Ieskrienot jaunā gadu desmitā..

Nu jau pagājušas sešas dienas, kopš esmu iegājis ceturtajā gadu desmitā. Nav pat vēl nedēļa, bet kādas izmaiņas esam piedzīvojuši laika apstākļu ziņā Latvijā! Nu labi, īstenībā izmaiņas bijušas vēl krasākas – viss jau izmainījās pēdējas dienas laikā. Bet sestdienā pirms nepilnas nedēļas, vēl būdams 29 gadus vecs, uzsāku savu ceļu pretī jaunajam gadu desmitam ar skrējienu, par kuru iepriekš biju informējis.

Kopā ar mani šajā zīmīgajā ceļā devās vēl viens basās skriešanas kustības atbalstītājs un PaBaso.lv komandas dalībnieks nesenajā Nike Riga Run skrējienā Andris, kurš dažādības pēc mēroja ar mani visu ceļu Vibramos, kā arī uz velosipēda mūs visas šīs 30+ jūdzes pavadīja mans cīņu biedrs Agris, ar kuru kopā esam ne vienu vien kilometru simtu ar velo nobraukuši. Es skrēju basām.

Man stāsta, ka es esot dzimis ap plkst. 17:00, pats gan īsti neatminos. Tad nu skrējiens tika organizēts tā, lai tiešām jaunajā gadu desmitā sanāk ieskriet. Startējām īsi pēc plkst. 13:00 un ap plkst. 17:00, kad skrējuši bijām teju četras stundas, atradāmies jau skrējiena otrajā pusē. Pašu brīdi, kad mans [Garminā iebūvētais] pulkstenis sita piecus, gan nepamanīju, bet pēc vēlākiem pētījumiem, jāsecina, ka laikam šai laikā es būtu varējis atrasties pie dzelzceļa sliedēm kādu puskilometru uz Rīgas pusi no stacijas `Krievupe` – vietā, no kuras tālāk devāmies mežā, lai meklētu tālākās takas.

Skrējiens kopumā izdevās gluži labs, neskatoties uz dažām ķibelēm, kas jau tika prognozētas iepriekš. Garkalni apskriet pa meža takām tomēr neizdevās, nācās vien basiņām mērot grants ceļus un mēģināt izdzīvot.. Toties, izskrienot no meža kaut kādā vietā, kas man likās kā pilnīga nekuriene, mani sagaidīja zināms pārsteigums kāda vīra izskatā, kas pie kādas privātmājas pūta no ceļa nost kritušās lapas. Uz manu jautājumu, vai viņš nevar pateikt, kā aizskriet līdz Garkalnes dzelzceļa līnijai, viņš iejautājās, vai man gadījumā nevajag uz Lubānas ielu.. Pēc mana apstulbušā skatiena gan viņš paskaidroja, ka esot mani redzējis no rītiem skrienam gar Lubānas ielu.. Interesanti! Vēl viņš tikai precizēja, vai tiešām no Lubānas ielas esmu līdz šejienei atskrējis basām kājām, un tad jau arī deva norādes uz mums vajadzīgo vietu.

Vislabāk man patika skriet pa smilšaino ceļu, kas vijās gar dzelzceļa sliedēm – gan sākuma posmā līdz Garkalnei, gan arī pēc tam tālāk no vietas, kur dzelzceļu pāršķērso A2 šoseja (saukta par Veclaicenes šoseju) līdz jau augstākminētajai vietai pirms Krievupes stacijas. Tik ideālas takas baspēdošanai laikam citur būtu grūti atrast! Tāpat šeit arī reljefs iepriecināja – nebija visu laiku vienmuļš plakanums vien, itin bieži nācās skraidīt augšā un lejā pa kalniņiem. Skrienot no kāda šāda kalniņa smilšainajā posmā aiz Garkalnes, pamāju ar roku pretimnākošajam vilcienam, un tas (bet varbūt tā vietā mašīnists) man atbildēja, divas reizes īsi uztaurējot 🙂

Ļoti forša skriešana sanāca arī pa meža ceļiem un taciņām. Šīs takas arī bija ļoti baspēdojamas, maz bija sakņu un čiekuru. Liels atklājums man bija Garkalnes apkaimes mežu ļoti izteiktais reljefs – protams, ļoti pozitīvs atklājums. Tādus kalnus bieži redzēt negadās (ja vien neaizbrauc uz Siguldu) – visu laiku šajā meža posmā skrējām tik augšā, lejā, augšā, lejā. Man pat radās ideja, ka te varētu ļoti labu kalnu krosu sarīkot kādreiz, jo arī apkārtējās takas, ne tikai tā, pa kuru skrējām, veda dažnedažādos pauguros vai lejup no tiem. Šajā mežā arī atzīmējām, kā mums tai brīdī šķita, pusdistances pieveikšanu, kad mans Garmins, kuru iepriekš biju pārprogrammējis uz jūdzēm, rādīja diezgan apaļo skaitli 15.

