās traumas, kā arī nekur jau nepaliek pārtrenēšanās un citas lietas, kas nav atkarīgas no pēdu seguma.

Tāpēc gribēju tikai godīgi padalīties ar to ar skriešanu saistīto traumu un traumiņu sarakstu, kas mani piemeklējušas, sākot no tā brīža, kad atteicos no tradicionālajiem skriešanas apaviem. Atmiņa gan man nav no tām spožākajām, tāpēc ņēmu palīgā savu skriešanas dienasgrāmatu, kurā pietiekami sīki esmu aprakstījis savu skrējienu vēsturi, lai uz to pēc laika būtu interesanti paskatīties. Šeit samests viss vienā čupā – gan skriešana minimālajos apavos, gan tīrā baspēdošana.

Sadalīju visas traumas sešās kategorijās – 1) apsaldējumi, 2) noberzumi, sasitumi, mehāniskas traumas, 3) pēdas traumas, 4) kājas lejasdaļas traumas, 5) ceļgala traumas, 6) citas traumas. Tad nu – lai runā vēsture!

Turpināt lasīt

Daži zīmīgi basie skrējieni

Maijs kaut kā parasti iekrīt kā diezgan zīmīgs mēnesis saistībā ar skriešanu, laikam jau tāpēc, ka tieši šajā mēnesī katru gadu iekrīt Latvijas lielākais skriešanas pasākums – Nordea Rīgas maratons. Arī manā skriešanas dzīvē maijs iezīmējis noteiktas robežas nu jau divus gadus pēc kārtas. Pērngad tieši maijā – konkrētāk runājot, divdesmit otrajā – pēdējo reizi skrēju tradicionālajos šosejas skriešanas apavos. Tas notika tieši jau pieminētajā Nordea Rīgas maratonā, un šim notikumam par godu pusgadu vēlāk atzīmēju jubileju. Savukārt, šī gada maijā pavisam nejauši sanāca uzsākt treniņu skriešanas sēriju tikai basām kājām, kas nozīmē, ka maija devītais datums ir pagaidām pēdējā diena, kad treniņā esmu skrējis jel kādos apavos. Apavos (Vibram FiveFingers) kopš tā laika esmu tikai piedalījies sacensībās, turklāt arī ne visās, bet treniņos – ne kilometra!

Tas gan 10. maijā nebija nekāds apzināts lēmums, ka no šodienas turpmāk trenēšos tikai basām kājām, bet tā gluži vienkārši ir iznācis. Tāpat skaidrs, ka šī sērija reiz pārtrūks.. Vēlākais – iestājoties ziemai. Tomēr tāpat interesanti.

Kāpēc par to rakstu tikai jūnijā? Protams, tāpēc, ka pēc noskrietas nedēļas, kurā skriets tikai basām, tas varbūt vēl neliekas nekas īpašs, bet, ja aizritējis jau mēnesis, tad to jau varbūt ir vērts piefiksēt. Otrs iemesls – 10. jūnija basais skrējiens nav bijis vienīgais zīmīgais pēdējā laika paskrējiens. Tādi bijuši vairāki, tāpēc tos nolēmu apvienot vienā rakstā. Tad nu nedaudz par katru no šiem.

Turpināt lasīt