Jāatzīmē, ka skrējiens nebija bez pārtraukumiem. Šad un tad nācās apstāties, vai nu lai kaut ko iekostu/iedzertu, vai lai sagaidītu Agri, kurš ar velo mēdza pašas labākās vietas – smilšu takas – apbraukt, vai lai sazvanītos ar viņu un norunātu nākamo tikšanās vietu, vai arī lai gluži vienkārši izdomātu, kur skriet tālāk, kad izbeidzās kārtējā taka. Tā nu šajā pusdistancē – pēc noskrietām 15 jūdzēm – nedaudz atpūtāmies meža un tā kādas takas vidū. Šajā brīdī pirmo reizi kaut ko apēdu – dažus līdzpaņemtā siera gabaliņus -, kā arī pusdistancei par godu atkorķēju pirmo no manām četrām 0.125 litru ūdens burciņām, kuras, ievietotas māsas dāvātajā jostā, vazāju sev līdzi visu distanci.

Ja runājam par pārtikas uzņemšanu, tad neko daudz šajā ziņā gan nepatērēju. Pavisam kopā izdzēru tikai līdzpaņemto puslitru tīra ūdens, kas bija sadalīts četrās mazajās burciņās. Pirmo no četrām tātad izdzēru pēc pusdistances, bet nākamās trīs – ik pēc katrām nākamajām piecām jūdzēm (pēc 20., 25. un 30. jūdzes). Savukārt, no cietās pārtikas apēdu tikai jau minētos dažus siera gabaliņus pēc pusdistances, kā arī vēl vienu ēšanu uztaisīju pēc 22 jūdžu pievarēšanas, apēdot vēl dažus siera gabaliņus un sauju dzērveņu. Tas arī viss..!

Tā kā iepriekš ar velo šīs takas biju daļēji izpētījis tikai līdz Vangažiem, kā arī Google kartē neko prātīgu tālāk saprast nevarēja, tad bija bažas par to, vai maz tālāk izdosies atrast kādas skrienamas takas. Tā arī bija – jau posmu gar Vangažu dzelzceļa staciju nācās mērot tieši pa sliedēm (tas gan basiniekā bija ekstrēmi), bet tālāk par Vangažu – Ropažu ceļu gan tā turpināt negribējās. Jā, arī pats pasākums, lai vispār tiktu uz sliedēm, bija interesants – nācās lauzties cauri brikšņiem un forsēt grāvi..

Arī saule jau bija norietējusi, kad, skrienot pa sliedēm, sasniedzām Vangažu ceļu, tāpēc atlikušo posmu nolēmām skriet pa šoseju. Tā nu pa Vangažu ceļu aizskrējām līdz šosejai (~pusotra jūdze, kas gan tobrīd likās krietni, krietni gara), un tālāk pa to devāmies Sēnītes virzienā, noskrienot jau pilnīgi melnā naktī gar Veclaicenes šosejas malu vēl nepilnas četras jūdzes. Kaut kur šīs pēdējās taisnes otrajā pusē jau sasniedzām iepriekš nozīmēto 30 jūdžu atzīmi! Tas gan tika pamanīts (atšķirībā no pulksteņa laika 17:00) un nosvinēts ar bļāvienu un roku celšanu gaisā 🙂 Apstāties gan negrasījāmies, jo ko nu šosejas malā tumsā darīt, jāskrien vien tālāk līdz finišam.

Vispār skriešana naktī basām kājām ir diezgan liels piedzīvojums, pat pa Rīgu to man bija interesanti pāris reizes darīt, un tur jau pamatā tomēr viss apgaismots. Taču šeit redzēt nevarēja teju pilnīgi neko, vien garām braucošie auto uz brīdi izgaismoja ceļu (vēlāk arī aizmugurē braucošais Agris mēģināja kaut ko izspīdināt ar savu velo lukturi). Skrējām pa malējo joslu, pa kuru auto nebrauc – labi, ka tāda te ir, jo skriet pa pašu šosejas malu tādās vietās, kur auto brauc pa visām joslām, laikam nebūtu bijis īpaši patīkami. Es kādā brīdī laikam iedomājos, ka te varētu būt arī kādi stikli uz asfalta vai kas tamlīdzīgs, bet tā kā skriet tas nepalīdzēja, tad šīs domas drīz vien atmetu, jo kas gan šeit neapdzīvotas vietas vidienē nāktu mēslot.. Nepatīkamākās vietas, protams, jau bija iepriekš zināmas – vietās, kur pie šosejas pievienojas kāda cita ceļa atzars, parasti mēdz būt uz šosejas izmesta grants, sīki un ne tik sīki akmentiņi un tamlīdzīgi dabiski objekti, kas manai basajai pēdai ne tik ļoti iet pie.. ādas. Tomēr finišs jau bija teju ar roku aizsniedzams, tāpēc skrējām vien tālāk.

Finišs izrādījās nedaudz tuvāk kā bija domāts – jau Sēnītes aplī bija sapulcējusies daļa viesu, kas mūs sagaidīja, spīdinoties ar mobilo tālruņu uguntiņām. Noskrējām lejā uz apli, apskrējām kādas 3/4 no tā un finišējām sagaidītāju pulkā. Skatiens Garminā – noskrietas 31.28 jūdzes jeb 50.33 km. Nav slikti – gluži neplānoti sanācis mans visu laiku pats garākais skrējiens, turklāt pa baso (tas gan plānoti).

Sēnītes aplī pie finiša – divi skrējēji un ūdens pudeļu jostas dāvātāja

Tagad, kad rakstu šo atceri par pērnās nedēļas skrējienu, grūti noticēt, ka skrējiena laikā man bija karsti, tāpēc ik pa laikam priecājos par iespēju izskriet cauri kādai ūdens vai dubļu peļķei, dažbrīd varēja atrast pat tādu, kurā ūdens teju līdz celim.. Pašlaik ārā uzsnidzis pirmais sniegs un ir lielas bažas par to, kā rīt notiks skriešana Siguldas kalnu skrējiena garākajā distancē.. Bet nu kā būs, tā būs – tas jau būtu pavisam cits stāsts.

Nezinu, kā man šīs 30 jūdzes ar astīti būtu izdevies noskriet vienatnē, droši vien ne tik jautri. Bija tā, ka, nemaz nemanot, klāt jau bija vispirms pusdistances atzīme un tad jau drīz vien bijām arī pie Vangažu dzelzceļa stacijas. Vien pēdējais posms gar šoseju likās, ka velkas mūžību, jo bija jau iestājies zināms nogurums, kā arī vienmuļš ceļa gabals un monotona skriešana. Lielu paldies saku Andrim par līdzi skriešanu, kliedējot iespējamo garlaicību! Viņam pašam arī dzimšanas diena tikai divas dienas vēlāk par manējo, tā kā mums šis skrējiens tīri labi abiem iederējās. Arī Agrim liels paldies par līdzi braukšanu un galvenais – filmēšanu! Daži video sanākuši tiešām labi – gan lielās peļķes brišana, gan brikšņu un grāvja forsēšana jau pustumsā, gan vēl citas epizodes.

Jā, bet pēc finiša mūs visus jau gaidīja sakurināta pirtiņa ar tās priekštelpā bagātīgi klātu galdu, par ko man jāsaka paldies visiem viesiem, kas ieradās ar saviem groziņiem, bet vislielākais paldies manai sievas kundzei, kas to visu noorganizēja un salika kopā. Bez Tevis, Alīna, mums nekas prātīgs nebūtu izdevies 😉 Arī Tevis sagādātais kliņģeris bija gards jo gards.

Trīs cīņu biedri pie pirts ieejas

Man prasa, vai tagad es katru gadu izveikšu ko tādu, padarot šādu gadu skaitļa jūdžu skrējienu par tradīciju. Domāju, ka šis drīzāk jāuztver kā viens unikāls gadījums, jo tam līdzīgie diez vai būtu tik vērtīgi. Pirmkārt, ne jau vienmēr mani svētki iekrīt brīvdienā, kad varu atļauties visu dienu skriet, bet otrkārt – ja šoreiz šāda garuma distance bija man tiešām nozīmīga, tad pēc gada skriet 31 jūdzi pavisam noteikti vairs nebūs nekas īpašs (patiesībā jau šoreiz noskrējām 31+ jūdzi..). Domāju, ka, pamazām pievēršoties ultramaratoniem, arī līdz 50 jūdzēm tikšu krietni ātrāk par savu 50. jubileju.. 😉 Tā kā – varbūt kā treniņu skrējieni šāda veida pasākumi varētu derēt arī turpmāk, bet, lai tas būtu kas vairāk, nāksies arī vairāk piedomāt. Idejas tiek laipni gaidītas!

Pēdas pēc skrējiena, pirtošanās un vēl mājupceļa – varētu teikt, ka [teju] ne skrambiņas

Pieveiktā maršruta attēlojums uz kartes aplūkojams šeit(labajā pusē var izvēlēties, vai redzēt kilometru vai jūdžu atzīmes).

Beigās vēl varu piedāvāt [ne]pāris Agra sataisītos videomateriālus. Citādā ziņā – visu labu! Ar izdzīvojušajiem tiekamies pēc rītdienas Siguldas kalnu ultramaratona!

Daļa Juglas apļa

Atvēsinājums no peļķes

Izkļūšana uz dzelzceļa sliedēm